Izcilais tēlnieks Kārlis Zāle: gan darbos, gan bohēmā viņš vēlējās būt nepārspēts

Kārļa Zāles dzīve ir saistīta ar vairākām neskaidrībām, jo viņš kā tāds mistifikators uzlabojis vairākus savas dzīves faktus. Pirmkārt, viņa īstais uzvārds ir Zālīte, bet tēlniekam tas nav bijis pa prātam. Viņš uzskatīja, ka viņam kā liela un plaša vēriena māksliniekam nepienākas saukties kaut kādā pamazināmā formā. Interesanti, ka dzīves nogalē viņš pieņēma atpakaļ savu īsto uzvārdu Zālīte, bet neviens to īsti nepamanīja, un ļaužu atmiņā viņš palicis kā Kārlis Zāle.

Otra mistifikācija, ja tā var izteikties, saistīta ar viņa dzimšanas vietu un datumu. Savas dzīves laikā visos dokumentos Zāle rakstīja, ka dzimis 1888. gada 18. novembrī Kuldīgas apriņķa Kursīšu pagastā, lai gan vēlāk noskaidrojās, ka viņš patiesībā dzimis 1888. gada 28. oktobrī Mažeiķos Lietuvā. Šodien mēs varam tikai minēt, kāpēc tēlnieks tā rīkojās. Visticamāk, viņš nav vēlējies saistīt savu dzimšanu ar Mažeiķiem, jo šai vietai bija tikai gadījuma raksturs.

Tolaik viņa vecāki, kas dzīvoja Liepājā, bija devušies uz Mažeiķiem, kur tēvs bija nolīgts būvniecības darbos. Kā savu dzimšanas vietu Zāle parasti norādīja tēva dzimto pusi – Kursīšu pagastu, bet par dzimšanas datumu noteica dienu, kad tika kristīts. Vispār Zāle uzskatāms par liepājnieku, jo viņa ģimene drīz vien atgriezās Liepājā, kur Kārlis pavadīja 21 savas dzīves gadu. Arī vēlāk, kad studēja Kazaņā, vasaras brīvlaikus viņš pavadīja Liepājā.   

Tēlnieka draugi savulaik norādīja, ka Kārlis raksturā daudz ko mantojis no tēva Friča Zālītes, kurš bija fiziski spēcīgs vīrs un kuram patika mesties no vienas galējības citā. Fricis varēja vieglprātīgi ļauties dzīrēm un neraizēties par rītdienu, bet pēc kāda laika ielika sevi stingra askētisma rāmjos un nodevās tikai darbam.   

Tāds bija arī Kārlis – ambiciozs un plaša atvēziena cilvēks gan darbos, gan uzdzīvē. Apveltīts ar spēcīgu ķermeni, sacensības garu un tieksmi pēc lieliem sasniegumiem. Ne tikai darbos, bet arī bohēmā viņš vēlējās būt nepārspēts. Piemēram, reiz krogā viņš ne sevišķi skaidrā prātā ieveda ormani ar visu zirgu un pasūtīja auzas.

Par Zāles plašajiem žestiem klīda brīnumaini nostāsti. Kā neaizmirstams piedzīvojums tika stāstīts gadījums, ka pēc Brīvības pieminekļa oficiālās pieņemšanas viņš iesēdinājis komisijas locekļus lidmašīnā un aizvedis uz Parīzi, lai pacienātu ar pusdienām un franču konjaku. Zālem tika piedēvētas gluži vai teiksmainas īpašības. Ļaudis runāja, ka viņš teju visas durvis sper vaļā ar kāju un visus apstulbina ar savu spēcīgās personības šarmu.

Neparastās vīzijas Liepājas krogā

Par izcilā tēlnieka Kārļa Zāles neparastās dzīves aspektiem zina stāstīt teātra režisors un rakstnieks Andrejs Migla, kurš neskaitāmas stundas pavadījis arhīvos, bibliotēkās un muzejos, kā arī ticies ar dažādiem cilvēkiem, lai apkopotu informāciju par Zāli. Kopā ar Valdi Rūmnieku viņš izdeva biogrāfisku romānu Trīs zvaigznes, kurā attēlots Zāles dzīves gājums.

