Darba svētki nacistu okupētajā Latvijā. Kā notika tolaik?

Vidējai un vecākajai paaudzei 1. maija svētki atstājušas padomjlaika pagātnes mieles, ar pārliecību, ka Starptautiskā darbaļaužu solidaritātes diena ir komunistiskās ideoloģijas svētki, kuru vienīgais sauklis ir “Miers. Maijs. Darbs”. Kaut arī Aukstā kara laikā tie tika pārvērsti par okupācijas varas un spēka demonstrāciju, vēsturiski tā ir uzskatāma par Darba jeb Strādnieku svētku dienu, un tā it nebūt nesaistās ar strādniecības politisko nostādni. Šī ir diena, kad par savām tiesībām un brīvībām aicināts aizdomāties jebkurš darba ņēmējs, neatkarīgi no tā, par ko viņš balsojis pēdējās vēlēšanās – par sociālistiem, kristiešiem, zaļajiem, liberāldemoktātiem vai vēl kādiem citiem. Darba svētku atzīmēšana sākās daudzus gadus pirms tam, kad dzima “ļaunuma impērijas” – gan komunistu, gan nacistu…

Hitlers 1. maiju pasludina par brīvdienu

Tomēr vienmēr valdošie šo dienu vēlējušies pakļaut savai kontrolei un ideoloģijai. Tostarp arī nacisti. Arī nacistu okupācijas laikā 1942., 1943. un 1944. gadā Latvijā plaši svinēja Darba jeb strādniecības dienu, ko par oficiāli atzīmējamu dienu bija pasludinājis boļševisma kvēlais apkarotājs Ādolfs Hitlers. Šai sakarā īpaši paradoksāli izvērtās 1941. gada 1. maija demonstrācija Maskavas Sarkanajā laukumā, kad to pagodināja īpašie viesi – Berlīnes ģenerāļi, kuri jau pēc septiņām nedēļām uzsāka karagājienu pret PSRS.

Hitlers 1. maiju par oficiālu brīvdienu pasludināja jau 1933. gadā, trīs mēnešus pēc tam, kad jau bija pavadījis Vācijas kanclera krēslā. Berlīnē togad notika vērienīgas nacistu organizētas darbam un strādniecībai veltītas demonstrācijas un sanāksmes. Bet aiz skaistiem vārdiem slēpās represijas. Dienu pēc 1. maija mītiņiem nacistu vara aizliedza neatkarīgās arodbiedrības, arestēja to līderus, bet arodbiedrību namus izlaupīja un izdemolēja. Radās jauna “darba ideoloģija”, kas bija pakārtota valdošo nacionālsociālistu interesēm, jo viņu “vienīgās un pareizās” partijas nosaukums taču lepojās ar strādniecības piesaukšanu - Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSDAP), ko vismaz Trešā Reiha sākumgados nacisti īpaši uzsvēra.

Nu darbs tika pakārots Trešā Reiha ideoloģiskajām un praktiskajām interesēm, kuras bija jāgodā arī Vācijas okupētajās zemēs, tostarp Latvijā. Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss ar patosu bija iesaucies: “Godājiet darbu un cieniet strādnieku! Visu klašu, sociālo slāņu un profesiju vācieši, paspiediet roku!”.

1. maijs kļuva par vācu tautas nacionālajiem svētkiem, un latviešu “darba zirgiem” nācās sekot nacistu ideoloģijai un pielūgt vācu strādnieka diženumu, sekot viņa pašaizliedzībai cīņā pret boļševismu un uz mūžiem aizmirst par stahanoviešu kustību, uz ko vēl mazāk kā pirms gada aicināja iebrucēji no austrumiem.

1942. gads: Vācu nācijas lielākie svētki

Laikraksts “Tēvija” 1942. gada maijā raksta, ka Latvijā godam un krāšņi nosvinēti 1. maija svētki: “Vācu tautas nacionālā svētku diena - 1. maijs, kas kļuvusi par vācu nācijas lielākajiem svētkiem, vakar visā Latvijā, pilsētās un laukos, norisēja svinīgā noskaņā. Īstā tautas kopībā jauni un veci, vīri un sievas godināja darbu un darba darītājus svinīgās sanāksmēs darba vietās, fabrikās, rūpnīcās un skolās. Jau ar saules lēktu Rīgas nami un fabriku korpusi greznojās Lielvācijas un Latvijas karogiem, kas priecīgi plīvoja pavasara vējā. Pildīt savu darba pienākumus jau no agra rīta devās daudzie tūkstoši Rīgas strādnieku. Viņu gaita un valodas tomēr liecināja, ka šī nav parastā darba diena, bet šodien darbs ir svētku dienas ietekmē. Visur izjūtams, ka darbā, sava uzdevuma krietnā veikšanā izpaužas viss jaunais, topošais, kas ciešā tautas kopības apziņā veikts, darbā un cīņās nodrošinās mūsu nākotni.

