Bailīgajiem uz citu pusi: 9 īpaši baisas pasaules vietas
Šis ir laiks, kad mēs varam tikai optimistiski cerēt un tikai tad sākt plānot savus nākotnes ceļojumu maršrutus. "Deviņvīri" jums šoreiz nestāstīs par safīrzilām pludmalēm, daikiri vannām un šopingu paradīzēm, bet gan lūkos jums norādīt tās koordinātas, kurās nevajadzētu nokļūt pat ekstremālākajiem novadpētniekiem.
Aukstais kalns
No Vašingtona kalna smailes, kas atrodas Amerikas ziemeļaustrumos, paveras lielisks panorāmas skats. Taču, lai arī kalna virsotne atrodas tikai 1917 metru augstumā, atrašanās uz tās ir teju pat bīstamāka nekā rāpšanās Everesta smailē. Savu nelāgo slavu kalns ir ieguvis ar to, ka šeit atrodas visas zemeslodes nežēlīgāko vēju olimps – 1934. gada aprīlī te tika fiksētas brāzmas ar ātrumu 372 kilometri stundā! Ziemas mēnešos tas nozīmē neizbēgamas lavīnas, kas aprok observatorijas centra laboratorijas, kuru aizdrīvētie logi un durvis, tiesa, varot izturēt vēju pat līdz 500 kilometriem stundā.
Kur nerādās pat nemirstīgie
Šeit, Etiopijas ziemeļos esošajā tuksnesī, problēmas sāktos pat Čakam Norisam. Daži tur pabijušie atzīst, ka lidojumā uz Marsu viņi vairs neredzot īstu izaicinājumu. Skābekļa šajā piecdesmit grādu uzkarsētajā vulkāniskajā peklē nav, toties pilnā krāšņumā ceļotāju bronhus priecēs sēra un citu ķīmiski garšīgu savienojumu izgarojumi, kas plēnē no verdošajām smiltīm un akmeņiem. Piedevām blakus esošajā Afāras reģionā mīt vietējie iezemieši, kuri jau no desmit gadu vecuma, nopakoti ar AK-47, ik dienu iziet uz kara takas ēdamā un dzeramā meklējumos.
Kanibālu mazbērnu galvaspilsēta
Valsts austrumos atrodamā vieta noteikti ir bīstamākā galvaspilsēta pasaulē. It kā no jūras un gaisa bilde liekas tīri okei, tur strādā valsts institūcijas un dzīvo prezidents, taču sūrajā realitātē te šiverē neskaitāmu bandu ordas. Tūristam te ir divas perspektīvas – blakus mežā tevi var uzlūkot kā proteīnu donoru, pilsētā – vienkārši kā laupījuma upuri. Tas viss – ārprātīgās trūcības un bezdarba dēļ. Nemēģiniet te ieslēgt Mikluho-Maklaja režīmu, citādi jūs apēdīs kā Kuku!
Kulturālo pašnāvnieku biežņa
Jums varbūt Japāna asociējas ar sakuru, sašimi, sakē un geišām? Un vēl Fudzi kalnu? Tas viss pareizi, taču netālu no visiem japāņiem svētā kalna atrodas Aokigahara mežs, uz kuru neiet riekstos, vākt ogas vai šitakē sēnes, bet gan lai brīvprātīgi atvadītos no dzīves. Leģenda vēsta, ka viss ārprāts ir sācies pēc Seiko Macumoto grāmatas Melno koku jūra, kur iemīlējies pāris, sadevušies rokās, aizgājuši mežā, lai izspēlētu japāņu Romeo un Džuljetes versiju. Kopš piecdesmitajiem gadiem, kad sāka uzskaitīt drūmajā mežā palikušos brīvprātīgos pašnāvniekus, to skaits jau pārsniedzis sešus simtus. Tāpēc, ja ieklīdīsiet šajā priekpilni tumšajā birztalā, nebrīnieties, ja ik pēc pāris soļiem jūs pārsteigs kokā sakārtas cilpas, kaulu un dažādu apģērbu gabalu paliekas.