Andrejs Migla uzsver, ka Zāle nācis no tās talantīgās latviešu paaudzes, kuras pārstāvjiem vajadzējis pierādīt, ka viņi ir labāki par vāciešiem un krieviem. “Lai viņus vispār pamanītu, viņiem nepietika būt vienkārši talantīgiem, viņiem vajadzēja būt manāmi pārākiem par krieviem un vāciešiem,” spriež Migla.

Bērnības un jaunības gados Zāle dzīvojis Klusajā ielā, kaut gan pats tik kluss nemaz nav bijis – fiziski spēcīgs un pašpārliecināts puisis, kurš nekautrējās vajadzības gadījumā savu taisnību aizstāvēt ar dūrēm. Par kautiņiem Kārlis tika izslēgts no J. Zelmaņa zēnu elementārskolas, un vidusskolu viņš tā arī nepabeidza. Pirmos darbus ar mālu un ģipsi viņam ierādīja tēvs, kas bija mūrniekmeistars. Jau pusaudžu gados Kārlis no māla veidoja dažādas figūriņas.

Pamazām apguvis amatnieka prasmi, Kārlis sāka strādāt – sākumā par palīgu pie tēva, bet vēlāk pie būvuzņēmēja Gustava Riges. Papildus jaunietis vēl piestrādāja ostmalā par maisu nesēju. Divdesmitā gadsimta sākumā Liepājā valdīja liela rosme, ostā piestāja tvaikoņi un daudzmastu burinieki. Tie atveda akmeņogles, zivis, garšvielas, augļus un uzņēma Krievijas labību, kokmateriālus un linus, lai dotos atpakaļ uz Londonu, Hamburgu, Antverpeni vai Kopenhāgenu. Kārlim patika noraudzīties šajā nemierpilnajā ostas rosībā, kurā viņš sajuta īstu dzīvi un aicinājumu.

Jaunības draugs Rūdolfs Priede savās atmiņās raksta, ka topošais tēlnieks tolaik bijis vīrs ar staltu augumu un platiem pleciem. Viņa mazliet izliekto kāju smagais, nosvērtais solis apliecinājis neskartu veselību, dzīvesprieku un lielu fizisku spēku.

Liepājā Zāle apmeklēja kursus, kur mācīja mūrnieka un apmetēja arodam nepieciešamo rasēšanu, zīmēšanu un veidošanu. Pārrunās par nākamo profesiju draugi atzina, ka Kārlim visvairāk piemērots būtu tēlnieka darbs. Draugi jokoja, ka vēlāk Kārlis varēšot viņiem celt pieminekļus.

Andrejs Migla stāsta: “Jaunībā Kārlis gribēja kļūt par jūrnieku un redzēt svešas zemes. Tā bija normāla vēlme, jo ostas pilsētā daudzi jaunieši gribēja kļūt par jūrniekiem. Tas bija laiks, kad no Liepājas ostas katru gadu tūkstošiem cilvēku devās darba un laimes meklējumos uz Ameriku. Tomēr Kārlis nekļuva par jūrnieku. Kāpēc? Jau ievērojami vēlāk Zāle saviem draugiem stāstījis, ka par tēlnieku nolēmis kļūt, redzot kādu vīziju Liepājas krogā. Tur viņam parādījušies tēli, kas nedevuši mieru. Pieļauju, ka tēlu parādīšanos sekmēja krogā izdzertais alkohols, tomēr – lai vai kā – Kārlis izlēma kļūt par tēlnieku. Paziņas viņam ieteica braukt uz Kazaņu un iestāties vietējā mākslas skolā.”

