Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Duelis starp Aleksandru Puškinu un Žoržu Dantesu. (Foto: Alamy Stock Photo)

 

Slavenākās divkaujas pasaules vēsturē. Senāk par dueļa iemeslu varēja kļūt pat neveiksmīgs joks

9vīri
22. maijā 05:47 2021. gada 22. maijā 05:47
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Mūsdienās duelēšanās notiek visvisādi – gan kaujoties boksa ringā, gan dziedot uz skatuves. Šodien dueļi lielākoties ir šovi, lai pelnītu naudu un izklaidētu skatītājus. Taču agrāk, pirms vairākiem gadsimtiem, dueļiem bija pavisam cita nozīme.

Mūsu laikos dažādiem šoviem labprāt piekabina vārdu "duelis", lai radītu lielāku dramatismu, intrigu un uzkurinātu lielāku interesi. Atceramies taču populāro televīzijas šovu "Dziesmu duelis", kas pulcēja pazīstamus mūziķus un aktierus, lai kopā dziedātu un atminētu dziesmas.

Latvijā dueļi notikuši arī citos formātos. Pirms gadiem desmit, risinot ieilgušās domstarpības, boksa ringā spēkiem mērojās pašmāju reperi Ozols (Ģirts Rozentāls) un Gacho (Gatis Irbe). Arī 2019. gadā mediji vēstīja, ka boksa ringā notiks gadsimta cīņa starp mūziķi Andri Kiviču un viltus ziņu izplatītāju Niku Endziņu, tomēr skaļi izreklamētais pasākums tā arī nenotika. Un, protams, pirmsvēlēšanu laika politiķu diskusijas, kas bieži vien tiek veidotas kā dueļi, politiķiem cīnoties par uzvaru vārdu kaujā.   

Lai vai kā, nav ne mazāko šaubu, ka duelis vēl joprojām ir populārs veids, kā skaidrot attiecības. Tagad gan duelēšanās visbiežāk notiek tiesas prāvās, kad spēkiem mērojas nevis pašas strīdā iesaistītās personas, bet viņu nolīgtie advokāti.

Galvenais – precīzi trāpīt

Tikai daži gadsimti mūs šķir no laikiem, kad duelēšanās notika īsti un skarbi – uz dzīvību un nāvi. Toreiz cīnījās ne jau par kredītiem vai neizpildītiem solījumiem, bet gan par cieņu un godu. Agrāk laba reputācija bija daudz lielākā vērtē nekā mūsu laikos.

Kā atklāj vēstures lappuses, duelis kā attiecību skaidrošanas veids parādījās un attīstījās 14. gadsimta Itālijā. Tieši tur jaunie un karstasinīgie augstmaņi strīdus sāka risināt divcīņā. Pretinieki devās uz kādu nomaļu vietu, lai ar špagām viens otru pārmācītu. 16. gadsimtā dueļi jau bija populāri visā Eiropā, it sevišķi Itālijā, Francijā un Spānijā. Aizstāvēt savu godu duelī bija vispārpieņemtas tiesības un pienākums. Tolaik duelēšanās attiecās tikai uz vīriešiem. Ikvienam rīcībspējīgam vīrietim piedot vai neievērot klaju apvainojumu skaitījās apkaunojoši, to vērtēja kā reputācijas zaudēšanu. Tas pats attiecās uz noraidījumu. Noraidīt izsaukumu uz dueli varēja tikai par 60 gadiem vecāks kungs, smagi slims vai arī pusaudzis. 

Visklasiskākais veids, kā izsaukt uz dueli, bija iepļaukāšana ar cimdu vai tā nomešana pie pretinieka kājām. No šodienas pragmatisma viedokļa raugoties, šādam žestam piemīt zināms teatrālisms, tomēr jāatceras, ka katram laikmetam ir savi spēles noteikumi. Turklāt toreiz bija pavisam cita sapratne par godu un cieņu – tiem bija daudz lielāka nozīme.

