Dronu laikmets: vai Latvija būtu gatava dronu kariem?

Diez vai kāds varēja iedomāties, ka pirmais militārais konflikts, kurā bezpilota lidaparāti jeb droni sevi masveidā pierādīs kā jaunu un ļoti svarīgu ieroci, notiks ne jau ar kādu lielvalstu piedalīšanos, bet gan izcelsies starp divām salīdzinoši nelielām Aizkaukāza valstīm – Azerbaidžānu un Armēniju. Abas kādreizējās “brālīgās” padomju republikas jau astoņdesmito gadu beigās saķērās cīņā par strīdīgu zemes pleķi ar nosaukumu Kalnu Karabaha. Toreiz virsroku ņēma armēņi, kuru motivācija un kaujas gars bija augstāki nekā pretiniekiem – jo tieši armēņi veidoja lielāko daļu no Kalnu Karabahas iedzīvotāju skaita. Vēlākajos gados īslaicīgas sadursmes šajā reģionā izcēlās laiku pa laikam, bet šoruden Azerbaidžāna izšķīrās par plašu uzbrukumu, kurā negaidīti viegli guva panākumus. Šo panākumu galvenā atslēga bija Azerbaidžānas armijas jaunais bruņojums, kurā vienu no galvenajām lomām spēlēja tieši militārie droni.

Nekur nepaslēpsies

Jau konflikta pirmajās dienās kļuva skaidrs, ka azerbaidžāņi tam ir nopietni gatavojušies. Atšķirībā no armēņiem, kuri bija gatavojušies sēdēt aizsardzības pozīcijās, apšaudīt pretinieku ar artilēriju un izdevīgā brīdī pāriet uzbrukumā, azerbaidžāņi bija izstrādājuši pārdomātu uzbrukuma taktiku un laikus atjaunojuši savu arsenālu. Pēdējos 20 gadus abas karojošās puses daļu bruņojuma iepirka Krievijā, taču azerbaidžāņi izmantoja arī citus avotus. Uzsvaru Azerbaidžāna lika uz jaunajām tehnoloģijām, īpaši čakli iepērkot bezpilota lidaparātus; tiek lēsts, ka šim mērķim valsts tērēja apmēram 40 procentus bruņojuma iegādei paredzētā budžeta.

Galvenie dronu piegādātāji bija divi – Azerbaidžānai neslēpti simpatizējošā Turcija, kā arī Izraēla. Pirmajā brīdī šāda partnerība varētu likties dīvaina – kādēļ gan izraēliešiem piegādāt bruņojumu Azerbaidžānai, kur valdošā reliģija ir islāms, kas ebrejiem nu nepavisam nav draudzīgs? Taču šajā gadījumā virsroku ņēma biznesa intereses, jo vairāk tāpēc, ka Azerbaidžāna atšķirībā no Izraēlas kaimiņvalstīm nekad nav atļāvusies ebrejiem naidīgu retoriku. 2009. gadā Izraēlas kompānija Aeronautics un Azerbaidžānas valdība pat noslēdza vienošanos par kopīgas ražotnes izveidošanu, kurā tiktu būvēti bezpilota izlūkošanas lidaparāti Orbiter 2M. Nu jau tos Azerbaidžānā ražo vairākus gadus (viens šāds drons maksā ap 600 000 dolāru), un, cik zināms, azerbaidžāņu rīcībā ir apmēram pussimts šādu lidaparātu. Nu jau droši vien mazāk, jo daļa ir zaudēti Kalnu Karabahas konflikta laikā.

