Brauciens pagātnē: kā gadu gaitā mainījušies automašīnu saloni
Jūsmojot par seniem un skaistiem automobiļiem, mēs parasti uzmanību pievēršam tikai to ārējam izskatam. Bet velti, jo autovadītājs, sēžot pie stūres, vairāk redz kabīnes iekārtojumu, nevis spoži lakotos auto sānus vai elegantos lukturus. Deviņvīri nolēma palūkoties, kā gadu gaitā ir mainījusies tā aina, kas šoferītim visu laiku ir acu priekšā, un kā ir pieaudzis viņam pieejamo ērtību klāsts.
1886.
Patent-Motorwagen
Ja mums būtu jāsēžas pie stūres motorizētajiem ratiem, kurus to radītājs Kārls Bencs nodēvēja par Benz Patent-Motorwagen, tad viegli neklātos. Kā šo dampi vispār iespējams vadīt? Kur ir stūre? Tiešām jāiztiek tikai ar puļķi, kas iesprausts dzelzs mieta galā? Un kas tas par kloķi sānos – tiešām bremzes? Taču Kārla laulātā draudzene Berta ar šo vāģi 1888. gadā kaut kā spēja nobraukt 105 kilometrus, sarīkojot pirmo reklāmas testa braucienu autobūves vēsturē. Labi vismaz, ka sēdeklis ir polsterēts un nav vienkāršs koka beņķis...
1902.
Mercedes Simplex
Divdesmit gadu laikā vācu autobūve pamatīgi progresēja, un 1902. gadā Vilhelma Maibaha radītais Mercedes Simplex šoferim jau piedāvāja ne tikai mīkstu sēdekli, bet arī koka stūri, trīs pedāļus un iespēju braukt tumšajā diennakts laikā, jo parādījušies arī lukturi. Taču spidometra vēl nav, nerunājot par citiem mērinstrumentiem. Kaut gan auto, kas spēja sasniegt tiem laikiem fantastiskus 111 kilometrus stundā un ko uzslavējis pat Vācijas ķeizars Vilhelms II, spidometru būtu pelnījis...
1924.
Renault sešratis
Mūsdienu apvidus automobiļu vecvectētiņš – to Renault meistari uzbūvēja, lai varētu sarīkot ekspedīcijas Āfrikas savannās un tuksnešos. Beidzās viss ar to, ka tika izveidota pat regulāra transporta līnija starp Ziemeļāfriku un Nigēru, kurā izmantoja šīs sešriteņu automašīnas. Kaut gan automobilim ir pasažieru sēdekļi un dažādi kravas nodalījumi, vadītāja vietas iekārtojums ir askētisks – koka stūre ar dzīvību apdraudošu skrūves galu pa vidu, ātrumu pārslēgs, rokas bremze, un tas tad arī būtībā viss. Bet varbūt tā arī labāk – mazāk smalku detaļu, kas tuksneša smiltis varētu iziet no ierindas.
1931.
Cadillac V16
Amerikāņu luksusa automobilis, kas bija ne tikai jaudīgs, bet arī ļoti grezns. Un, protams, dārgs, tāpēc to varēja atļauties tikai bagātnieki. Toties gan no ārpuses, gan iekšpuses varēja redzēt, par ko tad nauda ir iztērēta – mīksti ādas sēdekļi, ebonīta stūre, ar metālu apdarināts instrumentu panelis. Apdare tik grezna, ka daudziem mūsdienu automobiļu būvētājiem te būtu ko pamācīties. Beidzot ir gan spidometrs, gan citi instrumenti, ieskaitot degvielas līmeņa rādītāju. Aleluja – vairs nav jāzīlē, vai nepaliksi uz ceļa! Instrumentu paneļa redzamākajā vietā gan nez kādēļ dižojas pulkstenis – šī īpatnība automobiļos saglabāsies vēl pārdesmit gadu. Zināt, cik ir pareizs laiks, ir būtiskāk nekā būt informētam par ātruma pārsniegšanu.
1936.
Mercedes Benz 500K
Vācu atbilde amerikāņu šikam – elegants kabriolets ar 160 zirgspēku jaudu un maksimālo ātrumu 160 kilometri stundā. Salona apdare – visaugstākajā līmenī. Parādījusies ekstra – elektriskie logu tīrītāji. Skaists un rets automobilis – izsolēs tā cena grozās ap miljonu eiro. Ir tā vērts.
