Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kadrs no filmas "Pie bagātās kundzes". (Foto: RKM krājums (Guntis Grunte))

Trešdaļa ieslodzīto bija viņas: sievietes Latvijas cietumos pirmās brīvvalsts laikā 2

9vīri
27. februārī 05:05 2021. gada 27. februārī 05:05
 
Kārlis
Seržants
| 100 Latvijas Noslēpumi
Arī patlaban Iļģuciema sieviešu cietumā atrodas aptuveni 220 ieslodzīto. Iemesli – zādzības, narkotikas, sadzīves slepkavības; viena izcieš mūža ieslodzījumu. Taču Latvijas brīvvalsts sākuma gados daudz sieviešu cietumos nonāca arī par savu politisko pārliecību. Dažas tika ārā jau pēc pāris dienām, bet dažām piesprieda nāvessodu.

Neatkarīgās Latvijas valsts veidošanās pirmsākumi (1919–1921) sievietēm ļāva kļūt daudz aktīvākām sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Diemžēl tam bija arī ēnas puse. Neatkarības karš, varas maiņas, asiņainā Pētera Stučkas valdīšana – skaidrs, ka sievietes sekoja saviem vīriem, nereti par to rūgti maksājot. 

Trešdaļa ieslodzīto – sievietes

Jau 1918. gada novembrī Latvijas Pagaidu valdība nodibināja Cietumu inspekciju, kas gan tika izveidota pēc Krievijas impērijas Cietumu pārvaldes parauga, un no Vācijas varas iestādēm sāka pārņemt ieslodzījuma vietas. Boļševiku uzbrukums to uz laiku pārtrauca, jo nācās evakuēties uz Kurzemi, taču pēc lielinieku atkāpšanās 1919. gada 8. jūlijā tika nodibināta Galvenā cietumu valde. Tomēr visas ieslodzījuma vietas, ieskaitot Latgalē izvietotās, pilnībā izdevās pārņemt tikai 1920. gada vasarā – kopā 16 cietumus un trīs aresta namus. Taupot līdzekļus, divus aresta namus – Smiltenē un Vecgulbenē – uzreiz slēdza, vienīgais palikušais atradās Biržos. Tolaik cietumi vēl bija arī pilsētās, kurās mūsdienās to sen vairs nav, – Ventspilī, Aizputē, Kuldīgā, Talsos, Alūksnē, Rēzeknē, Tukumā un Ludzā, kā arī pa diviem Rīgā, bet pa vienam Liepājā, Jelgavā, Jēkabpilī, Cēsīs, Valmierā un Daugavpilī.

Pēc arhīvos pieejamiem dokumentiem laikā no 1919. līdz 1921. gadam Latvijas cietumos īsāku vai garāku laiku pabija aptuveni 2800 sieviešu, taču, ņemot vērā, ka atsevišķu ieslodzījuma vietu statistika ir nepilnīga, skaits varētu būt arī lielāks. Pēc neapstiprinātām ziņām tikai Centrālcietumā vien šajos trīs gados pabijuši divi trīs tūkstoši sieviešu (salīdzinoši – vairāk nekā 30 procenti; mūsdienās kopējā ieslodzīto skaitā sievietes nav vairāk par septiņiem astoņiem procentiem).

Foto: Shutterstock

Centrālcietuma statistika rāda, ka lielākā daļa sieviešu jeb 58 procenti tur nonākušas, pateicoties Latvijas iekšlietu struktūrām, kas nodarbojās ar politiskās drošības nodrošināšanu, – Iekšējās izlūkošanas nodaļa, Valsts drošības departaments un Iekšlietu ministrijas Politiskajai apsardze. Lielais politiski ieslodzīto skaits ir skaidrojams ar neseno Pētera Stučkas valdības padzīšanu: kopā ar boļševiku karaspēku bija ieradies daudz sieviešu no Krievijas, kuras Latvijas teritoriju atstāt tā arī nepaspēja, turklāt arī pašā Latvijā tolaik bija visai daudz Oktobra revolūcijas ideoloģisko atbalstītāju.

Interesanti arī, ka jau tolaik ieslodzīto sieviešu sastāvs bija visnotaļ internacionāls: tikai Centrālcietumā vien tolaik uzturējās 31 Lietuvas, 46 Krievijas (tostarp arī Ukrainas un Baltkrievijas), astoņas Igaunijas, astoņas Polijas, sešas Vācijas, viena Austrijas, un viena Čehijas pilsone. Tiesa, ārvalstnieces, kuras bija pastrādājušas nenozīmīgus pārkāpumus, centās maksimāli ātri no valsts izraidīt.

