Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Dr. Klāra Hibšmane. Rīga, 1921. (Foto: Toms Majors)

Smaragdzaļš stāsts par pirmo diplomēto latviešu ārsti Klāru Hibšmani 2

9vīri
7. martā 05:45 2021. gada 7. martā 05:45
 
Signe
Šēnfelde
| 100 Latvijas Noslēpumi
Salīdzinoši nesen – 1897. gadā – Kurzemes guberņā dzīvoja tikai 25 sievietes, kuras bija apmeklējušas universitāti, un divas, kas mācījušās augstākajās tehniskajās un speciālajās skolās. Vidzemes guberņas skaitļi bija nedaudz cerīgāki – 46 un 11. Tomēr Klāra Hibšmane, zemnieka meita no Zemgales, devās uz Šveici, lai studētu medicīnu un kļūtu par pirmo medicīnas doktori.

Vēsturniece Vita Zelča, analizējot izglītības līmeni Kurzemes un Vidzemes guberņās, ir aplēsusi, ka 1897. gadā sieviešu bija tikai 1,6 % no augsti studētajiem (4929 vīrieši), 55 sievietes jeb 67,07 % no viņām pārstāvēja muižniecību, 21 jeb 25,6 % – goda pilsoņus, tirgotājus, sīkpilsoņus un četras jeb 4,88 % – zemniecību. Tātad – zemnieka meitai augstākā izglītība faktiski bija neiespējama, tomēr Klāra Hibšmane panāca pretējo. Tiesa, 19. gadsimta 90. gados pirmā izglītoties medicīnā uz augstskolu pēc vietējās ģimnāzijas absolvēšanas devās Dora Pliekšāne, dzejnieka Raiņa māsa. Viņa studēja Cīrihē un Monpeljē, taču līdz diplomam netika. Pēc Jelgavas ģimnāzijas apbsolvēšanas uz Šveici studēt devušās arī Anastasija Čikste, Anna Liberte, Lonija Treigūte, savukārt Late Veibele (pirmā profesionālā latviešu stomatoloģe) izvēlējās zobārstniecību un Sanktpēterburgu. Klāras ceļš uz sapņu profesiju bija garš.

Jelgava, Sanktpēterburga, Berne, Cīrihe, Kazaņa

Klāra Hibšmane ir ne tikai pirmā diplomētā latviešu ārste, bet arī pirmā, kura aizstāvējusi doktora disertāciju (Cīrihes Universitātē 1906. gadā – "Par matu aplāziju"). Viņa ir arī pirmā sieviete – Rīgas domniece. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Foto: no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma

Dzimusi 1878. gada aprīlī Zaļeniekos, Mazkauliņu saimnieka ģimenē, augusi jaunstrāvnieku ideju vēsmās un pārliecībā, ka ar labu izglītību var sasniegt ne tikai rocību un stāvokli sabiedrībā, bet arī pilnvērtīgāk kalpot sabiedrībai. 1899. gadā ar lieliskām sekmēm beigusi Jelgavas ģimnāziju, papildus absolvējot arī pedagoģisko klasi, Klāra devās uz Sanktpēterburgas feldšeru kursiem, lai apgūtu ārstam nepieciešamās latīņu valodas pamatus. Bet viņa mērķēja augstāk – vēlējās iestāties elitārajā Sieviešu medicīnas institūtā, diemžēl tur latviešu zemniekus neuzņēma… Tad Klāra brauca uz Šveici, vispirms mācījās Bernes Universitātes Medicīnas fakultātē, tad pārgāja uz Cīrihes Universitāti, kur arī aizstāvēja disertāciju. Taču, lai strādātu Krievijas impērijā, viņai ar Šveices diplomu bija par maz, nācās pierādīt savas zināšanas vēl ar vienu eksāmenu ārsta tiesību iegūšanai, un Klāra bez liekas kavēšanās to arī izdarīja Kazaņas Universitātē. Interesanti, ka tajā laikā Tomskas Universitātē savu diplomu aizstāvēja cita latviete – Anna Lībiete-Reitere.