Azerbaidžānas bruņoto spēku rīcībā ir vēl kāds Izraēlā izstrādāts kaujas drons – Harop. Atšķirībā no izlūkdrona Orbiter 2M tas ir domāts pretinieka iznīcināšanai – dronā iekrauj 25 kilogramus sprāgstvielu, un, atrodot kādu uzbrukumam piemērotu ienaidnieka objektu, tas pārvēršas par lidaparātu – kamikadzi, uzgāžoties ienaidniekam uz galvas un uzsprāgstot. Palaist šo dronu var no kravas automašīnas, turklāt viena mašīna var kalpot par platformu līdz pat 20 lidaparātiem. Droši zināms, ka Kalnu Karabahas konflikta laikā azerbaidžāņi vairākas reizes ir sekmīgi izmantojuši šā modeļa dronus. Maksā tas salīdzinoši lēti – ap 100 000 dolāru gabalā. Ja kādam tas tomēr liekas dārgi, tad salīdzinājumam var minēt piektās paaudzes iznīcinātāja F-35 cenu – no 77 līdz 200 miljoniem gabalā... Uz šā fona kaujas drons ir īsts nabagu ierocis, taču to nekaunas izmantot arī bagātie amerikāņi. Iedvesmojoties no izraēliešiem, amerikāņu kompānija Raytheon jau pirms diviem gadiem sāka savai armijai piegādāt dronu – kamikadzi, vārdā Coyote. Tas ir kompaktāks un vieglāks nekā Izraēlas Harop un spēj nest divus kilogramus sprāgstvielu.

Taču par visnepatīkamāko pārsteigumu armēņiem kļuva Turcijā ražotie kaujas droni Bayraktar – būtībā īsti bezpilota bumbvedēji, kas domāti pretinieka bruņutehnikas iznīcināšanai. Ja redzējāt sociālajos tīklos palaikam uzpeldošos azerbaidžāņu propagandas videorullīšus, kuros tiek iznīcināti armēņu tanki vai lielgabali, tad, visticamākais, vairumā gadījumu tas ir tieši Bayraktar darbs. Šis drons spēj darboties 150 kilometru attālumā no operatora, lidot septiņu kilometru augstumā, tā bruņojumā ir četras prettanku raķetes. Problēmas tam var sagādāt tikai izteikti mākoņains laiks – tas armēņus glāba no vēl lielākiem zaudējumiem. Īsti gan nav skaidrs, kam pieder konflikta zonā manītie Bayraktar, jo oficiāli Turcija azerbaidžāņiem tos nav piegādājusi; pret to savulaik iebilda turku Eiropas partneri, baidoties no tehnoloģiju noplūdes Krievijas virzienā. Tātad vai nu turki tos pārdevuši paklusām, vai patiesībā šie droni pieder Turcijai, un tādā gadījumā nav izslēgts, ka tos vada turku operatori, nevis azerbaidžāņi.

Jau konflikta gaitā paklīda runas, ka azerbaidžāņu dronu zaudējumi esot tik lieli, ka tie apsverot iespēju raidīt kaujā savu “slepeno ieroci” – padomjlaiku kukuruzņikus AN-2, kuru azerbaidžāņu rīcībā esot vismaz pussimts. Izklausās komiski, taču patiesībā nekas neiespējams tas nav – speciālisti saka, ka pielāgot attālinātai vadīšanai lidmašīnu nav īpaši sarežģīti, tātad atliek tikai to piekraut ar sprāgstvielām, operatora vadībā aizstūrēt līdz mērķim un uzgāzt tam virsū. Galvenā problēma gan varētu būt tā, ka atšķirībā no klusā un nelielā drona milzīgo kukuruzņiku var pamanīt jau pa gabalu un bliezt tam virsū no visiem stobriem. Sociālajos tīklos esot pavīdējušas ziņas par AN-2 uzlidojumiem, taču nopietna apstiprinājuma tam īsti nav.

Droni Vjetnamā un Irākā

Kalnu Karabaha, protams, nav pirmā konfliktu zona, kurā tiek izmantoti bezpilota lidaparāti. Amerikāņi kaujas apstākļos pirmos bezpilota lidaparātus izmantoja jau Vjetnamas kara laikā, sūtot izlūkošanas misijās, kas parastajām lidmašīnām skaitījās pārāk bīstamas. Taču pēc Vjetnamas kara nākamos divdesmit gadus dronu tehnoloģijas netika attīstītas, jo aukstā kara laikā valdīja uzskats, ka tik vērienīga konflikta laikā, par kādu noteikti izvērstos ASV un PSRS sadursme, visu izšķirs raķešu triecieni, nevis tāda sīka vienība kā bezpilota lidaparāts.