Alkohols, opijs, kokaīns

Izšķirošais brīdis pienāca 1909. gada pavasarī, kad viņa draugs Rūdolfs Priede, vienu gadu pavadījis Penzas mākslas skolā, atgriezās Liepājā. Drauga piemērs Kārlim vairs neļāva šaubīties – prom uz mākslas skolu! Zāle nosprieda, ka mācībām vispiemērotākā varētu būt Kazaņas mākslas skola; viņš jau bija mazliet iekrājis naudu. 1909. gada rudenī Kazaņas mākslas skolā Kārli uzņēma kā brīvklausītāju, jo viņam nebija vidusskolas diploma. Tolaik Kazaņas mākslas skola bija Pēterburgas mākslas akadēmijas filiāle, kur varēja apgūt akadēmijas pamatus.

Mācības skolā aizņēma visu dienu no pulksten deviņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā. Vajadzēja klausīties lekcijas speciālajos priekšmetos (anatomijā, perspektīvas mācībā, mākslas vēsturē), turklāt ne mazāk kā divas stundas katru dienu veltīt tēlniecībai un arhitektūrai. No pulksten trijiem līdz pieciem bija pusdienas pārtraukums, bet no pieciem līdz septiņiem vakarā – obligātās nodarbības zīmēšanā visiem audzēkņiem.

Kārlis Zāle vairākkārt saņēma skolas atzinību. Piemēram, 1910./1911. mācību gadā pedagoģiskā padome, augsti novērtējot audzēkņa sekmes, atbrīvoja viņu no daļējas mācību maksas. Sākumā topošo tēlnieku materiāli nedaudz atbalstīja tēvs un daži labvēļi, bet vēlāk līdzekļus nācās sapelnīt pašam.

Jau skolā atklājās Zāles mākslinieciskais stils – viņš neieslīga sīkumos, bet tiecās pēc formu vispārinājuma, monumentālas izteiksmes. Dabas studijas, portreti, akti, grupējumi viņam nesagādāja nekādas grūtības. Sevišķas spējas Zāle demonstrēja kompozīcijā.

Jaunības draugs Rūdolfs Priede savās atmiņās raksta: “Zem studenta cepures spraucās ārā gari, brīvās šķipsnās plīvojoši mākslinieka mati, krievu kreklam priekšā gara, melna mākslinieka kaklasaite ar aiz jostas aizspraustiem galiem, neaizpogātā mēteļa apkakle pacelta. Gaita vēl drošāka, plašāka, pašapzinīgāka. Žesti plati un neapvaldīti. Viņš runāja ar platu muti un skaļi. Visa stāja tāda saslieta, bravūrīga, lielmanīga, pat izaicinoša, kā saka – “nevienam ceļu nedošu”. Tomēr viņš saglabāja savu vienkāršību un joprojām bija mīļš draugs un patīkams, interesants sarunu biedrs.”

1911. gada vasarā, atrodoties Liepājā, topošais tēlnieks iepazinās ar simpātisku jaunkundzi, kura vēlāk kļuva par viņa sievu. Tas bija laiks, kad pilsēta bija atplaukusi kūrorta sezonai. Kūrmājas dārzā notika koncerti, Latviešu biedrības namā – teātra izrādes. Kādā no tām Zāle pastiprinātu uzmanību pievērsa jaunās kalpones lomas tēlotājai Annai Briedei. Viņa bija simpātiska jauniete, kas strādāja telegrāfā un vienlaikus centās piepildīt savu jaunības sapni – kļūt par aktrisi. Teātrī viņa spēlēja mazas lomiņas, sākot ar 1909./1910. gada sezonu.

Abi jaunieši sāka satikties un vēlāk, jau mācību laikā, saderinājās. 1912. gada rudenī viņi apprecējās, un Anna devās līdzi Kārlim uz Kazaņu, kur abi iekārtoja nelielu, pieticīgu saimniecību. Anna piepelnījās, mācot vācu valodu, bet Kārlim laika pietika gan mācībām, gan darbam, gan bohēmai. Andrejs Migla zina teikt, ka bohēmai Zāle nodevies ar pastiprinātu interesi: “Valodnieks Juris Plāķis, kas tolaik Kazaņā strādāja par pasniedzēju, vēlāk savās atmiņās pieminēja arī Zāli. Cita starpā viņš rakstīja, ka jaunais un talantīgais tēlnieks krāpis savu jauno un skaisto sieviņu Anniņu. Kārlis gan mācījies, gan uzdzīvojis  – tur bijis ne tikai alkohols, bet arī opijs, kokaīns un, protams, arī sievietes.