Sākotnēji dueļos izmantoja aukstos ieročus – zobenus, špagas un rapierus. 14.–17. gadsimtā vispopulārākais divcīņas ierocis bija špaga, bet, sākot ar 18. gadsimtu, arvien biežāk sāka izmantot šaujamieročus, galvenokārt vienreizlādējamās pistoles. Ievērojami retāk izmantoja garstobra ieročus – šautenes un karabīnes.

Interesanti, ka sākumā šaušanās notika, jājot uz zirga, un tikai vēlāk tā ieguva klasisko formu, kad duelanti šāvās, stāvot kājās. Līdz ar pistoļu izmantošanu būtiski mazinājās vecuma, fiziskās sagatavotības un izveicības nozīme. Pats galvenais bija precīzi trāpīt. Lai pretinieku izredzes būtu maksimāli vienlīdzīgas, tika piemeklētas identiskas pistoles.  

Divcīņas iemesls – neveiksmīgs joks

Laika gaitā tika izstrādāti vairāki dueļa kodeksi, kas stingri reglamentēja iemeslus izsaukšanai uz dueli, tā pieņemšanu vai noraidīšanu, sagatavošanās kārtību, divcīņas veidus un norisi. Kodeksi noteica maksimāli godīgus un vienlīdzīgus cīņas nosacījumus abiem pretiniekiem. Izsaukums uz dueli parasti notika, ja kāds uzskatīja, ka citas personas izteikumi vai uzvedība aizvaino viņa godu. Varēja tikt aizstāvēts arī ģimenes vai klana gods. Nekāds materiālais kaitējums nedrīkstēja būt par iemeslu duelim – šāda rakstura pretenzijas risināja tiesvedības ceļā. Kategoriski bija aizliegts duelis starp kreditoru un parādnieku. Ja aizvainotais iesniedza oficiālu sūdzību priekšniecībai vai kādai valsts iestādei, arī tad viņam vairs nebija tiesību izsaukt aizvainotāju uz dueli.

Uz dueli varēja izsaukt par visdažādākiem iemesliem – gan nopietniem, gan nenopietniem. Reizēm divcīņu izprovocēja pat kāds neveiksmīgs joks. Lai neizskatītos pēc gļēvuļa un nezaudētu reputāciju, ikviens sevi cienošs cilvēks visbiežāk bija spiests pieņemt izsaukumu uz divcīņu arī gadījumos, ja izsaukums bija visai apšaubāms.

Iepriekšējos gadsimtos bija uzskats, ka nodarīt kaitējumu godam var tikai pēc sociālā statusa līdzvērtīgs cilvēks. Piemēram, zemnieka izteikts apvainojums augstmanim, kaut arī tika uzskatīts par pārkāpumu, nebija par iemeslu duelim, jo bija vispārpieņemts uzskats, ka zemnieks nespēj aizskart augstmaņa godu. Tāpēc šos konfliktus risināja tiesas ceļā. Atsevišķos gadījumos gan tika pieļauts, ka zemākais pēc ranga izsauc uz dueli augstākstāvošo, piemēram, kad jaunākā sastāva virsnieks izsauca uz dueli pēc dienesta pakāpes augstākstāvošu virsnieku. Tomēr nevienlīdzīgais stāvoklis ļāva izsaucamajam noraidīt tādu izsaukumu, nebaidoties par savu reputāciju.

Dueļa kodekss paredzēja, ka apvainotais varēja pieprasīt atvainošanos vai arī paziņot, ka pie pretinieka tiks aizsūtīti sekundanti. Maksimālais laiks, lai izsauktu uz dueli, bija diennakts. Vēlāk izsaukt uz divcīņu jau skaitījās slikts tonis. Ja kāds pamanījās vienā reizē apvainot vairākus cilvēkus, viņa pienākums bija pieņemt tikai vienu izsaukumu uz dueli. Ja visi apvainojumi tika vērtēti kā līdzvērtīgi, apvainotājs bija tiesīgs izvēlēties, uz kuru izsaukumu atbildēt. Ja apvainojumi bija dažādi, priekšrocība uz divcīņu bija tam apvainotajam, kuram bija veltīts vissmagākais apvainojums.

