Ar kādām ziņām latvieši sagaidīja jauno gadu pirms 150 gadiem: dibināta Vācija, būvēs dzelzceļu uz Šauļiem, pretalkohola kampaņa, meitenes iet skolā
Tieši pirms pusotra gadsimta – 1871. gada janvāra pirmajās dienās, latvieši, saņemot pirmos tā gada laikrakstus, uzzināja daudz jaunumu: uz pasaules kartes parādījās jauna valsts – Vācija; Romas pāvestam atņemta politiskā vara, lai viņš varētu vairāk nodarboties ar baznīcas lietām; būvēs dzelzceļu no Jelgavas uz Šauļiem; meitenēm jābūt tādām pašām tiesībām kā puikām.
Tai pašā laikā, tāpat kā mūsdienās, politiķu labo gribu līdz ar zemi nolīdzināja naudas vara. Kamēr pirmajā lappusē rakstīja, kā galvaspilsētas varas gaiteņos cīnās pret žūpību, reklāmas un sludinājumu lapās cilvēki tika aicināti baudīt vislabākos vīnus, šampaniešus, rumu un citus dzērienus. Kā vairākos aprakstos “no vietām” noprotams, šī dzira netika smādēta, jo jautrības netrūka ne mūsu Dievzemītes pilsētās, ne pagastos – līdz agram rītam atzīmēja sudrabkāzas un dzimšanas dienas, spēlēja teātri un visādi svinēja dzīvi. Visam pa vidu netrūka arī politkorektu un pamācošu rakstu. Piemēram, “neizglītotajiem” zemniekiem tika atgādināts, ka sievietēm un vīriešiem ir vienādas tiesības un nedrīkst meitenēm liegt izglītoties skolās. Vienvārdsakot – dzimumu līdztiesībai būs būt!
Jauns.lv pārlapoja 1871. gada janvāra trīs nopietnāko latviešu laikrakstu – “Mājas Viesis”, “Baltijas Vēstnesis” un “Latviešu Avīzes” – pirmos numurus, lai noskaidrotu, kas tolaik satrauca latviešu prātus.
Bismarks dibina Lielvāciju, Parīzē totāls posts
Visu trīs laikrakstu pirmās lappuses pēc būtības neatšķīrās, jo vēstīja par tālaika svarīgāko, bet arī traģiskāko notikumu, kas prasīja daudzu tūkstošu cilvēku dzīvību – Prūsijas-Francijas karu. Karš, kurā smagu sakāvi cieta Francija un kā rezultātā mazās vācu valstiņas apvienojās vienā impērijā, nodibinot lielo Vāciju, jau gāja uz beigām. Vācijas apvienošana notika balstoties uz Prūsijas karalisti - par ķeizaru kļuva Prūsijas karalis Vilhelms I, savukārt par galvaspilsētu tika pasludināta Berlīne. Impērijā tika iekļautas visas vācu zemes, izņemot Austriju, bet Prūsijas kanclers Oto fon Bismarks nu sāka saimniekot daudz plašākā teritorijā.
“Mājas Viesis” vēsta par situāciju Parīzē: “Tās ziņas, kas no turienes nāk, vienreiz ir šādas, otrreiz tādas. Stāsta, ka parīziešiem esot lielais bads, te atkal, ka tiem esot uz tik un tik ilga laika pārtika un t.j.pr. Kā nu lai zina, kas taisnība? Tāpat stāsta ar – un nupat Londonas ziņas daudzina – ka Parīze drīz, drīz padošoties vāciešiem, te atkal, ka ne paši valdnieki nedrīkstot uz parīziešiem vārdu runāt no padošanās, tie tad paliekot kā traki un tūliņ gribot dumpoties. Lai nu šā vai tā , tomēr var gan domāt, ka pilsētā, kas jau tik aplēģerēta, labi vis nevar klāties, Ēdamā tur vajag pietrūkt un arī citu vajadzību, kas no ārienes pievedams. Tādēļ būs gan ticama tā ziņa, kas saka, ka Parīzē tagad ļaudis stipri mirstot. Bez bada arī sals tagad stipri strādājot savu nežēlīgo amatu. Franču karapulki ārpus pilsētas skanstes daudz esot no sala cietuši. Kāds ģenerālis kara padomnieku sēdēšanā sacījis, ka viņam 3 reiz pa nakti vajadzējis zaldātus uz kājām saukt, lai tie nenosaltu. Cits atkal teicis, ka dažiem ievainotiem acis izsalušas - tie, kad veseli palikuši, bijuši akli”.