Priekšstāve zem vārda Krustmāte

Sieviešu vidējais ieslodzījuma ilgums tomēr bija samērā īss, jo pārsvarā viņas tur nonāca par salīdzinoši viegliem nodarījumiem, piemēram, par kandžas dzīšanu sodīja ar cietumsodu līdz vienam mēnesim, bet par zādzību lielos apmēros – līdz gadam. Savukārt politiskās ieslodzītās, kuras nebija izdarījušas smagus noziegumus, tikai nodarbojušās ar “nelegālu komunistisko darbību”, vienkārši izsūtīja uz Krieviju, ja viņas tādu vēlēšanos izteica. Tā notika, piemēram, ar 42 gadus veco Lutriņu pagasta iedzīvotāju Mariju Grantiņu: izmeklēšanas gaitā konstatēts, ka “Grantiņa ir norūdīta komunistu darbiniece un darbojusies kā Ventspils rajona priekšstāve zem vārda Krustmāte. Viņa izteica vēlēšanos braukt uz Padomju Krieviju, līdzi ņemot savu 12 gadu veco dēlu Arvīdu. Viņas vīrs un divas meitas, lieliniekiem atkāpjoties, aizbēgušas pārējiem līdz un atrodoties Krievijā.” Ņemot vērā izmeklēšanas rezultātus, Latvijas iekšlietu ministrs Arveds Bergs atzina, ka “minētās pilsones uzturēšanās Latvijā ir uzskatāma par nevēlamu un valstij kaitīgu”, un izdeva rīkojumu Marijas Grantiņas izsūtīšanai. Tikai no Centrālcietuma 1919.–1920. gadā šādā veidā uz Krieviju izsūtīja gandrīz 200 sieviešu.

Noziedznieces kartīte. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Tajā pašā laikā tām, kuras uz Krieviju prom nerāvās, cietumā varēja nākties pavadīt arī vairākus gadus. Tāda bija Vācijas pilsone Alīda Mila, kura notiesāta par Latvijas valsts nodevību uz sešiem gadiem, jo viņa “izrādījusi atklātas simpātijas iebrukušiem Rīgā valsts ienaidnieku bandītiem (Padomju Latvijas pārstāvjiem), pieņemdama tos savā dzīvoklī un apsveicinādama tos ar rokas mājieniem. Ir mēģinājusi uzrādīt tiem pašiem bandītiem Latvijas armijas kareivja Miezīša dzīvesvietu.” Vēlāk gan amnestijas dēļ viņai cietumsods samazināts.

Latvijas Mata Hari

Neraugoties uz juku laikiem, noziegumi tika izmeklēti visai rūpīgi. Tajā laikā Latvijā plosījās vairākas lielas un labi bruņotas bandas, kā arī atsevišķi noziedznieki, ieskaitot slaveno Kaupēnu. Bandītu atbalstītāju vidū bija arī daudz sieviešu, kuras atvēlēja tiem naktsmājas, gan arī apgādāja ar pārtiku. Pret viņām valsts vērsās ar visu likuma bardzību.

Piemēram, kāda 1877. gadā dzimusi rūdīta noziedzniece, Jelgavas iedzīvotāja Minna Nazarova, kura cietumā bija sēdējusi arī cara un boļševiku laikos, tika tiesāta par 1919. gadā izdarītu bruņotu laupīšanu; viņai piesprieda visai garu cietumsodu. Tiesa, amnestijas dēļ viņa uz brīvām kājām tika jau pēc pieciem gadiem. Savukārt 1894. gadā dzimusī cēsniece Emma Krūmiņa cietumā pavadījusi astoņus gadus: notiesāta par to, ka “kopā ar kādu bruņojušos vācu karavīru pēc iepriekšējas norunas iebrukusi Dobeles apriņķa Pēternieku pagasta Ozolu mājās, kur to saimniekam Andrejam Ozolam, lietojot draudus un spēku, atņēmuši zirgu”.