Laiks, vieta, kārtība

Divcīņas pasākumā bez duelantiem piedalījās ar sekundanti un bieži vien arī ārsts. Kaut divcīņās drīkstēja piedalīties arī draugi un radi, parasti tās nepārvērta par šovu ar daudziem skatītājiem. Vēlākajos dueļu kodeksos bija ietverts aizliegums izsaukt uz dueli tuvus radus – tēvu, dēlu, vectēvu, mazdēlu, tēvoci, brāli. Tuvākais rads, kuru jau drīkstēja izsaukt uz divcīņu, bija brālēns.

Dueļa kodekss paredzēja, ka pēc izsaukšanas uz dueli apvainotājs un apvainotais vairs nesatiekas un visas turpmākās lietas kārto sekundanti. Viņi vienojas par divcīņas laiku, vietu un kārtību. Par sekundantiem parasti izvēlējās pēc sociālā statusa līdzvērtīgas personas, kuras nebija personīgi ieinteresētas divcīņas rezultātā. Tāpēc par sekundantiem neizvēlējās ne savējos, ne pretinieka radiniekus. Izvēlētajiem sekundantiem bija tiesības atteikties no šī pienākuma, ja vien viņi uzskatīja to par vajadzīgu.

Foto: Shutterstock

Duelanti parasti noteica, vai sekundanti var rīkoties pēc saviem ieskatiem un noteikt divcīņas kārtību, piemēram, vienoties par cīņu līdz pirmajām asinīm, līdz pirmajam ievainojumam vai nāvei. Tāpat – vai var noteikt šaušanas attālumu un secību. Tomēr pats galvenais sekundantu pamatuzdevums bija nodrošināt tādu kārtību, lai nevienam no pretiniekiem nebūtu nekādu priekšrocību. Ja sekundantiem neizdevās savā starpā vienoties, tika pieaicināts kāds sabiedrībā cienījams cilvēks, lai tas izšķir strīdu. Tādā gadījumā pieaicinātā cilvēka lēmums tika pieņemts bez jebkādām ierunām.

Noteiktajā laikā dalībnieki pulcējās sarunātajā vietā. Dueļi parasti notika agrā rītā kādā nomaļā vietā. Drīkstēja nedaudz nokavēt, bet ne vairāk par piecpadsmit minūtēm. Ja pretinieks kavēja ilgāk, otrs dalībnieks drīkstēja atstāt divcīņas vietu. Tādā gadījumā tika uzskatīts, ka duelants ir izvairījies no divkaujas un zaudējis godu. Ierodoties notikuma vietā, abu pušu sekundanti apliecināja savas pārstāvamās personas gatavību duelim. Liela uzmanība tika pievērsta tam, lai pistoles duelantiem nebūtu iepriekš lietotas – lai nevienam nebūtu nekādu priekšrocību.

Visbiežāk notika tā, ka pretinieki ieradās dueļa vietā katrs ar savu pāri pistoļu un apliecināja ar godavārdu, ka ieroči nav piešauti, un pēc tam izlozēja, ar kurām pistolēm notiks divcīņa. Ja duelis bija noteikts bez pārvietošanās, attālums starp pretiniekiem parasti bija 25–35 soļi. Abi šāva reizē pēc vadītāja komandas vai arī viens pēc otra, vienojoties par noteikto kārtību vai arī izlozējot. Bija pieņemts, ka pēc pirmā šāviena otrajam jāizšauj vienas minūtes laikā.

