Pārāk čomisks, lai kļūtu par slīpētu politiķi: saruna ar Latvijas hiphopa izcilību ansi

Žurnāls "Deviņvīri ar reperi ansi sarunājās vēl pirms triumfa "Zelta mikrofonā".

Viņš ir arī viens no "Deviņvīru" ekspertu aptaujā minētajiem izcilniekiem. Mūzikā, jo pats atzīst, ka ar saviem klausītājiem ir pārāk čomisks, lai kļūtu, piemēram, par slīpētu politiķi.

Balvas un pārceltais koncerts

Galvenais iemesls, kādēļ šobrīd runājam, tev noteikti šķitīs diezgan interesants – esi nonācis žurnāla "Deviņvīri" ekspertu veidotajā gada izcilību sarakstā. Ko tev izsaka atrašanās šādā gada mūzikas izcilību listē, un kuras izcilības tu pats minētu, atskatoties uz pagājušo gadu?

Par izcilību – man izstrādājusies tāda... sauksim to par “zemā pašnovērtējuma” loģiku. Pirmā iekšējā reakcija parasti ir attaisnošanās. Stāstu sev, ka pie panākumiem vainojama apstākļu sakritība, nevis “izcilība” vai kāds cits skaļš vārds. Gan jau tāpēc, lai izvairītos no tik nopietnam titulam piederīgās atbildības. Par otro jautājuma daļu... dziesmu par to, ka man ir grūti ar “perfektām” autoritātēm repā, sarakstīju jau pirms gadiem piecpadsmit. Vēlāk sāku iedvesmoties no konkrētu cilvēku darbiem vai īpašībām, tā izfantazējot neeksistējošo ideālu. Ja jāmin konkrēti cilvēki, tad tie ir reizēm repojošie hip-hop producenti: Madlib, J Dilla, RZA no Wu-Tang Clan, Pete Rock, DJ Premier. Mums ar Līvu (anša sieva un menedžere – Red.) diezgan sāpīgs pārdzīvojums bija MF Doom nesenā aiziešana.

Cilvēkiem, kuri tik labi neorientējas hiphopa smalkumos, droši vien nedaudz jāpaskaidro, ka repā ir divas būtiskas sastāvdaļas, ko jau minēji, – uz ritma jeb bīta repotie teksti un paši ritmi jeb bīti, uz kā tos repot. Jau teici, ka tu nodarbojies ar abu radīšanu, kas nemaz nav tik ierasta prakse. Ja uz to paskatās rokmūzikas kategorijās, tad tu pats dziedi, iespēlē ģitāras, bungas un ko tik vēl...

Jā, izplatīts variants repā tradicionāli ir bijis MC un DJ duets, kurā viens parūpējas par vārdiem, otrs – par ritmu. Mūsdienās DJ vietā biežāk var runāt par “bītmeikeru” vai “producentu”. Man pirmā interese noteikti bija par repu, bītus sāku taisīt tikai tāpēc, ka nebija, uz kā repot. Iepatikās!

Paklausoties tavus albumus, jūtams, ka tev tiešām patīk nodarboties ar skaņas dizainu, sauksim to tā. Repā pavadījums patiesībā var būt jebkas. Protams, jābūt kādam konkrētam bītam, uz kā repot, bet citādi skaņas palete var būt ļoti liela, ko daudzi, izdzirdot vārdu “reps”, visticamāk, neiedomājas. Arī runu fragmenti.

Tā tas ir. Man ir ļoti palīdzējis tas, ka vairākus gadus nostrādāju ierakstu studijā ne tikai ar repa, bet arī reklāmas un citiem projektiem. Ar kolēģiem no apvienības Dirty Deal Audio esam taisījuši skaņu arī muzejiem, tamlīdzīgas lietas. Vienā brīdī tās prasmes sāka likties aizvien noderīgākas arī repā – klausies, nekādu attēlu neredzi, bet dzirdi un saproti, kas ainā notiek. Tādas... audio īsfilmas.