Ir zināmi arī gadījumi, kad sievietēm ir piespriests nāvessods, tomēr pārsvarā to aizvietoja ar spaidu darbiem. Tā 1920. gadā 28 gadus vecās Hermīnes Berstas apsūdzību izskatīja lauka kara tiesa, kas parasti nodarbojās ar kara noziegumiem. Apsūdzībā teikts: “Būdama Latvijas pavalstniece, notiesātā ir iestājusies Padomju Krievijas 4. divīzijas kontrizlūkošanas nodaļā kā aģents un vākusi priekš Padomju Krievijas ziņas par Latvijas armijas lielumu, ieroču skaitu, komandējošo sastāvu un palīdzējusi ar savām savāktām ziņām par Latvijas armiju ienaidniekam viņa kara darbībā pret Latviju, kā arī apsūdzētā ir dzīvojusi zem sveša vārda uz viltotas pases pamata, labi zinādama, ka šī pase ir viltota un nepareizi apliecina viņas personību.” Tiesā Latvijas Mata Hari gan atzina, ka ir dzīvojusi ar svešiem dokumentiem, bet spiegošanu Krievijas labā noliedza. Tiesa tomēr atzina viņu par vainīgu visās apsūdzībās un piesprieda nāvessodu nošaujot. Viņa šo sodu pārsūdzēja, pamatojot ar to, ka tiesa neesot ievērojusi 1903. gada likuma pantu, ka nāvessods sievietēm aizstājams ar spaidu darbiem uz nenoteiktu laiku, un Latvijas Kara virstiesa šo pārsūdzību arī apmierināja. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem viņai piespriesto sodu mainīja, un Hermīne Bersta ar paceltu galvu devās izsūtījumā uz Krieviju.

Foto: Shutterstock

11 Valmieras komjauniešu lieta

Reāli izpildītu nāvessodu gan nav bijis daudz, taču viens no spilgtākajiem piemēriem bija tā dēvētā Valmieras komjauniešu lieta, kas vēlāk guva plašu pielietojumu PSRS komunistiskajā propagandā. 1919. gadā pēc Bermonta armijas sakaušanas Latvijā atsevišķos apvidos pastiprinājās komunistu aktivitātes, un 14. decembrī netālu no Valmieras, Kocēnu kapličā, sapulcējās 29 bruņotu cilvēku grupa. Tās sastāvā bija 18 sievietes, un grupas plānos bija organizēt bruņotu sacelšanos Valmierā. Sapulces laikā vietējā policija kapliču ielenca, un visi grupas dalībnieki tika arestēti. Jau pēc nedēļas viņi stājās kara lauka tiesas priekšā, un tika izskatīta apsūdzība par “bruņotas organizācijas dibināšanu ar nolūku noslepkavot dažus valsts ierēdņus, izlaupīt Valmieras Valsts kases nodaļu un gāzt pastāvošo valsts kārtību”. Vienpadsmit apsūdzētajiem, ieskaitot sešas sievietes, piesprieda nāvessodu nošaujot, un jau sprieduma pasludināšanas dienā tas arī tika izpildīts. Šis notikums izraisīja zināmu sašutumu sabiedrībā, un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas vadītājs Tautas padomē Fēlikss Cielēns pieprasīja valdībai veikt izmeklēšanu, kuras laikā gan nekādus amatpersonu pārkāpumus nekonstatēja. Attaisnotos un uz īsiem termiņiem notiesātos pēc tam bez lieka trokšņa izsūtīja uz Krieviju.

 Bēga, salauza kāju, nonāca cietuma slimnīcā

Arī tolaik ir bijuši vairāki bēgšanas mēģinājumi, kā arī sekmīgas izbēgšanas no cietuma sieviešu izpildījumā. Likums noteica, ka ieslodzītajiem, kuri izbēguši no cietuma, pēc noķeršanas un atkārtotas nonākšanas atpakaļ automātiski tiek atjaunots soda izciešanas termiņa laiks. Kā īpaši atzīmējami nosaukti Talsu, Liepājas, Rīgas Termiņcietums un Liepājas aresta nams, no kuriem ir izbēguši pa četriem un pat vairāk arestantiem. No 1919. gada jūlija līdz 1920. gada beigām no Latvijas cietumiem izdevies izbēgt pavisam 91 ieslodzītajam, tostarp sievietēm. Piemēram, Talsu cietumā pieņēma 43 gadus veco Annu Fridrihsoni, kuru apsūdzēja zādzībā, taču 11. septembra naktī viņa esot izbēgusi un aizturēta tikai 24. novembrī. Rezultātā Talsu tiesnesis viņai piespriedis trīs mēnešus cietumā, neieskaitot iepriekš apcietinājumā pavadīto laiku, un vēl par bēgšanu arī soda termiņu pagarinājis. Saglabājušās ziņas arī par kādu 24 gadus veco Ernestīni Bergsoni, kura 1920. gada 23. augustā ir ievesta Rīgas Centrālcietumā ar apsūdzību par nelegālu komunistisko darbību. Pirms tam viņa bija nesekmīgi centusies izbēgt no Iekšējās izlūkošanas nodaļas telpām, izlecot pa trešā stāva logu, bet salauza kāju, nonāca cietuma slimnīcā un pēc tam tika izsūtīta uz Krieviju.