Sekundantu uzraudzībā pretinieki ieņēma noteiktās pozīcijas, un, vadoties pēc divkaujas rakstura un pēc vadītāja komandas, sākās duelis. Tradicionālajos dueļos katrs pretinieks izšāva tikai vienreiz. Ja abi palika dzīvi, paspieda viens otram rokas un šķīrās. Tomēr bija arī divkaujas, kas notika līdz noteiktajam rezultātam – ievainojumam vai nāvei. Tad šāvās tik ilgi, kamēr trāpīja. Reizēm pēc katra neveiksmīga šāviena samazināja distanci starp duelantiem. Ja pēc dueļa abi pretinieki bija palikuši dzīvi un rīcībspējīgi, viņiem pienācās paspiest viens otram roku.

Tika uzskatīts, ka pēc dueļa aizskartais gods ir atjaunots, savukārt visas pretenzijas par agrāk izteikto apvainojumu ir kļuvušas nederīgas. Tad sekundanti parakstīja protokolu, kurā bija fiksētas visas dueļa detaļas. Protokols tika saglabāts kā apliecinājums, ka viss noticis godīgi un pēc noteikumiem. Bija pieņemts, ka pēc dueļa abi pretinieki kļūst par draugiem vai vismaz starp viņiem valda korektas un pieklājīgas attiecības. Bez īpaša iemesla vēlreiz izsaukt uz dueli to pašu pretinieku skaitījās ļoti slikts un necienīgs solis.   

Divkauja ar čūsku un cīsiņiem

Dueļa kodekss paredzēja, divcīņā nepiedalās sievietes. Ja gadījumā sieviete bija apvainotā vai apvainotāja, šo personu aizvietoja, un aizvietotājs parasti bija kāds no radiniekiem vai tuviem draugiem. Piemēram, ja par dueļa iemeslu kļuva sievas neuzticība, uz dueli tika izsaukts viņas mīļākais. Ja neuzticīgs kļuva vīrs, par sievieti varēja iestāties kāds tuvs rads vai draugs. Tiesa gan, divcīņu vēsturē minēti gadījumi, kad duelējās arī sievietes, bet tie bija reti izņēmuma gadījumi.  

Pirms dueļa tās vadītājs vēl pēdējo reizi piedāvāja pretiniekiem konfliktu atrisināt ar atvainošanos un salīgt mieru. Ja pretinieki attiecās, vadītājs skaļi iepazīstināja ar dueļa noteikumiem. Turpmāk līdz pat divcīņas beigām neviens no pretiniekiem vairs nevarēja atgriezties pie mierizlīguma. Atvainošanās pie dueļa barjeras jau skaitījās gļēvulības izpausme. 

Gadījās, ka ne visi duelanti ievērojas tīras spēles noteikumus. Divcīņu vēsturē kā negodīgas rīcības piemērs tiek minēts 1559. gadā notikušais duelis starp kādu dedzīgu jaunekli Muronu, maršala brāļadēlu, un padzīvojušu kapteini Matasu. Medību laikā abi sastrīdējās, un iekarsušais Murons nekavējoties pieprasīja dueli. Divkaujas laikā pieredzējušais Matass ātri vien atbruņoja jaunekli un uzskatīja dueli par izbeigtu. Viņš nolasīja jauneklim morāli un ieteica turpmāk nemesties virsū cilvēkam, kas ievērojami labāk par viņu paukojas. Beidzot runu, kapteinis pagriezās un devās prom, bet jauneklis pacēla špagu un nogalināja pretinieku ar dūrienu mugurā. Pateicoties radniecībai, skandālu izdevās noklusināt. Jāteic gan, ka sabiedrība notikušo vērtēja dažādi. Vieni nosodīja Murona nelietīgo rīcību, bet citi pauda uzskata, ka Matass pats vainīgs; humānisms tādos gadījumos nav vietā. 