Piedomāšana pie šādām niansēm, iespējams, arī ir viena no tavu panākumu atslēgām arī ārpus hiphopa aprindām. Tas gluži vienkārši ir interesanti. Ne velti tavs iepriekšējais albums "Balzams" tika apbalvots ar Zelta mikrofonu, un, visticamāk, tāds pats liktenis sagaida arī jauno albumu "Liela māksla". Ko tev nozīmē šādi panākumi mūzikas industrijā?

Par Lielu mākslu, protams, turam īkšķus! Bet otrais "Zelta mikrofons" hip-hop kategorijā droši vien vairs nenozīmētu tik daudz, cik pirmais. Nākamās man nozīmīgās ambīcijas drīzāk ir iekļūt gada labākā albuma nominācijā līdzās pārējiem mūzikas žanriem. Reperi man ir teikuši, ka "Balzama" uzvara hip-hop kategorijā esot nedaudz atgriezusi pārliecību par šāda mēroga novērtējumu un devusi motivāciju arī pašiem iesniegt savus ierakstus. Pirms tam vairāk valdīja uzskats, ka tur lielākās cerības uzvarēt ir tiem, kuri rada kaut ko plašākai auditorijai vieglāk sagremojamu, saprotamu. Bet repa albuma nonākšana gada labākā albuma nominācijā gan man, gan, domāju, citiem reperiem nozīmētu daudz. Reps Latvijas mūzikai vienmēr bijis tāds kā “brālēns”; būtu vareni arī tādā industrijas notikumā beidzot tikt pa īstam atzītiem par savējiem.

Tavs solokoncerts koncertzālē "Palladium" pārcelts jau vairākas reizes un beigu beigās, cerams, notiks precīzi gadu vēlāk, nekā bija iecerēts, – 7. maijā. Tik tiešām ceru, ka tev tas beidzot izdosies, jo īpaši ņemot vērā, ka tādējādi esi ieplānojis labu savas dzimšanas dienas pirmsballīti, lai pusnaktī rautu vaļā šampanieti un sāktu atzīmēt arī privāto gadskārtu. Vai solokoncerta vairākkārtējā pārcelšana tev bija liels emocionālais un varbūt arī finansiālais trieciens?

No finansiālās puses – nebija tik traki. Mums bija diezgan veiksmīgs iepriekšējais gads, un es neesmu pārāk liels naudas notriecējs. Vairāk cenšos nostiprināt pozīcijas un veselīgi kustēties uz priekšu, attīstīties. Ar to prātā mēs ar Līvu nonācām līdz dzīvei Rīgas nomalē, treilerītī. Vismaz tā es to saucu. Pareizi laikam būtu “angļu māja”. Šeit arī tapis praktiski viss jaunais albums. Ir forši – varu neuztraukties par skaļumu, kas centra dzīvoklī varētu būt problēma... Tā bija viena no labākajām mūsu pagājušā gada izvēlēm. Ja man vairāk rūpētu sabiedriskais statuss un patiktu biežāk “pazīmēties”, gan jau mums pagājušais gads būtu lielāka problēma. Bet mums tā vietā bija finansiāls spilvens. Papildus tam mēs saņēmāmies uztaisīt savu apģērba līniju, daudzi klausītāji bija priecīgi mūs atbalstīt, to iegādājoties. Bet, protams, tika iedragāti daudzi plāni. Gan tie, kas saistīti ar koncertēšanu, gan tie, kas ar klipu filmēšanu, un tamlīdzīgi.

Sadarbības projekti

Kā noprotu, tu neraujies uzstāties tiešsaistē internetā...

Es ceru, ka līdz tam arī nevajadzēs nonākt. Man ir pagrūti ar kamerām – tā arī neesmu iemācījies repot stiklam tā, kā varu repot dzīvai publikai. Es uz skatuves cenšos būt vienkārši godīgs. Koncertā pat gadījies atklāti pateikt, ka man ir slikts garīgais, un jau pēc sekundes sajūtos labāk. Dzīva, īsta koncerta publika to visu var ātri apgriezt kājām gaisā ar savām ovācijām, bļaujot līdzi dziesmu tekstiem... Jau pēc brīža pat grūti atcerēties, kas mani vispār uztrauca.

