Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rūdolfa Rubja krēsli Ministru kabinetā. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Rūdolfs Rubis - vīrs, kurš Centrālcietumā radīja mēbeles Prezidenta pilij, Ministru kabinetam un tiesu zālēm

9vīri
27. martā 04:35 2021. gada 27. martā 04:35
 
Kārlis
Seržants
| 100 Latvijas Noslēpumi
Pēc viņa zīmējumiem savulaik veidota Baltā zāle un darba kabinets Valsts prezidenta pilī, Ministru kabineta un vairākas tiesu sēžu zāles, mēbeles aizsargu un citu organizāciju mītnēs, arī neskaitāmi daudz istablietu komplektu pēc privātpersonu pasūtinājuma. Un lielākā daļa izgatavotas Centrālcietuma kokapstrādes darbnīcā, kuru viņš bija izveidojis. Pauls Rūdolfs Rubis ir viens no izcilākajiem Latvijas mēbeļu un interjera dizaineriem, nepelnīti aizmirsts, bet apstākļu sakritības un dažu cilvēku neatlaidības dēļ piedzīvo savu atgriešanos.

No Štiglica skolas uz Šliselburgas cietumu

Pauls Rūdolfs Rubis dzimis 1879. gada 28. martā Vidzemes lauksaimnieku ģimenē, mācījies Āraišu draudzes pamatskolā, pēc tam beidzis Cēsu apriņķa skolu, tad – Štiglica mākslas skolu Pēterburgā. Tolaik Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu, ko 1879. gadā bija dibinājis lielrūpnieks un tirgotājs Aleksandrs Štiglics, uzskatīja par ievērojamāko dekoratīvās un lietišķās mākslas skolu visā Krievijas impērijā. Tur darbojās vairākas lietišķās mākslas virzienu klases, kurās varēja apgūt dekoratīvo glezniecību, kokgriezumu un teātra dekorāciju izgatavošanu, porcelāna apgleznošanu, metāla kalšanu. Skola ātri kļuva populāra latviešu jauniešu vidū, jo tajā neesot bijušas stingras prasības pēc vidējās izglītības, turklāt tur rūpējušies arī par absolventu iekārtošanu darbā. Skolas darbības laikā līdz boļševiku apvērsumam tajā ir mācījušies aptuveni 130 latviešu, vairāki no viņiem ir bijuši arī tās pedagogi, piemēram, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Jūlijs Madernieks, Oto Skulme. Pēc skolas Rubi iesauca obligātajā militārajā dienestā, par ko nav daudz informācijas, vienīgi zināms, ka dienesta laikā viņš nonācis saskarē ar Pēterburgas ieslodzījuma vietām un pēc dienesta viņu uzaicināja strādāt ierēdņa darbā Galvenajā cietumu valdē. 1910. gadā Rubi komandē uz Šliselburgas spaidu darbu cietumu ar uzdevumu tur izveidot darbnīcas ieslodzītajiem. Labi tiekot galā ar šo uzdevumu, viņš vēlāk kļuva par šā cietuma priekšnieku, pildot šo pienākumu līdz pat boļševiku apvērsumam.

Aigara Pilenieka restaurētais Ministru kabineta krēsls tika izstādīts Latvijas Restauratoru biedrības 30 gadu darbības jubilejas izstādē "No pagātnes uz nākotni. Restauratora darbnīca." (Foto: Rojs Maizītis)

Jāpaskaidro, ka Šliselburgas cietumu izveidoja jau 1729. gadā, pārbūvējot agrāko cietoksni, un tas bija viens no svarīgajiem spaidu darbu cietumiem Krievijā. Tur dažādos laikos pabijuši daudzi slaveni ieslodzītie, sākot ar dažādu karalisko namu pārstāvjiem, aristokrātiem (ieskaitot Kurzemes hercogu Ernstu Johanu Bīronu) un beidzot ar dekabristiem. Cietums atsevišķos gadījumos ir izmantots arī kā nāvessodu vieta, un zināms, ka tur par atentāta mēģinājumu pret caru Aleksandru III 1887. gadā nāvessodu izpildīja arī Ļeņina vecākajam brālim Aleksandram Uļjanovam. Rubja darbības laikā tur pārsvarā ieslodzīja revolucionārus, sevišķi tos, kuru partijas bija orientētas uz vardarbību un terora aktiem, – anarhistus un eserus.

