Dins Šmits par zāļu cenām, ilgdzīvošanu un farmācijas biznesa aizkulisēm

Akciju sabiedrības "RePharm" padomes loceklis Dins Šmits par šādu anekdoti nebrīnās. Viņš ir bez jokiem pētījis arī to, kāpēc daži met tabletes podā vai citādi ignorē ārsta norādījumus. Izrādās, tādu cilvēku ir ļoti daudz. Kā tagad redzam, pat Covid-19 pandēmija nespēj nobaidīt tos, kuri pēc ārsta sauc tikai tad, kad pašiem kaut kas nelāgs pieķeras.

Līdzestības paradoksi

Man katru rītu jādzer četras dažādas tabletes. Ar ko šo rītu sākāt jūs?

Es sāku ar tēju. Tableti iedzēru vakar – kad paskrienu pa tenisa laukumu, vecās kājas dažreiz rauj krampis, tad man jādzer magnijs.

Vai vispār zāles dzert ir labi? Viens mans paziņa, kurš gan tagad jau kapos, uzskatīja, ka zāles dzert nevajag.

Es uz zāļu lietošanu skatos bez emocijām. Ja vajag, tad jādzer. Ne viss pāriet pats no sevis. Vispār par pacientu attieksmi pret zālēm un citiem ārsta ieteikumiem bija mans doktora darbs Pacienta līdzestība ārstēšanā.

Kas ir līdzestība?

Angliski līdzestība ir "adherence". Pacienta līdzestība nozīmē to, cik precīzi pacients ievēro to, par ko viņam ir vienošanās ar ārstu. Es pētīju, cik liels ir līdzestības apmērs un kāpēc cilvēki nedara to, ko ārsts ieteicis.

Cik procenti cilvēku neizpilda ārsta ieteikumus?

Ap 70 procentiem.

Oho!

Jā. Divas trešdaļas neizpilda apzināti, viena trešdaļa neapzināti – aizmirst vai nesaprot, kas īsti jādara.

Kas tad ir galvenie apzinātās nelīdzestības iemesli? Slinkums?

Nē, tas ir maldīgs priekšstats. Nav tik vienkārši. Vispirms jāatbild uz jautājumu, kāpēc es gribu būt vesels un kam: sev, ģimenei, sabiedrības viedoklim par veselīgumu? Otrs jautājums: kas ir ārstēšanās – draugs vai ienaidnieks? Respektīvi, es ārstējos, jo gribu būt darbaspējīgs, sportot spējīgs, patīkams, gribu ilgāk nodzīvot. Bet, ja ārstēšanās netiek uzskatīta par labu, tad cilvēks kaut ko izdara tikai tad, kad viņam ir ļoti slikti, nav elpas, sāp vai vēl kaut kas kaiš, bet, kamēr ir labi, nedara neko.

Vai organismam nevajadzētu pašam tikt galā ar visādām vainām?

Organisms ir spēcīgs. Kad mācījos medicīnu, piektajā kursā bija pediatrijas cikls. Gājām pie bērniem, un tas medicīnas studentiem nav viegli – bērni ir maziņi, kliedz, neko nevar saprast, un tev ir bail, kas tur būs. Bet pirmajā pediatrijas lekcijā profesore mums teica, ka ir arī labā ziņa: “Bērni ir ļoti izturīgi. Lai ko jūs viņiem darītu, vairums no viņiem izdzīvos.”

Šajā ziņā veterinārārstiem ir vēl labāk…

Kad studēju, strādāju par medicīnas brāli Traumatoloģijas institūta traumpunktā. Deviņdesmito gadu sākumā tā bija trauksmaina vieta – blakus cietums, psihiatriskā slimnīca, no tām iestādēm sazin kādā veidā bēga un bēgot guva traumas, vai arī sakāvās. Reizēm uz traumpunktu atveda arī kādus dzīvniekus, piemēram, suns salauzis kāju, jāieģipsē. Te nu man jums jāatklāj, ka atvedēju interese par to, cik labi jutīsies dzīvnieks, un gatavība par to maksāt bija daudz lielāka nekā interese par traumētu cilvēku! Var jau būt, ka tā bija tāda izlase, jo skaidrs, ka cilvēks, kurš gatavs vest uz traumpunktu suni, par viņu rūpējas.

Kāpēc jūs studējāt medicīnu?