Tev tiešām ir raksturīga vienkārša atvērtība, kas hiphopā nešķiet nemaz tik tipiska iezīme. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ tev tik veiksmīgi izdodas sadarboties arī ar dažādu citu žanru mūziķiem. Acīmredzot tev patīk arī muzikālā daudzveidība, jo esi repojis kopā gan ar džezfanka grupu "Very Cool People", gan ar indie pop apvienību "Rīgas modes" un vēl citiem.

Es cenšos skatīties uz sadarbību arī ārpus mūzikas aspekta. Domāju – kas pēc tam mainīsies? Vai tas kaut ko pierāda vai apgāž, un ko tas nozīmē tiem, kas to vēro no malas? Parasti kā rezultātu gribu redzēt patīkami pārsteigtus klausītājus, labāku izpratni par repu un iedrošinājumu arī ar citiem mūziķiem veidot tāda veida sadarbības projektus. Vēl meklēju arī personīgu izaicinājumu sev pašam, lai es būtu spiests darīt ko tādu, ko citādi nedarītu. Reizēm prasās atsvaidzināt to “repera garšu paleti”.

Līdz šim vēl tā pa īstam neesi sadarbojies ar klasiskās mūzikas izpildītājiem, kas Latvijā būtu izaicinošs un interesants pavērsiens. Amerikā labs piemērs ir grupa "Black Violin"...

Piekrītu! Tieši ar šādu domu dziesmā "Pīle" no jaunā albuma piesaistīju vijolnieci Kristīni Balanas. Es rolandam če (reperis, arī piedalās šajā dziesmā – Red.) speciāli uzsvēru, lai viņš, rakstot savu pantu, aizmirst, ka tur piedalās arī Kristīne, un vienkārši ir tieši tik reperis, cik parasti. Kristīnei teicu, lai viņa vienkārši skaisti improvizē, neuztraucoties par žanru. Man šīs dziesmas lielākā vērtība ir kontrasts starp mums, kas liek jautāt – kāpēc tā Kristīne vispār sasējusies ar šitiem huligāniem? Un, cerams, kāds pēc albuma noklausīšanās arī atrod kaut daļēju atbildi uz šo jautājumu. Bet jā – vajadzētu kaut kad realizēt vēl kaut ko tādu. Esmu domājis par sadarbību ar kādu nelielāku klasisko mūziķu sastāvu, varbūt stīgu kvartetu, tikai vispirms man vajag vēl vienu vai divus papildu iemeslus.

Tev patīk eksperimentēt ne tikai muzikālās starpžanru sadarbības projektos, bet arī ar skaņas dažādajām iespējām. Ar domubiedriem no apvienības "Dirty Deal Audio" darbojies arī ar 3D skaņu. Kas jums jauns šajā lauciņā?

Pamatā tā noteikti ir "Dirty Deal Audio" krusttēva Kristapa Puķīša vīzija. Mēs, pārējie, vairāk sekojam viņa vizionāra “degunam”. Grūti pateikt, kur tieši telpiskā skaņa nākamreiz liks par sevi manīt arī cilvēkiem ārpus audio entuziastu loka. Varbūt virtuālajā realitātē vai 360 grādu video materiālos, kuros skaņa tiešām ir tikpat telpiska, cik attēls. Varbūt tā būs 3D koncertpieredze. "Dirty Deal Audio" 2019. gadā Liepājā organizēja īpaši šim veltītu mūziķu darbnīcu, kas noslēdzās ar 3D audio šovkeisu kultūras namā "Wiktorija", kurā pats gan nepiedalījos, bet dzirdēju, ko citi mūziķi sakomponējuši, lai to atskaņotu kā daudzkanālu skaņdarbu ar 19 skaļruņiem aprīkotā telpā! Iespējams, mēs kaut kad kopā ar bračku (Kārlis Kolmanis jeb bītmeikers 181h – Red.) uztaisīsim saturu tieši 3D vajadzībām, bet es mūzikā joprojām noteikti vairāk sliecos uz ērto un man labi pazīstamo stereo skaņu. 3D skaņu vairāk redzu kā ekskluzīvu, īpašu pieredzi. Bet jaunajā albumā vietām paspēlējos ar binaurālo skaņu, kas, šķiet, ir tuvākais, ko stereo failā varētu saukt par 3D efektu.