Cietuma departamenta darbinieki. Pauls Rūdolfs Rubis attēlā pa vidu trešajā rindā. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Šliselburgas cietumā pabijuši arī vairāki revolucionāri, kuri vēlāk Krievijā un PSRS kļuva par ietekmīgiem un redzamiem Ļeņina un Staļina līdzgaitniekiem, piemēram, Sergo Ordžonikidze. Viena no leģendām vēsta, ka 1917. gada apvērsuma laikā ieslodzītie pat nodrošinājuši Rubim apsardzi, lai viņš neskarts varētu izkļūt no cietuma un atstāt Krieviju.

Smalkas mēbeles no Rīgas Centrālcietuma galdniecības

Uzreiz pēc boļševiku apvērsuma Rubis atgriezās Latvijā un 1919. gada 3. oktobrī tika iecelts par cietumu inspektoru Galvenajā cietumu valdē – tieši viņa pārraudzībā notika cietumu pārņemšana. 1920. gadā tika izdots jauns cirkulārs, kurā pirmo reizi bija formulēts mērķis: “Cietumos jāievieš darbi ar mērķi, lai arestanti nepalaistos slinkumā, lai viņus pieradinātu pie radoša darba, lai apcietinātie iemācītos dažādus amatus un lai sagādātu viņiem peļņu.” Tieši Rubim tad arī uzticēja atrisināt ieslodzīto nodarbinātības jautājumu, un viņš sāka ar dažādu darbnīcu veidošanu Rīgas Centrālcietumā. Jau 1920. gadā pēc datiem, kas minēti Kriminālpolitiskās pārvaldes 1938. gada izdevumā “Ieslodzījuma vietas 1918–1938”, var secināt, ka Rubis ar šo uzdevumu ir godam ticis galā. Kā pirmā izveidota atslēdznieku darbnīca, tad austuve ar 50 stellēm, galdnieka un kartonāžas, kā arī kurpnieku, grāmatsējēju un drēbnieku darbnīcas. Pēc tā laika normatīvajiem aktiem, ieslodzītie par savu darbu varēja saņemt 50 procentus no darba samaksas, tāpēc viņi labprāt strādāja. Par ieslodzīto darbu attīstību liecina fakts, ka jau 1922. gadā cietuma ieņēmumi no tiem sasniedza 208 tūkstošus latu. Savukārt 1937. gadā ieņēmumi bija teju 680 tūkstoši latu, no kuriem galdnieku darbnīcas pienesums bija gandrīz 100 tūkstoši. Ņemot vērā, ka mēbeļu ražošanā varēja izmantot arī austuves un citu darbnīcu ražojumus, Centrālcietuma galdnieki arī bija tie, kuri izgatavoja mēbeļu komplektus pēc valsts pasūtījumiem. Ir zināms, ka šīs darbnīcas ir apmeklējis arī Kārlis Ulmanis un tieši pēc viņa vizītes valsts pasūtījumi sākušies.

Īpaši grezns viesistabas mēbeļu komplekts veidots izdevēja Jāņa Rapas ģimenes vajadzībām, kas pēc tam kādu laiku bijis Ķemeru sanatorijā, - diemžēl tas vairs ir redzams tikai fotogrāfijā. (Foto: No Aigara Pilenieka krājuma)

Tagadējā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure, kura pētījusi Rubja darbību, stāsta, ka šajā darbnīcā izgatavotas arī mēbeles cietumiem un koka altāri cietumu baznīcām. Diemžēl pēc padomju ēras nekas no tā nav saglabājies, nav izdevies atrast arī Rubja veidotās galdnieku darbnīcas pēdas. Kaut arī Centrālcietumā izveidota neliela ekspozīcija viņa piemiņai, nevienas mēbeles tur nav, taču Spure cer, ka nākotnē vismaz vienu krēslu izdosies nopirkt.

