Īsta mūzika par īstu naudu: ciemojamies vinila muzejā

Būtībā jau parasta mūzikas veikala formātā nekā īpaša nav – plaukti ar kompaktdiskiem un platēm, bet pie letes pāris atskaņotāji, kas drillē jaunas vai vecas dziesmas. Vēl varbūt arī daži "Coldplay" vai "Led Zeppelin" plakāti pie sienas un stends ar T-krekliem kaktā. Vinylla piegājiens ir pavisam cits: te pirmajā brīdī pircējs pat apjūk un jūtas nonācis nevis veikalā, bet muzejā. Veci televizori, lampu radiouztvērēji, lenšu magnetofoni, kasešu magnetolas un VEF radiouztvērēji – visi šie eksponāti acīs krīt vispirms. Un tikai tad plašu rindas, kompaktdisku plaukti un visvisādi ar mūzikas lietām saistīti suvenīri. Liekas, esi taisnā ceļā nonācis laikos, kad hitparādēs toni uzdeva "Modern Talking", "Queen" un ABBA. Bet kaut kur pa vidu visiem šiem brīnumiem var atrast arī veikaliņa saimnieku.

Zudušās kolekcijas atjaunošana

Kā jau šāda veikala saimniekam pieklājas, Plašu Aigars pats ir liels mūzikas mīļotājs. Taču šajā biznesā viņš lielā mērā nonāca sagadīšanās pēc – ja nebūtu gājusi zudumā jaunībā savāktā ierakstu kolekcija, tad, kas zina, nekāda plašu veikala nebūtu.

“Platēm pievērsos, nelaimes dzīts. Kad pēc ilgāka Vācijā pavadīta laika atgriezos Latvijā, konstatēju, ka plates, ko biju atstājis pie radiniekiem, ir pazudušas – garnadži tās bija nozaguši. Mūzika man vienmēr ir bijusi tuva sirdij, tāpēc jutos ļoti skumīgi. Jau agrā jaunībā, astoņdesmito gadu beigās, kad sāku strādāt, pēc katras algas dienas gāju uz plašu veikalu un kaut ko nopirku. Tāpēc bija baigā škrobe, kad visa plašu kolekcija aizgāja zudumā. Tobrīd man bija dažādi biznesi, cita starpā arī vairāki interneta veikali, kam vedu dažādas preces no Vācijas. Un pirms gadiem desmit es nolēmu sagādāt sev jaunu plašu kolekciju, mērķtiecīgi meklējot tās plates, kādas man kādreiz bija piederējušas,” stāsta Aigars.

Tobrīd vinila plašu bums pasaulē vēl īsti nebija sācies, un var teikt, ka savā ziņā Aigars apsteidza laiku. Platēm tolaik nebija gandrīz nekādas vērtības un tās gandrīz nevienam nebija vajadzīgas, tās varēja iegādāties vairumā par smiekla naudu – varēja pat atļauties izpārdošanā nopirkt 30 plates, jo komplektā bija viena vai divas, kas tiešām bija vajadzīgas. Iznākumā Aigars tiešām atjaunoja savu sākotnējo kolekciju, taču vienā brīdī attapās, ka māja ir pilna arī ar pašam nevajadzīgām platēm.

“Tad radās fiksais lēmums – uztaisīt interneta veikalu, kas tirgotos ar platēm. Tas nebija grūti, jo man jau vairāki interneta veikali bija. Dabūjams bija arī domēns plates.lv. Saliku tur iekšā visas tās plates, ko man nevajadzēja; lai neizskatītos šķidri, liku arī tās, ko varbūt kvalitātes dēļ vajadzēja izmest. Un, man par lielu pārsteigumu, pēc platēm tiešām bija pieprasījums, tas veikals pat pelnīja labāk nekā viens otrs cits mans interneta projekts. Pārsteigums bija arī tas, ka izpirka pilnīgi visas plates – arī tās, ko biju domājis izmest.”

