Saruna ar Valdi Celmu - vīru, kurš radīja ikonisko uzrakstu "RĪGA"

Nozīmīgākajam apbalvojumam Latvijas vizuālajā mākslā – Purvīša balvai – Valdis Celms nominēts par pērn Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA2 izstādītajiem darbiem "Pozitrons" un "Dzīvības ritmi". "Deviņvīri" ar mākslinieku aprunājās gan par tiem, gan dzīves norišu un pasaules uztveri vispār.

Apbalvojumu jums dzīvē bijis jau daudz, taču noteikti, ka arī kā vecmeistaram ir patīkami tapt nominētam līdzās jaunajiem māksliniekiem?

Jā, atzinības esmu saņēmis dažādā veidā, esmu ticis pamanīts un novērtēts. Purvīša balva Latvijas vizuālajā mākslā tik tiešām ir nozīmīga ar savu speciālo ievirzi uz laikmeta atspoguļojumu mākslā, uz novatorismu un vēl citiem kritērijiem. Man liekas, ka galvenais sasniegums ir nokļūšana nominēto sarakstā. Mākslas procesam un skatītājiem ir svarīgi tie darbi kopumā, jo katrs rāda savu īstenības pusi un mākslas procesa daļu. Kopums rāda problēmu, pārdzīvojumu un jautājumu loku, ko mākslinieki izvirza sev un sabiedrībai.

Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva" jūs teicāt, ka Purvīša balva ir lieliska, taču sanāk tā, ka mums ir virsotne, taču nav paša kalna...

Tā nu tas ir! Skatītāji nevar ieraudzīt visu pārējo kopumu, bet tas arī ir ļoti nozīmīgs. Tur ir redzams gan ceļš uz virsotni, gan tie darbi, kas arī tiek vērtēti ļoti augstu, bet nav izvirzīti šai balvai. Ja būtu viens vai pat vairāki mākslas žurnāli, ja būtu laikmetīgās mākslas muzejs, tad arī mākslas pārdzīvojums skatītājiem būtu nopietnāks un dziļāks. Tagad ir sajūta, ka ir tikai grāmatu virsraksti, bet grāmatas lasīt nav laika. Man vienmēr licies svarīgs šāds salīdzinājums, jo var taču gadīties arī tā, ka viena otra virsotne nav nekādam lielam kalnam, bet pavisam kaut kam citam. Ir jāredz kopaina, lai izprastu dziļāk.

Kāpēc ir šāda situācija?

Tā ir problēmu buķete. Tas sākas ar valstiskās domāšanas trūkumu. Tur ietilpst daudz kas. Gan ekonomiskās intereses, gan dzīves līmenis, gan izglītība, gan kultūra... Tam visam ir kaut kāda svarīguma pakāpe. Kultūra galu galā ir valstiskuma galvenais attaisnojums, jo tautai, kura nerada kultūru, pēc būtības valsts nav vajadzīga, jo tā nemaz nav īsta tauta. Ja mēs neradām savu kultūru, tad esam svešu vērtību patērētāji. Rodas jautājums – ko mūsu varas vīri paši saprot ar valsti? Ir izveidojies pārrāvums. Vieni saprot vārdos, bet nesaprot darbos, citi cenšas, bet nesanāk, jo nav pozitīvās kritiskās masas, lai kaut kas izmainītos. Ir atsevišķi ideju nesēji, bet kritiskā masa vienmēr nosliecas par labu vienkāršam grāmatvedības aprēķinam par to, kā tikt galā ar visām problēmām. Ir pazudis pamatjēdziens tauta, pie kuras pieder arī paši varneši. To var izprast vienkārši kā iedzīvotāju kopumu, bet var arī kā kultūras nāciju. Mēs tomēr gan vēsturiski, gan pēc būtības esam kultūras nācija. Mums ir sava valsts un ir pienākums pret to. Arī pret tiem, kas to radīja. Mēs esam šo senču turpinājums šodienā. Es domāju, ka galvenā problēma ir vāja valstiskā apziņa un neprasme to likt lietā savu interešu vārdā. Un savas intereses ir jāprot formulēt neatkarīgi no tā, kādas direktīvas nāk no ārpuses. Par daudz jūtams svešais padoms. Ir vajadzīga lielāka patstāvība.