1938.
Renault Primaquatre
Šo modeli franči sāka ražot jau 1931. gadā, taču attēlā redzamais ir otrās paaudzes Primaquatre. Nepretenciozs ikdienas braucamais auto ar 47 zirgspēku jaudu, un mūsu sarakstā tas nonāca tikai sava īpatnējā spidometra dēļ. Frančiem patīk visu darīt citādāk, un arī autobūve nav izņēmums – te mums ir nevis ierasti apaļais spidometrs, bet gan stūrains, kam gar malām sabāzti dažādi papildu rādītāji. Ak, jā, ir parādījies arī odometrs – tātad, pārdodot lietotu vāģi, pircējam kļūst grūtāk iestāstīt, ka tas nobraucis tikai 10 000 kilometru.
1955.
Jeep
Arī desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām leģendārais amerikāņu apvidus automobilis Jeep, lai arī piedzīvojis modernizāciju, tomēr saglabāja tradicionālo robustumu. Te viss ir pa vienkāršo: diezgan primitīvi mērinstrumeti, necila izskata stūre, kā jaunums parādījies radioaparāts. Atšķirībā no vecās tīri militārās versijas sēdekļi beidzot kļuvuši komfortablāki. Sešdesmitajos gados par papildu samaksu – 81 dolāru – varēja pasūtīt arī stūres pastiprinātāju, kas auto vadīšanu noteikti atviegloja.
1961.
Renault 4
Frančiem vienmēr ir padevušies mazi automobiļi, un viens no pirmajiem šajā sarakstā ir Renault 4 – mazliet smieklīga izskata, taču ļoti ekonomisks vāģis, kas ātri vien kļuva par dižpārdokli. Mazliet vairāk nekā četru gadu laikā Renault izdevās pārdot miljonu šo mašīnu, un ar nelieliem uzlabojumiem to ražoja trīsdesmit gadus. Auto tika veidots maksimāli vienkāršs un lēts, kas redzams arī kabīnē, kur dominējošais materiāls ir plastmasa. Spidometrs ir tāds, ka, tajā skatoties, acis var izmežģīt, bet sānu logi bija nevis nolaižami, bet atbīdāmi, un saulessargs ekonomijas nolūkos bija tikai šofera pusē. Dzinēja jauda sākotnēji bija tikai 22 zirgspēki, taču ar visu šo uzkrītošo nabadzību mašīnītei nenoliedzami piemīt savs šarms.
1963.
Oldsmobile Jetfire
Kamēr franči nabagojās, tikmēr amerikāņi būvēja milzīgus limuzīnus. Oldsmobile Jetfire jaudas ziņā sešas reizes “iekabināja” Renault 4, bet komforta līmeni labāk pat nemēģināsim salīdzināt. Tiesa, tahometru amerikāņi savā automobilī bija aizmirsuši, par ko tika kritizēti, tāpat kā par diezgan draņķīgo automātisko ātrumkārbu. Toties bija dīvānam līdzīgi sēdekļi, ādas apdare, cigarešu piepīpētājs un radioaparāts. Salona apdari un pat stūri varēja izvēlēties baltā krāsā – šādas izvirtības eiropieši nepraktizēja.
1966.
Ford Bronco
Kamēr braukšanai pa gludām šosejām domātie automobiļi kļuva arvien komfortablāki, tikmēr nedaudzie apvidus vāģi vēl arvien bija domāti spartiskā garā audzinātiem īstiem vīriem. Ford Bronco kabīnes iekārtojums bija ļoti vienkāršs. Parasts sēdeklis, labi saskatāms spidometrs, miniatūrs radioaparāts, pelnu trauks, pāris pogas, un tas arī viss. Un vēl mazliet stilizēta stūre, ko šajā gadījumā gandrīz var uzskatīt par atkāpi no normas.
1966.
Toyota Corona
Sešdesmitajos gados uz pasaules skatuves sevi pieteica arī japāņu auto būvētāji. Nekādu revolūciju gan pirmie iznācieni neizraisīja – un nebija jau arī iemesla. Skatoties no ārpuses, Corona nenosauksi par skaistu automobili. No kā japāņi ir taisījuši radiatora resti – no skārda? Kabīnē it kā ir viss nepieciešamais, taču izkārtots kaut kā pavirši, arī apdares materiālu kvalitāte neizraisa sajūsmu. Līdz Made in Japan automašīnu triumfam vēl kādi gadiņi jāpaciešas.
