Valda Ošs - noslēpumainā latviete Austrālijas debesīs un viņas skumjais dzīvesstāsts

Kaut gan pirmās sievietes Latvijā aviācijai pievērsās jau pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, tomēr šķiet, ka tieši Valda Ošs varētu būt uzskatāma par pirmo komerciālās aviācijas piloti, kurai bija tiesības vadīt pasažieru lainerus. Sākums šim stāstam meklējams 1935. gadā Liepājā, kad Žaņa Kriša Oša un Marijas Leontīnes Ošas ģimenē piedzima meita Valda. Taču beigas stāstam diemžēl nebija lemtas laimīgas…

Pirmie dzīves gadi Liepājā

1935. gada 6. februārī pulkstenis rādīja pusdivi dienā, kad Liepājas ārsta Oskara Brēma klīnikā Ūliha ielā 39/41 pasaulē ieradās Žaņa Kriša un Marijas Leontīnes Ošu pirmdzimtais bērns – meitiņa. Ikdienā ar bērnu nodarbojās māte – mājsaimniece, bet tēvs pelnīja iztiku, strādādams par pārdevēju.

Nekas šķietami neliecināja par tuvojošos katastrofu – postošāko karu pasaules vēsturē, vairākkārtēju Latvijas okupāciju, deportācijām un neskaitāmajiem pazemojumiem, kurus latviešiem šajā laikā nācās izturēt. Pagāja tikai nedaudz gadu, kad Marijai Leontīnei un Žanim Krišam Ošiem bija jāpieņem, iespējams, smagākais lēmums viņu dzīvē – palikt dzimtenē vai pievienoties bēgļu straumei. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Žanis Krišs Ošs bija aktīvi darbojies Latvijas Aizsargu organizācijas aviācijā, kā arī abiem Ošiem prātā vēl labi bija palikuši Baigā gada notikumi, tāpēc pieļaujams, ka šie fakti bija izšķirošie, lai pieņemtu lēmumu doties prom no dzimtenes. Turklāt nu jau ģimenē auga divi mazi bērni – 1942. gada 20. decembrī Valdai bija pievienojies brālītis Juris, kurš piedzima mājās tieši dienas vidū – pulksten 12.50.

Pēc uzturēšanās vairākās bēgļu nometnēs Eiropā Marija Leontīne un Žanis Krišs izmantoja iespēju doties vēl tālāk – uz Kanādu. Taču pēdējā brīdī plānu nācās mainīt, jo pēkšņi saslima kuģa kapteinis un reiss uz Kanādu tika atcelts. Ko darīt? Žanis Krišs izlēma ātri – ja nevar uz Kanādu, nekas cits neatliks, kā ar nākamo reisu doties uz Austrāliju.

Kā vēsta Austrālijas Nacionālā arhīva dokumenti, Ošu ģimene zaļajā kontinentā ieceļojusi 1949. gada 29. jūlijā ar kuģi Skaugum no Neapoles ostas Itālijā, pārvarot 10 000 jūdžu. Vispirms viņi nokļuva bēgļu nometnē Bonegilā, kas atrodas Viktorijas štatā Austrālijas ziemeļaustrumos.

Jaunā dzīve un pilotes karjera Austrālijā

Par Ošu ģimenes un it īpaši Valdas turpmāko likteni iespējams uzzināt, šķirstot Austrālijas laikraksta "Gippsland Times" 1951. gada 17. decembra numuru, kur publicēts raksts ar nosaukumu Ilgstoša sabiedrības līdzdalība Seilas vidusskolā. Publikācijā vēstīts, ka Gipslandes apgabala Seilas pilsētas vidusskolā ir divu dažādu profilu klases, kā arī nosaukti abu klašu vislabāko skolēnu vārdi. Izrādās, tie ir divi latviešu jaunieši – Jānis Priedkalns un Valda Ošs, kurai tai laikā bija 16 gadu. Var jau būt, ka tas ir tikai likumsakarīgi, ka gan Jānim Priedkalnam, gan Valdai Ošs turpmākais dzīves ceļš izvērtās ļoti neparasts. Jānis kļuva par Austrālijas Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienības priekšnieku, savukārt Valda – par pirmo latviešu civilās aviācijas piloti Austrālijā.