Skaidrs, ka nākotnē pieredzēsim vēl daudzus brīnumus. Varbūt būs arī pirmā pensionāru-reperu paaudze? Ja jau rokmūzikā tāda ir, kāpēc lai nebūtu arī hiphopā?

Brīnumu noteikti netrūks. Paredzu, ka hiphopā notiks visādi radikāli stilistiski pavērsieni, ko šobrīd pat nevaram iedomāties. Tas vienmēr licis reperiem nepārtraukti mainīties, evolucionēt, regulāri apzināties savu rokrakstu un lomu hiphopā. 3D skaņu, piemēram, man grūti iedomāties kā vienu no šiem pavērsieniem, bet, tikko to pateicu skaļi, nav nemaz tik grūti iztēloties arī ko tādu. Man pašam ik pa laikam patīk atkāpties atpakaļ uz minimālismu un tad kārtīgi domāt, ko jaunu tur jaukt iekšā. Un pensionārus-reperus redzēsim noteikti, nav variantu! Man gan šobrīd tas vārdu salikums vairāk asociējas ar reperiem, kas beiguši repot, jo domā, ka jau izdarījuši savu darāmo, vai vienkārši zaudējuši interesi. Bet citādi – loģiski, ņemot vērā, cik ļoti reps savā attīstībā iet rokmūzikas pēdās. Jay-Z albums 4:44 ir labs piemērs tam, ka cienījamāka vecuma reperiem nav jāskrien pakaļ jaunajiem. Arī novecojot ir jāprot strādāt ar to, kas tu patiesībā esi un ko domā.

Tev pašam ir 33 gadi. Gan jau arī aizdomājies, ar kādu vēstījumu strādāt tālāk. Uz kurieni tas ved?

Gan jau tas būs pārsteigums arī man pašam. Gluži tāpat kā gandrīz viss līdz šim notikušais. Man radošajā procesā dažkārt ir tāda... diezgan pasīva sajūta. Es drīzāk vienkārši sagaidu to, kam ir jānotiek, un tad palīdzu tam notikt. Vienu dienu varbūt to tā arī nesagaidīšu, un ar to arī viss beigsies. Iespējams, ka man būs kaut kāds klikšķis – sapratīšu, ka pašam vairs nevajag repot, un sākšu strādāt ar citiem reperiem kā producents vai vairāk fokusēties uz bītiem. Bet man grūti iedomāties, ka es varētu beigt darīt to, ko daru jau tik ilgi. Mani tā arī nekad nav pametusi sajūta, ka ar katru jaunu paveikto darbu neesmu sasniedzis vēlamo, tā nav “perfekcija”. Skaidrs – jāturpina, jādara labāk.

Rupji vārdi no Ķemeriem

Jaunajā albumā diezgan daudz atskaties arī uz savu jaunību, kas pagāja Ķemeros un Kauguros. Sajuti vajadzību atskatīties uz to, no kurienes esi nācis, vai arī tas bija veltījums jaunajiem klausītājiem, lai viņi var salīdzināt, kāda jaunība bija tev un kāda ir viņiem?

Jā, laikam jau reperi nekad nebeigs repot par savu rajonu un naudu. Attiecīgi – stāsts par nākšanu no drūmākas, varbūt pat bezcerīgas ainas un ceļš uz sasniegumiem. Tas, protams, ar nosacījumu, ka kāds to, ko daru, redz kā sasniegumu. Bet to var aizvietot ar jebkuru citu kaislību, kuru padarīt par savu karjeru nav viegls uzdevums, – sportu, deju, rakstīšanu, gleznošanu, jebko. Ja jau puika no Ķemeriem var Latvijā uztaisīt karjeru repojot, gan jau arī tavi mērķi nav nekas neiespējams!

Tu albumā ļoti labi ieskicē arī daudziem māksliniekiem ļoti aktuālu tēmu – realitātes sadursmi ar radošo pasauli. Kā tev izdodas nodalīt šīs divas puses?