Deviņdesmitajos gados situācija mainījās, jo kļuva skaidrs, ka globāls karš uz kādu laiku atceļas, taču dienaskārtībā nāca lokāli konflikti Tuvajos Austrumos un cīņa pret teroristiem. Tāpēc amerikāņi sāka būvēt jaunas paaudzes bezpilota lidaparātus, no kuriem slavenākais ir Predator. Sākumā to izmantoja izlūkošanai, vēlāk tam uzstādīja raķetes Hellfire – šāds risinājums ļāva vienam un tam pašam dronam ne tikai atrast potenciālo mērķi, bet arī, tā teikt, “neatejot no kases”, to iznīcināt. Nākamās paaudzes amerikāņu drons Reaper jau spēja ne tikai veikt izlūkošanas misijas un nest raķetes, bet varēja apbruņot arī ar aviobumbām.

Amerikāņi savus kaujas dronus ar panākumiem izmantoja karadarbībā Irākā un Afganistānā, kā arī citos “karstajos punktos”. Tagad vairs nebija nepieciešams riskēt ar lidotāju dzīvībām, lai uzmestu bumbu uz galvas kādam teroristam, pietika sūtīt uzdevumā dronu, kura operators sēdēja armijas bāzē kaut kur okeāna otrā krastā. Bezpilotu lidaparātu potenciālu saprata arī citi, tāpēc dronus būvējoši uzņēmumi parādījās tādās valstīs, kas līdz tam ar militāro tehnoloģiju apgūšanu nebija izcēlušās, piemēram, Indijā, Pakistānā, Polijā, Tunisijā un Turcijā. Tiesa, šo potenciālu ir aptvēruši arī frontes pretējā pusē esošie, ko uzskatāmi nodemonstrēja pērn notikušie teroristu uzbrukumi Saūda Arābijas naftas pārstrādes rūpnīcām, kuros tika izmantoti droni.

Zāles pret droniem

Pēdējās desmitgades laikā droni savu efektivitāti militāro konfliktu zonās ir pierādījuši tik pārliecinoši, ka var rasties iespaids – šie lidoņi ir mūsdienu sērga, ko neviena armija nevar atvairīt. Taču patiesībā tā gluži nav, jo arī pret droniem ir līdzekļi. Turklāt arī droni kā ierocis nav ideāli – eksperti norāda, ka mācībās itin bieži gadoties tā, ka operators pat ne pārāk rūpīgi nomaskētu mērķi nepamana, jo viens ir uz to skatīties pašam no augšas, bet pavisam kas cits – veroties datora ekrānā.

Taču šis trūkums ne pārāk atvieglo uz zemes esošajiem cilvēkiem uzdevumu iznīcināt ienaidnieka dronu, pirms tas paspējis nodarīt postījumus. Cīņā ar pretinieka aviāciju noder radari un pretgaisa aizsardzības sistēmas, taču nelielā izmēra dronus, kuri turklāt lido zemu, radars vienkārši var nepamanīt; par to uz savas ādas nule pārliecinājās armēņi, kuri nespēja tikt galā ar Harop droniem – kamikadzēm. Armēnijas rīcībā gan bija Krievijā ražotas iekārtas radio traucējumu radīšanai, kurām teorētiski vajadzētu izsist dronus no ierindas, nobloķējot sakaru kanālu ar operatoru, taču liela labuma no tām nebija. Pirmkārt, šo iekārtu darbības rādiuss ir ierobežots. Otrkārt, tās viegli var izsist no ierindas, izmantojot parasto aviāciju, bet pēc tam jau droniem ceļš ir brīvs. Karabahas konflikta laikā armēņu pretgaisa aizsardzībai, cik zināms, gan izdevās notriekt pāris desmitus dronu, taču pārējo nodarītie zaudējumi bija ļoti lieli.