Rubja mazmeita Aigaram Pileniekam uzdāvināja vectēvam piederējušo kaltu komplektu. (Foto: Rojs Maizītis)

Pēc laikabiedru atmiņām, Rubi ieslodzītie savā starpā dēvējuši par goda vīru – viņš bijis ļoti cienīts, cietuma teritorijā pārvietojies bez papildu apsardzes, un viens pats nav baidījies ieiet nevienā, pat visnopietnāko noziedznieku kamerā. Cietumu departamentā, kuru 1938. gadā pārdēvēja par Kriminālpolitisko departamentu, Rubis nostrādāja līdz pat Latvijas neatkarības zaudēšanai un darbu beidza, būdams visa departamenta vicedirektors.

Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs

Kā izglītots cilvēks, kas ieņem augstu valsts amatu, viņš apgrozījās augstākajā sabiedrībā, viņa draugu lokā bija daudzi dižgari Jānis Jaunsudrabiņš, Anna Brigadere, Lilija Štengele, Pēteris Kundziņš, Alberts Kronenbergs un citi. Daudziem viņš arī izgatavojis mēbeles, kuras tapušas turpat Centrālcietuma darbnīcā.

Rūdolfa Rubja soli. (Foto: No Aigara Pilenieka krājuma)

1940. gadā pēc Latvijas okupācijas padomju varai Rubis vairs vajadzīgs nebija un no darba tika atlaists, 61 gada vecumā viņš aizgāja pensijā. Tas, kāpēc cilvēks ar tādu biogrāfiju necieta Staļina laika represijās, joprojām ir mīkla, taču, iespējams, viņu izglāba tieši goda vīra reputācija. Strādājot Šliselburgā un Centrālcietumā, viņam noteikti ir bijusi saskarsme ar daudziem revolucionāriem, kuri vēlāk padomju sistēmā ieņēma augstus amatus, un iespējams, kāds no viņiem Rubi arī pasargāja.

Rubis ir daudz gleznojis - pārsvarā ziedus. (Foto: No Aigara Pilenieka krājuma)

Spēlējis ērģeles, slēpis dēlu baznīcā

1901. gadā Rubis apprecēja Alīnu, laulībā piedzima četri bērni. Pēc atgriešanās Latvijā viņš 1924. gadā iegādājās vasarnīcu Dubultos, kuru iekārtoja atbilstīgi savai gaumei. Padomju laikā Rubim to atņēma un nodeva Rakstnieku savienības rīcībā, atstājot īpašniekam dzīvošanai trīs istabas. Valsts darbu viņš vairs nestrādāja, taču varēja nodarboties ar savu dzīves kaislību – ērģeļu spēlēšanu – un kļuva par Dubultu baznīcas ērģelnieku. Kopā ar Oto Zariņu Rubis desmit gadu laikā sastādīja izziņu krājumu “Latvijas evaņģēliski luterānisko baznīcu ērģeles un ērģelnieki”, kurā bija apkopota informācija par 133 instrumentiem. Par mēbeļu izgatavošanu padomju laikā ziņu nav, taču Rubis ir daudz gleznojis – pārsvarā ziedus. Aināra Radovica grāmatā “Jūrmalas vēsture” aprakstīts, ka Rubis desmit gadus ir slēpis no padomju varas savu jaunāko dēlu Juri, kurš bija karojis leģionā. Vasarā vīrietis mitinājies Dubultu baznīcas altāra daļas bēniņos, bet gada vēsos mēnešus pavadījis savu vecāku mājā un legalizējies tikai pēc Staļina nāves. Interesanti, ka Rubja mājā ir atrodams viņa pašrocīgi sastādītais dzimtas koks, kurā viņš savus senčus izsekojis līdz pat 1630. gadam.