Skeletu planetārijs
Sakārojās alu un knēdlikus? Laipni lūgti Kutna Horā! Viduslaiku Eiropā tā katram rietumu kristietim bija teju vai izsmalcinātākā un iekārojamākā pēdējā atdusas vieta. 1870. gadā jaunie kaulu kapeņpils īpašnieki uzaicināja padarboties skeletu instalāciju maestro, uzvārdā Rints. Viņš ķērās pie darba ar patiesu čehiem raksturīgo melno humora izjūtu un neslēptu entuziasmu. No kaulu fragmentiem Rints kā puzli salika 40 tūkstošus cilvēku skeletus. Šausminošs brīnums. Bonusā no kaulu lego viņš izveidoja arī toreizējo saimnieku heraldisko ģerboni un monumentālu kaulu šedevru – lustru ar kaulu sveču turekļiem.
Maniaku disnejlenda
Šis Filadelfijas pilsētā atrodamais objekts fiziski dokumentē visu to briesmīgāko un kroplāko, kas vispār var notikt ar cilvēka miesīgo ķermeni. Muzeju 1875. gadā izveidoja Tomass Dents – tajā tika eksponētas visneiespējamākās patoloģiju formas, seni un unikāli medicīnas instrumenti, kā arī šaušalīgi pretīgi biomateriālu paraugi. Top 3 eksponāti – sievietes vienradzes vaska maskas figūra, trīsmetrīgs cilvēka resnās zarnas fragments ar tajā esošo 20 kilogramu saturu un Ziepju Lēdijas ķermenis – līķis, kurš kapā pārvērties par želeju.
Ķurķis viedajiem
Šis tuptūzis, kas atrodas netālu no Lhasas lidostas ceļā uz tāda paša nosaukumu pilsētu Tibetā, tiek uzskatīts par vienu no drūmākajām pletnes vietnēm pasaulē – varbūt te grāfs Monte Kristo justos omulīgāk nekā Ifas cietoksnī, bet to mums būs grūti pierādīt. Drapči cietumā ieslodzījumā atrodas galvenokārt tibetiešu mūki, kuru daudzums te pārsniedz jebkurā Tibetas klosterī mītošo dievu kalpu skaitu. Jau kopš 1965. gada Ķīnas varas iestādes šo un tamlīdzīgas iestādes Tibetā ciniski dēvē par rehabilitācijas centriem. Viens no šādas ārstniecības iestādes pacientiem tik ilgi nosēdējis izolatorā, ka zaudējis spēju runāt, cits jau divdesmit gadus izcieš brīvības atņemšanu par starptautiskās cilvēktiesību deklarācijas izplatīšanu.
Graustu miljonāru dzimtene
Vēlaties redzēt sikhus, brahmaņus, Tadžmahalu, baudīt kariju un masalu? Un kā jūs domājat, kā smaržo Indija – pēc specijām un garšvielām vai, sliktākajā gadījumā, pēc mirušo pelniem? Ne velna, tā smird pēc mēsliem un ķīmiskiem atkritumiem! Vismaz tā ir Mumbajas megapoles Dharavi priekšpilsētā, kur par mēneša pajumtes īri jāmaksā nieka trīs eiro. Jums jau vienalga, bet Mumbajas pilsētas ierēdņi gatavojas nojaukt šo daudzmiljonu graustu rajonu – šķiet, ka pēc tam valsts džungļu rajonos varētu atgriezties daudzskaitlīgs maugļu karapulks.
Nemeklēt notriekto vanagu
Varbūt esat redzējuši iespaidīgo režisora Ridlija Skota kara drāmu "Melnais vanags notriekts" ("Black Hawk Dawn") par asiņainajiem notikumiem Somālijas galvaspilsētā pirms teju trīsdesmit gadiem? Tad, lūk, pa šiem gadiem nekas būtiski nav mainījies – vietējie un viņu dzīvnieciskā cīņa par savu eksistenci turpinās. Viņi joprojām mirst jauni, ar automātiem rokās, meklēdami savu iztikšanu gan uz sauszemes, gan jūrā.