Man laikam pat ir vitāli nepieciešami kādi reālās pasaules iespaidi, lai būtu radošs, citādi es ātri aizietu kaut kādā psihodēlijā. Tās pasaules atbildības lietas gan vairāk cenšos uzticēt Līvai, lai pats varu vēl vairāk fokusēties uz radošo. Prioritāte ir mūzika, par pārējo cenšamies tik daudz nestresot – ja būs mūzika, mums būs ko darīt. Kādreiz pats ņēmos ar visiem praktiskās dabas jautājumiem, bet tas man točna nav vajadzīgs... Ir tik ļoti vieglāk tagad, kad strādājam divatā. Ikdienā varu mazāk uztraukties par svarīgajiem sīkumiem, ar ko ļoti labi tiek galā Līva.

Savu jaunāko veikumu "Liela māksla" būtībā vari nodēvēt par tā saukto Covid albumu.

Sākumā tas praktiski apstādināja visu, pie kā strādāju; bija grūti par kaut ko radošu pat sākt domāt. Tad atkal viss sāka notikt. Saprotu, ka daudzi mūziķi tika izsisti no līdzsvara. Mūzikas menedžmentā nav neierasti visu plānot pat kādus divus gadus uz priekšu. Manā gadījumā – jau pēc neilga laika jutu, ka iegūtais laiks ļoti palīdz virzīties uz priekšu darbam ar albumu. Varbūt tad, ja viss ietu pēc plāna, to vēl tagad nebūtu pabeidzis.

Tev jaunajā albumā ir daudz brīnišķīgu frāžu. Piemēram, par to, ka studijā jūties garīgāk nekā baznīcā, un tamlīdzīgi. Bet netrūkst arī lamuvārdu. Bez tiem repā tiešām nevar iztikt? Tavā apģērbu līnijā pat atrodama sejas maska ar uzrakstu "Pa retam / rupji vārdi / neko darīt".

Sejas maskas dizains, protams, ir vairāk humors nekā kāda mantra, pēc kuras es vadītos. Pirmoreiz, šķiet, to uzlikām uz projekta PKI Vol. 3 (2009) CD vāka. Uz maskas tas gan darbojas vēl labāk, jo tagad, šķiet, lamājas visi – kāds par to, ka citi nenēsā maskas, kāds – par to, ka jānēsā, jo nelaiž veikalā iekšā... Bet repā es uz nelielu nenormatīvās leksikas klātbūtni skatos kā uz veselīgu parādību, kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli. Ja tie nav vienkārši lamu vārdi lamu vārdu pēc, es to drīzāk jūtu kā tuvāku attiecību vai godīgākas komunikācijas signālu.

Ko tava mamma, literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, ir teikusi par taviem tekstiem? Būtībā tu taču esi izaudzis par ļoti daudz patērētu tekstu rakstītāju!

(Smejas.) Jā, tā kaut kā smieklīgi sanāk... Mamma priecājas! Ir pat teikusi, ka teksti esot spēcīgi. Protams, viņai kā mammai ir nedaudz neērti klausīties kaut kādus lamāšanās brīžus vai tās manas dzērāju dziesmas. Bet vispār viņa novērtē to, ko daru ar valodu.

Savukārt tavs tēvs Ralfs Kolmanis ir rotkalis...

... un bija arī ugunsdzēsējs! Abi vienlaikus.

Neesi domājis papildināt savu apģērba līniju ar viņa rotām? Hiphopam piestāvētu.

Bijām ar brāli ieminējušies, ka varētu uztaisīt auskarus ar mūsu Netīro cilpu kopprojekta simboliku, bet viņš jau ir tāds lielais mākslinieks, nebija ieinteresēts tādā vairumtirdzniecības pasākumā. Viņš vairāk pēc pasūtījuma strādā individuāli ar katru klientu, lai tas viss ir īpaši un nēsātājam personīgi. Gan jau mēs kaut ko no metāla uztaisīsim, tikai sadarbojoties ar kādu, kam tas būtu piemērotāks darbiņš.

Tev ir ar mākslu un kultūru saistīta ģimene, ārpusģimenes vide pagāja diezgan geto stilistikā ieturētos rajonos. Varbūt nav brīnums, ka kopsavilkumā kļuvi par reperi.