1934. gada 1. maija svinības Berlīnē:

Tuvojas pusdienas stunda. Rīgas ielās arvien vairāk gājēju - strādnieki, ierēdņi, skolu jaunatne, kas pēc darba un mācībās pavadītajām stundām un svinīgajiem svētku aktiem pastaigājas greznotajās ielās.

Rīgas veikali dekoratīvos skatlogu iekārtojumos parādījuši godinājumu 1. maija dienai un darba svētībai. “Strādāt nozīmē - kalpot savai tautai”, Šos Ādolfa Hitlera vārdus attēlo simbolisks veidojums ar zeltaino vārpu, tēraudpelēko zobratu, uzvaru vēstošajiem kāškrusta zīmju, Lielvācijas un Latvijas karogu motīviem kādā Ādolfa Hitlera (Brīvības) ielas veikalā. „Darbs ir dzīves svētība” - šo atziņu, kas vienlīdz nozīmīga visiem, attēlo zīmējums, kurā vācu un latviešu zemnieks draudzīgi viens otram likuši roku uz pleca.

Rīgas ielās vēl pavairojas. Vairāki simti rīdzinieku noklausās svētku koncertu Vērmanes dārzā. Sparīgi marši jaucas ar tautas melodijām, sniedzot klausītājiem patīkamu muzikālu pārdzīvojumu.

Beigusies 1. maija diena, bet šajā dienā dzirdētais, redzētais un justais dos spēku veikt arī visus turpmākos darbus un uzdevumus, jo tā ir darba svētku dienas īpatnība."

1943. gads: Ar Dieva vārdu uz lūpām

Valmieras dienas avīze “Tālavietis” 1. maijā publicē Valmieras apgabala komisāra Hermaņa Hanzena uzsaukumu Ziemeļvidzemes strādājošiem: 

“Jau otro reizi jūs sviniet kopā ar mums, vāciešiem, 1. maija svētkus. Kopēji ar visām pārējām Eiropas tautām mēs stāvam vienotā liktens cīņā par būt, vai nebūt. Man ir vēlēšanās jums visiem šai dienā izteikt savu pateicību un atzinību par jūsu līdzšinējo veiksmīgo darbu un pienākuma apziņu.

Ar jauniem rīkojumiem sociālās dzīves laukā, kuri ievērojami uzlabos un nodrošinās jūsu turpmākās dzīves apstākļus, šajos svētkos apbalvots jūsu darba prieks un darba griba.

Nākotnē totālais karš prasīs no jums vēl lielākus upurus, kurus, tāpat kā līdz šim kopā iedami, mēs vienoti veiksim zem paroles: “Visi pie darba, visu par uzvaru!”

Ar darbīgiem uzsaukumiem neatpaliek arī baznīckungi. Luterāņu baznīcas nedēļas avīze “Baznīcas Ziņas” 1. maijā publicē sprediķi “Ticību un darbu!”:

1941. gads Maskavas Sarkanais laukums: 1. maija demonstrācijā satiekas padomju un vācu ģenerāļi:

“Aust jaunas pavasara dienas ar saviem darbiem, pienākumiem un uzdevumiem. Mēs zinām, cik svarīgi tie laicīgā dzīvē, sevišķi kara laikā. Skan aicinājumi mobilizēt visus spēkus darbu veikšanai. Mēs ar sirdsdedzi tos uzklausām un tiem sekojam, jo zinām, ka ar darbu tīrumā, fabrikā, vai citā kādā vietā gādāsim paši sev dienišķo maizīti un dzīves nepieciešamības.

Gādāsim arī, lai miera karogs paceltos pār tautu sadzīvi. Bet saklausīsim arī Kristus aicinājumu, sakopot dvēseles spēkus Dieva valstības celšanai. Arī šis darbs svarīgs un nepieciešams, tāpat kā arāja gājums tīrumā un strādnieka fabrikā. Ar to stiprināsim savus gara spēkus un darīsim sevi izturīgus un atjautīgus visām dzīves lietām.”