Jums ir iespēja salīdzināt arī ar to, kā bija padomju laikos.

Salīdzināt var un vajag, bet, protams, nevajadzētu pārsteigties ar secinājumiem. Tagad valstiskums un kultūra ir mūsu pašu atbildībā. Padomju laikos par cilvēkiem domāja, bet domāja tā, lai svešie ienācēji vienmēr justos labāk. Ienācēju valoda visur tika nostādīta kā pirmā. Pat dokumentus Mākslinieku savienībā noformēja krievu valodā. Pārkrievošana jeb vienas tautas nomākšana bija noziegums. Nekāda laipnības izpausme, prēmijas iedošana neko neatsvēra. Toreiz mēs tikām apspiesti, taču tā laika aktīvā paaudze noturēja latviskumu mākslā un kultūrā, saglabāja latviskumu kā ideālu un saglabāja saiti ar pirmās Latvijas laika ideāliem. Atmodas laika un nākamā paaudze to visu izļerpatoja un palaida vējā. Ja arī tika runāts par ideāliem, tad tie bija tādi vēdera līmeņa ideāli – pārticība, pārticība un pārticība. Par kultūras nāciju un latviskumu tikpat kā vairs nerunāja. Tagad mēs to atkal dzirdam, bet tad metas virsū kādi pasaules globālisma pielūdzēji. Gan savstarpējā piederības apziņa, gan nācijas apziņa ir atšķaidīta. Būtībā tas ceļš, ar ko sāka jaunlatvieši, ir jāiet no jauna.

Purvīša balvai jūs nominēja par darbiem, kuru saknes meklējamas jau septiņdesmitajos gados. Jūsu absolūti mūsdienīgā lieldarba "Pozitrons" aizsākumi meklējami vēl 1976. gadā, kad veidojāt šo darbu tāda paša nosaukuma elektronikas rūpnīcas priekšpagalmam Rietumukrainā.

Jau tolaik atteicos no tradicionāliem piegājieniem, kādi līdz tam pastāvēja, un noformulēju savu ideju par trīsdimensionālu objektu kustībā. Pievērsos tēlam, ko es saistu ar zinātnes un tehnoloģijas attīstību. Vēlējos izveidot objektu, kas runā par pasauli ar zinātnisku un vienlaikus tēlainu skatījumu, bet neko neilustrē. Nonācu līdz liela izmēra skulpturālai formai, kas ar šo ideju labi saderēja. Svarīga bija gan kustība, gan papildu izgaismojums. Man gribējās parādīt, ka pasaulē tomēr pastāv harmonija, skaistums un dinamika. Gan mikrodaļiņa, gan pasaule kopumā ir cita citā iegremdētas, un likumības ir kopīgas gan lielajā Visumā, gan mikropasaulē. Cilvēkam ar to ir ne tikai jārēķinās, bet cilvēks pats ir daļa no šā kopuma. Vēlējos radīt cilvēkos bijību, pietāti pret pasaules dziļākajiem harmonijas likumiem. Un tie ir neatkarīgi no politiskās ideoloģijas vai reliģijas.

Projektu pieņēma un sāka gatavot. Rūpnīcas direktors to visu atbalstīja, taču tika aizsaukts strādāt uz Maskavu, jo progresīvi darbinieki bija vajadzīgi visā padomju impērijā. Ivanofrankivskas rūpnīcā sāka strādāt cita vadība, un tai šīs idejas vairs nelikās vajadzīgas. Pie manis palika daļa projekta materiālu, un es turpināju pie šīs idejas strādāt tālāk. Vēlāk veidoju arī "Pozitrona" turpinājumus, taču par oriģinālo darbu ieinteresējās mākslas kolekcionāri, un tā makets tagad atrodas Ratgersas Universitātes Zimmerli Mākslas muzejā Ņūbrunsvikā, Ņūdžersijas štatā, ASV.

Arī "RIBOCA2" izstādītais "Pozitrons", visticamāk, atstāja lielu iespaidu ne tikai uz Purvīša balvas žūriju, bet arī uz skatītājiem...

