Inženierzinātņu doktors Andris Ansis Špats: "Nākot uz Zemi, katrs jau iepriekš skata sava mūža scenāriju"

Jau 77 gadus tā – kustībā, racionālā azartā. Tikai šoziem mazs pārtraukums. Pavisam nenozīmīgs – uz pāris mēnešiem. Vīruss... Izķepurošanās nebija ne viegla, ne ātra – vienpadsmit dienas reanimācijā. Tomēr izdevās. Neraugoties uz trim hroniskām slimībām. Pateicoties medicīnai un nikniem antibiotiku kokteiļiem. Bet vēl vairāk – apzināti stiprinātajai imunitātei.

Sunītis aiz biksēm turēja ciet

– Jūsu vārds daudziem saistās ar Latvijas lieldzērveņu audzēšanas karaļa titulu. Draudzēšanās ar tik iecienītu veselības ogu no Covid-19 tomēr nepasargāja?

– Pandēmijas sitiens diemžēl skāra arī manu ģimeni. Jaunajiem bija iesnas un neliela temperatūra, man tā uzlēca nedaudz augstāk, taču šo diskomfortu pārlaidām viegli. Saistību ar kovidu vēlāk uzrādīja tikai asinīs atrastās antivielas. Manā gadījumā tomēr sekoja sarežģījumi. No savārguma vēl neatlabušam, sākās klepus. Bronhīts! Tas attīstījās un padziļinājās, kaut arī raksturīgo trokšņu plaušās nebija. Trešajā nedēļā beidzot iztaisīja asins analīzi. Man kļuva aizvien sliktāk, un mājinieki izsauca ātro palīdzību. Atbraukušie mani izklausīja un atkārtoja jau zināmo – bronhīts. Jāved uz slimnīcu, jāveic plaušu rentgens. Es pretojos. “Neatsakos no slimnīcas, bet no diagnozes. Trīs nedēļas bronhīts? Sameklējiet analīzes, atrodiet īsto diagnozi un netraucējiet man aizmigt!” Jo mani sāka pārņemt viegla labsajūta kopā ar vēlmi uz visiem laikiem aizmigt. Pa to laiku dakteri sazinājās ar slimnīcu un laikam arī ar laboratoriju. Pēc viņu reakcijas sapratu, ka analīzēs redzamā aina ir traģiska, tāpēc par atstāšanu mājās nevar būt ne runas. Atceros, kā sunītis mani aiz biksēm turēja ciet, kad tiku likts mašīnā. Viens kliedz – aizvāciet taču suni! Otrs mierina, lai ļauj dzīvniekam atvadīties no saimnieka, viņš taču visu saprot.

– Atbrīvojoša ļaušanās, nevis daudzviet aprakstītās nāves bailes?

– Tādu nebija. Ar sajūtu, ka šos Ziemassvētkus varētu nesagaidīt, biju dzīvojis visu aizvadīto gadu. Ziemas saulgriežu laikā, 22. decembrī, man ir dzimšanas diena. Pāris dienu pirms un pēc šī datuma katra cilvēka rīcībā ir periods, kad veidot prognozi nākamajam gadam – izvirzīt jaunus mērķus, pārlūkot iesākto. Visa cilvēkam labvēlīgā neredzamo spēku pasaule tajā laikā ir maksimāli atbalstoša. Manā iepriekšējā gada prognozē bija brīdinājums, ka šos Ziemassvētkus varu nesagaidīt, jo īsi pirms saulgriežiem atradīšos pie ceturtajiem jeb pēdējiem vārtiem iziešanai no dzīves.

Latviešu zemnieks uz savu aiziešanu vienmēr ir lūkojies racionāli. Teicu kundzei – mācies tikt galā arī ar tiem darbiem, ko līdz šim darīju es. Pārskatījis biznesa lietas, sāku formēt saimniecības pārrakstīšanu dēlam, tāpēc panikas nebija. Drīzāk kā laišanās miegā pēc garas darba dienas.   

– Kas tie par mistiskiem vārtiem, ko pieminējāt?