Gadījās arī ļoti neparastas un eksotiskas divcīņu formas. Piemēram, tekstos pieminēts kāds duelis starp diviem angļu virsniekiem Indijā. Viņi vairākas stundas nekustīgi sēdēja tumšā telpā, kur bija ielaista kobra, līdz tā vienam no viņiem iekoda. Ne mazāk īpatnēja bija divcīņa starp kādu tiesas ierēdni un virsnieku. Viņi duelējās, sitot un durot viens otru ar lieliem vara svečturiem. Šādus ieročus bija izvēlējies tiesas ierēdnis, jo īsti neprata ne šaut, ne paukoties. 1808. gadā divi francūži duelējās gaisa balonos, cenšoties sašaut pretinieka balonu. 1843. gadā jau citi francūži cīnījās, viens otru nomētājot ar biljarda bumbām. Savukārt Vācijas kanclers Oto fon Bismarks reiz atteicies no dueļa, jo viņa pretinieks, kuram bija tiesības izraudzīties ieročus, izvēlējies ar holeras baciļiem saindētus cīsiņus.

Citu starpā pieminami dueļi Krievijā, kas bieži vien izcēlās ar brutalitāti. Piemēram, ja Eiropā šāvās 25–35 soļu attālumā, tad Krievijā šis attālums bija daudz mazāks – līdz pat 15 soļiem. Nereti cīnījās līdz letālam iznākumam, turklāt tikās bez sekundantiem un ārstiem. Jāpiebilst, ka arī Amerikas kontinentā duelēšanās bija daudz skarbāka. Reizēm notika pat tā, ka pretiniekiem iedeva ieročus un viņi iegāja mežā, kur sāka viens otru medīt. Atļauts bija pilnīgi viss, arī sagaidīt pretinieku slēpnī un iešaut viņam mugurā.

Dueļu aizliegums

Sākotnēji varas pārstāvji diezgan iecietīgi izturējās pret dueļiem un dažkārt pat tos apmeklēja, jo tā bija sava veida izklaide. Taču drīz vien valdnieki atskārta, ka dueļi posta varas pamatus un vājina valsti, jo divcīņās gāja bojā daudzi ietekmīgi augstmaņi un drošsirdīgi virsnieki. 16. gadsimtā vairākās Eiropas valstīs dueļi tika aizliegti ar likumu. Arī katoļu baznīca asi iestājās pret divkaujām. Par piedalīšanos divcīņā draudēja izslēgšana no baznīcas – gan duelantiem, gan sekundantiem, gan skatītājiem. Savukārt tos, kas divkaujā gāja bojā, apglabāja ārpus kapsētas. 17. gadsimta sākumā Francijas karalis Anrī IV diezgan radikāli pievērsās šīs problēmas risināšanai un izdeva likumu ar norādi, ka dueļu rīkošana un piedalīšanās tajā ir tiešs apvainojums Viņa Augstībai. 1626. gadā kardināls Rišiljē panāca, ka par piedalīšanos duelī visiem dalībniekiem un skatītājiem pienākas nāvessods vai arī izsūtījums, konfiscējot visus īpašumus un liedzot visas tiesības.

Ar laiku divcīņas aizliedza jau visā Eiropā. 1681. gadā dueļus aizliedza Austrijas karalis Leopolds I, savukārt Ungārijas karaliene Marijas Terēzija izdeva likumu, ka par piedalīšanos divkaujā pienākas galvas nociršana. Vācijas imperators Jozefs II pielīdzināja dueli tīšai slepkavībai, savukārt Prūsijas karalis Fridrihs Lielais ieviesa ļoti stingrus sodus par dueļiem armijā. Arī Napoleons bija liels dueļu pretinieks, jo uzskatīja, ka nevienam nav tiesību riskēt divcīņā ar savu dzīvību, jo tā pieder tēvzemei. 