Studējot Šveicē, Klāra bija iepazinusies ar pirmo krievu diplomēto ārsti Nadeždu Susulovu, ievērojamā higiēnas zinātnieka Fjodora Erismana dzīvesbiedri. Abi izglītotie krievi iedvesmoja Klāru iesaistīties zemstu medicīnas sistēmā, tāpēc Hibšmanes jaunkundze nokļuva Vjatkas guberņas Slobodskas apriņķa (lai atceramies, ka tur reiz bija izsūtīts trimdā Rainis!) zemstes slimnīcā sieviešu slimību un dzemdību nodaļas vadībā. Taču viņas enerģija ir patiesi apskaužama, jo pa šo laiku Klāra vēl paspēja pāris reižu papildināt savas zināšanas un prasmes Vīnes klīnikās.

Rīgā Klāra Hibšmane atgriezās 1912. gadā, kur visu turpmāko mūžu ārstēja bērnus un sievietes, mācīja higiēnu Rīgas 3. vidusskolā (no 1921. līdz 1939. gadam), publicējās presē, skaidrojot ar medicīnu saistītus jautājumus.

Klāras Hibšmanes mīļākā krāsa bija smaragdzaļā. Kleitas, viegli zīda halāti, gredzeni ar tirkīzu, krelles, mēbeļaudumi un paklāji, pat tapetes bija dažnedažādos zaļos toņos, smaragdzaļā krāsā. (Foto: Shutterstock)

Neuzrakstītā "Mana dzīve"

Visu mūžu Klāra skaistā, kārtīgā rokrakstā ir pierakstījusi sev svarīgāko. Visvairāk – aforismus, ko rūpīgi izrakstījusi no lasītā dažādās valodās, kā arī savas pārdomas, kuras iekļāvusi dažos īsos, stilistiski noslīpētos teikumos. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājumā ir saglabājušies vairāki viņas pierakstu bloki, iesieti elegantos vākos. Tos šķirstot un lasot, rodas priekšstats par viņas sirdstīro skatījumu uz cilvēka sūtību, pienākumiem, jūtām. Mūža nogalē daktere Hibšmane vēlējās uzrakstīt memuārus, bija pat izvēlējusies moto: “Veca cilvēka mūžs līdzinās vēstures grāmatai – tas ir vienreizīgs un pamācošs.” Arī grāmatas nosaukums jau bija izdomāts – Mana dzīve.  Diemžēl viņa to tā arī neuzrakstīja.

Līdzās pierakstiem par dažādiem medicīnas problemātikas jautājumiem un dižgaru domugraudiem Klāra 1902. gadā dažos teikumos piemin iepazīšanos ar kādu jaunu latviešu emigrantu Emīlu Krauzi, viņš Cīrihē jau ir ilgāku laiku, studē ģeoloģiju. Pēc skopajiem teikumiem var spriest, ka viņi tiekas, arī 1903. gada septembrī, kad Emīls ir Rīgas Centrālcietumā. Patiesībā Krauzes jaunskunga īstais uzvārds ir Skubiķis. Tas pats, kurš kopā ar vēl diviem liepājniekiem – Ernestu Rolavu un Miķeli Valteru – 1900. gadā Londonā bija nodibinājis Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību, bet laikrakstā Proletārietis aizsāk valstiskuma ideju. Vēlāk viņš kļuva par vienu no 38 vīriem, kuri piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā, bija arī Satversmes sapulces loceklis, politiķis, kurā ieklausās.

Foto: no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma

Taču vēl Klāra tikai pieraksta būtiskāko, viņa cenšas pēc iespējas precīzāk raksturot situāciju, bet, ja jāmin kaut kas saistīts ar veselību, viņa nepiemirst diagnozi… Viņa ir vērīga un ļoti sieviešķīga – pamana sīkas detaļas tērpā, balss tembru, runas manieri. Piemēram, aizkustinošs ir mātesmātes Johannas Vilhelmīnes Eihvaldes, dzimušas Rozenbergas, apraksts: “Atmiņā palikusi kā padrukna, apaļiem vaigiem, lēnām kustībām, klusa, maigu valodu sieviete, iecienīta no visas apkārtnes un sevišķi savas dzīves vēlākos gados ļoti bagātīgi, bet ne uzkrītoši ģērbusies.”