Sākot plašu tirdzniecību internetā, Aigaram nebija pat domas par to, ka tas varētu kļūt par stabilu biznesu. Taču, saprotot, ka ir pieprasījums, viņš sāka mērķtiecīgi iepirkt plates ārzemēs, lai papildinātu interneta veikala klāstu. Uzsvars tika likts uz lietotām platēm, ko varēja iegādāties ārzemēs; tur šis tirgus ir milzīgs un pastāv daudzas tirdzniecības vietnes, kur var nopirkt sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu plates. Otrreizējā tirgū tās nonākušas dažādu iemeslu dēļ – daļa cilvēku nospriež, ka tik arhaisks mūzikas formāts viņiem vairs nav piemērots, daļa vienkārši manto plašu kolekcijas, kas patiesībā viņiem nav vajadzīgas. Un tad visi šie labumi tiek nesti uz specializētiem veikaliem, kas tos labprāt uzpērk. Vairumā gadījumu šajā plašu klāstā ir masu produkcija, taču reizēm gadās arī pa kādam retumam: “Ir bijuši daži gadījumi, kad liekas – šī plate diez vai kādu interesēs, laikam jāliek tajā grozā par pieciem eiro. Bet tad paskaties internetā un konstatē, ka tā ir reta plate, kuras minimālā cena ir 50 eiro!”

Arī "Vinylla" piedāvājumā ir dažas retas un dārgas plates. Piemēram, "Scorpions" 1976. gada plates "Virgin Killer" pats pirmais izdevums maksā 250 eiro. Iemesls vienkāršs: šī plate ir liels retums, uzreiz pēc izdošanas cenzūra to aizliedza, jo uz vāka bija kaila bērna fotogrāfija. Pārējā tirāža tika pie jauna, ne tik skandaloza vāka. Retums ir arī pilnīgi nelietots rokoperas Lāčplēsis triju plašu komplekts, kā arī vairāki trimdas latviešu mūzikas ieraksti.

Pagātnes skaņa

Tā kā Aigara sortimentā lielākā daļa ir lietoto plašu, daudzi pircēji interesējās par iespēju preci pirms iegādes apskatīt un aptaustīt – ej nu sazini, cik kvalitatīva tā ir. Tāpēc loģisks solis bija īsta veikala izveidošana. Tagadējais ir jau trešais "Vinylla" veikals, jo divas iepriekšējās telpas nācies pamest gan nepiemērotā izvietojuma, gan pārāk augstās nomas maksas dēļ. Taču to, ka izvēlēts pareizais ceļš, Aigars sapratis jau pirmā veikala atvēršanas dienā, kad pēc visai pieticīgas reklāmas kampaņas "Facebook" bodīti apmeklējuši 100 cilvēku.

“Atverot veikalu, es sapratu, ka, pirmkārt, platēm vajag daudz vietas, šaurībā tās nevar izvietot; otrkārt, tā kā praktiskais latvietis vienmēr meklē, kur visu var dabūt lētāk, ir skaidrs, ka ar interneta veikaliem mēs nevar sacensties, tāpēc jādomā, kā vēl pircēju piesaistīt. Es rūpīgi papildinu sortimentu, domāju par veikala iekārtojumu, katru plati pirms pārdošanas nomazgāju. Daru visu, lai cilvēkam pēc veikala apmeklēšanas paliktu patīkama pēcgarša,” stāsta Aigars. Par plašu mazgāšanu tas nav joks - lai plates vinila virsmu attīrītu no putekļiem un netīrumiem, to ievieto speciālā aparātā (tieši tās pašas firmas ražojumus izmantojot arī ASV Kongresa bibliotēka), uzklāj īpašu tīrīšanas šķidrumu un notīra.

Padomāts arī par to, kā piesaistīt tos pircējus, kuriem nav plašu atskaņotāja; vienkārši veikalam jābūt tik interesantam, lai rastos vilinājums ieiet tajā dziļāk. Tāpēc te ir gan stūrītis ar kasetēm, stūrītis ar audiotehniku, stūrītis ar mūzikas grāmatām. Ja nav atskaņotāja – te to var iegādāties. Turklāt nevis pirms mēneša ražotu, bet gan astoņdesmitajos taisītu. Darbojas šis retro pat ļoti labi, jo galvenajos vilcienos plašu atskaņotāja tehnoloģija pa šiem gadiem nav mainījusies. Vecos atskaņotājus pirms pārdošanas saved kārtībā meistars, un šīm ierīcēm tiek dota garantija. Iznākumā cilvēkiem ir izvēle – pirkt jaunu atskaņotāju par vairāk nekā 200 eiro vai arī vēsturisku par pusotru simtu.