Mans tētis, kurš tagad pensijā, bija ausu, kakla, deguna ārsts, mamma – bioloģe, zinātniece. Uz mājas viesībām ārsti nāca vairāk nekā biologi. Jau kopš jauniem gadiem uz jautājumu, kas būšu, atbildēju: “Tas pats, kas tētis.” Tikmēr to atkārto, kamēr pats tam notici.

Kāpēc tad neesat praktizējošs ārsts?

Iemesli bija prozaiski. Pabeidzis Medicīnas akadēmiju, iestājos rezidentūrā pie profesora Viestura Bokas. Biju arī iepazinies ar ārstu no Lundas Universitātes slimnīcas Zviedrijā, vienā projektā gadu braucu uz turieni. Bet, tā kā man bija ģimene, vajadzēja naudu. Aizgāju strādāt par pārstāvi pie zāļu ražotāja ar domu, ka mazliet pastrādāšu, sapelnīšu un tad atgriezīšos ārsta darbā. Taču dzīve pavērsās medicīnas biznesa virzienā, un jāsaka, esmu pateicīgs par katru mirkli.

Finansiāli pateicīgs?

Nē, ne tikai. Ja tu dari to, kas tev patīk, tad arī finanses pievelkas. Bet, ja darāmo dari caur sāpēm, tad tie eiro ir rūgti un beigās arī vairs nenāk.

Medicīnā tajā laikā vēl bija tas, kas tagad ir drusku zudis, – meistara un mācekļa attiecības, kad tev blakus ir pieredzējušāki kolēģi, kas palīdz gan apgūt profesiju, gan kompasu iegroza.

Kas jūs tagad esat? Farmaceits?

Mans darbs īsti nav farmaceita darbs. Tas ar farmāciju ir saistīts – sākumā zāļu ražotāju organizācijā GlaxoSmithKline, kura pēta, izgatavo un pārdod zāles dažādās pasaules valstīs. Tagad veselības uzņēmumu grupā RePharm man ir gan zāļu puse, gan medicīnas puse, esmu padomes loceklis uzņēmumu grupā, kurā ietilpst aptieku uzņēmums Mēness aptieka, medicīnas uzņēmums Veselības centru apvienība – 13 poliklīnikas un slimnīca Rīgā un arī citur Latvijā, laboratorijas uzņēmums Centrālā laboratorija (kas bija galvenais telšu cēlājs, ar ātru izvēršanos un iespēju veikt testus dodot savu artavu valsts glābšanā) un virkne citu uzņēmumu. Kā padomes loceklis pieskatu attīstības stratēģiju, ārējo komunikāciju un sadarbību ar sabiedrību, un lielā mērā arī personāla attīstību. Šobrīd tas ir vadītāja darbs. Man ir arī aizraušanās – esmu Stradiņa universitātes docents un arī absolventu asociācijas loceklis.

Farmaceita zināšanas jūsu pašreizējā darbā ir nepieciešamas?

Medicīnas studijās ir arī farmakoloģijas daļa. Nav jau vienmēr jāizprot dziļā ķīmija. Galvenais ir zināt, kur var izlasīt vajadzīgo un kam ticēt.

Medicīnas studentiem lielākie pārbaudījumi, kad dažs labs ģībst, ir pirmajā kursā, kad jāpreparē līķi, un ceturtajā vai piektajā, kad jāmācās tiesu medicīna un jāiet uz morgu pie “svaigajiem”. Vai šīm apmācībām nedraud virtualizēšanās, mākslīgi līķi?

Autopsiju kļūst mazāk, bet bez tā iztikt nevar. Tas ir jāredz, jo tā ir profesijas daļa. Tādā ziņā ir labi, ka anatomikums ir studiju sākumā, jo ir profesijas, kuras, kamēr nepamēģini, īsti nezini, vai tu to vari darīt. Viens ir izlasīt Kronina vai Šveicera grāmatu, cits – aiziet uz anatomikumu vai uz palātu pie ļoti slima cilvēka un spēt tikt galā.

Bet vai līķus neaizstās mulāžas?

Kaut kādas tehniskas lietas noteikti var aizstāt, Stradiņa universitātē ir lielisks simulācijas centrs, bet tehnoloģijas, lai arī ļoti svarīgas, neatceļ ārsta un māsu prasmi. Protams, attālinātās medicīnas nozīme pieaug, tā kā cilvēki dzīvo ilgāk, un pēdējie divi dzīves gadi paņem 80 procentus medicīnas resursu...