Arī “Latviešu Avīzēs” ziņas no Francijas galvaspilsētas: “No Parīzes top ziņots, ka prūšu bumbas krītot pašā pilsētā iekšā un tur lielu skādi darot pie cilvēkiem un namiem. Valdība izsūtījusi īpašu komisiju, lai meklē labi cietus pagrabus, kur ļaudis no bumbām droši varētu slēpties. Vienā pašā naktī pāri par 2000 bumbām iekrita pilsētā. Turklāt arī vēl to mirēju skaits dikti iet vairumā. Ikdienas kādi 650 zirgi priekš ēšanas top kauti”.
Tomēr drīz vien posts mazināsies, jo tika parakstīts miera līgums, un Vācijas lielvalsts varēs pastāvēt līdz nākamajam – 1. pasaules karam. Laikraksti ziņo: „Ar pirmo stundu šinī 1871. gadā ir tā daudzinātā Vācu valste pilnīgi par Vācu valsti palikusi. Biedrībai par priekšnieku ir prūšu ķēņins, kam tagad tas goda vārds “Vācu ķeizars””.
Attīstās pasažieru pārvadāšanas loģistika
Kamēr Vakareiropā karoja, latvieši priecājās par satiksmes uzlabošanos, bet tai pašā laikā valdība bārstījās ar vēl lielākiem uzlabojumiem, kurus tai īstenot nebija pa spēkam.
“Mājas Viesis” no Vidzemes ziņo: “Tiem ļaudīm, kas no Piebalgas un tā apriņķa grib pa dzelzceļu uz Rīgu braukt, gan patiks tā ziņa, ka Vestienes un Odzienas muižas ietaisījušas tādas zirgu pastes, kas šādus reizniekus īsā laikā apņemas vadīt līdz Kokneses dzelzceļa stacionam un no šā atkal atpakaļ. Par zirgu uz versti jāmaksā 5 kap., un par vāģiem vai kamanām, kādas tās pēc lieluma, vēl īpaši kāda zināma maksa jālīdzina”.
Bet tai pašā laikā gan “Mājas Viesis”, gan “Latviešu Avīzes” ziņo par nodomu taisīt dzelzceļu no Jelgavas uz Šauļiem. Ar šiem sapņiem cariskajai Krievijai bija lemts dzīvot līdz pašai impērijas sagrāvei. Dzelzceļu no Jelgavas uz Šauļiem vien 1. pasaules kara laikā spēja uzbūvēt okupanti – vācu armija 1916. gadā.
Pļēģurošanas apkarošana un izcili vīni
Tāpat kā šodien, arī pirms 150 gadiem labā roka nezināja, ko dara kreisā. Kamēr pirmajās lappusēs karo pret alkoholu, avīzes pēdējās lappusēs aicina baudīt izsmalcinātus alkoholiskos dzērienus.
“Mājas Viesis” no valdības gaiteņiem ziņo: “Pērnā gadā jau tikām stāstījuši par komisioni, kas apņēmusēs izmeklēt padomu, kā tai posta dzeršanai atturēties, jeb kā to ļaudīm daudzmaz varētu atradināt. Tagad šī komisione Pēterburgas guberņas priekšniekiem devusi tādu padomu, kā tādi šeņķi, kuru saimnieki sīvus dzērienus pārdodami pret likumiem apkārtējiem ļaudīm palikuši par piedauzīšanu, būtu miera soģim pavisam jāaizslēdz tūliņ, kad izmeklējot to uzdoto noziegumu pie tiem atrod. Un šeņķus ietaisīt tik tās vietās miera soģis varētu atvēlēt tik tādiem cilvēkiem vien, kas var par sevi labi liecību pienest no trim turīgiem un cienījamiem māju saimniekiem”.
Savukārt šī paša laikraksta pēdējā – reklāmas un sludinājumu lapa, liecina, ka šādu cilvēku, kas var par sevi labu liecību dot, lai tirgotu labu alkoholu netrūkst, vismaz ne Rīgā. Rātslaukumā, piemēram, pie Roberta Jakša par lētu maksu “lielākām un mazākām daļām” var nopirkt visādas vīna šķirnes, šampaniešus, rumu, īsto Engalndes porteru, sarkanus un baltus portvīnus, kā arī konjaku.