– Nekādas mistikas. Nākot uz Zemi, katrs jau iepriekš skata sava mūža scenāriju, arī to, cik vārtu viņam būs iziešanai no dzīves. Pēc piedzimšanas vairākums šo informāciju neatceras, taču man izdevās to aktualizēt. To sauc par anticipāciju – spēju iepriekš paredzēt kādas rīcības rezultātus un apziņā modelēt gaidāmos notikumus vēl pirms laika, kad tiem vajadzētu sākties. Nevari būt ne labs zinātnieks, ne mākslinieks, ja nav anticipācijas.

– Tikai Covid-19 anticipācija nav šķērslis.

– Veselības krīzes situācijā nonācu ne jau kovida dēļ – ar to tiku galā gana veiksmīgi. Taču pēc tam man bija sācies un izvērsies plašumā infekciozais plaušu karsonis, kas no parastā plaušu karsoņa kardināli atšķiras. Pārmaiņas plaušās uztveramas tikai pēc skābekļa daudzuma svārstībām asinīs – rentgens tās neuzrāda. Vienkāršākais instruments procesa kontrolēšanai ir oksimetrs, lielāka precizitāte iegūstama rentgentomogrāfijas izmeklējumā, taču ne pirms, ne uzreiz pēc nonākšanas slimnīcā nevienam mediķiem oksimetra nebija.

Labi, ka tajā dienā slimnīcā dežurēja reanimatologs. Uzreiz pieslēdza mani datoram, kas mēra, ko tu ieelpo un izelpo, cik skābekļa asinīs. Neslēpa – zini, veco zēn, elpošanai tavā rīcībā vēl atlikušas tikai dažas stundas. Izrādās, vīruss, iekļuvis plaušās, bija sakaitinājis turienes baktēriju vidi, kādu no tām padarot īpaši agresīvu. Trīs iepriekšējās nedēļas tā bija netraucēti rijusi manas plaušas.

– Koma?

– Līdz komai tomēr nenonācu, spēju visam daudzmaz sekot līdzi arī tad, kad ar skābekļa masku uz sejas gulēju reanimācijā. Ārsti sprieda – kamēr nav iespējams precīzi pateikt, kāda baktērija iekšā trako, mēs pakāpeniski varam meklēt piemērotāko antibiotiku, taču laika ir ļoti maz. Bet ir arī otrs variants – cerībā, ka izdosies uztrāpīt īsto, izmantot riktīgu antibiotiku kokteili. Teicu, lai droši bliež virsū kaut ar lielgabalu. Biju pārliecināts, ka ar to dzīvesveidu, kurā tik nozīmīga vieta dzērvenēm, cidonijām un smiltsērkšķiem, organisms ir uzkrājis pietiekami daudz vitamīnu un antioksidantu, lai izķepurotos. Tā izķepurošanās nebija ne viegla, ne ātra – vienpadsmit dienas reanimācijā.

Tomēr izdevās. Neraugoties uz trim hroniskām slimībām, ar kurām biju iemācījies sadzīvot: ar ieilgušu balsenes iekaisumu, piecdesmit gadu senu psoriāzi un kādu no iekšķīgajām kaitēm, par ko tiku brīdināts – līdz mūža galam. Tagad no visām esmu vaļā. Jā, pateicoties medicīnai un nikniem kokteiļiem. Bet vēl vairāk – savai apzināti stiprinātajai imunitātei.

Apziņa paplašinās pārmaiņu laikā

– Vai pie ceturtajiem vārtiem stāvēja cits Andris Ansis Špats nekā tas, kurš ir atgriezies?  

– Jā. Kopš brīža, kad domu formā man tika pavēstīts – nesatraucies, visu, ko biji apņēmies, esi paveicis, un tagad varētu aiziet, taču tu vēl paliksi un sāksi jaunu posmu. Iepriekšējā dzīvē dažbrīd biji pārāk mīksts un pieļāvīgs, tāpēc, iestājoties par savu pārliecību, jābūt stingrākam un cietākam.

– Vai gan uzdrošināšanās pagriezt dzīvi par 180 grādiem, no zinātnieka pārtopot par lauksaimnieku, nav pierādījums dzelžainai stingrībai un izlēmībai?  

