Iespējams, kādam varētu šķist, ka tādam vīram kā Aloizs Blonskis, kurš visu mūžu ņēmies ar zagļiem un bandītiem, vajadzētu būt īpaši skarbam vecim, taču patiesībā tā nebija. Blonskis pēc rakstura bija vienkāršs un labestīgs.
Skolas gados viņš bija iecerējis kļūt par lauksaimnieku, un arī vēlāk, kad jau dzīvoja un strādāja Rīgā, Aloizam nebija ne mazākās domas kļūt par policistu. Taču cilvēks domā, Dievs dara. Kad bija jādodas armijā, nāca piedāvājums strādāt milicijā. Aloizs apspriedās ar draugiem un piedāvājumu pieņēma.
Blonska bijušie kolēģi atzīst, ka viņš bija policists no matu galiem līdz papēžiem – autoritāte un godavīrs, kura ieguldījums kriminālizmeklēšanas sistēmas izveidē bija milzīgs. Būdams Kriminālpolicijas priekšnieks, viņš bieži vien strādāja 12 stundu diennaktī, reizēm arī naktīs viņu rāva augšā, un ne vienmēr sestdienas un svētdienas bija brīvas.
Pēc savas dabas Blonskis bija punktuāls – nekavēja nevienu tikšanos. Pastiprinātu uzmanību viņš pievērsa kārtībai – prasīja to gan no padotajiem, gan no sevis. Reiz jokojot Blonskis teica: “Kad vakarā eju gulēt, čības nolieku pie gultas tā, lai nakts melnumā ceļoties – vienalga, skaidrā vai dzēris – uzreiz trāpu čībās, nevis taustos kaut kur pa tumsu.”
Dzīves nogalē, kad jau bija pensijā un auklēja mazmazbērnus, Blonskis jutās gluži kā ombuds. Viņam regulāri zvanīja dažādi cilvēki – gan ministri, gan policijas darbinieki, gan bijušie ieslodzītie, kuriem viņš palīdzēja risināt dažādus jautājumus – un lūdza padomus.
Lasi tālāk un uzzini - kāda bija Aloiza Blonska dzīve un personība:
- Patrulēšana Ziedoņdārzā: bufetes, ēdnīcas un kautiņi
- 50. gados būt likumsargam nebija viegli
- Līdzi savervētajiem strādniekiem no visām PSRS malām atbrauca krimināli elementi
- Noziedzības uzplaukums 90. gadu sākumā - valsts burtiski tika izsaimniekota, izzagta un izvazāta
- Policista darbs Blonskim nebija tikai profesija, bet dzīvesveids
- Aizejot pensijā: ģimene, rušināšanās dārzā un padomnieka darbs iekšlietu sistēmā
