Kā Latvija nonāca tukšo pudeļu gūstā

Ikviens saprātīgs padomju pilsonis, iztukšojot mājās piena vai alus pudeli, to nemeta vis ārā, bet gan ierindoja līdzās citām, kas krājās virtuves stūros, pagrabā, šķūnītī vai uz balkona. Kad pudeļu skaits bija sasniedzis kritisko masu, proti, vairs īsti nebija, kur likt, pilsonis devās uz tukšās taras pieņemšanas punktu vai arī sūtīja komandējumā kādu no saviem bērniem.  

Stikla tara – deficīts

Tagad tukšās pudeles lielākoties nodod bomži, jo tās maksā tikai dažus centus, bet toreiz – gandrīz visi. Tiesa, ne visi staigāja pa parkiem, pludmalēm un vārtrūmēm, lasot tukšo taru, to darīja lielākoties klaidonīga paskata ļaudis, bariņš pensionāru un bērni.

Skaidrs, ka tukšo pudeļu faktiskā cena nebija tik liela, cik to nekaunīgi uzskrūvēja padomju valsts. Tolaik daudzas plaša patēriņu preces bija deficīts, to skaitā arī stikla tara. Tāpēc padomju ekonomisti izdomāja asprātīgu risinājumu – tukšajai tarai noteica ķīlas naudu, kas ievērojami pārsniedza reālo cenu. Tukša puslitra alus pudele maksāja 12 kapeikas, 0,75 litra vīna pudele – 17, šampanieša – 18, puslitra piena pudele – 15, krējuma burciņa – 10, majonēzes burciņa – 3. Sanāca tā, ka padomju pilsoņi kļuva stikla taras ķīlnieki, jo maksāja par tukšām pudelēm tik, cik tās reāli nemaksāja. Ideja nemaz nebija tik peļama. Kāpēc mest ārā to, ko vēl var izmantot? Viss ir jauki, ja vien būtu nodrošināts pudeļu nodošanas process. Totālajā padomju bezsaimnieciskumā vienmēr kaut kas buksēja, tostarp arī taras pieņemšana. Pieņemšanas punktu vienkārši bija par maz, tāpēc tur nereti izveidojās garas rindas. Turklāt hroniski trūka kastes, nereti arī naudas, un reizēm pudeļu nodošanas process izvērtās par piedzīvojumiem bagātu notikumu.

Ja cilvēks saņēmās, savāca mājās uzkrātās pudeles, salika tās tīkliņos, aizgāja uz pieņemšanas vietu un izstāvēja garo rindu, viņš tika labi atalgots. Par nodotajām pudelēm varēja saņemt pietiekami lielu naudu, lai veiktu vērā ņemamu pirkumu. Padomju laikā tika dzirdēti nostāsti, ka par vienā piegājienā nodotām pudelēm tikuši nopirkti gan divriteņi, gan mopēdi.  

Maizes rieciens izsalkušajam

Lai nezinātājiem rastos labāks priekšstats par pudeļu vērtību, salīdzināšanai der uzrādīt tā laika produktu cenas. Piemēram, Senču alus maksāja 33 kapeikas, pats alus – 21 kapeiku, bet pudele – 12. Limonāde maksāja 22 kapeikas, pati limonāde – 10, pudele – 12. Dažādu marku saldējuma cena svārstījās no 8 līdz 20 kapeikām, maize – no 15 līdz 30 kapeikām, kilograms siera maksāja aptuveni 2,80–3,20 rubļu, vārīta desa – no 2,20 līdz 3,10. Paniņas tetraedra formas pakā – 4 kapeikas, baltmaizes radziņš – 5 kapeikas. Tramvaja biļete – 3, trolejbusa – 4, autobusa – 5 kapeikas. Rēķins gauži vienkāršs – par vienu nodotu tukšu pudeli varēja četras reizes pabraukt ar tramvaju.

Tukšām pudelēm bija gan praktiska, gan simboliska nozīme. Tukšas pudeles – tas bija kā svaigs malks izslāpušajam un maizes rieciens – izsalkušajam. Ja kāds bēdubrālis gribēja paēst un padzerties, bet kabatā nebija ne graša, vajadzēja tikai nedaudz pastaigāt pa apkārtni un salasīt tukšās pudeles. Par divām pudelēm viņš tika pie baltmaizes klaipa.

Vietā piebilst, ka ļoti īpašas bija piena pudeles, tām bija plati kakli, un tās apkārt nemētājās tik lielā skaitā kā alus pudeles. Tam bija loģisks izskaidrojums, jo parkos, pludmalēs un vārtrūmēs lielākoties dzēra alu, nevis pienu. Toreiz piena pudeles bija aizkorķētas nevis ar klasiskajiem korķiem, bet ar alumīnija folijas kārtu. Reizēm folija šļuka nost un soma pielija ar pienu. Tāpēc piena pudeli vajadzēja nest ļoti uzmanīgi, turklāt vertikālā stāvoklī. Ja kāds ielika horizontāli, riskēja izpeldināt pienā pārējos produktus, nosmērēt apģērbu un pieliet kurpes.

