Vēl viena sazvērestības teorija par Covid-19 un pasaules pārvaldīšanu. Noslēpumainais Bilderbergas klubs

Tikai nedaudzi zina, kā ir patiesībā, taču Bilderbergas kluba pārlieku lielā slepenība un noslēpumainība radījusi dažādas teorijas par tā patieso lomu. Skaidrības labad gan jāteic, ka tas ir pavisam reāls klubs, kas ik palaikam vienuviet saaicina ietekmīgus politiķus un biznesmeņus. Kaut arī bilderbergieši ievēro stingru konfidencialitāti, viņu sanākšanas izraisa lielu pasaules sabiedrības uzmanību. Grūti noslēpt, ja kādā konkrētā vietā pēkšņi sabrauc karaļi, prinči, prezidenti, premjeri, baņķieri, lielo korporāciju īpašnieki. Turklāt daudzi ierodas ar savu svītu – sekretāriem, pavāriem un miesassargiem.

Tomēr plašākai publikai par kārtējo sanāksmi kļūst zināms tikai pēc tam, kad tā jau beigusies. Konferencē netiek ielaisti ne preses pārstāvji, ne citi ziņkārīgie, nekur netiek publicētas ne atskaites, ne izklāsti par apspriestajiem jautājumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Sanāksmēs aizliegts veikt audio, video ierakstus un vispār kaut ko pierakstīt. Protams, noslēpumainība rada dažādas baumas un sazvērestības teorijas, tāpēc aktuāls ir jautājums – kas tur īsti notiek?

Par Eiropas vienotību

Bilderbergas kluba pirmsākumi meklējami laikā, kad Eiropa pamazām atkopās pēc Otrā pasaules kara un notika fundamentālas pārmaiņas starptautiskajā politiskajā arēnā. Pasaulē un it sevišķi Eiropā arvien spēcīgāka kļuva PSRS ietekme. Kā pretsvars Padomju Savienības hegemonijai tika nodibināta Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO), un sākās arī pirmie integrācijas procesi, veidojot Eiropas Savienību. Tolaik bija vērojamas dažādas nesaskaņas starp ASV un Eiropu, tāpēc uzradās entuziasti, kas nolēma veidot ciešāku saistību starp Ziemeļamerikas un Eiropas politiķiem un vadošajiem uzņēmējiem.

Par šā projekta autoru kļuva Džozefs Retingers – poļu izcelsmes politiķis. Plašākai sabiedrībai viņš kļuva pazīstams 1947. gadā, kad aktīvi iestājās par Eiropas vienotību un kā Eiropas kustības ģenerālsekretārs nodibināja kontaktus ar ietekmīgākajiem rietumvalstu līderiem, ieskaitot bijušo Lielbritānijas premjeru Vinstonu Čērčilu un Rietumvācijas kancleru Konrādu Adenaueru. Viņš bija viens no Eiropas kopīgā tirgus arhitektiem, eiropeiskās integrācijas kvēls atbalstītājs un plāna izstrādātājs. Finansiālu atbalstu Eiropas kustībai viņš saņēma no ietekmīgiem ASV finanšu institūtiem, kas bija saistīti ar Rokfelleru klanu.

1948. gadā Retingers piedalījās Hāgas kongresā, bet pēc tam četrus gadus, kā pats rakstīja savos memuāros, aktīvi strādāja, lai ieviestu un nostiprinātu eiropeiskos ideālus. Viņš ņēma dalību arī Benilukss projektā, kas ekonomiski apvienoja trīs kaimiņu monarhijas: Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu. 1952. gadā Džozefs Retingers atstāja savu posteni Eiropas kustībā un nodibināja kontaktus ar Holandes princi Bernhardu. Viņš izklāstīja princim savu ideju, proti, radīt diskusiju centru, sava veida klubu, lai izplatītu un nostiprinātu pasaulē Rietumu vērtības.

Vietā piebilst, ka princis Bernhards bija cilvēks ar interesantu biogrāfiju. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš bija nacistu partijas un SS biedrs, kā arī ietekmīgā vācu koncerna IG Farben izlūkdaļas vadītājs. Sākoties karam, princis Bernhards devās pie saviem aristokrātiskajiem radiniekiem uz Lielbritāniju, kur iesaistījās stratēģijas plānošanā jau pret Hitlera reihu. Visu aktīvo mūžu princi Bernhardu pavadīja skaļi korupcijas skandāli, kas gan parasti ātri tika noklusināti. Viņš bija direktoru padomes loceklis vairākās Rietumu auto un avio kompānijās, kā arī labi pazīstama figūra starptautiskajā arēnā. Bernhards veica svarīgas misijas Latīņamerikas valstīs, viņam bija draudzīgas attiecības ar vairākiem Rietumu valstu vadītājiem.