... un cilvēka ienākumu.

Jebkura veida resursu, personīgo vai apdrošināšanas.

Tātad, ja jūti, ka daudz tavu resursu aiziet medicīnai, tas nozīmē, ka tev ir atlikuši pāris gadi?

Tik vienkārši tas nav. Skaidrs, ka visu mūžu esam strādājuši un krājuši, un gribam visu savu laiku nodzīvot cienīgi, nevis mokās.

Dakteris Andrejs Ērglis apgalvo, ka cilvēki drīz dzīvos 120 gadus. Cik reāli tas ir?

Nav bioloģisku iemeslu, lai tas tā nebūtu, mūža garums visu laiku pieaug. Jautājums, vai tas ir veselībā nodzīvots mūžs. Ja skatāmies, kādi ierobežojumi vai slimības cilvēkiem parādās, senāk tās bija infekcijas slimības (Covid-19 ir uzplaiksnījums, bet tas norimsies). Tagad joprojām visvairāk mirst no sirds un asinsvadu slimībām, bet lielākais pieaugums ir onkoloģiskās slimības, kas vairumā gadījumu ir vecu cilvēku slimības – organisms noveco, imūnsistēma vairs nav tik veiktspējīga, nespēj nepareizās šūnas izķert. Otra slimību grupa, kurā ir pieaugums, ir neirodeģeneratīvās slimības – Alceheimers, Parkinsona slimība un citas, kuras rodas nervu sistēmas novecošanas dēļ.

Bet vai dzīves ilgums tiešām turpinās pieaugt? Pasaules rekordi vieglatlētikā tiek sasniegti arvien retāk. Varbūt arī cilvēka dzīves ilgumam ir robeža, kuru nevar pārkāpt?

Redzēsim. Droši vien tas turpinās pieaugt. Par novecošanās bioloģisko mehānismu vēl daudz ko nezinām, bet dažas lietas ir skaidras. Mūsu gēni ir sakārtoti hromosomās, 23 pāros. Hromosomu galos ir tā sauktie telomēri. No ģenētiskā materiāla mēs atjaunojamies. Šūnu atjaunošanās procesā telomēri ar laiku nodilst, kļūst īsāki, līdz ar to šūnu atjaunošanās jeb replikācija kļūst arvien neprecīzāka. Stress ir viens no iemesliem, kāpēc telomēri nodilst ātrāk.

Par aktieri Ēvaldu Valteru, kurš nodzīvoja simts gadu, teica, ka viens no viņa garā mūža noslēpumiem ir spēja ne par ko neuztraukties...

Tā ir liela taisnība. Boksera Muhameda Ali treneris ir teicis: visi domā, ka Muhameds Ali ļoti labi māk iesist, bet patiesībā ir tieši otrādi – viņš ļoti labi māk turēt sitienu.

Bet nemirstības nebūs? Teorētiski tā esot iespējama...

Jautājums ir, vai to vajag. Es, jāatzīstas, par nemirstību neesmu īpaši domājis, vairāk par to, kāpēc mums ir vērts kaut ko darīt. Man ir sajūta, drīzāk uzstādījums, ka tas, cik ilgi dzīvot, nav manā varā. Protams, tas neatceļ manus pienākumus pareizi uzvesties un darīt tik labi, cik vien iespējams.

Kas notiks ar zāļu attīstību? Vai tiks radītas brīnumzāles pret visām kaitēm?

Netiks. Ja paskatāmies plašāk, ārpus zāļu tēmas, kuri ir tie lielie posmi, kas ir lēcienveidīgi virzījuši mūsu attīstību, tad pirmais posms ir cilvēka kļūšana par cilvēku. No dzīvniekiem mēs atšķīrāmies, kad tēviņš pēc bērnu piedzimšanas neaizgāja prom no savas ģimenes. Citi posmi bija mašīnu rašanās, tad bioloģiskie atklājumi, DNS, pēc tam mikročips. Nākamie posmi būtu neizsīkstoša enerģijas avota iegūšana un pēc tam – biotehnoloģijas, proti, spēja pilnveidot bioloģisko būtni.