Vēl ļaunāks murgs varētu būt dronu spieta uzbrukums – ja vienlaikus uz mērķi dosies vairāki desmiti dronu, tad ar tādu baru netiks galā neviena pretgaisa aizsardzības sistēma. Desmit dronus notrieks, taču vienpadsmitais izpildīs savu uzdevumu. Šāds scenārijs ir pilnīgi iespējams, jo eksperti uzskata, ka jau pārskatāmā nākotnē šādi dronu spieti varētu startēt no nesējlidmašīnas, kas pati varētu būt attālināti vadāma. Patlaban ar šādu draudu nav iespējams tikt galā, jo nav neviena sensora, kas spētu fiksēt visus datus par tuvojošos dronu spietu. Tāpēc acīmredzot pretdronu sistēmās nāksies kombinēt dažādus sensorus, radioviļņu skenerus un radarus. Amerikāņi šajā virzienā jau darbojas, un testa režīmā ir izmēģināta sistēma, kas uzstādīta divās apvidus automašīnās – viena ir piebāzta ar sensoriem, otra, analizējot informāciju, slāpē drona signālu.

Vēl samērā efektīvas metodes cīņai pret droniem ir lāzeru sistēmas un elektromagnētiskā impulsa raidītāji, kuru darbības rādiuss gan ir mazāks nekā signāla slāpētājiem – apmēram pusotrs kilometrs salīdzinājumā ar 2,5 kilometriem. Taču visas šīs sistēmas pagaidām ir diezgan dārgas, kas rada finansiālas dabas dilemmu – cik prātīgi ir cīņai pret pāris tūkstošus vērtu ierīci tērēt miljonus? Un tā nav tikai teorija: kāda seminārā amerikāņu ģenerālis Deivids Pērkinss pieminēja pavisam reālu gadījumu, kad kāds no ASV sabiedrotajiem, cenšoties neitralizēt pārsimts dolāru vērtu veikalā nopērkamu dronu, mēģinājis to iznīcināt ar 3,4 miljonus dolāru vērtu raķeti Patriot.

Vai Latvija ir gatava dronu kariem?

Gatavojot šo materiālu, Deviņvīri sazinājās ar Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem cerībā iegūt komentāru par Kalnu Karabahā notiekošo no militārā viedokļa un arī par Latvijas gatavību šādai 21. gadsimta karadarbībai, taču saskārāmies ar ļoti atturīgu reakciju. Preses dienesta atbilde bija apmēram šāda: jā, kaut ko mūsu armija šajā virzienā tiešām dara, taču jautājums ir tik sensitīvs, ka komentārus par šo tēmu mēs īsti negribētu sniegt. Tāpēc nākas iztikt ar tām informācijas druskām, ko var atrast atklātajos informācijas avotos.

Kad šopavasar, mēģinot sasniegt lidojuma ilguma rekordu, uz vairākām dienām pazuda tepat Mārupē bāzētā uzņēmuma UAV Factory drons, uzzinājām, ka latviešu izgudrotāju bezpilota lidaparātus jau kādu laiku izmēģina arī Latvijas armija un tādus iegādājušies arī daži citu valstu militāristi. Šo dronu darbības sfēra – ilgtermiņa slēptā izlūkošana. Un tas nav vienīgais Latvijas uzņēmums, kas specializējies militāru dronu ražošanā; kompānija Atlas Aerospace būvē mazāka izmēra dronus, kas domāti izlūkošanai kaujas laukā.