Tikšanās viesnīcā Bilderberg

Kad princis Bernhards apliecināja savu  atbalstu Retingera priekšlikumam, tika izveidota organizācijas komiteja, kurā iesaistījās vairāki pasaules politikas un ekonomikas smagsvari: Rietumvācijas lielrūpnieks Fridrihs Fliks I, baņķieris Deivids Rokfellers, mediju magnāts Konrāds Bleks, Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs, Edinburgas hercogs Filips. 1952. gada septembrī komiteja sarīkoja savu pirmo sanāksmi. Pasākuma pamatmērķis bija tuvināt un nodibināt labas attiecības starp Eiropas un Ziemeļamerikas vadošajiem politiķiem un biznesmeņiem. Pirmie ielūgumi tika rakstīti uz Nīderlandes karaļnama speciālajām veidlapām, un teksts bija visnotaļ noslēpumains: “Būšu ļoti pateicīgs par Jūsu klātbūtni neoficiālajā internacionālajā konferencē, kas notiks Nīderlandē maija beigās. Šajā konferencē tiks apspriesti visai Rietumu civilizācijai būtiski jautājumi, tās pamatmērķis ir nostiprināt savstarpēju sapratni brīvā viedokļu paušanas atmosfērā.”

Zem teksta – Nīderlandes prinča Bernharda paraksts. Jau vēlāk tika izteikta versija, ka princis Bernhards bijis tikai aizsegs, ka viņš tika apzināti izvēlēts, lai pasākumam piešķirtu aristokrātisku eleganci un valstisku statusu. Patiesībā sanāksme rīkota finanšu magnātu Rokfelleru,  Rotšildu un citu lielo korporāciju īpašnieku interesēs.

Pirmā sanāksme notika 1954. gada maijā Holandē, Osterbekas viesnīcā Bilderberg, un kopš tā laika šo pasākumu arī sauc par Bilderbergas konferenci, bet tās dalībniekus – par Bilderbergas klubu vai Bilderbergas grupu. Šādas konferences notiek ik gadu, uz tām ierodas ne tikai pasaules biznesa un politikas haizivis, bet arī specdienestu vadītāji, augsta ranga militāristi un ietekmīgu mediju vadītāji. Iekļūt konferencē iespējams tikai ar personīgiem ielūgumiem. Kluba aktīvs ir ap 100 cilvēku, lielākoties eiropieši un amerikāņi, kā arī atsevišķi pārstāvji no Āzijas. 

Kā skaidrots Britanicca enciklopēdijā, Bilderbergas konferencē viesi neoficiālā un brīvā gaisotnē tuvāk iepazīstas cits ar citu un apspriež kopīgas problēmas bez pienākumu uzņemšanās. Bilderbergas sanāksme parasti ilgst trīs dienas, un pēc katras konferences tiek sagatavota neoficiāla atskaite, kuru vēlāk saņem konferences apmeklētāji. Piedalīšanās vienā sanāksmē vēl negarantē ielūgumu uz nākamajiem kluba saietiem. Izmaksas parasti sedz tie, kas uzņem bilderbergiešus. Šie pasākumi bieži ir notikuši viesnīcās, kuras Amerikā pieder Rokfelleriem, bet Eiropā – baroniem Rotšildiem. Katrs aicinātais viesis uz sanāksmi dodas inkognito un par savu naudu.

Vieta ietekmīgiem cilvēkiem

Konferenču viesu sarakstu veido speciāla komiteja, kuras priekšsēdētājs līdz sava mūža galam bija princis Bernhards. Divtūkstošo gadu sākumā kluba darbību vadīja beļģu uzņēmējs vikonts Etjēns Davinjons, kurš savulaik bija Eiropas Komisijas viceprezidents. Viņš parasti izvairījās no intervijām, bet tajās retajās reizēs, kad piekrita, centās mazināt kluba nozīmi. “Vienmēr būs cilvēki, kas ticēs dažādām sazvērestībām, tomēr pasaules notikumi norisinās daudz haotiskākā veidā, nekā mums gribētos,” norādīja Davinjons. “Kluba viesu satikšanās rezultāts ir konkrēti secinājumi par vienu vai otru problēmu, uz kuru nebūtu prātīgi pievērt acis. Bet vai mēs varam runāt par panāktu konsensusu, par konkrētu darbības plānu? Atbilde – nē, nevaram. Šiem cilvēkiem ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai saprastu, ka viņi to nevar izdarīt.”