1968.
Volvo 164
Sešdesmitajos gados zviedri nolēma radīt luksusa automobili – tā radās Volvo 164. Simt sešdesmit zirgspēku sešcilindru motors ļāva 100 kilometru ātrumu sasniegt 8,7 sekundēs, kas tiem laikiem bija visnotaļ pieklājīgs rādītājs. Arī iekšējā apdare bija augstākā līmeņa – ar koku apdarināts priekšējais panelis, interesanta dizaina stūre un tobrīd ļoti populārais horizontālais spidometrs. Durvju un sēdekļu apšuvums parasti bija no ļoti kvalitatīva auduma. It kā viss vienkārši, taču tajā pašā laikā eleganti – redzams, ka jau tolaik skandināvu dizains bija pamanāms. Septiņdesmito gadu sākumā šis Volvo modelis tika pie kādas jaunas ekstras – apsildāmiem sēdekļiem.
1969.
Lamborghini Miura
Laikā, kad šo automobili sāka ražot, tas oficiāli skaitījās ātrākais koplietošanas ceļiem domātais auto. Tas maksāja lielu naudu – 20 000 dolāru, kas, pārrēķinot mūsdienu izteiksmē, būtu apmēram 160 000 dolāru. Auto bija caurcaurēm sportisks, tāpēc nav jābrīnās, ka arī tā salons radikāli atšķīrās no citām tā laika mašīnām. Salona apdarē dominēja āda un metāls, viduskonsole bija pacelta augstāk, lai tajā varētu izvietot lērumu dažādu mērinstrumentu un pāris slēdžus. Radioaparāta atšķirībā no citiem auto Miura nebija – šādā vāģī jāklausās motora radītās skaņas, nevis Rolling Stones.
1980.
Mercedes-Benz S Class
Astoņdesmitajos gados Mercedes iesoļoja ar automobili, kura salona noformējums galvenajos vilcienos nemainījās nākamos 30 gadus. Vadītāja priekšā vienkāršs un labi saprotams instrumentu panelis ar spidometru, tahometru, temperatūras un degvielas rādītājiem. Viduskonsolē mikroklimata regulētājs salonā, kā arī radio ar kasešu atskaņotāju. Tas gan tobrīd vairs nebija nekāds jaunums, jo automašīnās parādījās jau septiņdesmitajos gados. Un, kā jau pieklājas premium klases auto, ir arī sēdekļu apsilde.
1986.
Lamborghini LM002
Astoņdesmito gadu vidū Lamborghini radīja izcili dīvainu auto – apvidus vāģi LM002, ko zobgaļi iedēvēja par Rambo-Lambo, velkot paralēles ar nesen uz ekrāniem iznākušo Holivudas grāvēju Rambo ar Silvestru Stalloni galvenajā lomā. To iepirka lielākoties dažādi ekscentriski arābu šeihi un silto zemju karaļi (pavisam uzbūvēja 328 šā modeļa mašīnas), taču mūsu sarakstā tas nonāca savas jokainās kabīnes dēļ. Par instrumentu paneli īpaši nevar piesieties, taču viduskonsole iznākusi diezgan smieklīga: ātrumu pārslēgam ir sava kastīte, bet virs tās ir ducis mazu un neglītu podziņu. Un tas viss – sarkanas ādas ietvarā! Ir nu gan gaume tiem šeihiem...
2001.
Mercedes-Benz S Class
Un atkal S klases mersedess, tikai nu jau mūsu tūkstošgades. Ja salīdzinām ar 1980. gada modeli, tad ierīču izvietojuma ziņā nekas īpaši nav mainījies, taču šis tas ir nācis klāt. Tagad smalkā automobilī ir mobilā tālruņa brīvroku sistēma, ko var vadīt ar podziņām, kas izvietotas uz stūres. Šīs pašas podziņas ļauj vadīt arī audiosistēmu. Ap ātruma pārslēgu izvietotas pogas, kas ļauj regulēt dažādus auto iestatījumus. Viduskonsolē iekārtojusies ierīce, bez kuras mūsdienu cilvēks apmaldītos piecu minūšu laikā, – ekrāns ar GPS sistēmu un karti.
2009.