Rubis ir daudz gleznojis - pārsvarā ziedus. (Foto: No Aigara Pilenieka krājuma)

To, ka Rubis brīvās Latvijas laikā ir bijis visai zināms cilvēks, liecina arī fakts, ka 1970. gadā pēc dizainera nāves viena no latviešu trimdas avīzēm veltījusi viņam visai garu nekrologu, kurā teikts: “Galvenais viņa sniegums bija, ka ieslodzīto lielāko daļu nemaz nevajadzēja spiest strādāt, bet viņi to darīja labprāt un brīvprātīgā darba audzinošā nozīme sodu izciešanas sistēmā bija milzīga. Ieslodzīto brīvprātīgais darbs nesa tik acīm redzamus augļus, ka to sāka pārņemt arī citas zemes, ņemot Latviju par paraugu. Dzīve nebija viegla Rubim, sevišķi pēdējie gadi Latvijā. Bija jāpārcieš daudzi smagi triecieni, bet viņš pārnesa nedienas un grūtumus, nekad nesūdzoties.”

Restaurators Aigars Pilenieks. (Foto: Rojs Maizītis)

Otrā atgriešanās

Padomju laikos un atjaunotajā Latvijā par Rubi zināja vienīgi šaurs loks lietišķās mākslas speciālistu, līdz nesen LTV raidījums "Ielas garumā" paviesojās Rubja vasarnīcā Dubultos.

Aigara Pilenieka restaurētais Ministru kabineta krēsls tika izstādīts Latvijas Restauratoru biedrības 30 gadu darbības jubilejas izstādē "No pagātnes uz nākotni. Restauratora darbnīca." (Foto: Rojs Maizītis)

Savukārt par viņa mēbelēm tīras sagadīšanās pēc sāka interesēties restaurators Aigars Pilenieks, kurš nu ir veicis Šerloka Holmsa cienīgu izmeklēšanu. Kā viņš stāsta, viss sācies ar vienu krēslu, ko restaurācijai uzticējis kāds klients; sākumā viņam licies, ka tas ir Jūlija Madernieka darbs. Tomēr pēc sarakstes ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja speciālistēm noskaidrojis, ka tā autors ir Rubis, par kuru viņš pat dzirdējis nebija. Tā nu sākusies plānveidīga Rubja mēbeļu meklēšana: divi krēsli ir atradušies jau pieminētajā muzejā, trīs – ar oriģinālo tapsējumu – Marijas Magdalēnas baznīcas draudzes namā (tas esot izgatavots pēc kardināla Julijana Vaivoda pasūtījuma). Tāpat Rubja mēbeļu komplekts ir atrodams Annas Brigaderes Sprīdīšos. Dekoratīvās mākslas muzejā viņam ieteikuši painteresēties arī par Ārlietu ministriju, kuras tagadējā ēkā kādu laiku atradies Ministru kabinets, un tās bukletā viņš ieraudzījis vēsturisku fotogrāfiju – veselu kabineta iekārtojumu ar galdiem un 30 krēsliem. Diemžēl pilnībā saglabājies tas nav, mēbeles laika gaitā ir izklīdušas pa visu valsti un noteikti daļēji arī gājušas bojā – vienīgi izdevies noskaidrot, ka tās izgatavotas 1928. gadā Centrālcietuma darbnīcā pēc Valsts kancelejas pasūtījumā. Ir apzināti vienpadsmit no aptuveni 34 krēsliem; pēc padomju varas nodibināšanas Rīgā un citur pa ielām esot braukājušas kravas automašīnas, no kurām buržuāziskās varas atstātās mēbeles esot vienkārši mestas ārā. Pilenieks arī atklājis, ka Kārlim Ulmanim domātais krēsls ir bijis apskatāms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē “Latvijas gadsimts”. Turpinot pētījumus, viņš atradis labi saglabājušās mēbeles Rīgas apgabaltiesas galvenajā zālē (uz tiem arī raksta autors ne vienu reizi vien ir sēdējis – kā žurnālists). Vislabāk saglabājies komplekts, kurā ietilpst krēsli, galdi, skapji, lustra un pat sienu lampas, atrodas restaurācijā un pēc tās turpinās kalpot Tukuma rajona tiesas vajadzībām.