Atmest ar roku un iet mājās

Katrā taras pieņemšanas punktā bija sava specifika, kas ik pa laikam mainījās, piemēram, konkrētā vietā pieņēma visas pudeles, tikai ne piena, jo nebija kastu. Savukārt citur pieņēma tikai krējuma burciņas un degvīna pudeles, bet pārējo – kaut vai raudi – nepieņēma.

Klasiskais pudeļu pieņemšanas punkts līdzinājās lielam kioskam. Ļaudis pa lodziņu padeva pudeles, bet pēc tam saņēma naudiņu. Bija arī pārtikas veikali, kur pieņēma pudeles apmaiņai, piemēram, cilvēks nopirka divas piena pudeles, un tieši tik tukšu pudeļu viņš drīkstēja nodot. Šodien cilvēkam var rasties jautājums – kāpēc tā? Atbilde ir pavisam vienkārša – tieši tik vietu atbrīvojās piena pudeļu kastē. Taras pieņemšana noritēja stingrā saskaņā ar kastu skaitu. Ja nebija kastu, pudeles nepieņēma. Pats interesantākais, ka neviens iepriekš nezināja, kur ko pieņem vai nepieņem. Pudeļu nodošana bija kā loterija, kurā laimētāji bija tie, kam laimējās nodot savas tukšas pudeles. Taču tas ne vienmēr izdevās, piemēram, cilvēks aizgāja uz taras punktu, bet tur uz netīras papīra lapas bija rakstīts: “TUKŠĀS PUDELES NEPIEŅEMAM! NAV NAUDAS!”

Šāds paziņojums apbēdināja visus, it sevišķi jau paģirainus saulesbrāļus, kas sausām mutēm bikli mīņājās pie slēgtā taras punkta. Viņiem atlika vienīgi doties uz citu pieņemšanas vietu ar klusu cerību, ka tur būs gan nauda, gan kastes. 

Ja kāds nezina vai piemirsis, der atgādināt, ka padomju laikā populāri bija tā saucamie tīkliņi, kurus izmantoja kā iepirkuma maisiņus. Kad pircējs ar tīkliņu iznāca no veikala, ikviens pretimnācējs varēja labi apskatīt, ko viņš īsti ir nopircis. Savā ziņā tas bija ļoti ērti, jo klātesošajiem uzreiz bija skaidrs, kas pieejams veikalā. Pastāvīga deficīta apstākļos šāda informēšana bija ļoti noderīga. Lieki piebilst, ka daudzi ar tādiem tīkliņiem devās nodot tukšās pudeles, un to kakliņi uzbāzīgi līda ārā no tīkliņu caurumiem. Tad klātesošie varēja novērtēt, kādiem dzērieniem cilvēks dod priekšroku.

Kad cilvēks ieradās pie taras pieņemšanas punkta, viņš vēl īsti nezināja, ko pieņem un ko nepieņem. To viņš uzzināja no rindā stāvošiem pilsoņiem, kuri paskaidroja, kāda ir reālā situācija. Piemēram, viņam paziņoja, ka nepieņem vīna un šampanieša pudeles. Tad cilvēkam radās dilemma – palikt rindā, lai nodotu kaut daļu savas taras, vai arī doties uz citu vietu. Bet nevarēja taču zināt, vai cits punkts vispār strādā un ko tur pieņem. Bija vēl iespēja – visam atmest ar roku un iet mājās.

Apvainots un bez naudas

Lai noskaidrotu situāciju taras punktos, vecāki reizēm sūtīja izlūkos savus bērnus: “Tu aizej paskaties, vai pieņem tukšās pudeles.” Ja pieņēma, atlika tikai precizēt, cik liela ir rinda, un tad izlemt – iet vai neiet.

Vietā piebilst, ka padomju laikā daudzi bērni kārtoja tādu kā patstāvības eksāmenu, pirmo reizi nododot pudeles. Reizēm viņi veica visu procesu – paši salasīja pudeles, paši nodeva un paši iztērēja naudu limonādēs, bulciņās un konfektēs. Un vecāki par to neko neuzzināja, tikai brīnījās, kāpēc bērni atsakās ēst pusdienas.  

Gadījās, ka tukšās taras nodošanas punkti atradās kaut kādos dīvainos nostūros, sētās, vārtrūmēs un turklāt bez jebkādām norādēm. Bija vēl kāda īpatnība – iestādes strādāja pēc grūti saprotama grafika. Kaut tika noteikts konkrēts darba laiks, to ne vienmēr ņēma vērā. Nemitīgi trāpījās pārtraukumi, invertizācijas vai sanitārās dienas, bet visbiežāk aizvērto lodziņu rotāja uzraksts, ka nav kastu.