Kad dueļa mode pārņēma arī Krieviju, pirmais par notiekošo raizes pauda Pēteris I, kas 1715. gadā izdeva aizliegumu armijas virsniekiem rīkot divkaujas. Par piedalīšanos divcīņā draudēja pakāršana, turklāt sodīja pat bojā gājušos duelantus, to ķermeņus pakarot ar kājām gaisā. Uz brīdi tas atvēsināja iekarsušos prātus, tomēr pavisam iznīdēt dueļus neizdevās. Atkārtoti šim jautājuma pievērsās Krievijas cariene Katrīna II, kas 1787. gadā izdeva īpašu manifestu par divkaujām. Dueļi tika pasludināti par sveštautiešu ievazātu sērgu, par to draudēja izsūtījums vai nāvessods. Arī turpmākie Krievijas valdnieki asi iestājās pret divcīņām. Cars Nikolajs I reiz izteicās: “Es ienīstu dueļus. Tas ir barbarisms. Tur nav nekā cēla un bruņnieciska. Hercogs Velingtons to iznīdēja angļu armijā un pareizi darīja.”

Puškina un Dantesa divkauja

Par vienu no slavenākajiem dueļiem pasaules vēsturē mēdz uzskatīt 1837. gada 8. februārī notikušo divcīņu starp dzejnieku Aleksandru Puškinu un Žoržu Dantesu. Kā atceras laikabiedri, dzejnieks bijis nervozs un viegli uzbudināms. Jau pirms liktenīgās divcīņas Puškina kontā bija 21 duelis, turklāt 15 gadījumos tieši viņš bija divcīņas ierosinātājs. Tiesa gan, notikuši bija tikai četri dueļi, pārējie bija beigušies ar izlīgšanu, par ko parūpējās dzejnieka draugi.

1836. gada 4. novembrī Puškinam un dažiem viņa draugiem tika atsūtītas vēstules, kurā bija kāda paskvila un ragneša diploms. Tekstā bija netieši norādījumi par Žorža Dantesa seksuālajiem sakariem ar Puškina sievu Natāliju. Reaģējot uz notikušo, dzejnieks izsauca Dantesu uz dueli, un viņš tam piekrita, taču lūdza atlikt šo pasākumu uz vairākām nedēļām. Drīz vien Dantess bildināja Puškina sievasmāsu Katrīnu, un dzejnieks dueli atsauca.

Kaut gan 1837. gada 10. janvārī Dantess salaulājās ar Katrīnu, baumas par viņa sakariem ar dzejnieka sievu Natāliju nenorima. Sabiedrība jokoja un ironizēja par Puškina īpatnējo ģimenīti. Dzejnieks vēlreiz izsauca Dantesu uz dueli, un Dantess pieņēma šo izsaukumu. Sekundantu izstrādātie divcīņas noteikumi faktiski paredzēja letālu vai ļoti smagu iznākumu. Noteikumu 4. punkts vēstīja: “Kad abas puses būs izdarījušas pa šāvienam, tad gadījumā, ja tie būs nerezultatīvi, duelis tiek atsākts no jauna. Pretinieki nostājas to pašu 20 soļu attālumā, saglabājot tās pašas barjeras un tos pašus noteikumus.”

Kad pretinieki sāka viens otram tuvoties, Dantess izšāva pirmais. Ievainotais Puškins nokrita ar seju sniegā, tad saņēmās un pieprasīja tiesības uz savu šāvienu. Viņš nospieda gaili un, ieraugot Dantesu krītam, iesaucās: “Bravo!” Pēc tam dzejnieks saļima un zaudēja samaņu. Kā vēlāk noskaidrojās, Dantess bija ievainots tikai rokā, bet Puškins – vēderā. Sekundanti ievainoto Puškinu aizveda mājās un izsauca ārstu. Ievainojums izrādījās nāvējošs, ārsts nespēja dzejnieku glābt. Gulēdams uz nāves gultas, Puškins aizsūtīja atvainošanās vēstuli Dantesam, kurš aizkustinājumā iesaucās: “Pasakiet, ka arī es viņam piedodu!”