Kaut kādā ziņā tas saistās arī ar zālēm. Vēsturiski raugoties, redzam, ka liela daļa zāļu ir atklātas netīšām. Vēl šobrīd divas trešdaļas ķīmisko zāļu ir augu valsts izcelsmes. Līdz ar to attīstība, ko saucam par personalizēto medicīnu, būs tādu ģenētisku mehānismu meklējumi, ar kuriem var iedarboties uz konkrētu cilvēku, jo mēs visi esam ļoti dažādi. Tātad nākotne ir zāles vienam konkrētam cilvēkam. Ņemot vērā organismu daudzveidību, vienām universālām zālēm neredzu pamatu, bet droši vien būs pieejas, kas ļaus ļoti tēmēti un specifiski atrisināt problēmas.

Pirms simt gadiem Uhaņā

Jūs sakāt, ka divas trešdaļas zāļu tiek atklātas nejauši. Tad var noticēt infektologam Ugam Dumpim, kurš apgalvo, ka koronavīruss ir nācis no sikspārņiem…

Uga arī saka, kāpēc tas ir dabūts no sikspārņiem – tāpēc, ka mēs lienam virsū dzīvniekiem. Senāk cilvēki un dzīvnieki nedzīvoja tik cieši kopā, džungļi bija lielāki, tāpēc arī mazāka bija iespēja, ka mikroorganismi pārvarēs sugas barjeru no dzīvnieka uz cilvēku.

Vai tad tiešām vairāku miljonu gadu laikā, kopš cilvēks parādījies uz Zemes, neviens agrāk nav nogaršojis sikspārni?

Vīrusu pārnese notiek visu laiku, tikai ne visi vīrusi spēj izdzīvot, spēj kļūt virulenti. Ļoti nāvējošs ir Ebolas vīruss. Tas izplatīts Āfrikā, un tika konstatēts: ja kaimiņu ciems atrodas dienas gājiena attālumā no ciema, kurā plosās Ebolas vīruss, tad infekciju uz kaimiņu ciemu ir ļoti grūti kājām aiznest, jo saslimušais nomirst pa ceļam. Turpretim, braucot ar velosipēdu, to jau var pagūt. Tātad, attīstoties ekonomikai, vīrusa izplatības iespējas pieaug. Pirms simts gadiem koronavīruss Uhaņā arī būtu palicis, bet mūsdienu pārvietošanās temps un mērogi viņu iznēsāja pa pasauli. Tātad ir skaidrs, ka pandēmijas būs arī turpmāk, jāgaida nākamā.

Kāpēc Latvijā, kas vasarā izskatījās vai vislabākā Eiropā, rudenī sākās tik straujš inficēšanās pieaugums? Tāpēc, ka vairāk testē?

Pirmkārt, vairāk testē, otrkārt, ja ir ļoti zema bāze, tad jebkurš pieaugums procentuāli ir ļoti liels.

Jums no Covid-19 ir bail?

Jautājums ir, ko var darīt. Mēs šeit darbā mēģinām viens otram klēpī nesēdēt. Ja es būtu inficējies, tad zinātu, ko darīt, mēs tagad zinām daudz vairāk nekā sākumā.

Kas tad ir jādara, ja esi inficējies?

Jāizolējas, lai nekaitētu citiem, un jāvēro sevi.

Un jāievēro pankūku diēta, jo tās var slimniekiem pa durvju apakšu pabāzt?

Smagāki stāvokļi Covid-19 gadījumā ir pārmērīgas imūnās reakcijas uz infekciju. Agrāk to īsti nesaprata.

Kādas zāles palīdz Covid-19 gadījumā?

Remdesivirs, ko lietojis Tramps.

Latvijā remdesivirs ir dabūjams?

Droši vien varētu būt dabūjams, ja būtu ļoti vajadzīgs. Bet tās ir īpašiem gadījumiem. Tās zāles, kuras vairāk varētu palīdzēt, ir deksametazons – lēts steroīds, kas neļauj cilvēku pārņemt pārmērīgam iekaisumam. Deksametazons ir pieejams jau piecdesmit gadus un būs pieejams arī visu turpmāko laiku.

Strauji dārgāks tas nekļūs?