Rūdolfa Rubja krēsls toreiz. (Foto: No Aigara Pilenieka krājuma)

Īpaši grezns viesistabas mēbeļu komplekts veidots izdevēja Jāņa Rapas ģimenes vajadzībām, kas pēc tam kādu laiku ir bijis Ķemeru sanatorijā, – diemžēl tas vairs ir redzams tikai fotogrāfijā. Tāpat arī Kārlim Ulmanim ir izgatavots īpaša dizaina krēsls ar klūgu pinumu – tas atradies kādas kundzes mājās, kura Pileniekam piezvanījusi pēc televīzijas raidījuma Ielas garumā. Pirmo reizi raidījums vēstīja nevis par kādu konkrētu ielu, bet bija veltīts tieši stāstam par krēslu meklējumiem.

Rūdolfa Rubja krēsls tagad. (Foto: Rojs Maizītis)

Uz jautājumu, kāpēc Rubis ir tik nozīmīgs Latvijas vēsturei, Pilenieks atbild: “Viņš bija viens no tiem, kurš aizsāka nacionālo romantismu, ļoti cīnījās par tautiskuma ieviešanu un mācēja to pasniegt gan sabiedrībai, gan turīgiem cilvēkiem. Viņš mācēja līdzsvarot darbu cietumā, pildīt valsts pasūtījumus, bet tajā pašā laikā izstrādāt kolosālu dizainu un pasniegt to cilvēkiem tā, lai viņi to pieņemtu. Viņš bija tāds klusais ūdens, kas tajā pašā laikā mācēja runāt ar visiem – gan cietumniekiem, gan augstāko sabiedrību. Mācēja strukturēt darbu tā, ka visiem bija labi, un tas viss mani arī ievilka pētīšanā.”

Restaurators Aigars Pilenieks. (Foto: Rojs Maizītis)

Strādā un radi, tad dvēselē miers

Pilenieks arī uzskata: “Rubja mēbelēs ir ielikts vēstījums nākamajām paaudzēm, jo tajā laikā viņš draudzējās ar gleznotāju, publicistu, pilskalnu pētnieku un dievturi Ernestu Brastiņu. Sākumā pats tās vērtēju tikai kā restaurators, pievēršot uzmanību tehniskajām detaļām un izpildījumam, bet tad man vienā izstādē pienāca klāt kādā kundze un pajautāja, vai es vispār saprotu, kāda informācija krēslā ir salikta. Tad nu palūdzu, lai zīmju zinātājs Valdis Celms man iztulko to, kas ir redzams uz Ministru kabineta krēsla atzveltnes.

Rūdolfa Rubja krēsli. (Foto: Rojs Maizītis)

Visredzamākais un pamanāmākais Rubja rokrakstā ir debesu zīme, kas attēlota mēbeles augšpusē ar tādiem kā robiņiem, taču tur atrodamas arī citas zīmes. Pēc Celma domām, tās ir vērtējamas, kā simbolos izteikts vēstījums: “Izkārtojuma centrā ir Saules zīme, un tajā ievietojas sīkāki simboli, kas iezīmē tās griešanos – pārvietošanās gaitu debesīs. Šī kustība savukārt izplaukst par koku un izaudzē Jumi. Jumis dod pienesumu – jauno ražu, ko simbolizē Jumja vidū uzplaukušais Ausekļa krustiņš ar gaismas punktu – dvēselīti. Tas ir jaunā turpinājuma sākums, kas noslēdzas ar svētīgu mieru zem rijas vai mājas, novietojot četras trīsstūru kaudzītes un arī sargājot visu vērtīgo, kas iegūts ar darbu un Dieviņa svētību. Izkārtojumu noslēdz Māras līkloči – ūdeņi, pār kuriem nolaižas debesu miers. Četri vienādsānu trīsstūri norāda arī uz pilnu noieto ceļu kā Māras (fiziskajā), tā arī Dieviņa (garīgajā) pasaulē. Kopējais vēstījums būtu izsakāms dažos viedos vārdos: esi kā Saule, kā zvaigzne, kā zieds. Strādā un radi, tad dvēselē miers.”