Tolaik Krievijā dueļi bija aizliegti, tāpēc Dantesu ieslodzīja Petropavlovskas cietoksnī. Toreizējie likumi paredzēja, ka visiem duelantiem tiek atņemtas dienesta pakāpes, konfiscēti īpašumi un piespriests nāvessods, tomēr imperators Nikolajs I apžēloja Dantesu un izsūtīja viņu no Krievijas. Dantess pārcēlās uz Franciju un nodzīvoja līdz pat 84 gadu vecumam.

Kā tas viss beidzās

Neraugoties uz drakoniskajiem sodiem, daudzās Eiropas valstīs divcīņu prakse saglabājās vairākus gadsimtus. It sevišķi grūti izravēt šo netikumu bija zemēs, kur tas sākotnēji attīstījās, – Itālijā, Francijā un Spānijā. Valstu vadītāji bija spiesti atzīt – lai cik bargus likumus viņi pieņem, tie nespēj mainīt iesīkstējušo tradīciju. Starp jaunajiem augstmaņiem it sevišķi izcēlās tā saucamie profesionālie duelanti – prasmīgi paukotāji, kas izmantoja dueļus, lai gūtu popularitāti un slavu. Viņi regulāri provocēja citus uz konfliktiem vai arī pavisam tieši apvainoja. Viņi izsauca uz dueļiem par vismazāko ieganstu. Uz viņu sirdsapziņas bija simtiem dueļu un desmitiem nogalinātu un ievainotu pretinieku. Valstsvīri bija spiesti atzīt, ka divcīņu tradīcija diemžēl turpināsies tik ilgi, kamēr nemainīsies visas sabiedrības attieksme pret duelēšanos.

Tikai 18. gadsimtā dueļu drudzis Eiropā kaut nedaudz, tomēr sāka noplakt. Bija iestājies apgaismības laikmets, kas sludināja pilsoniskās apziņas, humānisma un kultūras idejas. Eiropa kļuva arvien industrializētāka un sakārtotāka. Pilsētu ielās sāka patrulēt policija, vardarbība ievērojami mazinājās. Turklāt daudzviet sodi par divkaujām kļuva arvien maigāki – par to vairs nesodīja ar nāvi. 19. gadsimtā vairākās Eiropas valstīs par divkauju draudēja nevis nāvessods, bet gan ieslodzījums.

Maigāka kļuva arī pati dueļa forma. Piemēram, 19. gadsimtā divcīņas pēkšņi kļuva populāra vācu studentu vidū, un gandrīz vai katrā universitātē bija sava duelantu biedrība. Studenti regulāri rīkoja divkaujas, taču tās lielākoties bija cīņas bez smagām sekām. Studenti nevis šāvās, bet gan paukojās ar rapieriem. Ievērojot dažādus drošības pasākumus, dueļi parasti beidzās ar viegliem ievainojumiem vai arī vispār bez tiem. Studenti vilka speciālus aizsargus, lai sevi netraumētu, turklāt ieroči tika dezinficēti, lai izvairītos no saindēšanās.

Par dueļu ēras beigām uzskatāms modernais 20. gadsimts, kas cilvēci satrieca ar liela mēroga katastrofām. Daudzus pārsteidza Pirmais pasaules karš, kas šokēja ar savu apmēru, postu un barbarismu. Ļaudis saprata, ka dzīve ir pārāk īsa un vērtīga, lai to vienā mirklī zaudētu, metot pie pretinieka kājām baltu cimdu.

Citi šobrīd lasa

Soli pa solim - kādu postu ķermenim nodara alkohols 1
FOTO: ļaudis atvadās no mūziķa Gunāra Meijera
Kādai sievietei Vecāķu pludmalē pazūd piecgadīgā meita
Pievienot komentāru

13 лет спустя: как сейчас выглядят звезды сериала "Универ"

"Если бы мы потеряли еще день, я бы умерла": экс-жена Аршавина показала свое изменившееся лицо без прикрас