Davinjons darīja zināmu, ka Bilderbergas kluba kodolu neapšaubāmi veido internacionālisti, kas atbalsta Vispasaules tirdzniecības organizāciju, transatlantisko sadarbību un Eiropas integrāciju. “Es neuzskatu mūs par globālo valdošo klasi, un es nedomāju, ka tāda vispār eksistē. Šeit vieni ietekmīgi cilvēki vienkārši satiekas un runā ar citiem ietekmīgiem cilvēkiem. Katrs var atklāti izteikt viedokli, kas padara diskusiju pietiekami brīvu un atklātu, lai saprastu, kuras ir galvenās uzskatu atšķirības.” Viņš nenoliedza kluba viesu lielo ietekmi starptautiskos notikumos. “Visi taču zina, ka politika un bizness ietekmē sabiedrību. Taču, no otras puses, šeit neviens neapstrīd demokrātiski izvēlēto līderu tiesības vadīt savās valstīs.”

Tā kā Bilderbergas konferences ir slepenas un tās rezultāti netiek publicēti, daudzi uzskata, ka tas jau vien ir pietiekams pamats secinājumam, ka nekas labs tur nenotiek. American Free Press redaktors Džims Takers reiz skarbi izteicās, ka Bilderbergas klubs rīko karus, ieceļ un gāž politiskos līderus. Jau agrāk mediji pievērsa uzmanību kādai interesantai likumsakarībai, proti, Bilderbergas kluba sanāksmēs bieži piedalās cilvēki, kas vēl nav, bet drīz vien kļūst par ļoti ietekmīgām figūrām. Piemēram, 1991. gadā sanāksmē piedalījās Bils Klintons, kas toreiz bija Ārkanzasas gubernators. Drīz vien viņš kļuva par ASV prezidentu.

1993. gadā Bilderbergas konferencē piedalījās Tonijs Blērs, kas toreiz bija Lielbritānijas parlamenta deputāts no leiboristu partijas. Pēc tam Blērs strauji izvirzījās un kļuva par Lielbritānijas premjeru. Tāpat novērots, ka daudzi Eiropas Komisijas priekšsēdētāji bijuši aicināti uz Bilderbergas kluba sanāksmi vēl pirms viņu apstiprināšanas šajā amatā. Un tas tikai pastiprina aizdomas par Bilderbergas kluba milzīgo ietekmi pasaules politikā.

Bilderberga kluba vadītāji gan aicina nemeklēt šeit nekādas sazvērestības, jo notiekošā iemesls esot pavisam cits, proti, kluba pārstāvji vienkārši prot saskatīt talantīgus cilvēkus, kurus uzaicina uz savu sanāksmi. Ja šie politiķi vēlāk ieņem ietekmīgus amatus, tas esot viņu pašu nopelns. Patlaban klubu vairs nevada Etjēns Davinjons – vadītāja pienākumus uzņēmies franču uzņēmējs Anrī de Kroiks de Kastrijs.

Globalizācijas virzienā

Bilderbergas klubs reizēm tiek dēvēts par globālo ēnu valdību, kas stāv pāri nacionālajām valdībām. Sazvērestības teoriju aizstāvji nereti piesauc 1991. gada 8. jūnijā notikušo Trīspusējās komisijas sanāksmi Vācijas pilsētā Esenē, kur ietekmīgā baņķieru klana pārstāvis Deivids Rokfellers esot teicis šādus vārdus: “Mēs esam pateicīgi The Washington Post, The New York Time, Time Magazine un citiem lieliem medijiem, kuru vadītāji apmeklēja mūsu sanāksmes un turēja savu vārdu saglabāt konfidencialitāti. Mums nebūtu iespējas izstrādāt savu stratēģiju, ja tā tiktu atklāta agrāk. Tagad pasaule kļuvusi daudz sarežģītāka un tā ir gatava vienotai pasaules valdībai.”

Jāteic gan, ka Bilderbergas klubam netrūkst arī aizstāvju. Viņi uzskata – tas ir tikai normāli, ka eksistē tāda organizācija, kur ietekmīgas amatpersonas var apspriest globālas problēmas, sakoordinēt savu politiku un rast kopsaucējus. Šāda sadarbība palīdz un uztur gan politisko, gan ekonomisko kārtību pasaulē. Tādas organizācijas būs nepieciešamas arī turpmāk, kamēr politika un bizness ietekmēs viens otru. 

Kritiķi gan apgalvo, ka šī organizācija sniedz labumu vien pašai elitei, nevis visai pasaules sabiedrībai. Klubu vaino, ka tas jau pusgadsimtu palēnām eļļo politiskos mehānismus, lai vestu pasauli globalizācijas virzienā. Tas veido sistēmu, lai bagātos padarītu vēl bagātākus, bet nabadzīgos – vēl nabagākus.