– Sākumā tā vairāk bija tikai anticipācija. Prātā kāda mūsu jomas zinātnieku – plazmas ķīmiķu – konference netālu no Černobiļas. Tas bija 1986. gadā neilgi pēc katastrofas. Šādos saietos īpaši nozīmīgi ir kuluāru sarunās vadītie vakari. Apspriešanas centrā, protams, bija Černobiļa, bet tajā laikā bija aktualizējusies Nostradama pareģojumu tēma, inteliģences vidū klejoja tulkojumu un skaidrojumu kserokopijas. Apspriedām rindas viņa vēstulē karalim Henrijam II – ka tālu ziemeļos izveidosies jauna veida valsts, kur solītās labklājības vietā plūdīs asins jūras. Tajā nežēlīgi nogalinās valdnieka ģimeni, sievietes un bērnus ieskaitot. Tāpat kā visas impērijas, arī šī sabruks – pastāvēs tikai 73 gadus un septiņus mēnešus. Mēģinot šo norādi konkretizēt, nonācām pie 1991. gada augusta. Neviens nešaubījās, ka tas varētu būt attiecināms uz mūsu vienoto un nesatricināmo.

Ar seno paziņu Nikolaju Trusovu, PSRS aizsardzības ministra padomnieku, pēc tam mierīgi apspriedām iespējamos scenārijus pēc šīs sabrukšanas. To, ka sadalīšanās notiks pēc nacionālā, nevis ekonomiskā principa un ka uz zinātni un zinātniekiem šādas pārmaiņas varētu attiekties iznīcinoši. Republika, kas atdalīsies, nekādus dabas resursus vai finansējumu no Krievijas vairs nesaņems, vismaz ne tādām jomām kā plazmas ķīmija, kur pētījumi bija saistīti ar materiālu izstrādi jaunai kosmosa tehnikai.

Kad politiskajā dzīvē notiek lielas pārmaiņas, turklāt ne sevišķi patīkamas, lielai daļai cilvēku notiek apziņas paplašināšanās. Smadzeņu potenciālu taču izmantojam labi ja par desmit procentiem. Pārējā daļa, kas varētu saistīties ar kopējo Zemes informatīvo lauku, kur atrodas katra Padomdevējs – viens vai vairāki, garu kopa, ar kuru visu mūžu esam saistībā, – vienkārši guļ. Kas tas par spēku, ja šādu resursu pamodina! PSRS sabrukuma periodā šāda pamošanās notika ļoti daudziem, īpaši jau zinātniekiem. Viņi redzēja nākotni jau vairākus gadus pirms lielajām pārmaiņām.

– Jau tad to saskatījāt dzērvenēs?

– Līdz dzērvenēm vēl bija jānodzīvo. Aptuveni 1989. gadā Latvijas kūdrinieki juta, ka ražošana samazinās, tāpēc lūdza mani painteresēties par iespējām nozari saglabāt. Vienīgais Kūdras institūts darbojās Baltkrievijā. Aizbraucis uzzināju, ka baltkrieviem ir lieliska austriešu iekārta siltumnīcām nepieciešamo kūdras glāzīšu gatavošanai. Šim procesam vajadzīga līmviela, kur izmanto kartona ražošanas starpproduktu. Gribēju šo tehnoloģiju sarunāt Latvijai – Jūrmalas papīrfabrika ar līmvielu nodrošinātu. Diemžēl mūsu valdība nolēma ražotni slēgt.

Tomēr institūta apmeklējums rosināja apdomāt citu iespēju. Savulaik, kad Hruščovs viesojās Amerikā, ASV prezidents padomijai bija uzdāvinājis divas tehnoloģiskās līnijas: vienu saistībā ar kukurūzas audzēšanu, otru – ar dzērvenēm. Iepazinos ar zinātniekiem, kas strādā ar dzērveņu tehnoloģiju. Šķita interesanti. Arī pētījumi apstiprināja, ka vielas, ko satur dzērvenes, vairo vispārējo spēju turēties pretī slimībām, attīra urīnceļus un pārējās orgānu sistēmas no kaitīga piesārņojuma, palīdz uzturēt sirds veselību.

– Personiska ieinteresētība?

– Daļēji jā, īpaši, kad uzzināju par ogu iedarbību uz sirds slimībām. Pētot mūsu dzimtas ciltskoku, biju uzgājis, ka daudzi Špatu vīrieši vairākās paaudzēs miruši no sirdskaitēm – jau jaunībā, vēl neapprecējušies. Savu saistību ar šo gēnu esmu izjutis ļoti skaudri, jo vismaz trīs reizes mani nācies atpumpēt no sirds vājuma (mani pirmie, otrie un trešie vārti). Ar šo kaiti no dzīves aizgāja arī mans tēvs. Tāpēc – audzēšu dzērvenes! Organizēšu dzērveņu audzēšanu Latvijā! Pierādīšu šo ogu vajadzīgumu gan paša, gan tautas veselībai! Ap 1990. gadu, kad zinātnē viss juka un bruka, jau biju Breša zemnieks – savu vecāku mājā izveidoju pētniecisko jaunsaimniecību Gundegas.