Ja runājam par Ķemeriem, tad man, kad pārcēlos uz Rīgu, bija pārsteigums, cik reta parādība ir invalīdi-dzērāji, kurus var redzēt tiešām bieži un visur kur un kuri pabalsta dienā dzer tā, ka krīt no ratiem ārā. Mums tur laikam ir kaut kādas attiecīgās rehabilitācijas iestādes. Visu to Ķemeru vides savdabīgumu sāku apzināties krietni vēlāk. To, ka tik īsā laikā dega un bruka visādas ēkas, tas arī nelikās nekas īpašs. Līdzīgas sajūtas bija arī ar Kauguriem, kam Lielā mākslā veltīta vesela dziesma – telefonu, kabatas naudas zagšana, toksikomāni... Kauguros gan nedzīvoju, bet 12 gadus tur mācījos vidusskolā. Tās atmiņas vairāk saistu ar skolas laiku.

Tavs brālis Kārlis arī ir bītmeikers, kurš nedaudz piedalās arī tavā jaunajā albumā. Jūs abus ģimenē virzīja uz kaut kādām kultūras izpausmēm?

Ja pareizi atceros, galvenais iemesls, kāpēc mācījāmies Kauguros, bija tas, ka tur mūsu oma bija dziedāšanas skolotāja. Gan jau to var uzskatīt par nelielu virzību mūzikas virzienā. Atceros, ka sākumskolā pat rakstījām nošu diktātus; nezinu, vai tagad arī tā dara. Bet mani uz repu noteikti vilka tas, ka nešķita, ka skolā varu runāt un rakstīt, ko domāju. Kad pie apvāršņa parādījās apziņa, ka varētu pats uztaisīt savu repa dziesmu, biju ieintriģēts. Viss sarūgušais un saskābušais varēja atrast savu vietu, to pirmajās dziesmās arī gāzu laukā, kā jau tas mēdz būt tiem, kam šķiet, ka viņu balsi tā pa īstam nesadzird. Tagad drīzāk mūzikā meklēju balansu. Ja redzu, ka velk pa labi, eju pa kreisi. Brāli uz bītiem vairāk pavilku es, lai arī viņš ir nedaudz vecāks. Kādreiz viņš arī repoja, mums pat sanāca pāris reizes repot kopā uz skatuves, bet viņam pazuda interese par to – palika pie bītiem. Ilgu laiku kāpu uz skatuves viens, tagad gan vairāk būsim redzami kā komanda. Kopā arī strādājam pie repa albuma, kurā būs mūsu abu bīti un daudz viesmākslinieku-vokālistu.

Ar sievu Līvu iepazinies, pateicoties hiphopa kultūrai. Viņa ir dejotāja un izteikta hiphopa fane. Varbūt arī plānojat kādu kopdarbu?

Jā, Līva ir gan nopietni, gan pa jokam fantazējusi par savu dziesmu, tikai man būšot jāpalīdz. Viņai, protams, patīk viss, kas šobrīd notiek sieviešu repā; sievietes vairs nebaidās runāt par seksualitāti, kas joprojām daudzus šokē. Džeki repā par to runājuši jau tik ilgi, ka tas vairs nav nekas īpašs, bet par sievietēm rodas jautājumi – vai tad tā drīkst, vai tā pieklājas? Man liekas, ka repā ir grūti izdarīt kaut ko nepareizi, ja runā to, ko jūt un ko domā.

Savā mājaslapā ansis.co bloga sadaļā mēdz arī rakstīt diezgan izvērstus savas dzīves gadu aprakstus. Tev ir svarīga šādas diezgan atklātas un attiecīgi tuvas saiknes uzturēšana ar savu klausītāju?

Uzkāpjot uz skatuves, tu taču redzi reālas sejas, dzīvus cilvēkus! Un to, kā tiešā veidā rezonē tas, ko tu dari. Man autora un klausītāja attiecības liekas kaut kas ļoti radniecīgs draugu attiecībām, tāpēc arī mans komunikācijas stils velk uz tādu čomiskāku pusi. Uzvedos mazāk kā politiķis, vairāk kā čoms.

ansis

Īstajā vārdā Ansis Kolmanis.

Dzimis 1987. gada 8. maijā Jūrmalā.

Reperis, bītmeikers, producents.