“Līdz astoņdesmito gadu beigām visa tehnika tika ražota kvalitatīvi un uz goda. Pat lētais gals bija kvalitatīvs, un nebija pat domas, ka tas pēc pieciem gadiem nomirs. Ja mēs paņemtu vidēji labu tehniku no astoņdesmitajiem gadiem, tad izpildījums un ergonomika tam būtu analoga mūsdienu "High-End" tehnikai. Tajos laikos šīs tehnikas cena bijusi vairāki simti dolāru, tagad tāda maksātu ap tūkstoti. Es pircējiem parasti saku: ja mobilo telefonu jums nākas mainīt ik pēc diviem gadiem, tad šo tehniku, ja vien nespārdīsiet to kājām, varēsiet atstāt mantojumā mazbērniem,” skaidro Aigars.

Tiesa, tas gan neattiecas uz padomju audio un televīzijas tehniku, kas no visiem viedokļiem vairumā gadījumu bija vāja. Šā iemesla dēļ veikala sortimentā padomju lenšu magnetofonus neatrast – tos ir ļoti grūti savest normālā darba kārtībā. Tas pats attiecas uz padomju televizoriem – sākumā esot bijusi doma izveidot sienu no vecajiem PSRS ražojuma televizoriem, kas rādītu, piemēram, multenes Pagaidi tikai!, taču no tās nācies atteikties, jo šie televizori ir ļoti grūti dabūjami pie dzīvības. Rietumu tehnika uz slikto pusi sāka mainīties astoņdesmito gadu beigās, kad ražotāji sāka meklēt arvien ekonomiskākus risinājumus, līdz beigu beigās visu ražošanu uzticēja ķīniešiem.

Veco tehniku vairāk pērk ļaudis, kuriem ar to saistās jaunības atmiņas: “Vairākas reizes ir bijis tā, ka ienāk veikalā vīri nu jau sirmiem matiem, labu laiku visu pēta, līdz beidzot kaut ko nopērk un ārā iziet ar smaidu sejā. Pāris reižu tā ir bijis ar astoņdesmito gadu Sharp magnetolām – iespējams, šiem cilvēkiem tas bijis nerealizēts jaunības sapnis. Bija arī gadījums, kad veikalā ienāca krieviski runājoša kundze, ar kuru sākumā sagājām matos. Viss, ko te var redzēt, viņai ļoti patika, taču domstarpības mums sākās, kad viņa izmeta frāzi, ka, lūk, Gorbačovs vainīgs pie tā, ka visas jaukās vecās lietas gājušas zudumā. Es iebildu, ka bez Gorbačova šāds veikals vispār nebūtu iespējams un mēs tagad būtu Ziemeļkorejas līmenī. Beigu beigās jau abi tomēr nomierinājāmies, un kundze te nodzīvojās līdz pat veikala slēgšanai. Prom ejot, nopirka veselu kaudzi disku, jo esot taču veikals jāatbalsta. Bet nākamajā dienā atkal bija klāt un nopirka vēl vienu kaudzi disku. Te lielu lomu spēlē veikala gaisotne – ja izdodas cilvēkam aizskart kādu dvēseles stīgu, tad ārā nāk stāsti par to, kur un kā nu kurš padomju laikos ir plates gādājis. Par to varētu rakstīt kopotos rakstus,” smej Aigars.

Rīgas plates un vācu plates

Astoņdesmito gadu gaisotne te tiešām tiek ieturēta pēc pilnas programmas – arī norēķinu ziņā. Par pirkumiem var samaksāt tikai skaidrā naudā, jo Aigars skaidri deklarē savu principu: “Īsta mūzika par īstu naudu!” Šāda nostāja ir tāpēc, ka viņš nevēlas atbalstīt bankas, kas saņemtu savu procentu, ja norēķini notiktu ar maksājumu kartēm: “Ja man vajag kredītu, tad no bankas es to mūžam nedabūšu, jo viņi šādam veikalam neredz nekādu potenciālu. Tad kādēļ man būtu viņi jābalsta?!”