Visi teica – ko tu, dullais, dari, gribi kolhozus sagraut? Caurkritušais zinātnieks, acīmredzot Rīgai vairs nederi… Kolhozus graut nevajadzēja – paši sabruka. Arī mūsējais. Kad izsolē par lētu naudu nopirku bijušā priekšsēdētāja volgu, pirmais brauciens bija pie Baltkrievijas zinātniekiem. Piepakoju mašīnas salonu un piekabi ar dzērveņu stīgām, kas bija ataudzētas no Masačūsetsas eksperimentālās stacijas.

– Amerikāņu paraugs, pēc kā darboties, jau priekšā?

– Kā dzērveņu audzēšanā, tā produkcijas pārstrādē jau no paša sākuma meklējām savu ceļu. Ātri sapratām, ka labākās ir pašu šķirnes, ka dzērvenes nav jāstāda grantī taisnās, apkopšanai ērtās rindās kā Amerikā, bet gan kūdrā, stīgas iekultivējot un mulčējot ar skuju koku skaidām, lai nav jālieto herbicīdi un pesticīdi. Kad par 150 eiro nopirku grāmatu, kurā apkopota 50 augļu un ogu žāvēšanas pētījumos iesaistīto institūciju pieredze, pārsteigts konstatēju, ka lielāko daļu no tā, kas tur pasniegts kā zinātnieku jaunatklājums, mēs jau esam atkoduši saviem spēkiem

Valdība naudu nopļundurēja

– Tātad izdevās pierādīt, ka dzērvene ir oga tautas veselībai?

– Mēs, bariņš zemnieku, kas ar to nodarbojas, tiešām esam pierādījuši, ka izstrādāto purvu teritorijās iespējams izaudzēt brīnišķīgas dzērvenes. Laba raža, augsta ogu kvalitāte, izcila pārstrādātā produkcija. Tikai… mums nav, kam to vajadzētu. Nav valsts līmeņa ieinteresētības. Turpretī vairāku Eiropas valstu armijās dzērveņu sukādes ietilpst pat karavīru ēdienkartē. Kad Amerikā izprata, cik liela nozīme antioksidantu klātbūtnei ir imunitātes stiprināšanā, rekordīsā laikā tika pieņemta sukāžu programma, kas skolēnu pusdienu pakās paredz vismaz vienu no dzērveņu produktiem – vai nu kečupu, vai žāvētās ogas. Turpretī mūsu skolās augļu piedāvājumā dažkārt iegadās pat banāns.

– Par maz esat skaidrojuši, pierādījuši?  

– Var jau būt, jo tas darīts tikai nieka trīsdesmit gadu... Jau deviņdesmito gadu sākumā vērsos Zemkopības ministrijā – kūdras ražotnes bankrotē, aicināsim zemniekus šajos kūdras tuksnešos audzēt dzērvenes! Idejas dzīvotspēju Gundegās biju pierādījis, piedāvātā projekta aprēķinus veicis. Taču lauksaimnieki manī neieklausījās. Arī Izglītības ministrijā un Reģionālās attīstības ministrijā uzskatīja, ka Špata idejas ir utopiskas; galvenais taču ir piens un gaļa. Tajā laikā uz Latviju sāka braukt dažādi konsultanti, arī no Pasaules Bankas.

Kad viens eksperts pēkšņi ieradās Gundegās, biju pat izbrīnīts – kāpēc jums tāda interese? Man paskaidroja, ka Pasaules Banka kopā ar Itāliju un Vāciju vēl padomju laikā sākusi finansēt dzērveņu audzēšanas projektu Baltkrievijā, bet esot vīlušies – cerētā rezultāta nav. Taču viņus sasniegusi informācija par Latvijas dzērveņu audzētāju – domājot, ka mēs varētu līdzsvarot Baltkrievijā izmesto naudu. Sacīja – rakstiet projektu 500 hektāru apsaimniekošanai, un mēs dosim 25 miljonu dolāru aizdevumu lauksaimniecības jauno nozaru atbalstam ar piecu procentu likmi uz 20 vai 25 gadiem.