Aizrautīga dēka viņam izveidojusies ar jauno tēlnieci Martu Liepiņu, kas mums zināma kā mākslinieces Džemmas Skulmes māte. Tas romāns izvērsies stipri nopietns. Man trīs cilvēki stāstīja, ka viņiem attiecības turpinājušās arī Latvijas laikā. Vēlāk Liepiņa apprecējās ar gleznotāju Oto Skulmi, viņiem piedzima meita Džemma. Dzirdēju versiju, ka mums labi zināmā māksliniece Džemma Skulme patiesībā ir Kārļa Zāles meita. To es neņemos apstiprināt, tomēr jāatzīst, ka ne tikai mākslā, bet arī sieviešu lietās Kārlis bija ar lieliem apgriezieniem – viņam bija daudzas mīļākās, tai skaitā arī viņa studentes. Tā bija sanācis, ka Zāles sievai Annai nevarēja būt bērnu, viņi oficiāli adoptēja meiteni no Latgales. Meitenei deva vārdu Saskija.”

Kā mūks cellē

Kad 1913. gadā Krievijā ar lielu pompu svinēja Romanovu dinastijas 300 gadu jubileju, Kazaņā par godu šim notikumam veidoja ledus skulptūras. Kā vienam no talantīgākajiem mākslas skolas audzēkņiem Zālem tika uzticēta Susaņina skulptūras izgatavošana. Tā bija iecerēta trīsstāvu mājas augstumā, un Zāle strādāja dienām un naktīm. Tas bija grandiozs projekts, turklāt skulptūras iekšpusē tika ievietotas elektriskās spuldzes. Tumsā milzīgā Susaņina skulptūra mirdzēja un laistījās. Publika bija lielā sajūsmā, bet autoru apbalvoja ar uzslavas diplomu. Diemžēl šajā pasākumā, veicot darbus ziemas salā, Kārlis dabūja smagu plaušu karsoni, kas ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi.

Pēc rakstura Zāle bija izteikti neatkarīgs, ko demonstrēja arī ar savu uzvedību. Viņa paziņas stāstīja gadījumu, ka reiz tēlnieks bijis gatavs fiziski pārmācīt labi zināmo dzejnieku Vladimiru Majakovski, kas tobrīd ar futūristu grupas pārstāvjiem bija ieradies uz dzejas vakaru Kazaņā. Abiem radušās domstarpības mākslas jautājumos, konflikts draudējis izvērsties kautiņā, līdz iejaukušies citi pasākuma apmeklētāji un abus karstgalvjus atturējuši no dūru cīņas.  

Pabeidzis Kazaņas mākslas skolu, Zāle vēl nesteidzās prom no pilsētas, jo bija iesākti vairāki pasūtījumi, kurus vajadzēja pabeigt. 1914. gada rudenī tēlnieks ar sievu devās uz Maskavu, kur strādāja un skolojās tēlnieka Stepana Erzjas darbnīcā. Vēlāk viņš aizbrauca uz Petrogradu un iestājās Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā, pēc tam – Mākslas akadēmijā. 1920. gadā Zāle atgriezās Latvijā un sāka iekārtot sev darbnīcu. Viņš alka pēc lieliem, dižiem darbiem, bet diemžēl saņēma tikai sīkus pasūtījumus. Tēlniekam piedāvāja zīmēšanas skolotāja vietu, bet šāds priekšlikums viņu neapmierināja.