Nē. Kas attiecas uz dārdzību, nezinu tagad nevienas zāles, kuru cena būtu nepamatoti pieaugusi. Pēdējais gadījums, ko zinu, bija ASV, kur viens finansists pārpirka vienu senu un efektīvu pretvēža zāļu ražotāju, tad to cena pieauga simt reižu, no pieciem dolāriem līdz piecsimt, bet beigās to finansistu ietupināja.

"Excel" un dzīve

Kā farmācijas biznesu ietekmē tāda pandēmija kā Covid-19? Tikai pozitīvi?

Mūsu Centrālajai laboratorijai tīri objektīvi darba ir vairāk. Tur galvenā problēma ir cilvēki, jo darbs norit 24/7 režīmā. Aptieku vai farmācijas pusē martā bija maksimums, kad visi pirka paracetamolu, pēc tam bija kritiens uz leju, un tagad apmeklējuma un skaitļu izpratnē aina ir apmēram tāda pati kā pagājušajā gadā. Kopumā bizness ir par kripatiņu mazāks, nekā būtu bijis bez Covid. Iemesls ir tas, ka, pirmkārt, cilvēki, īpaši seniori, mazāk staigā apkārt, otrkārt, ilgu laiku nebija pieejami medicīnas pakalpojumi, poliklīnikas bija ciet. Slimības jau no tā nepāriet.

Pēteris Apinis ir teicis, ka farmācijas bizness ir trešais lielākais pasaulē.

Tas atkarīgs no tā, kā mēra, bet vieta varētu būt pamatota. Ko cilvēks var darīt, kad ir slims? Viens – domāt labas domas. Otrs – viņam var kaut ko izgriezt vai izvingrināt, vai arī viņš var mainīt ēšanas un kustēšanās ieradumus, kas ir visgrūtāk. Trešais – lietot zāles. Raugoties no efektivitātes un resursu ieguldījuma attiecībām, zāles ir ar atrāvienu efektīvākas par citām iespējām.

Protams, eksistē arī zāļu lieka lietošana. Tomēr kopumā ir bezgala daudz piemēru, kas liecina, ka dzīve ir kļuvusi kvalitatīvāka un ilgāka tāpēc, ka ir lietoti medikamenti. Patiesībā bieži vien visvairāk to ir nodrošinājuši tieši vecākie un lētākie medikamenti. Visām zālēm ir vieta, bet ne vienmēr jaunāks nozīmē labāks.

Tātad, ja tagad ārsti izraksta nevis konkrēta ražotāja zāles, bet aktīvo vielu, mēs varam cerēt, ka dabūsim tikpat efektīvas zāles?

Atbilde nav tik vienkārša. Droši vien zināt stāstu par desmit aklajiem, kas tausta ziloni, un katram viņš šķiet citādāks. Ar veselības sistēmām ir līdzīgi. Ja pataustām to no ekonomiskā viedokļa, tad aktīvās vielas izrakstīšana noteikti ir pareiza. Nacionālais veselības dienests saka: ja tās zāles ir vienādas, pirksim lētāko. Tas ir pamatoti un loģiski. Bet no zāļu lietotāja viedokļa, ja viņam katru mēnesi dod citu iepakojumu, rodas apjukuma un karuseļa sajūta. Jā, tā ir iracionāla, bet negatīvs efekts tomēr ir. To ir ļoti grūti kvantificēt, būs neiespējami pierādīt, ka veselības iznākums ir bijis atkarīgs no tā, ka vienu reizi pacientam zāles izsniedza sarkanā kastītē, otru reizi zilā.

Nu, bet ja ārsts saka: es uzticos tām zālēm, kas ražotas Anglijā, nevis tām, kas ražotas Indijā?

Objektīvi droši vien tie paši vācieši, kas uzstādīja rūpnīcu Anglijā, ir uzstādījuši arī Indijas rūpnīcu.

Jūs tomēr pastāvētu uz cilvēka tiesībām izvēlēties, kura ražotāja zālēm dot priekšroku?

Jā, jo cena jau nav vienīgais faktors. Iedomājieties, ka aptiekā ir vienas, teiksim, triju ražotāju, zāles. Jāizsniedz lētākās. Bet paiet trīs mēneši, cenas mainās, un tagad jāizsniedz citas. Kur lai aptieka grūž tās pirmās zāles, kas vēl aptiekā ir palikušas? Aptieka pat nedrīkst tās pārdot, jo tad būs sods. Ja tas būtu jāatmaksā Nacionālajam veselības dienestam, tad jau nebija jēgas vingrot visu šo sistēmu, jo zūd ietaupījums.