– Tāda likme taču uzskatāma par ļoti izdevīgu!

– Tāpēc jau mūsu valdība kredītu ar prieku paņēma un to atdeva Parex bankai un Krājbankai. Aizeju uz Parex pēc aizdevuma, bet tur – lūdzu, uz vienu gadu ar 20 procentu likmi. Atvainojiet, bet dzērvenēm pirmā raža ir tikai pēc pieciem gadiem! Tā viss, nemaz nesācies, beidzās. Nauda tika nopļundurēta.

– Kā ar atbalstu tagad?

– Mana saimniecība pirmo atspaidu – Eiropas naudu – dabūja tikai 2014. gadā. Tomēr aizvadītā gada beigās skatījos – uz manu 22 hektāru stādījumu saņemti 16 000 eiro. Tas nav maz. Taču vienlaikus jāņem vērā, ka es katru gadu ieekonomēju valstij ap 58 000 eiro kā iespējamo maksājumu par CO2 izmešiem, jo pēc Parīzes nolīguma agrāk vai vēlāk Latvijai par tiem būs jāmaksā. Tāpēc rēķinu, ka saņemtās subsīdijas tik un tā ir divkārt mazākas par nesmukumiem, no kādiem es pasargāju valsti.

– Ko jūs lielajās lietās darītu citādi, lai mazāk vilšanās?

– Neko labāku par meritokrātiju nezinu. Tā ir sistēma, kur valda nevis partija, bet tie, kam ir nopelni, izcilība, talants, zināšanas, pieredze. Uzskatu, ka partokrātija jau kopš padomju laikiem savas iespējas izsmēlusi. Tur galvenais ir portfelis, nevis kompetence. Šajā ziņā man tuvāka armijas kārtība – lai kļūtu par ģenerāli, kāpums jāsāk no pašas apakšas. Un katrā pakāpē vispirms jāpierāda, ka esi cienīgs tikt nākamajā.

Ar svētvietām spēlēties ir bīstami

– Vai pieļaujat, ka jomās, kurās darbojaties, tikt līdz ģenerālim jums palīdzējis arī ezoteriķa skatījums uz dzīvi?  

– Jau Romas patricieši teica, ka plebejam nedrīkst dot ne varu, ne zināšanas – visu sabojās. Kas ir ezoterika? Zināšanas, kas jātur slepenībā, lai tām netiek klāt neprašas. Taču nekā mistiska vai pārdabiska tur nav. Lai kādu šķietami ezoterisku jautājumu aplūkotu, agrāk vai vēlāk tam atrodams arī zinātnisks izskaidrojums. Kaut vai skatījumā uz Zemes enerģijām – to, ko īpaši jutīgie agrāk spēja konstatēt ar rīkstīti, tagad var noteikt ar aprātiem. Kad dibinājās rīkstnieku brālība, arī es biju gatavs tajā iesaistīties, taču uzstāju, ka tur jārunā ne tikai par āderēm, bet plašākā kontekstā – par Zemes enerģijām, kas kā neredzams spēks pastāvīgi iedarbojas uz visu dzīvo, par Hartmana starojumu, par Zemes spēka vietām – apļveida enerģiju struktūrām, par nepieciešamību veikt Latvijas svētvietu tīkla mērījumus. Taču šādi ierosinājumi atbalstu neguva – pietiekot ar āderēm. Tāpēc no biedrības attālinājos.

– Tā nav augstprātība? Cilvēkam, kuram jāatrod piemērotākā vieta pirtiņas celšanai, globālās enerģētiskās struktūras varbūt nemaz nav vajadzīgas.   

– No āderu uzrādītāja uzdevuma parasti atsakos ne jau augstprātības dēļ – tik vienkāršam darbam grūti izbrīvēt laiku. Cita lieta, ja kādam jāizpalīdz. Kāds draugs Vecpiebalgā bija nopircis māju, vajagot vietu akai. Izstaigājām izraudzīto vietu kalnā – kvalitatīva ūdens nav, kaut arī manas rīkstītes pauž pretējo. Sekojot šim rādījumam, abi jau esam no kalna nost un laužamies krūmājā. Bet tur veca aka, cauri ozolkoka grodiem tek avots ar brīnišķīgu ūdeni. Kāpēc tev kalnā urbties pārdesmit metru dziļumā, ja vienkāršāk izrakt tranšeju un izveidot ūdens padevi no šejienes? Draugs groza galvu – kā to zināji? Nezināju, man šo vietu parādīja. Un nav nekādas atšķirības, vai es to meklēju ar savām rīkstītēm vai kāds cits ar aparātiem.