Meklējot jaunas mākslinieciskas idejas un radošus impulsus, 1922. gadā Zāle devās uz Berlīni, kur māksla piedzīvoja ekspresionisma, bet tēlniecība – konstruktīvisma uzplaukumu. Zāle izjuta nepieciešamību iepazīties ar jaunākajiem Eiropas mākslas strāvojumiem un izmēģināt arī savus spēkus. Ātri vien viņš nokļuva Eiropas tēlnieku un mākslas teorētiķu uzmanības lokā, viņa darbnīcā iegriezās daudzi vācu mākslinieki, arhitekti un mākslas kritiķi. Taču, cik strauji Zāle ielauzās Eiropas mākslas modernajos strāvojumos, tikpat pēkšņi viņš savus eksperimentus pārtrauca.

1922. gada rudenī tēlnieka dzīvē notika negaidīts pavērsiens – viņš saņēma Latvijas aizsardzības ministra vietnieka vēstuli ar uzaicinājumu piedalīties konkursā par Piemiņas staba (tā sākotnēji dēvēja Brīvības pieminekli) projektēšanu Rīgā. Tas bija sākums jaunam periodam, kas bija radoši vērienīgs un kuru var raksturot kā vēsturiski nozīmīgu. Kārļa Zāles darbi – Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansambli – ir nenovērtējams devums Latvijas mākslā un kultūrā.

Skulptūras Brāļu kapiem tapa divpadsmit gadu. Vēl turpinājās darbs pie Brāļu kapiem, kad sāka celt Brīvības pieminekli. Notika vairāki konkursi, un galu galā uzvarēja Kārlis Zāle, pārspējot savu mūžīgo konkurentu Teodoru Zaļkalnu.

Andrejs Migla stāsta, ka Brīvības pieminekļa būvniecību darbu vadītājs un arhitektoniski telpiskās kompozīcijas veidotājs bijis vēl kāds liepājnieks – arhitekts Ernests Štālbergs. Viņš bijis Zāles labs draugs un paziņa jau kopš jaunības laikiem. No 32 piedāvājumiem tika izvēlēti trīs mākslinieku darbi – Kārļa Zāles, Teodora Zaļkalna un Kārļa Zemdega projekti. “Tā bija personību cīņa, daudzi bija par Zaļkalna projektu. Kad par labāko atzina Kārļa Zāles metu, Brīvības pieminekļa komitejai, kuru tolaik vadīja Valsts prezidents Alberts Kviesis, tika nosūtītas vairākas protesta vēstules ar simtiem parakstu pret Zāles iesniegto metu. Parakstījušies bija daudzi Latvijas inteliģences pārstāvji, piemēram, Edvarts Virza, Mirdza Ķempe, Konrāds Ubāns, Leo Svemps, Jānis Akuraters, Viktors Eglītis, Elza Stērste un citi.”

Tagad tiek izteikts pieņēmums – ja konkursā būtu uzvarējis Teodors Zaļkalns, iespējams, Brīvības pieminekļa nebūtu vispār. Zaļkalns strādājis ļoti lēni un līdz padomju okupācijai nebūtu paspējis pieminekli uzcelt. Toties Zāle nav cietis ilgu čammāšanos. Viņam piemitušas milzīgas darbaspējas, turklāt viņš bijis izteikti ambiciozs. Vienmēr alcis pēc jauniem pasūtījumiem un jauniem konkursiem, jo apzinājies, ka ir pārāks par citiem, un to nav slēpis. Tas nereti izraisījis amata brāļu nepatiku – kuram gan patīk, ka cits savāc izdevīgus pasūtījumus... Tomēr nevar noliegt, ka Zāle bija tos pelnījis. Viņš bija izcils ne vien talantā, bet arī darbaspējās.

Turklāt Zāle bija labs organizators. Kaut arī labi apguvis zīmēšanas māku, Zāle savas ieceres neskicēja, bet veidoja mazas, izteiksmīgas figūriņas ar jau skaidri izteiktu ideju. Mazie meti bija tik precīzi veidoti, ka to pārcelšanu četras piecas reizes lielākā mērogā un modeļu izstrādāšanu viņš varēja uzticēt kādam no palīgiem. Savu roku tēlnieks atkal pielika, kad darbs bija izpildīts materiālā. Ar to var izskaidrot monumentālo skulptūru lielo skaitu, kas realizētas samērā īsā laikā.