Rūdolfa Rubja krēsli. (Foto: No Aigara Pilenieka krājuma)

Meklējumi turpināsies

Pilenieks ir apņēmies meklējumus turpināt, jo uzskata, ka tik labas mēbeles neviens pie pilna saprāta esošs cilvēks ārā diez vai mestu. Viņa sapnis ir atrast kaut ko no Rapam piederējušā komplekta un vēlreiz pameklēt Centrālcietumā pa bēniņiem un pažobelēm – varbūt tomēr izdodas kaut ko atrast. Iespējams, ka arī Tieslietu ministrijas lietoto mēbeļu noliktavā var būt vēl kāds atklājums, bet tam vajadzīgs laiks. Īpašs stimuls turpināt meklējumus ir arī tas, ka pēc tam, kad viņa restaurētais Ministru kabineta krēsls tika izstādīts Latvijas Restauratoru biedrības 30 gadu darbības jubilejas izstādē No pagātnes uz nākotni. Restauratora darbnīca, Rubja mazmeita uzdāvinājusi vectēvam piederējušo kaltu komplektu.

Rūdolfa Rubja krēsls. (Foto: No Aigara Pilenieka krājuma)

Jautāts par šo mēbeļu vērtību, Pilenieks saka: “Grūti naudā visu izteikt – man viens vīrietis piezvanīja pēc raidījuma un stāstīja, ka viņš uz tāda krēsla šobrīd sēžot pirtī un plānojot to nokrāsot baltu, citādi neiederoties interjerā. Kad izstāstīju, kas tas ir, domāju, ka nu vairs nekrāsos. Vērtība, protams, atkarīga no kvalitātes un komplektācijas, bet zinu, ka par vienu krēslu, ko vēlējās nopirkt Ieslodzījuma vietu pārvalde, īpašniece prasīja 1400 eiro. Es naudā to nerēķinu, man mēbeles vērtība slēpjas Rubja dzīves stāstā un atrašanas priekā.”

Rūdolfa Rubja krēsls tagad. (Foto: Rojs Maizītis)

Saistītās ziņas

Latvijas noslēpums: kā kvalitatīvie RAF mikroautobusi kļuva par brāķiem 11
Padomju alkometri un citas dīvainības: kā PSRS laikā cīnījās pret pārgalvīgo latviešu braukšanu
Septiņdesmito gadu populārākais Latvijas suvenīrs pārsteigs daudzus 6

Ja vēlies uzzināt par sievietēm Latvijas cietumos pirmās brīvvalsts laikā, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Citi šobrīd lasa

Vēl viena sazvērestības teorija par Covid-19 un pasaules pārvaldīšanu. Noslēpumainais Bilderbergas klubs 15
Latvijas veterinārārsti ceļ trauksmi par nereti prātam neaptverami nežēlīgo mājdzīvnieku kontrabandu
Krāpniekiem vairāku gadu garumā izdevās piesavināties mirušu cilvēku dzīvokļus: jaunos upurus izglāba pēdējā brīdī 5
Pievienot komentāru

Слезы душат: Елизавета II взяла с собой на похороны мужа их совместное фото

Принцы Уильям и Гарри поговорили на похоронах принца Филиппа впервые за долгое время. О чем беседовали братья?