Arī vietu mājas svētvietai viņš gribot atrast, abi ar sievu kaut ko jau esot nolūkojuši. Saku – pamērīsim, man sava metode, kā azimutu noteikt. Eju uz norādīto krustpunktu, bet tur zemeņu lauks, vidū trīs gladiolas. Saku – paši to vietu jau esat iezīmējuši ar gladiolām. Viņš prasa sievai, kāpēc tieši te iedomājusies likt puķes. Viņa mēģina atcerēties – stādot zemenes, ienāca prātā doma, ka tieši te, zemenēs, labi iederētos sarkanās gladiolas. Draugs pārsteigts – tu, sieva, laikam esi ekstrasense? Man jāpiekrīt – kaut kādā mērā mēs visi esam ekstrasensi, ja vien sevī ieklausāmies. Arī mani mērījumi apstiprināja, ka te ir piemērotākā vieta ģimenes svētvietai. Precizējām visu, kas tādās reizēs jāņem vērā, iezīmējām centru, nomērījām apļu diametrus.

– Apskatīt pasaules ievērojamākās svētvietas, meklēt tādas tuvākajā apkārtnē vai savā pagalmā – tas nesāk kļūt par modes lietu? Modei patīk, ja ar to spēlējas, bet kā ar svētvietām?

– Ar svētvietām spēlēties ir bīstami. Šos jautājumus esmu pētījis ļoti nopietni. Svētvieta ir teritorija, kuras centru iezīmē vertikāls enerģētiskais stars, ap kuru koncentrējas vairāki enerģiju gredzeni. To iedarbība visbiežāk sasaucas ar čakru svārstību frekvencēm. Cilvēka enerģētiskais lauks šādā vidē harmonizējas, jo papildus individuālajai psihiskajai enerģijai viņš saņem arī Zemes un Gara pasaules nesto enerģiju. Tāpēc jau visas baznīcas celtas enerģētiski spēcīgās vietās. Mūsdienās tas ir izmērāms.

Taču teiktais nebūt nenozīmē, ka nu tik meklēt svētvietu ar pēc iespējas lielāku ārējo enerģētisko apli, tad nokļūt līdz centram un gaidīt, kamēr baterijas uzlādējas. Centrālā stara enerģētika ir tik spēcīga, ka to var izturēt tikai īpaši sagatavotie. Ja līdz šai vietai nenokļūst apzināti, savās sajūtās nerēķinoties ar katra iepriekšējā loka enerģētisko pieskārienu, sekas var būt bēdīgas. Sievietēm ar bērniem būt tuvāk par otro apli no centra ir pat bīstami. Tāpēc kultūrās, kur svētvietās tiek praktizēti rituāli ar daudzu cilvēku piedalīšanos, norisi vada kāds šamanis vai citā vārdā nosaukts viedais, kas katram norāda atrašanās zonu.

– Ap dzīvo uguni, kas centrā?

– Ugunij maģiskuma nozīmes nav – tā vairāk vajadzīga, lai piesaistītu uzmanību visspēcīgākajai vietai, bet kavētu atrasties tās vidū vai tiešā tuvumā. Jāņu ugunij taču lecam pāri. Taču milzīgo ugunskuru vietā tikpat labi varētu būt tikai neliels lākturītis vai iedegta svecīte.

– Ko darīt tam, kurš deklarē, ka līdz šim labi izticis bez svētvietām, viedus sapņus neredz, sargeņģeļiem netic, taču vietiņu biklam ja nu tomēr sevī atstājis?