Tiesa gan, bija brīži, kad darbs viņam nevedās. Tās tēlniekam bija melnās dienas, kad viņš ieslēdzās darbnīcā un daudz smēķēja. Kad šo tukšo un neradošo laiku Zāle uzveica, atkal sākās patosa pilns darbs. Viņš bija darbarūķis, kuram ik palaikam bija nepieciešama atslodze, un to viņš parasti piepildīja ar bohēmu. Kā stāsta zinātāji, viņš varējis vairākas dienas uzdzīvot, apmeklējot ne tikai Rīgas, bet arī Jūrmalas un Jelgavas krogus. Kad atgriezies mājās un atguvies, atkal ķēries pie darba. Darba lietās bijis ļoti disciplinēts un prasīgs – gan pret sevi, gan citiem. Gluži kā mūks cellē viņš savā darbnīcā askētiski nodevies savu ieceru realizēšanai. 

Cīņa ar slimību un beigas

1936. gads Kārļa Zāles mūžā kļuva par tādu kā robežlīniju; tad mainījās viņa dzīve. Līdz tam viņš bija fanātiski strādājis un reizēm ļāvies vieglprātīgai uzdzīvei, bet nemanāmi pielavījās slimība. Kad lielo monumentālo ansambļu celtniecība tuvojās nobeigumam, tēlnieks arvien vairāk sāka just jaunībā pārciesto slimību sekas. Uzzinājis, ka ir slims ar tuberkulozi, viņš sākumā jokoja, ka tos caurumus aizbāzīs ar zāli, tomēr kaite izrādījās daudz smagāka, nekā sākumā šķita.

1937. gada pavasara pusē tēlnieka solis kļuva arvien smagāks, un viņš ne brīdi neizlaida no rokām spieķi. Vārgāka bija kļuvusi arī balss. Veselības stāvokļa dēļ arvien biežāk nācās pārtraukt nodarbības Mākslas akadēmijā. 1938. gada vasarā viņš devās uz Šveices sanatoriju, kur nedaudz uzlaboja veselību. Kad atgriezās Latvijā, nolēma apmesties lauku klusumā, prom no galvaspilsētas trokšņa un putekļiem, bet tuvāk dziedinošajiem priežu siliem. Savu piecdesmito dzimšanas dienu Zāle nosvinēja Ropažos. Profesoru sveica Mākslas akadēmijas vadība, daudzi mākslas un sabiedriskās dzīves pārstāvji. Tobrīd šķita, ka tēlnieks ir atguvies un gatavs radošam darbam. 

1939. gada novembrī Zāle iekārtojās Inčukalnā, kas bija iecienīta kā atpūtas vieta ar teicamiem mikroklimatiskajiem un dziednieciskajiem apstākļiem. Sausais gaiss, priežu sili, egļu meži un skaistie Gaujas krasti īpaši labvēlīgi ietekmēja plaušu slimniekus. Inčukalna pagastā Zāle iegādājās māju Atvasītes, kas atradās netālu no Skolotāju sanatorijas, kurā bija iespējams saņemt viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību.

Tēlnieks atmeta smēķēšanu un atteicās no alkohola, tomēr slimība neatkāpās, un nespēks viņu arvien biežāk saistīja pie gultas. Tomēr Zāle vēl mēģināja strādāt. Kad spēki neļāva aiziet līdz darbnīcai, viņš turpat gultā veidoja figūras no plastilīna. Šim nolūkam bija izgatavots neliels galdiņš, ko varēja iekārtot virs guļvietas. Kad kļuva labāk, reizēm mākslinieks aizdevās uz Rīgu, taču kādā braucienā uz savu audzēkņu diplomdarbu izstādi Zāle saaukstējās, un tas slimību tikai saasināja. 1942. gada 19. februāra vakarā Kārlis Zāle devās mūžības ceļā; šai saulē viņš bija nodzīvojis 53 gadus. Latvijas izcilāko tēlnieku monumentālistu apglabāja Rīgas Brāļu kapos,  paša izloloto un izveidoto tēlu pakājē.