Zīmīgi, ka Bilderbergas kluba ofiss atrodas Ņujorkā, Kārnegija fonda telpās. Daudzi uzskata – tā nav nejaušība, ka kluba izveidē un darbībā ievērojamu artavu devuši Rokfellera, Kārnegija un Forda izveidotie fondi. Jau 20. gadsimta sākumā šie fondi bija iecienītas vietas, kur lielās politikas un lielā biznesa noteicēji mēģināja risināt savas pretrunas un rast kopsaucējus. Globalizācijas pretinieki uzskata, ka šādi fondi, kur koncentrējas liela vara un finanses, grauj demokrātisko sabiedrību.

Tie nepakļaujas sabiedrības kontrolei un uzskatei, tie pērk talantus, formē motivācijas un uzspiež pasaulei savu dienas kārtību. Tajā pašā laikā tie darbojoties arī kā represīvas struktūras, bremzējot sabiedrības attīstību tur, kur tas nav izdevīgi globālajai elitei. Šādi fondi arī būtiski ietekmējot izglītības sistēmu, izstrādājot un piedāvājot izglītības iestādēm savas programmas. Savukārt fondu izreklamētā labdarība esot tikai efektīvs sociālās inženierijas instruments un piesegs savu interešu lobēšanai.

2003. gadā BBC žurnālistu grupai izdevās piekļūt Bilderbergas kluba pirmo sanāksmju arhīviem, kurus vēlāk daļēji publicēja WikiLeaks. Izšķirošā Bilderbergas kluba sanāksme, kurā tika lemts par Eiropas federācijas arhitektūru un veidošanas stadijām, ieskaitot vienotas valūtas ieviešanu, notikusi 1955. gadā Vācijas pilsētiņā Garmišā-Partenkirhenē. Politisko notikumu analizētāji norāda, ka tikai tagad kļūst acīm redzama Vācijas banku un lielā biznesa izšķirošā loma kapitāla un varas centralizācijā ES un šīs sākotnēji irdenās savienības pārtapšanā par unitāru federāciju.

Kas tas ir – jaunais kurss?

Sazvērestības teoriju aizstāvji norāda, ka caur bankām finanšu magnāti kontrolē pasaules ekonomiku, bet caur fondiem manipulē ar sabiedrību pēc saviem plāniem un interesēm. Tas izpaužas arī Bilderbergas klubā, kur no Amerikas puses spēcīgi tiek pārstāvēta Rokfelleru ģimene, bet no Eiropas puses – Rotšildi.  Tiek uzskatīts, ka Rotšildu un Rokfelleru grupu ietekme apzināti tiek samazināta, lai gan laika gaitā tā esot tikai pieaugusi. Žurnāla Forbes veidoto pasaules bagātāko cilvēku sarakstā figurē tikai otrā ešelona miljardieri, bet paši bagātākie transnacionālo korporāciju īpašnieki netiek minēti, jo šie cilvēki vadās pēc pārbaudītas atziņas, ka nauda – it sevišķi liela nauda – mīl klusumu.  

Savulaik sazvērestības teoriju piekritēji norādīja uz vēl kādu sakritību, proti, pirms trīspadsmit gadiem Rietumu politiskie līderi kā pēc komandas sāka runāt par jauno pasaules kārtību, jauno finanšu arhitektūru un pārnacionālu pasaules kontroli. Sevišķi populārs bija kļuvis vārdu salikums jaunais kurss. Vēl pirms ekonomiskās krīzes, 2007. gadā, pirmais šo izteicienu lietoja Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kad teica runu ANO Ģenerālajā asamblejā. Viņam sekoja Lielbritānijas premjers Gordons Brauns, kas, viesojoties Berlīnē, sacīja: “Pasaulei nepieciešams jauns kurss. Mēs apzināmies, ka tajā sfērā, kur notiek vispasaules finanšu plūsma, mēs neatrisināsim problēmas nacionālo valdību līmenī. Mums nepieciešamas pārnacionālas struktūras, kas sekotu, lai pasaules tirgū praktizējošo finanšu institūtu darbība mums būtu pilnībā atklāta.”

Zīmīgi, ka Nikolā Sarkozī un Gordons Brauns bija galvenie ierosinātāji 2008. gadā Vašingtonā sarīkotajam G-20 samitam, kur sapulcējās pārstāvji no 20 pasaules lielajām industriālajām valstīm. Sazvērestības teorijas pārstāvji pauž pārliecību, ka Sarkozī un Brauns ir Rotšildu finanšu grupas cilvēki.