– Lai pats pārliecinās, ka arī viņa noliegtā pasaule tomēr pastāv. Ja vēlas, protams. Parasti cilvēks par vienu problēmu nespēj domāt ilgāk par 10–20 sekundēm – uzmanība pārslēdzas. Bet lai noraidītu signālu savam neredzamajam palīgam Gara pasaulē, vajadzīga vismaz divu minūšu koncentrēšanās. Sēžot istabā vai nervozi staigājot, noturēt domu plūsmu divas minūtes ir grūti. Taču, ja problēmu, kuras risināšanā gribas saņemt sava Gara pasaules palīga palīdzību, precīzi formulē un uzraksta uz lapiņas, tad aiziet uz kādu no stiprajām vietām, kur iededz mazu uguntiņu, un, skatoties liesmiņā, vēlmi vairākkārt nolasa vai izsaka domās, atbilde noteikti atnāk.   

Pie manis vērsās virtuozs amatnieks. Kaļ zobenus, bet kādu specifisku knifiņu atkost neizdodas. Vīrs ticīgs, katru svētdienu par to lietu lūdzas baznīcā, bet kā nav, tā nav. Saku – aiziesim uz tuvējo Zemes spēka vietu, pieslēgsies, padomāsi. Nākamajā dienā viņš ērcīgs – atkal pa tukšo! Esi pacietīgs, saku. Pēc trim dienām jau ar gaismiņu zvana telefons. Stāsta: “Naktī tiku pamodināts ar dīvainu troksni. Pieceļos gultā sēdus – apkārt pļava, tajā zirgi, vienam mugurā jātnieks. Tas pagriežas un auļo šurp. Nolec, uzliek uz zobena roku – tu biji tas, kam interese par zobeniem? Jā! Nu tad uzmanīgi klausies un labi iegaumē trīs kļūdas, ko līdz šim esi pieļāvis. Un tās uzskaita. Tad uzlec zirgam mugurā un aizauļo.” Viņš uzreiz esot meties izdarīt to, ko jātnieks aprādījis, un ar pirmo piegājienu viss lieliski sanācis. 

Mani tādi notikumi nepārsteidz. Koncentrēta, Zemes enerģijas pastiprināta doma spēj aizsniegt kopējo informācijas lauku un paaicināt Padomdevēju. Jo tā ir enerģija. Ja lūgsi, tev tiks atvērts. Ar šādas kontaktēšanās piemēru katrs apzināti vai neapzināti ir sastapies. Jo gan Gara pasaule, gan tā, ko dēvējam par materiālo un racionālo, visu laiku atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā. Ja to saprotam un respektējam, esam stiprāki un gudrāki.

– Arī Covid-19 klātbūtnē?

– Šis vīruss tiešām uzskatāms par pārbaudi visai cilvēcei, jo katram uzdod ļoti tiešu jautājumu – vai tu tikai gaidīsi jaunas zāles un labākas vakcīnas, vai tomēr mēģināsi vairāk apzināties nepieciešamību mācīties būt veselam, veidot veselumu ar visu, kas apkārt. Mākslīgā vidē un mākslīgiem līdzekļiem paslēpties no dabā esoša vīrusa ir grūti.

Arī tāpēc, ka šī krīze nav pēdējā. Jau kopš 2000. gada pasaulē bija zināms par jauna veida pandēmiju rašanās iespējām uz Zemes – par to brīdināja amerikāņu ekstranese Silvija Brauna savās pareģojumu grāmatās un intervijās televīzijā. Norādīja gan uz 2000. gadu, gan par tās atkārtošanos pēc desmit gadiem. Tāpēc jau tagad būtu jādomā, kā šo iespējamo apdraudējumu vērst mazāk postošu. Kā? Tāpat kā šī pārbaudījuma laikā – harmonizējot sevi, dzīvojot zaļā, nesabojātā dabā, fiziski kustoties, rūpējoties par imunitātes stiprināšanu ar dabas līdzekļiem, nodrošinot organismu ar vitamīniem, minerālvielām un antioksidantiem bagātu pārtiku, neaizmirstot garšaugus.

Un mazāk spiest uz aizliegumiem, jo daudzi no tiem ož pēc plāna prāta. Obligātā divu metru distance nozīmē, ka cilvēki nezina fiziku. Siltais gaiss, ko izelpojam, momentā ceļas augšā, nevis sastindzis blīvējas apkārt. Lai noķertu vīrusu ārpus telpām, vajadzīgs vismaz sabučoties. Tā vietā, lai satrauktos par sejas maskām un distancēšanos, veikalos un transporta līdzekļos, vajadzētu rūpēties par ventilāciju.