Vai Liepājā atkal varētu atdzimt Nikolajam II par godu celtais Ķeizara paviljons?

Liepājas pašvaldības deputāti Pilsētas attīstības komitejas sēdē 2020. gada 11. jūnijā pieņēma lēmumu apstiprināt pilsētai piederoša nekustamā īpašuma – 998 kvadrātmetrus liela zemesgabala Peldu ielā 55A – izsoles noteikumus apbūves tiesībai. Lēmums attiecas uz zemesgabalu Jūrmalas parkā, kur agrāk atradās viens no leģendārajiem Liepājas restorāniem Banga, kā to sauca padomju laikos, vai Ķeizara paviljons, kā to sāka saukt pirms vairāk nekā simts gadiem, vai Cara paviljons, kā tas dēvēts oficiālajos dokumentos, jo tika uzbūvēts par godu Krievijas cara Nikolaja II vizītei Liepājā.

Ātri nograntēja celiņu…

Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš šo notikumu apraksta šādi: “1903. gada augusta sākumā kopā ar lielu galma delegāciju Liepājā ieradās Krievijas imperators Nikolajs II. Pilsēta viņam noorganizēja grandiozu sagaidīšanu – visa Lielā iela bija izrotāta vairākiem goda vārtiem. Atpalikt nav gribējusi arī Kurzemes muižniecība – baronu Medemu, Volfu, Kaizerlingu, Manteifeļu dzimtas sameta kolekti un par godu Krievijas imperatoram pasūtināja paviljona būvi Jūrmalas parka jauno apstādījumu zonā. Droši vien vieta izvēlēta tāpēc, ka ap Jūrmalas parku tolaik pletās elitārs un arhitektūras ziņā viens no izsmalcinātākajiem Liepājas apbūves rajoniem. Paviljonu uzbūvēja ātri – maijā sāka celtniecību, un uz cara vizītes brīdi paviljons bija gatavs un smaržoja pēc svaigas krāsas. Ziemeļu virzienā nograntēja celiņu, un parka promenāde arī bija gatava. Pēc cara vizītes muižniekiem paviljons vairs nebija vajadzīgs, un celtni, rotātu ar gaisīgām, liektām logu līnijām un nedaudz ķīniešu stilam līdzīgiem jumta kupoliem, ar svinīgu aktu uzdāvināja pilsētai. Pilsētas dome izsludināja nomnieku konkursu, un tāds arī diezgan ātri pieteicās un iekārtoja paviljonā vasaras kafejnīcu.”

Taču, atgriežoties pie Liepājas domes lēmuma, – pašvaldība vēlas, lai restorāns ekskluzīvajā vietā tiktu atjaunots izskatā, kas līdzinās vēsturiskajai ēkai, proti, tai, kuru pirms cara vizītes projektēja vācbaltu arhitekts Pauls Demme (1857–1919). Ideja atjaunot "Bangu" tās agrākajā veidolā vismaz par 90 procentiem atzīta par labāko risinājumu, jo, kā teicis bijušais Liepājas galvenais arhitekts Indulis Kalns, “šis tēls vēl ir pietiekami dzīvs liepājnieku atmiņās”. Lēmums, protams, negarantē, ka restorāns (paviljons) tiešām tiks uzbūvēts, tomēr apbūves tiesību nosolījis liepājnieks, SIA Firma UPTK īpašnieks Zigurds Kirhners, kura uzņēmums iznesis lielu daļu koncertzales "Lielais dzintars" būvniecības smaguma un nesen pabeidzis Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles fundamentālu atjaunošanu. Tāpēc – cerība ir. Kirhners jau atpircis iepriekšējā zemesgabala nomnieka SIA "Ķeizara paviljons" 2018. gadā pasūtināto restorāna būvprojektu, jo bijušais nomnieks pēc aptuveni sešu gadu ilgas projektēšanas un projekta saskaņošanas epopejas no būvniecības ieceres atteicās.

Būvprojektu izstrādāja SIA "Puķupušķis", kas rūpīgi pētījis Liepājas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja rīcībā esošos dokumentus un fotogrāfijas. “Materiālu nemaz nav tik daudz, joprojām neesam atraduši nevienu attēlu ar kafejnīcas aizmugures skatu. Tāpat ļoti gribētos redzēt padomju laiku "Bangu", kafejnīcas interjeru,” atzina "Puķupušķa" pārstāve Gita Kociņa. Taču, neraugoties uz dažiem iespējamiem trūkumiem, projekts ir saņēmis Liepājas pilsētas būvvaldes un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes saskaņojumu. Pēc arhitekta Andra Kalniņa ieceres kafejnīcas galvenā zāle būs 200 kvadrātmetrus plaša, virtuve plānota pagrabstāvā. Paredzētas arī divas vasaras terases, lielākajā atradīsies 24 galdi, un tajā būs 120 vietas. Kafejnīca būs atvērta gan vasarā, gan ziemā.

Divreiz nodedzis līdz pamatiem

Ķeizara paviljons pastāvēja gandrīz simts gadus; pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tas lepojies ar nosaukumu "Dzintars", bet liepājnieku atmiņās tomēr palicis cits padomju laiku nosaukums – "Banga". 1977. gadā stiklotā koka celtne nodega zilās liesmās. Kopš tā laika Jūrmalas parkā redzami tikai vecā Ķeizara paviljona pamati, uz kuriem mēģinājušas pastāvēt dažādas vasaras kafejnīcas. Atjaunot leģendāro restorānu mēģināts vairākkārt, piemēram, 2002. gadā pašvaldība izsludināja skiču projektu konkursu, kurā uzvarēja arhitekta Agra Padēļa-Līna piedāvātais "Bangas" variants, taču to neīstenoja.