Šķirstot Valdas skolas laika liecības, jāpabrīnās, kā vienam cilvēkbērnam vienlīdz labi padodas pilnīgi viss: gan sports, gan māksla, gan matemātika, gan angļu valoda. Visos priekšmetos visaugstākās atzīmes! Meitenes skolas laika zīmējumi vēl joprojām tik daudzus gadus pēc Valdas nāves, glīti ierāmēti, atrodas viņas Latvijas radinieku dzīvoklī pie sienas.

Nākamā reize, kad Valdas Ošs vārds parādījās periodikā, bija 1956. gada 10. marts, aptuveni mēnesi pēc viņas 21. dzimšanas dienas. Tajā laikā ģimene bija pārcēlusies uz dzīvi Viktorijas štata galvaspilsētas Melburnas priekšpilsētā Koburgā. Trimdas latviešu laikrakstā "Austrālijas Latvietis" publicēts raksts Valda lido, kur vēstīts, ka jaunā sieviete jau aptuveni pusgadu, par spīti savas mātes Marijas Leontīnes uztraukumam un bailēm, piektdienās apmeklē sporta lidotāju kursus Karaliskajā Viktorijas aeroklubā, no kurienes mājās pārrodas tikai svētdienu vakaros. Iespējams, pie tik savdabīgas izvēles bija vainojams viņas tēvs, taču meitenes sapnis, ko viņa, šķiet, māņticības dēļ laikraksta korespondentam nav vēlējusies atklāt, bija kļūt par lidotāju, kas tiem laikiem bija diezgan neierasti. Valda lidotājas licenci plānoja iegūt jau tajā pašā 1956. gadā. “Pagaidām man lidošana ir tikai mīļš un skaists sports, tāpat kā citiem teniss, peldēšana vai riteņbraukšana,” viņa paudusi laikraksta korespondentam. Lidošanas kursi maksājuši lielu naudu, tāpēc Valda, lai realizētu aicinājumu, strādājusi un pelnījusi pati. Vienīgi piebilstams, ka viņas vecāki nākamajai civilās aviācijas pilotei 21. dzimšanas dienā uzdāvinājuši lidotāju zābakus…

Ielūkojoties Karaliskā Viktorijas aerokluba 1956. gada protokolos, uzzinām, ka Valda Ošs šajā gadā savu lidotājas licenci tiešām ir ieguvusi.

Kad sapnis sašķīst sīkās drumslās

Viss it kā šķita kārtībā, taču pamazām vien pār Valdas dzīvi sāka savilkties melni mākoņi. Pirmās grūtības radās ar darba atrašanu profesijā. Vienīgā aviosabiedrība zaļajā kontinentā, kur par pilotēm drīkstēja strādāt sievietes, bija "Southern Airlines". Tā arī kļuva par viņas oficiālo darbavietu, un Valda Ošs-Lamonde – par pirmo latviešu sievieti civilās aviācijas piloti Austrālijā.

Diemžēl par iekšējās gaisa satiksmes piloti Valda paguva nostrādāt tikai desmit mēnešus, līdz atgadījās neparedzēts pavērsiens – aviosabiedrību "Southern Airlines" likvidēja, un to pārņēma konkurējošais uzņēmums, kura vadība aizliedza sievietēm pilotēt lidaparātus. Tas savukārt nozīmēja, ka Valdas veidotajai lidotājas karjerai pienācis gals.

Laikraksta "Austrālijas Latvietis" 1960. gada 7. maija numurā slejā "Nedēļas piezīmes" lasāms: “Tagad var dot citu virsrakstu – Valda vairs nelido. [..] Nav tomēr jāatgādina, ka Valda jūtas ļoti nelaimīga: viss, pēc kā tā centās un ziedoja līdzekļus, ilga tikai desmit mēnešus. Lielajai dzīvei tas ir pārāk īss sapnis.”