Latvieši mācās svinēt dzimšanas dienas un spēlēt teātri. Kur lietot šos gardos dzērienus, bija. “Jo brīvāka latviešu tauta paliek, jo vairāk tā sāk citām mācītām tautām pakaļ steigties visās būšanās. Dzimšanas dienu un sudraba kāzu svētīšanu, kas agrāki latviešiem sveša lieta bija, tagad bieži vien dzird,” raksta “Mājas Viesis” un apraksta kādas sudrabkāzu svinības:
“Viesi palika visu nakti kopā priecīgi un jautri dažādas lietas pārspriezdami. Rīta krēslā sāka cits pēc cita šķirtiem, mājas tēvam un mātei pateikdami un tiem laimi vēlēdami”.
Joprojām daudz jāmācās
Bet ne jau tikai pie svinību galdiem latvieši svinēja dzīvi. “Baltijas Vēstnesis” no Dobeles apriņķa ziņo: “Līdz ar cenšanos lielākajās pilsētās pēc jauniem, līdz šim vēl neierastiem laika kavēkļiem, ir pie mums uz laukiem tagad starp latviešiem viens it citāds gars – Teātra spēles, kas līdz šim tikai lielajās pilsētās tika koptas”.
Tomēr priecāties vajag mācēt, un pie tā noder skolas. Avīzes radina latviešu saimniekus uz skolām sūtīt ne tikai puikas, bet arī meitenes. Uz to viens pamācošs stāsts:
“Gribu pieminēt, ko pats ar savām acīm redzēju. Biju pie mācītāja pēc krustāmās grāmatas. Te ienāk saimnieks no Z. pagasta un saka uz mācītāju, ka šim esot liela lūgšana.
„Nu kāda tā būs?” Saimnieks atbild: “Man tagad iet dēls un meita skolā, gribētu lūgt, ka meitu man atlaistu no skolas. kam tad sievišķim skolas vajaga, nebūs ne par skrīveri”.
Mācītājs nu ņēma saimniekam teikt un rādīt, cik ļoti derīga arī meitām skola ir, ka tā arī nieku valoda, un rādīja no citām zemēm un tautām un kārtām, ka tur sievišķi ir mācīti un caur to gaismotas mātes, ka tur bērni un visa paaudze iet jo spēcīgi.
Saimnieks atbildēja: “Tā nu gan ir, lai tad jau arī paliek skolā uz jūsu vārdu”. Atsveicinājušies gājām nu projām. Bet diemžēl vēl pie mums daudz tādu neprātīgu tēvu, kas domā, ka meitām mācība bijusi nebijusi”.
Citāds ģīmis
“Baltijas Vēstnesis” nav sajūsmināts par aizgājušo gadu: “Šāgada jaungada diena rāda pavisam citādu ģīmi nekā tas pērn bij. Pērn Eiropa dusēja šai dienā pilnā mierā, un ikkatrs cerēja un priecājās, ka šis miers paliks. Divi no tām spēcīgākām un jo apgaismotām tautām sacēla karu, kāds Eiropā sen nav redzēts, un ved ir tagad vēl ar tādu bardzību, kādu drīzāk no mežoņiem varētu gaidīt, ne no tautām, kas lielās būt pirmās un visapgaismotās tautas pasaulē”.
Te jāpiebilst, ka pirms 150 gadiem pasaule piedzīvoja vēl vienu globālu pārmaiņu, par ko vēstīja 1871. gada pirmie laikraksti visā pasaulē, arī latviešu avīzes. Un šis notikums mūs visus ietekmē joprojām: Romas pāvestam tika atņemta politiskā vara un viņš vairs nebija noteicējs pār impēriju politiskajiem kašķiem, bet gan tikai baznīcas garīgajām lietām.
Lieki teikt, ka tā laika latviešu avīzes, kas iznāca baltvāciešu protestantu paspārnē, priecājās par globālajām pārmaiņām – tika dibināta spēcīga vācu valsts un “citticībniekam” – katoļu pāvestam atņemta laicīgā vara.
Te nu arī novēlējums nākamajam dzīves posmam no “Latviešu Avīžu” jaungada dzejojuma: “Visa taut’ lai gaismā augtu,/ Ietu goda celiņu,/ Taisnos darbos allaž plauktu”.