Gunārs Silakaktiņš zina stāstīt, ka paviljons pirmoreiz nodedzis jau 1906. gada decembrī, turklāt līdz pašiem pamatiem. Taču drīz pēc tam – 1908. gada jūlijā – pašvaldība pēc paviljona arhitekta Demmes agrākajām skicēm ar nelielām izmaiņām to atjaunoja. Silakaktiņa teiktajam ir arī neapstrīdams apliecinājums – Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas krātuvē glabājas "Otčot Ļibavskoj gorodskoj upravi (Liepājas pilsētas valdes atskaite) par 1908. gadu, kurā lasāms, ka jau 1907. gadā pilsētas valde nolēmusi celtniecības un apstādījumu komisijām uzdot no jauna “pēc vecā stila” uzcelt nodegušo “pieminekli tik svarīgajam notikumam”, proti, “Viņa Augstības Valdnieka Imperatora Nikolaja II” Liepājas apmeklējumam 1903. gadā. No atskaites arī redzams, ka “cara paviljonu” šim notikuma par godu cēlusi un vēlāk pilsētai dāvinājusi Kurzemes muižniecība. Tāpat norādīts, ka paviljonu nav izdevies uzbūvēt 1907. gadā, jo projektu vajadzējis saskaņot ar Galveno inženierpārvaldi (Glavnoje inžeņernoje upravļeņije) Pēterburgā, tāpēc celtniecība ievilkusies, taču “atskaites gadā” (proti, 1908.) pilsētas valde no jauna ķērusies pie celtniecības plāniem: “Nodegušā paviljona plāns tika rekonstruēts, turklāt nepieciešamos norādījumus sniedza arhitekts Demme, kurš bija veicis sākotnējo būvniecību.”

Pēc sastādītās tāmes paviljonu varēja atjaunot par 3334 rubļiem un 33 kapeikām, turklāt šo summu nosegtu saņemtā apdrošināšana. Taču pilsētas dome bija nonākusi pie secinājuma, ka “būtu vēlams” paviljonu savienot ar pilsētas kanalizāciju un ūdensvadu, lai tajā varētu uzstādīt “vater-klozetu”, kā arī ierīkot atsevišķu apsildāmu telpu sargam. Šo uzlabojumu dēļ ar apdrošināšanas izmaksām nepietika, un pilsētas domei nācās piešķirt kredītu 700 rubļu apmērā papildizdevumu segšanai.

Dzīve "Bangā" sit augstu vilni

Restorāns "Banga" savulaik bija iecienīta uzdzīves vieta gan jūrniekiem un zvejniekiem, gan radošo profesiju pārstāvjiem, un par notikumiem šajā dzertuvē saglabājies ne viens vien nostāsts. Viena no leģendām vēsta, ka fotogrāfs Uldis Briedis, kurš padomju dzīves pelēcību allaž centās kliedēt ar ar kādu spilgtu akciju vai performanci, kā teiktu tagad, reiz pie "Bangas" esošās strūklakas baseinā izpeldējies. Savukārt citu notikumu laikrakstā "Kurzemes Vārds" atstāsta žurnāliste Sarmīte Pelcmane (gluži ticams, ka stāsta autors ir toreizējais avīzes sporta žurnālists un viens no pastāvīgajiem "Bangas" apmeklētājiem, vēlākais avīzes redaktors Andžils Remess – aut.), viņa vēsta par kādu padomju virsnieku, kurš lepnajā restorānā reiz ienācis ar vairākām “šikām dāmām”, bet vietējie puiši, tālbraucēji jūrnieki, kam skurbulis jau bijis galvā un dūša kā miets, nolēmuši skaistules atkantēt. “Tajos laikos tā bija liela pārdrošība – mest acis uz padomju karavīru pavadonēm. Tā nu virsnieka seja pēc katras dejas, kad viņa skaistules tika dancinātas uz nebēdu, kļuvusi arvien zaļāka, līdz viņš nav izturējis un devies ar vietējiem izskaidroties, lai parādītu, kurš te ir galvenais. Bet puiši nav bijuši muļķi, labas satikšanas vārdā lējuši niknajam vīram vienu glāzi pēc otras, turklāt pamanījušies slepus sajaukt šņabi ar šampanieti, bet šāds kokteilis, kā zināms, ir īsta dziļumbumba. Viss beidzies ar to, ka virsnieks no restorāna bijis jāiznes, un nav zināms, kā tas ietekmēja viņa turpmāko karjeru militārajās struktūrās, bet dāmas palikušas vietējo puišu rīcībā.”

Pēc "Bangas" otrreizējās nodegšanas tās vietā ilgus gadus stāvēja neglīts kiosks, kurā bija iespējams nopirkt belašus un limonādi. 2000. gadā uz "Bangas" pamatiem uzbūvēja vasaras kafejnīcu ar tādu pašu nosaukumu kā senāk – "Banga", tikai no leģendārā restorāna auras tajā nebija ne vēsts. Taču apmeklētāju netrūka arī šai vasaras kafejnīcai, jo īpaši koncertestrādes Pūt, vējiņi! dēļ turpat kaimiņos. Tomēr kopš "Bangas" nodegšanas liepājnieki nebeidza cerēt, ka kādreiz šajā vietā kāds atkal uzcels kārtīgu restorānu.

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.