Iespējams, tas ir tāpēc, ka tas ir realizēts kā kinētisks objekts ar LĒNU kustību. Es uzskatu, ka lēna kustība mūsdienās ir īpaši vajadzīga, jo par daudz aizraujamies ar steigu. Arī mākslā. Uz pārdomām ievirza lēna kustība. Tā ir mana mākslinieciskā pārliecība. Uzskatu, ka to vairāk vajag ieviest arī ikdienā. Rāmumu. Mieru. Pirms gadsimta elitāri bija dzīvot ātri. Tagad, kad ātrums ir pieejams visiem, elitāri ir dzīvot NESTEIDZOTIES.

Šo atziņu noteikti var attiecināt arī uz otru jūsu darbu, kas bija apskatāms "RIBOCA2", – "Dzīvības ritmi". 1970. gadā izlolotu studiju laika veikumu, kas būtībā ir kinētisks ekrāns...

Varu piekrist. 20. gadsimtā viens no civilizācijas simboliem bija automobilis, mūsu gadsimtā tas ir ekrāns. Tas nes līdzi gan lielas iespējas, gan lielas problēmas. Kādreiz cilvēks, vērodams debesis, centās izprast un savā apziņas ekrānā modelēt šo pasauli, lai rastos kultūra, tagad, raugoties ekrānos, mēs vairs neizzinām pasauli. Aiz šiem ekrāniem mēs zvaigznes neredzam un arī to ne, kas ir aiz zvaigznēm. Labākajā gadījumā mēs saredzam ekrāna programmu režisorus. Ekrāns no loga, kas ir atvērts pasaulei un kurā atrodamas zināšanas, iespējas izaugt un pilnveidoties, pārvērties par skaļruni un varmācīgu apziņas kompostrētāju. Tāda nu reiz ir ekrāna daba. Savā ekrānā es centos parādīt to, ka uz pasauli var raudzīties dažādi. Mēs varam to attēlot un ļaut šajā attēlojumā nolasīt dažādas idejas un emocijas, bet varam runāt arī citādākā, strukturizētākā valodā. "Dzīvības ritmus" es redzu kā dažādu dzīvības formu savstarpēju sadursmi, pārklāšanos, izzušanu un atkalparādīšanos. Tā var būt gan dzīvā daba, gan dažādas tautas un kultūras, pat dažādas idejas. Svarīgi ir, lai cilvēki saprastu, ka mēs neesam vienīgā dzīvība ne uz planētas, ne arī, es domāju, Visumā.

Šīs idejas ir iekodētas arī mūsu latvju zīmēs. Nav noslēpums, ka jūs tās esat pētījis ļoti daudz, sarakstījis par šo tēmu arī grāmatu. Interesanti, ka jūsu kā kinētiskā mākslinieka filozofija ir spējusi savienoties ar latvju zīmju pētniecību. Tas ir noticis Dziesmu un deju svētkos, kur esat līdzējis ar padomu šo zīmju iekustināšanā deju laukumā...

Kopsaucējs veidojas šo zīmju uzbūvē. To veido ritmi. Vizuālā frāze, ko mēs uztveram ar zīmju palīdzību, sākotnējā līmenī ir vienāda gan dabā, gan kultūrā. Mēs tāpat atgriežamies pie pirmformām. Jautājums ir par to, vai mēs, būdami 21. gadsimta latvieši un veidodami savu moderno kultūru, smelsim idejas tikai no citām kultūrām, vai ņemsim arī zīmes un vērtības no mūsu tradicionālā mantojuma, saprazdami, ka tās tomēr ir nākušas no Visuma dzīlēm. Tās ir enerģētisko spēku ritmos radītas zīmes. Vai mēs spēsim tās ielikt mūsu modernajā kultūrā kā loģisku turpinājumu?

Kā jūs saistībā ar latvju zīmēm raksturotu šo koronavīrusa laiku, kad esam kļuvuši attālināti un tomēr lūkojam turēties kopā?