Cik tad vecās plates maksā? Lēti nav – vidēji ar 15 vai 20 eiro jārēķinās. Cena lielā mērā atkarīga no plates stāvokļa – ideāli saglabāta plate būs dārgāka, nolietota padomju laiku plate lētāka. “Diemžēl cenas mums kopumā ir diezgan augstas – to es labi apzinos. Es būtu priecīgs tirgot plates lētāk, taču jāsaprot, ka tas, par kādu naudu es plates iepirku pirms pieciem gadiem un par kādu iepērku tagad – tas ir diena pret nakti. Cenas ir desmitkāršojušās – pat pērkot vairumā,” atzīst veikala saimnieks.

Daudziem pircējiem plašu būšana pirmām kārtām asociējas ar vecajām Raimonda Paula platēm, taču tās diemžēl daudzos gadījumos ir pamatīgi nodrillētas. Padomju platēm kvalitātes problēmas vispār ir bieža parādība: “Rietumu plates bija galvastiesu labākas, taču arī mūsējām nebija ne vainas, īpaši jau Rīgā tapušajām. Zinātāji man ir stāstījuši, ka Rīgas skaņuplašu fabrika skaitījusies trešā labākā visā Padomju Savienībā. Rīgā ražotās plates bija kvalitatīvas. Taču bija cita problēma – tā laika padomju plašu atskaņotāji būtībā bija taisīti plašu noaršanai. Tagad es zinu, ka ir normāli, ja galviņa uz plates guļas ar maksimums pusotra grama svaru. Bet vecajiem padomju atskaņotājiem galviņas svars bija no septiņiem gramiem uz augšu, turklāt bija arī draņķīgas adatiņas. Iznākumā plates pēc kādām desmit klausīšanās reizēm jau bija sabeigtas un čerkstēja. Turpretī man ir gadījušās arī sešdesmito gadu amerikāņu džeza plates, kurām skaņa ir izcila. Bet pagājuši ir sešdesmit gadi!”

Plates stāvoklis ir atkarīgs no tā, kā ar to apgājies iepriekšējais īpašnieks. “Cilvēki ir dažādi. Ir bijuši gadījumi, kad man uz veikalu atnes kolekciju, kurai, liekas, neviens vispār nav pieskāries; ideāls stāvoklis. Bet bieži gadās arī tā, ka atnes kolekciju, kas it kā visu laiku stāvējušas skapī, taču pirms tam ar tām platēm ir spēlējušies bērni vai arī tās mētātas kā šķīvīši. Gadās, ka atnes kaut ko tādu, ka man sāk tecēt siekalas, bet, tuvāk apskatoties, redzi, ka tā vairs nav plate. Un tad ir skumji. Mana pieredze rāda, ka no Vācijas vairumā gadījumu plates nāk labā stāvoklī, tās ir diezgan labi koptas. Bet, ja plates nāk no Anglijas, tad 80 procentos gadījumu tās būs briesmīgā stāvoklī. Un arī tās plates, kas nāk tepat no Latvijas, parasti ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Ne velti mums ir vesela skumjo plašu noliktava,” skaidro Aigars.

Bet kas tad ir galvenie pircēji? Pusmūža ļaudis, kurus moka nostalģija pēc jaunības dienām? “Tādu vidējo statistisko pircēju es nevaru nosaukt. Pirms desmit gadiem varētu precīzi minēt divas auditorijas – dīdžeji un ļaudis “ar diagnozi”, kuri tā arī nekad nebija atteikušies no platēm. Tagad pērk visi. Bieži vien nāk un pērk plates kā dāvanu. Kolekcionāri un mūzikas klausītāji jau te visu ir izpētījuši un zina, bet ar dāvanu pircējiem ir grūtāk. Ko gan es varu ieteikt, ja man prasa – vajag dāvanu 24 gadus vecai meitenei, kura tikko nopirkusi plašu atskaņotāju. Es taču nezinu, kādu mūziku viņa klausās! Jo pie mums nāk tādas meitenes, kas klausās Paulu, nāk arī tādas, kas prasa "Queen", un arī tādas, kam vajag "Rammstein". Problēmas ir arī tad, ja cilvēkam ir plašu kolekcija, bet dāvinātājs nezina, kas tieši tajā kolekcijā ir,” saka plašu tirgotājs.