Kaut arī "Mazkauliņi", šķiet, nav trūcīga saimniecība, vienalga rodas jautājums, kā latviešu zemnieks var atļauties sūtīt savus bērnus tik tālās un augstās skolās. Atbildi dod 1946. gada 2. martā sarakstītā Mana mātes brāļa Hansa Eihvalda biogrāfija, kurā viņa godprātīgi izklāstījusi sava onkuļa dzīvi – kā viņš, puisis ar gaišu galvu, pašmācības ceļā iemācījies vācu valodu, Rīgā izmācījies par koku brāķeri un ar laiku kļuvis par kompanjonu vācu uzņēmumā. Dzīvojis pārticīgi, nebija precējies, gribējis, lai kaimiņi nedzird viņu runājam latviski… Viņš devis naudu savas māsas un brāļa bērniem, lai tie varētu izglītoties.  

Dr. Klāra Hibšmane ar dzīvesbiedru Emīlu Eduardu Skubiķi (1875–1943). Krievija, Slobodska,1911. gada martā. (Foto: A. Matisens)

Pat vasarnīca – bāli zaļa

Ruta Marjaša, advokāte, rakstniece un politiķe, atmiņās apraksta četras vasaras, ko 30. gadu beigās kopā ar ģimeni ir pavadījusi Klāras Hibšmanes un Emīla Skubiķa vasarnīcā Lielupē. Rutas Marjašas vecākus un Skubiķu pāri vienojušas atmiņas par studijām Šveicē, literatūra, māksla, vēsture. Turklāt vasarnīcā vasaras baudījusi ļoti internacionāla un intelektuāla sabiedrība – arī no Padomju Savienības emigrējusi krieviete un ebreju izcelsmes vācu dzejnieks, kurš Jūrmalā juties daudz lielākā drošībā. Ruta Marjaša raksta par šo laiku: “Klāra Hibšmane, kurai toreiz jau bija tuvu pie 60 gadiem, bija trausla, ļoti sievišķīga, apgarota, dzejiska. Viņas mīļākā krāsa bija smaragdzaļā. Kleitas, viegli zīda halāti, gredzeni ar tirkīzu, krelles, mēbeļaudumi un paklāji, pat tapetes bija dažnedažādos zaļos toņos, smaragdzaļā krāsā. Cik atceros, arī pati vasarnīca no ārpuses bija svaigi krāsota bāli zaļa, verandas stiklu rotājums – zaļš.”

Saistītās ziņas

Stāsts par Martu un Annu: kā divas meitenes no Latvijas pēkšņi kļuva par Krievijas carienēm
Septiņdesmito gadu populārākais Latvijas suvenīrs pārsteigs daudzus 6
Latvijas virtuves noslēpums: kā rasols nonāca uz mūsu galdiem, un kāda ir īstā recepte 4

Karš sagrāva to pasauli, kurā Klāra Hibšmane kleitu izvēlējās smaragdzaļās krāsas dēļ. 1943. gada oktobrī pārtrūka Emīla Skubiķa dzīves līnija. No 1944. gada Klāra Hibšmane strādāja Veselības aizsardzības tautas komisariāta poliklīnikā par ginekoloģi, bet kādā 1946. gada novembra vakarā viņas dzīvoklī Krišjāņa Barona ielā 3, ielauzās laupītāji un viņu zvērīgi noslepkavoja. Klāras līķi atrada, ietītu smaragdzaļā paklājā. Viņa nepaspēja uzrakstīt "Manu dzīvi"…

Foto: no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma

Izvadot Klāru Hibšmani no Meža kapu kapličas, atskaņota Grīga, Čaikovska, Dārziņa, Garūtas, Šopēna un Bēthovena mūzika, bet kapu kalniņā – tautasdziesmas.

Ja vēlies uzzināt par sievietēm Latvijas cietumos pirmās brīvvalsts laikā, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Citi šobrīd lasa

Drāma Dānijas futbolā: pasaule uzelpo, taču spēles varoņi netiks aizmirsti
FOTO: ļaudis līksmo Ralfa Eilanda koncertā - pirmā ballīte bez maskām un distancēšanās 2
Miris pasaulē lielākās ģimenes galva
Skatīt visus komentārus

"Вот это приключение!": Муцениеце выбралась из латвийской деревни и прокатилась на троллейбусе в Риге

Первый сын умер, второй родился с аутизмом: тяжелая ноша сестры Наташи Королевой