Interesanti, ka savulaik par globālām pārmaiņām izteicās arī mūsu pašu prezidents Andris Bērziņš. Viņš sacīja, ka turpmākie gadi pasaulē nesīs tādas izmaiņas, kādas pat prātā nenāk un kuru dēļ Latvijā un Eiropā būs jāveido jaunas rīcībspējīgas varas struktūras. “Es jums varu droši apgalvot, ka pasaule būs izmainījusies, būs pavisam cita uzbūve un citas vajadzības. Esmu par to pārliecināts,” sacīja Bērziņš. Par tik kosmiskiem un vispārīgiem apgalvojumiem prezidents izpelnījās ne mazumu ironisku komentāru. Bērziņu pat salīdzināja ar gaišreģi Finku un piedēvēja viņam Zilākalna Martas viedumu.

Pandēmija – globāls scenārijs

Lai vai kā, bet tiešām – pasaules medijos ik palaikam tiek apspriesti fantastiski nākotnes projekti. Cilvēce tiek radināta pie domas, ka nepieciešama jauna pārvaldes sistēma jaunai civilizācijai. Apspriežot sociālekonomiskās perspektīvas, tiek piedāvāta ideja par vienotu pasaules valūtu, tāpat tiek spriests par atomieroču un kosmiskās tehnikas nodošanu starptautiskajā kontrolē. Globālajai pārvaldei jānodod visas zemes dzīļu bagātības un derīgie izrakteņi, bet vispasaules organizācijām jāpārņem dabas un klimata aizsardzība. Lai ierobežotu nekontrolētu dzimstību nabadzīgajos reģionos, ierosina noteikt stingrus normatīvus, ņemot vērā katras valsts finanšu resursus.

Tiek runāts par racionālu cilvēces izvietošanu piemērotās zonās. Lai uzlabotu cilvēces genofondu, tiek ierosināts ieviest ģenētisko kontroli vēl nedzimušu bērna stadijā. Spriež par iespējām ieviest universālu izglītības sistēmu bez reliģioziem un etniskiem akcentiem. Ierosina veidot Pasaules parlamentu ar divām palātām. Vienu palātu ievēlētu tiešajā balsojumā, balsojot planētas iedzīvotājiem, bet otru palātu izraudzītu ANO. Tad ANO un Pasaules parlaments veidotu Pasaules valdību. Pēc tam tiktu izveidoti Pasaules bruņoties spēki, Pasaules policija, Pasaules kosmiskā aģentūra, Pasaules banka, Pasaules tiesa, Pasaules zinātniski pētnieciskie centri un tā tālāk. Tāpat tiek spriests, ka tās valstis, kas nepieņems globālo perspektīvu, izslēgs no pasaules sabiedrības. 

Globalizācija pretinieki uzskata, ka daļa lielo pasaules pārkārtošanas projektu tiek ģenerēta un apspriesta tieši Bilderbergas klubā, kur pulcējas šīs pasaules varenie. Atliek tikai piebilst, ka cilvēces vēsturē jau vairākkārt bijuši mēģinājumi izveidot vienotu valdību. Agrāk to mēģināja Maķedonijas Aleksandrs, Čingizhans, Napoleons, Ādolfs Hitlers. Vēl nav zināms, kā šādas ieceres izvērsīsies turpmāk.  

Globalizācijas pretinieki izsaka pieņēmumu, ka pēdējos gados krīzes tiek radītas speciāli un izmantotas kā mehānismi lieliem sociāliem satricinājumiem, lai cilvēci iedzītu haosā un nobaidītu ar visās malās notiekošajiem militārajiem konfliktiem, ekonomiskajām katastrofām un šaušalīgām pandēmijām.

Tādējādi sabiedrība tiek gatavota pārnacionālai valdībai, kas vienkārši būs nepieciešama, lai ieviestu pasaulē kārtību. Tiek vilktas paralēles ar Lielās depresijas laiku 1929.–1933. gadā, kad arī bija finanšu krīze, ekonomikas lejupslīde un sociālie konflikti. Daudzviet pasaulē radās totalitārās diktatūras, kuras noveda pie Otrā pasaules kara un ļāva sakoncentrēt vēl lielāku varu un kapitālu šaurā cilvēku lokā. Tiek lēsts, ka arī Covid-19 pandēmija tiek izspēlēta kā globālā scenārija noslēdzošā stadija, lai pasaulē ieviestu pārnacionālu pārvaldi. Tas nozīmē, ka tiek gatavota pasaules valdība, kuru kontrolēs transnacionālā elite.