1944. gads: Jauns vērtības saturs

Nacistu valdīšanas noriets jau vairs nav aiz kalniem, bet vārga cerība uz augšāmcelšanos viņiem vēl ir. Tas nojaušams arī žurnāla “Lauksaimnieks” 1. maija ievadrakstā:

“Atskatoties uz iepriekšējā darba cēlienā paveikto, jāatzīst, ka tas bijis smaga darba pilns. Lai sagādātu frontei un dzimtenei pārtiku, lauku darba darītājs nav skaitījis soļus, bet strādājis, apzinoties, ka vispirms jāveic pienākums un tikai tad var atpūsties. Mēs visi apzināmies, ka šobrīd apstākļi ir vēl nopietnāki. Kara dārdi skan tepat aiz mūsu zemes robežām, kur latvju karavīrs plecu pie pleca ar drošsirdīgajiem vācu cīnītājiem izcīna lielo cīņu pret austrumu barbariem.

Karavīrs šo cīņu izcīna ar zobenu, bet arkls ir tas, kas dod zobena cilātājam spēku un izturību šai cīņā pastāvēt un uzvarēt. Tādēļ šogad laukos Darba svētkus atzīmēsim arkla un zobena zīmē.

Šogad pirmo reizi Darba svētkos Latvijas Lauksaimniecības savienība sevišķi izceļ mūsu zemē mājas un lauku darba darītājus - labākos laukstrādniekus, svētkos piešķirdama naudas balvu visiem kvalificētiem laukstrādniekiem”. 

Savukārt Latgales centrālā avīze “Daugavas Vēstnesis” atgādina, ka “uzvarēs vienīgi cēlais, labais un tīrais”. Daugavpils novada komisārs Hermans Rikens uzsver, ka nu 1. maijā Daugavpilī valda cita noskaņa (pēc pāris mēnešiem tā jau būs pavisam cita – zem sarkanarmijas zābaka): “Agrākajos laikos tie bija marksisti, radikāli kreisie elementi, kas paņēma šo dienu sev, lai tanī propagandētu savas šķiru cīņas idejas un pakļautu strādājošo iedzīvotāju masas savai posta nesējai ietekmei. Ādolfam Hitleram ar savu tautas ideju par nacionālo sociālismu kā pirmajam bija lemts dot darbam jaunu ētisku vērtību. Vienīgi nacionālsociālismā vienotā vācu tauta pēc tam, kad Vadonis bija pārņēmis varu, varēja runāt par darba dižciltību un līdz ar to dot arī 1. maijam kā darba dienai pienācīgo/iekšējo vērtības saturu”.

1945. gads: Cildiniet viņa vārdu

Līdz nacistiskās Vācijas kapitulācijai palikušas dažas dienas, Hitlers sev padarījis galu, bet Kurzemes katlā vēl iznāk oficiālie nacistu laikraksti latviešu valodā (“Laika Balss”, “Talsu Vārds”, “Kurzemnieks”, “Ventas Balss”), kas 1. maijā aicina neaizmirst par darbu. “Ventas Balss” ievadrakstā “Tiem, kas darbu dara” raksta:

“Cildiniet viņa varu, teiciet viņa godību, paužiet tuvu un tālu viņa nemirstību. Lai jūsu pirksti nepiekūst viņam vainagu vīdami, lai jūsu lūpām netrūkst vārdu, daudzinot viņa svētību, jo tas ir visa iesākums un gals. Tas bija pirms jums un paliks, kad jūsu vairs nebūs. Tas ir dzīves saturs, viņa vārds ir īss un skarbs. Darbs.”

Jāatgādina, ka Darba svētki, ko starptautiski vairāk dēvē par Starptautisko strādnieku dienu, ir svētki, kurus pārsvarā organizē arodbiedrības, sociāldemokrāti, sociālisti un komunisti. Šo datumu par svinamdienu izvēlējās Otrā Internacionāle (1889. gadā dibināta starptautiska sociālistiska kustība), lai pieminētu Hejmārketas slaktiņu Čikāgā (ASV), kad tur 1886. gada 4. maijā notika sadursmes starp astoņu stundu darbadienas aizstāvjiem un policiju, un vairāki cilvēki gāja bojā. Padomju laikā šos svētkus oficiāli sauca par Darbaļaužu starptautiskās solidaritātes dienu. Šos svētkus atzīmē vairumā pasaules valstu, bet Latvijā okupācijas laikā tiem tika piešķirta negatīva ideoloģiska aura, kāda gaisā virmo vēl joprojām.