Es liktu uzsvaru uz to, ka nupat bija meteņi. Tas ir laiks, kad tiek plānoti gada darbi. Pats vārds “metenis” nozīmē “meti” – uzmetumi un ieceres. Tātad – ir īstais ieceru laiks. Bet plašākā skatījumā es gribētu piesaukt tēlu no Lielvārdes jostas. Tajā ir ļoti interesanta dažādu zīmju secība. Parasti no vienkāršākas uz sarežģītāku. Taču raksturīgi ir tas, ka pārejai no vienas zīmes uz otru tiek izmantoti lieli slīpie krusti. Katra zīme ir pietiekami sarežģīta. Lai tās aplūkotu, uz tām ir jākoncentrējas. Tad mēs iegūstam savrupu, noteiktu pasaules redzējumu. Kā tādu mandalu. Ne velti Lielvārdes jostu var tulkot arī kā palīglīdzekli meditācijai. Bet ir arī slīpie krusti, kas mūsu tradicionālajā kultūrā nozīmē atgriešanos pie pamatiem, pie sākuma. Ir tāda daina: “Met, Dieviņi, zelta krustu,/ Pār šo visu pasaulīti./ Kas neēdis, lai paēda,/ Kas nedzēris, lai padzēra.” Lai mēs pārietu no viena apziņas stāvokļa uz citu, ir jāatgriežas pie pamatiem. Lūk, arī mana atbilde. Mēs par maz novērtējam sākotnējo pamatu vērtību. Tas nenozīmē, ka mums ir jāskatās atpakaļ. Nē. Mums jādzīvo šodienā ar skatu uz nākotni, bet nevajag aizmirst sākotnējās vērtības. Tās jāskatās ar šodienas vērtējumu un vajadzību. Tikai tā mēs varam paši sevi sakārtot un saprast, kas mēs tādi īsti esam. Mūsu tautas sākotnējos pamatus var atrast dainās. Tās ir mūsu tikumiskās vērtības, kas spēj iet cauri laikiem.

Jums nav svešs arī neopagānisms, ilgus gadus esat bijis arī Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis. Tagad gan laikam pilnvaras esat nodevis tālāk?

Jā, nodevu savas pilnvaras Andrejam Brokam. Turpmākās aktivitātes ir viņa un domubiedru rokās.

Taču dzīves laikā esat pierādījis, ka esat nemiera gars, un, visticamāk, kaut ko atkal perināt.

Kaut ko jau perinu, tas ir fakts. Gribētos vēl piedzīvot kādu mākslas darbu izstādi un tamlīdzīgi. Runa joprojām ir par kinētiskās mākslas virzienu, taču arī gleznoju saistībā ar kinētisko domāšanu, un man ļoti tuva ir arī fotomontāža jeb kolāžas. Kinētiku es saistu ne tikai ar darbiem, kas ir noliekami izstāžu zālē, bet arī ar domām un idejām, kas atspoguļo cilvēka un vides attiecības. Galvenokārt tēma ir pilsēta un cilvēks. Gribas parādīt ne tikai kaut ko lielu un vērienīgu, bet arī ļoti subjektīvu, pat privātu un intīmu. Cilvēks jau nedzīvo tikai teoriju debesīs. Viņš dzīvo uz zemes, un tur ir gan puķes un koki, gan citi cilvēki, kurus satikt. Tur veidojas smaidi un prieks. Tas, kādēļ mēs varam teikt, ka pasaule ir skaista. Un pasaule ir skaista, ja pats esi ar kādu gaišumiņu savā sirdī.

Valdis Celms

Latvijas kinētiskās mākslas pamatlicējs, grafikas dizainers, latvju zīmju pētnieks.

Dzimis 1943. gada 24. oktobrī.

Sieva – māksliniece grafiķe Gunta Celma.

Mācījies Rīgas Celtniecības koledžā, studējis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Rūpniecības mākslas nodaļā.

Robežzīmes burtu dizaina RĪGA un citu plaši pamanītu grafiskā dizaina un kinētiskās mākslas darbu autors.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, saņēmis Ministru kabineta balvu par ieguldījumu Latvijas mākslas un dizaina attīstībā.

Šogad nominēts nozīmīgākajai Latvijas vizuālās mākslas – Purvīša – balvai par darbiem "Pozitrons" un "Dzīvības ritmi" pagājušā gada Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē "RIBOCA2".

2008. gadā izdota Valda Celma monogrāfija "Latvju raksts un zīmes".

Piedalījies latvju zīmju attēlojumā Dziesmu un deju svētku lieluzvedumos.

Ilgus bijis Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.

2016. gadā latviešu un lietuviešu valodā izdota Valda Celma grāmata "Baltu dievestības pamati".