Reizēm bija tik lielas rindas, ka veči dzēra alu nevis parkā uz soliņa, bet gan rindā, apvienojot patīkamo ar lietderīgo. Kaut taras punktos strādāja dažādi ļaudis, tomēr atmiņas priekšplānā izvirzās klasiskais tukšo pudeļu pieņēmējas tēls – apjomīga bufetniece ap gadiem četrdesmit, brangām krūtīm un koši nokrāsotiem nagiem. Viņa ar dziļām aizdomām un viebšanos nopētīja katru pudeli. Varēja nolamāt ikvienu, ja vien šķita, ka pudeles ir noskrāpētas vai nav pietiekami labi izskalotas. Un varēja tās nepieņemt. Tad bēdubrālis ar nokārtu galvu gāja mājās – apvainots un bez naudas.  

Nebūs pārspīlēti teikt, ka pudeļu pieņēmējām bija liela ietekme un vara. It sevišķi vietējo plenču aprindās, jo pie taras punkta nereti izšķīrās viņu liktenis, piemēram, ieradās paģirains vīriņš un ar trīcošām rokām centās nodot trīs pudeles. No pieņēmējas bija atkarīgs – viņš salāpīsies vai ne. Ja kādu no pudelēm izbrāķēs un nepieņems, paliks bešā un tiks pakļauts paģiru mokām. No lielā sasprindzinājuma un augstā asinsspiediena tādos brīžos var neizturēt sirds. Ne mazums dzirdēti nostāsti, ka ļaudis aizgājuši pie senčiem tikai tāpēc, ka nav paspējuši salāpīties. Paģiras un sirds mazspēja – nav joka lieta.  

Gadījās arī konflikti abpus maģiskā pieņemšanas lodziņa. Tomēr šīs domstarpības ātri vien izbeidzās, jo spēka samēri nebija līdzīgi. Ja kāds uzdrošinājās strīdēties ar pudeļu pieņēmēju, sašutumā saviļņojās visa rinda. “Ko viņš tur uzstājas?! Lai nodod savas pudeles un iet mājās! Vai mums te ilgi būs jāstāv?”

Uz biznesa pamatiem

Padomju laikos bija tā saucamie profesionālie pudeļu lasītāji. Tie lielākoties bija pensijas vecuma ļaudis, kas staigāja pa parkiem, pludmalēm un citām izklaides vietām. Labs ķēriens bija sporta sacensībās, piemēram, futbola spēlē. Īsts futbola līdzjutējs iztukšoja vismaz vienu pudeli alus, tāpēc uz šādiem pasākumiem viens otrs pudeļu vācējs ieradās ar tukšiem kartupeļu maisiem un ratiem.

Reizēm pudeļu vākšana robežojās ar traucējošu uzbāzību, piemēram, cilvēks varēja mierīgi gulēt pludmalē un dzert limonādi. Taču mierīgi viņš varēja dzert tikai līdz brīdim, kamēr nebija uzradies kāds pudeļu lasītājs, kurš, stāvot blakus, nepacietīgi mīņājās, liekot saprast, ka jādzer ātrāk, jo viņam vajadzīga tukšā pudele. Gadījās, ka uzradās vēl kāds lasītājs, un tad abi konkurenti iesaistījās strīdā, mēģinot sadalīt ietekmes zonas.

Līdzās iepriekšminētajam jāpiemin, ka padomju laikā pudeles vāca ne tikai ļaudis ar zemu iztikas līmeni, bet arī cilvēki ar lielu vērienu. 80. gadu sākumā Komsomoļskaja pravda lielā sašutumā rakstīja par kādu uzņēmīgu puisi, kas Harkovā tukšo pudeļu nodošanu bija uzlicis uz biznesa pamatiem. Proti, viņš izvērsa aktīvu darbību dzelzceļa stacijā, kur vilcieni pienāca ik pēc 15–20 minūtēm. Kā zināms, vilcienos pasažieri mēdz iedzert – gan limonādi, gan alu, gan šņabi; skaidrs, ka tur uzkrājās tukšā tara. Uzņēmīgais puisis no vilciena pavadoņiem iepirka tukšās pudeles par pāris kapeikām lētāk, bet nodeva par pilnu cenu. Tie bija vairāki tūkstoši, peļņa – vairāki simti dienā.  

Nevar nepieminēt, ka Padomju Savienības norieta laikā vēlreiz tika paceltas stikla taras cenas, kad viena parasta limonādes pudele maksāja jau 20 kapeikas, akurāt divas reizes vairāk par tās saturu. Pilnīgākais absurds, kāds teiks, bet tā tiešām bija. Tad tukšās pudeles vairs tik viegli nemeta prom, to kļuva ievērojami mazāk – gan parkos, gan pludmalēs.

Mūsdienās situācija ir kardināli mainījusies, jo tukšām pudelēm vairs nav tik liela vērtība kā agrāk. Tās neviens vairs neuzkrāj, bet gan brīvi izmet atkritumos. Taču vienalga – uzrodas uzņēmīgi ļaudis, kas no atkritumu tvertnēm izķeksē tukšās pudeles un nodod. Kaut kāda peļņa jau sanāk.

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, filmas "Teātris" aizkulisēm, carienēm no Latvijas un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.