Gluži bez darba Valda nepalika, viņa iztiku pelnīja, strādājot kādas citas aviosabiedrības birojā Melburnā. Savukārt kāda no Valdas nu jau bijušajām kolēģēm aviosabiedrību, kura sievietēm dzimuma dēļ bija liegusi darbu, iesūdzēja tiesā, kas ilga garus gadus, līdz beidzot vainagojās ar uzvaru. Šī lieta tika izskatīta un galējais spriedums pieņemts Austrālijas Augstākajā tiesā.
Tikmēr Valdas dzīvē notika arī citas lielas pārmaiņas – 1960. gada 2. janvārī viņa apprecējās. Dzīvesbiedrs Bairons Hjū Lamonds par sievu bija 13 gadus vecāks un profesionālajā jomā arī saistīts ar aviāciju. Ģimenē piedzima dēls Gregors, kuram ārsti diagnosticēja autiskā spektra traucējumus.

Iespējams, Valdai likteņa triecienu bija par daudz, un tie salauza viņas garu un atņēma vēlmi dzīvot. Neviens nezina un nekad arī neuzzinās, kas notika liktenīgajā 1968. gada 24. oktobra dienā, kad bijusī pilote, pārdozējot medikamentus, izlēma noslēgt rēķinus ar dzīvi. Valdu Ošs-Lamondi pēdējā gaitā pavadīja 28. oktobrī. Bēres notika Melburnas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās latviešu draudzes Folknera kapsētā, un atvadu ceremoniju vadīja luterāņu mācītājs Elmārs Kociņš. Bairons Hjū pēkšņi bija kļuvis par atraitni, turklāt ar slimu dēlu uz rokām. Par viņa turpmāko likteni zināms vienīgi tas, ka otrreiz Bairons tā arī vairs neapprecējās.

Nespējot samierināties ar likteni un pārdzīvot meitas bojāeju, 1969. gada 3. februārī savu dzīvi labprātīgi izlēma beigt arī Marija Leontīne Ošs. Pats veids, kādā viņa to darīja, bija precīzi tāds pats kā Valdas izvēlētais, proti, medikamentu pārdozēšana. Līdz Marijas 57 gadu dzimšanas dienai bija atlicis tieši mēnesis, taču nu viņa tika apbedīta blakus savai meitai Folknera kapsētā. Vadīt bēru ceremoniju nu jau otrreiz tika aicināts mācītājs Kociņš.

Pārējie ģimenes locekļi – Žanis Krišs Ošs un Valdas brālis Juris Andrejs kopā ar savu dzīvesbiedri Silviju Edīti, kurai divdesmit dienas pēc Marijas Leontīnes pašnāvības piedzima dēls, – nolēma mainīt dzīvesvietu un pārcelties uz nelielo Araratas pilsētiņu, kas atrodas 205 kilometrus uz rietumiem no Melburnas. Šķita, tagad visam vajadzētu nostabilizēties un dzīvei kļūt rāmākai, lai atlikušie ģimenes locekļi lēnītēm spētu aizdziedēt brūces, taču tas diemžēl nebija lemts. Pagāja tikai pāris gadu, un sadursmi jeb nelielu avāriju ar savu automašīnu "Volkswagen" piedzīvoja Žanis Krišs, kas viņu ļoti smagi satrieca. Kaut fiziski nebija nekādu traumu, vecais vīrietis kļuva depresīvs un nespēja tikt galā ar notikušo. Var jau būt, ka viņš šo kļūmīgo atgadījumu iztulkoja kā likteņa zīmi, kas to lai zina…

Nākamā un arī pēdējā Ošu ģimenes melnā diena pienāca 1972. gada 12. februārī, kad, sekojot meitas un dzīvesbiedres briesmīgajam piemēram, labprātīgi no dzīves šķīrās arī Žanis Krišs Ošs…

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.