Paiet vēl trīs mēneši, un ja nu lētākas kļūst trešās zāles? Labi, liela Rīgas aptieka var turēt visas un varbūt vienoties, ka kaut ko atdos atpakaļ, bet lauku aptieka to atļauties nevar. Respektīvi, tas, kas uz papīra un Excel tabulā ir pareizi, ne vienmēr dzīvē ir izpildāms.

Vai zāles ir jāreklamē?

Medicīna attiecībā uz principu, ka to, ko man darīt, nosaka kāds cits, nav vienīgā nozare, bet ir šajā ziņā īpaši jutīga. Respektīvi, slimība ir man, bet to, ko man ar to darīt, man pasaka ārsts vai farmaceits, vai māsa. Tās ir ļoti delikātas attiecības – izvēlēties kaut ko kādam citam. Zāļu reklāma būtībā reklamē to, par ko vairumam cilvēku nav zināšanu. Taču mēs katrs esam atbildīgi par sevi, un mums jāspēj izvērtēt, kurā brīdī pašiem lemt par sevi un kurā ņemt konsultantu. Eiropas Savienībā drīkst reklamēt tikai bezrecepšu zāles, ASV – arī recepšu zāles, ieročus un visu ko, jo amerikāņu ieskatā indivīds pats atbild par sevi. Tāpēc viņiem arī nav universālās veselības apdrošināšanas.

Dažreiz dzird viedokli, ka zāles vajadzētu pārdot benzīntankos, būtu pieejamāk. Manuprāt, tas nav pareizi, jo tur nebūs neviena, kam pajautāt.

Tātad jūs zāļu reklamēšanu neatbalstītu?

Ar medicīnisko cepuri galvā man liktos, ka varbūt nevajag reklamēt. Vajag teikt: ja jums ir problēma, ejiet uz aptieku vai pie ārsta.

Bet ar uzņēmēja cepuri?

Un ar principu, ka mēs paši esam atbildīgi par to, ko darām, varētu teikt – kāpēc nereklamēt? Ja es esmu stulbs, valsts pārvaldei ar reklāmas ierobežojumiem nav jārisina mana mentālā problēma. Tas ir līdzīgi kā jautājums par ātro kredītu reklamēšanu – var teikt “ja tu skolā esi slikti mācījies matemātiku, tad par to jāsaņem kāds sods”.

Kazino arī neesmu redzējis, ka kādu tur aiz rokām ar varu vilktu iekšā, visi paši aiziet un atstāj naudu...

Kazino – tas ir citādāk, tā ir atkarība. Tāpat kā cigaretes. Es sāku pīpēt padomju armijā un atmetu pēc pieciem gadiem, kad bija jābrauc strādāt uz Zviedriju, jo sapratu, ka tur man nekādi nebūs naudas cigaretēm.

Ja padomju laikus pieminat, tajos dzīvojuša cilvēka (kuram ir instinktīva vēlēšanās pirkt visu, ko ierauga veikalā, jo “rīt var nebūt”) pirmā sajūta, šodien ieejot aptiekā un ieraugot daudzās skaistās paciņas, ir gandrīz vai izmisums: “Kāpēc man no tā visa neko nevajag?” Zāļu pasaulē laikam kļūst arvien vairāk?

Aktīvo vielu izpratnē zāļu kļūst mazliet vairāk. Lielākais pieaugums ir uztura bagātinātāji, kas nav jāreģistrē kā zāles. Viss, ko jūs aptiekā varat brīvi paņemt plauktā, ir uztura bagātinātāji. Zāles ir aiz letes.

Kāpēc zāles kļūst dārgākas? Ja cilvēks nopietni saslimst, viņš uzzina, ka eksistē kosmiski dārgas zāles.

Esošo zāļu cenām ir tendence gadu no gada samazināties, jo kāds uztaisa lētāk, kāds grib pārdot vairāk... Jaunās zāles, kas ir individualizētas, mazākām pacientu grupām, vai ar kurām var izārstēt, piemēram, C hepatītu, onkoloģiskas slimības, ir citā cenā – tās ir jaunas, ražotājam jāatgūst ieguldījumi... Ja mēs saliekam kopā vecās un jaunās zāles, vidējā cena paceļas uz augšu.