Cietuma kameras. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Izkoptā balss aiziet bojā bez vingrināšanās

Visai jautrs atgadījums saistīts ar 24 gadus veco Matkules iedzīvotāju Lību Freidenfeldi, kura cietumā nonākusi par nežēlīgās Kretuļa bandas atbalstīšanu. Viņu no cietuma ar šāviena brūci nogādāja Tukuma Sarkanā Krusta slimnīcā un, izmeklējot notikušo, atklāja, ka “Freidenfelde atradusies cietuma 4. kamerā, kurā bez viņas bijušas vēl septiņas ieslodzītās un viens bērns. Ieslodzītā gulējusi uz nāras, kad koridorā izšāvis 19 gadu vecā uzrauga Rūdolfa Beķera ierocis, un šāviens ievainojis I. Freidenfeldi labās kājas papēdī”. Iesaistīto pušu skaidrojumi par šo incidentu bija nedaudz atšķirīgi. Uzraugs Beķeris savā paskaidrojumā ir apgalvojis, ka vakarā pēc pārskaitīšanas un kameru durvju aizslēgšanas 4. kamerā ievietotās sievietes ir sākušas trokšņot un smieties, dažas ieslodzītās izģērbušās kailas, lēkājušas pa nārām un kāpušas uz logiem. Beķeris ir vairākkārt ieslodzītajām aizrādījis un licis ievērot kārtību, bet tās viņu izsmējušas, un ieslodzītā Marija Gudrā pat teikusi “Ko tu skaties pa lodziņu? Ja tev ir kāre, nāc vien iekšā.” Jaunākais uzraugs atkārtojis pavēli ieslodzītajām ievērot klusumu, kad “nevilšus piesitās flintes stobrs pie kameras durvīm”, kā rezultātā notika neplānots šāviens un lode, atsitoties pret kameras sienu, rikošetā trāpījusi ieslodzītajai kājā.

Saistītās ziņas

Septiņdesmito gadu populārākais Latvijas suvenīrs pārsteigs daudzus 6
Latvijas noslēpums: kā kvalitatīvie RAF mikroautobusi kļuva par brāķiem 11
Stāsts par Martu un Annu: kā divas meitenes no Latvijas pēkšņi kļuva par Krievijas carienēm

Savukārt kameras ieslodzītās noliedza, ka būtu trokšņojušas, bet paskaidroja, ka dažas ieslodzītās pārvilkušas veļu un viena otrai palīdzējušas iesmērēt ķermeni ar kašķa zālēm, taču dažas norādījušas, ka savā starpā runājušās un smējušās. Marija Gudrā arī apstiprināja, ka piegājusi pie lodziņa un uzsākusi īsu sarunu ar uzraugu, kurš solījies ienākt no rīta. Par to, vai ierocis izšāvis netīšām vai tas izdarīt ar nolūku, ieslodzītās nezināja, bet Beķeris tomēr aizrādījumu ir saņēmis.

Centrālcietumā par komunistisko darbību ieslodzītā Berta Mitere ir vērsusies pie cietuma priekšnieka ar rakstisku lūgumu atļaut viņai apmeklēt baznīcu, paskaidrojot: “Esmu apvainota kā komuniste, kura neatzīstot baznīcu līdz ar Dievu, un, otrkārt, lai caur to mantotu gadījumu dziedāt, jo, šeit arestā sēžot jau sesto mēnesi, mana labi izkoptā balss aiziet pilnīgi bojā bez vingrināšanās.” Grūti pateikt, vai viņa tādā veidā gribēja pierādīt, ka nav komuniste, vai tiešām tikai pavingrināt balsi, taču baznīcas apmeklēšanas atļauja viņai ir dota.

Raksta tapšanā izmantots Aigas Bērziņas darbs "Latvijas Republikas cietumos ieslodzītās sievietes, 1919.–1921. gads: ieslodzījuma raksturojums, ieslodzīto skaits un sociālais portrets".

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Citi šobrīd lasa

Nevajadzētu nomirt, pirms neesi atdevis parādus. Saruna ar Viesturu Rudzīti - par pāreju starp dzīvību un nāvi
Bailīgajiem uz citu pusi: 9 īpaši baisas pasaules vietas 1
Uzticīgi kalpots kronim. Pēdējā gaitā izvada princi Filipu 8
Skatīt visus komentārus

Больно смотреть: Елизавету II не узнать на похоронах своего мужа

Принц Уильям и принц Гарри воссоединились на похоронах принца Филиппа. Как прошла встреча братьев?