Chrysler Town Country
Šo auto mūsu sarakstā ielikām salīdzināšanai – kā mainījies amerikāņu automobiļa interjers pusgadsimta laikā. Kur palikusi greznā un bagātīgā kadiljaku, plimutu un kreisleru apdare, ādas kvadrātmetri un sarkankoka tonnas? To nez kādēļ nomainījis bezgaumīgs plastmasas klucis ar podziņām, kas iekrauts viduskonsolē. No vecajiem labajiem laikiem palicis tikai analogais pulkstenis... Elvisam nepatiktu.
2014.
Mercedes-Benz S500
Un te jau esam nonākuši līdz mūsdienām. Kad pirms sešiem gadiem dārgākajā Mercedes versijā un arī dažu citu “biezā gala” ražotāju automašīnās ierastos instrumentu paneļus sāka nomainīt digitāli displeji, tad tas likās pilnīgs kosmoss. Taču pagāja tikai daži gadi, un tagad vairāk ir automašīnu ar digitālajiem displejiem nekā to, kuras saglabājušas tradicionālo stilu.
2020.
Sony Vision-S
Nē, televizoru, fotokameru un mobilo tālruņu ražotāji Sony nav nolēmuši mainīt nodarbošanos un sākt būvēt automašīnas, taču ir radījuši tuvas nākotnes auto prototipu. Kā redzam, nekādu podziņu un slēdžu te vairs nav, ja neskaitām dažas pogas uz stūres un džoistiku pie labās rokas. Viss pārējais ir displeji, displeji – skārienjutīgi, protams. Pēc japāņu domām, “gudrajam” automobilim jābūt vienmēr nomodā par drošību (par to gādā 12 kameras, kas izvietotas visapkārt auto), jāspēj kontrolēt situāciju uz ceļa un vadītāja fizisko stāvokli, kā arī jāgādā par iekšā sēdošo labsajūtu. Sony prototipā audiosistēmas skaļruņi ir iestrādāti sēdekļu galvas balstos, tā uzlabojot skaņas kvalitāti; tas ir kaut kas jauns.
Drošības josta
Mūsdienās auto bez drošības jostām nav iedomājams, taču piecdesmitajos gados, kad tās parādījās, daudzi jostas kritizēja. Kad Ford 1955. gadā sāka piedāvāt pircējiem uzstādīt viņu automašīnās šo drošības risinājumu, to izvēlējās tikai divi procenti, bet pārējo nostāja bija kategoriska – mēs neļausim sevi ierobežot ar kaut kādām jostām, tas apdraud mūsu brīvību! Zviedri nebija tik brīvību mīloši, un 1958. gadā SAAB savās automašīnās drošības jostas ieviesa kā standarta aprīkojumu. Mazliet vēlāk Volvo drošības jostu sistēmu uzlaboja, izstrādājot mūsdienās ierastās trīspunktu drošības jostas. Taču tikai astoņdesmitajos gados drošības jostu lietošana lielākajā pasaules daļā kļuva obligāta.
Dabisks gaisa atsvaidzinātājs
Piecdesmitajos gados daži autoražotāji automašīnu priekšējos paneļos iestrādāja vāzes – tādas ka šajā Volvo. Var teikt, ka tas bija agrīnais gaisa atsvaidzinātājs – ieliec vāzē puķītes, un tās gan smaržos, gan rotās vidi. Diemžēl vēlāk dabisko smaržu aizstāja muļķīgās eglītes, ko karina pie atpakaļskata spoguļa.
GPS kartes
Pirmās GPS navigācijas sistēmas automašīnās (luksusa, protams) parādījās deviņdesmito gadu vidū. Tobrīd gan tās bija diezgan primitīvas un spēja parādīt vienīgi virzienu, kurā jābrauc, vai arī pavisam shematisku karti. Un arī karšu pārklājums sākumā bija ļoti ierobežots.
Nekādu knibuļu!
Deviņdesmito gadu beigās franči radīja prototipu Renault Avantime, kura salona iekārtojums bija revolucionārs. Domu gājiens frančiem bija visumā pareizs – no daudzajām pogām un slēdžiem nākotnē jāatsakās! Taču skārienjutīgie ekrāni tobrīd vēl nebija izgudroti, un Renault prototipā pogu vietā palika vienkārši tukšums. Tik pilnīgs minimālisms, ka pat skandināvu dizaineri, skatoties uz to, justos aizkustināti.