Jaunu zāļu dārdzību nosaka izgudrošanas izmaksas?

Izgudrošanas, un mēs arī saprotam, ka ražotāja noteiktā zāļu cena pamatā nav saistīta ar izmaksām. Tā ir saistīta lielākoties ar alternatīvām vai ieguvumiem, ko tās sniedz. Piemēram, ir vēža veidi, kurus vai nu nevaram ārstēt, vai iznākums ir gana slikts, un tad parādās jaunas zāles, kuras to var ārstēt. Tad varam iet divus ceļus – līdzšinējo, kas dos līdzšinējos rezultātus, vai otru – lietot daudz dārgākas zāles, bet lielāks skaits cilvēku dzīvos ilgāk un kvalitatīvāk. Tad ir jautājums, vai mēs kā personas vai kā apdrošinātāji būsim gatavi par to samaksāt.

Arī dārgās zāles kļūst lētākas. Kad iemācījāmies izārstēt C hepatītu, viena trīs mēnešu kursa cena bija 60 000 eiro. Tagad tas pats kurss maksā 5000 eiro.

Tātad šīs zāles nav tik dārgas tāpēc, ka farmācijā, kā runā, esot baigā mafija, kas zina, ka dzīvības dēļ cilvēki būs gatavi visu atdot?

Jautājums ir grūts. Tā būtība: vai ir ētiski pelnīt tāpēc, ka kāds cits ir slims vai var nomirt? Vienkāršotā atbilde šobrīd ir tāda, ka nav cita labāka modeļa, kā finansēt pētniecību un attīstību, ja nav atpakaļ atdeves, kura apmaksā arī riskus. No katrām 10 000 izgudrotajām jaunajām molekulām ieguldītos izdevumus atpelna viena.

Lielās diskusijas ir par divām tēmām. Viena ir antibiotikas: šobrīd esošais biznesa modelis neļauj attīstīt jaunas antibiotikas, jo esošās, ņemot vērā, ka ir pagājis laiks kopš to izgudrošanas, ir ļoti lētas un nav ekonomiska pamatojuma izgudrot jaunas antibiotikas, kas būs dārgas. Otra tēma – zāles bērniem. Bērnus ārstē lielākoties ar zālēm, kuras ir pētītas tikai pieaugušajiem un pietiekami ilgu laiku sekmīgi lietotas. Bet pediatrijas pirmajā lekcijā pēc ziņas, ka bērni ir izturīgi, nāca otra: “Atcerieties, ka bērns nav mazs pieaugušais.”

Uz ko jaunu zāļu gaidītāji var cerēt, ja, kā teicāt, divas trešdaļas zāļu tiek atklātas nejauši?

Tagad arvien vairāk mēģina iet uz tēmētu atklāšanu, skatoties, kādus bioloģiskos procesus kādas ķīmiskās vai bioloģiskās vielas varētu ietekmēt. Cerības atklāt jaunas zāles tiek saistītas ar kvantu datoriem. Detalizēti iziet ķīmisko reakciju ķēdi, kurai būs ietekme uz bioloģisko sistēmu – tas ir šaušalīgi komplekss notikums. Līdz ar to pirmsizmēģinājumu stadijā iespēja prognozēt nav liela.

Kas attiecas uz nejaušu atklāšanu, hrestomātisks ir stāsts par viagru. Sākotnēji tās radīšanas galvenais mērķis bija pulmonālās hipertensijas ārstēšana – šīs sirds slimības gadījumā spiediens palielinās nevis lielajā, bet mazajā asinsrites lokā. Pētījumos tika ievērots, ka vīriešu kārtas pārstāvji neatdod neizlietotās pētījumu zāles.

Marihuānai esot ārstniecisks efekts. Vai jūs atbalstītu tās legalizāciju?

Ja ir ārstniecisks efekts, tad vajag arī ārstēt, zinot, ko tieši ārstē un kādi ir blakusefekti. Galu gala arī opiātus lieto ārstniecībā, bez tiem nevienu operāciju nevarētu veikt. Bet vai tāpēc tos vajadzētu legalizēt? Diez vai.

Kuras jūsu ražotās zāles ir visgaršīgākās?

Tā gan es par zālēm nekad neesmu domājis!