Cik gatava ir Latvija atvairīt svešu dronu invāziju? Atbildīgās amatpersonas apgalvo, ka pie robežas esošie radari ļauj fiksēt arī nelielus lidojošus objektus, tātad vismaz teorētiski nevienam dronam nemanītam pie mums nevajadzētu ielidot. Nosacīti labā ziņa ir tā, ka potenciāli lielākais drauds Baltijas valstīm – Krievija – dronu izmantošanā nekur īpaši tālu nav tikusi un šajā ziņā ir krietni tuvāk 20. gadsimta, nevis 21. gadsimta armijai. Krievi gan palaikam ir nākuši klajā ar skaļiem paziņojumiem par bezpilota lidaparātu izstrādi, taču praksē tā nevedas tik raiti, kā viņiem gribētos. Par bezpilota bumbvedēja S-70 Ohotnik izstrādi tiek runāts jau kopš 2012. gada, taču pirmo lidojumu prototips veica tikai pērn. Armija pirmos S-70 varētu saņemt 2024. gadā, taču šādi solījumi jāuztver ar zināmu skepsi, jo pēdējos gados ne vienreiz vien daudzsološie krievu militāristu plāni beidzas ar čiku. Tā tas bija gadījumā ar konstruktoru biroja MIG būvēto dronu Skat, ko publikai pirmoreiz parādīja jau 2007. gadā, taču vēl šobaltdien tas nav nonācis Krievijas armijas bruņojumā. Eksperimentus šajā virzienā veic arī citi krievu konstruktoru biroji, taču pagaidām nekur tālāk par nelieliem izlūkdroniem nevienam nav izdevies tikt, un arī tie netiek ražoti masveidā.

Kā būs ar S-70, rādīs laiks, taču jau tagad skaidrs, ka nopietnas problēmas konstruktoriem rada ekonomiskās sankcijas, kas tika ieviestas pēc Krimas aneksijas. To dēļ svarīgus lidaparāta mezglus nākas konstruēt pašiem, jo nevar iegādātos jau gatavus.

Merilina un droni

Dronu vēsture ir krietni garāka, nekā mēs esam pieraduši domāt. Pirmie ar vadāmiem bezpilota lidaparātiem vēl Pirmā pasaules kara laikā sāka eksperimentēt briti. Viņi bija iecerējuši, ka šādu bezpilota lidmašīnu varētu raidīt cīņā pret vācu dirižabļiem, kas bombardēja Anglijas pilsētas. Šaujot ar ložmetēju, iznīcinātāja pilotam dirižabli nemaz nebija tik viegli notriekt, taču drons šādā situācijā varētu kalpot kā kamikadze (tādu vārdu gan tolaik neviens Eiropā vēl nebija dzirdējis) – ietriekties dirižablī un kopā ar to iet bojā. Taču dzīvē šo ideju briti tā arī nepaspēja izmēģināt, jo karš beidzās.

Trīsdesmito gadu beigās pie droniem ķērās amerikāņi. Tas gan notika, lielā mērā pateicoties britu aktierim Redžinaldam Denijam, kuram izdevās veiksmīga karjera Holivudā, bet brīvajā laikā viņš aizrāvās ar lidošanu. 1939. gadā viņš kopā ar vairākiem partneriem ieinteresēja ASV armiju ar ideju par radiovadāmiem lidaparātiem. Doma bija vienkārša: šādu, par lētu naudu būvētu radio vadāmu lidmašīnīti varētu izmantot zenītartilēristu apmācībā – drons lidinās, un zenītnieki mēģina to notriekt. Militāristiem šī ideja iepatikās, un tie pasūtīja Denija uzņēmumam vairākus simtus dronu.

Steigšus tika izveidota rūpnīca, kas ķērās pie dronu ražošanas. Par montāžas strādnieci tajā pieņēma arī kādu meiteni, vārdā Norma Džīna. 1945. gada vasarā šo rūpnīcu apmeklēja amerikāņu armijas fotogrāfs Deivids Konovers, kuram acīs iekrita ne tikai dronu montāžas līnija, bet arī glītā meitene, kuru viņš nobildēja un kurai ieteica pamēģināt modeles karjeru. Vēl pēc kāda laiciņa šo meiteni iepazina visa pasaule – tikai tagad jau ar Merilinas Monro vārdu...