Padomju amerikāņa piedzīvojumi. Kas patiesībā bija par "sarkano Elvisu Presliju" dēvētais Dins Rīds

Paradoksāli, bet septiņdesmitajos gados amerikāņu dziedātājs Dins Rīds vairāk bija zināms Padomju Savienībā nekā savā dzimtenē. Viņš bija sarkanais Elviss Preslijs – padomju propagandas trubadūrs, dumpinieks ar ģitāru un ideoloģiskās frontes kareivis.

Rīds bija savdabīga un īpatnēja persona. Tāds dziedātājs kā viņš varēja uzrasties tikai aukstā kara laikā, kad bija pieprasījums pēc propagandas formas māksliniekiem. Viņš bija padomju amerikānis, kurš ar ģitāru rokās sludināja sociālisma idejas. Turklāt Rīds bija vispusīgs cilvēks, viņam bija plašas intereses – viņš bija sportists, kovbojs, ceļotājs, politisks aktīvists, cīnītājs par mieru, komponists, rakstnieks, dziedātājs, aktieris un kinorežisors. Un, protams, romantiķis un piedzīvojumu meklētājs. Piemēram, Čīlē viņu apsargāja 58 policisti, lai fani nenoplēstu viņam drēbes. Rīds draudzējās ar sociālistiem un komunistiem, par dažādām politiskajām aktivitātēm viņš tika apcietināts piecās valstīs. Rīds bija arī izskatīgs un patika sievietēm. Viņš lēca ar izpletni, strādāja raktuvēs un kopā ar indiāņiem ceļoja pa Amazoni. Un dziedāja slavas dziesmas padomju iekārtai, bet padomju disidentus nosodīja.

Pēdējos dzīves gadus Dins Rīds pavadīja Vācijas Demokrātiskajā Republikā, bet apsvēra iespējas atgriezties savā dzimtenē. Viņa dzīve negaidīti pārtrūka, kad Austrumeiropā un Padomju Savienībā sāka pūst pārmaiņu vēji un tādi ideoloģiski trubadūri, kāds bija Rīds, vairs nebija vajadzīgi.

Turneja Latīņamerikā

Dins Rīds piedzima 1938. gada 22. septembrī Kolorādo štatā, Denveras piepilsētā Vitridžā. Viņa māte Ruta Anna bija mājsaimniece, tēvs Sirils – skolotājs. Ģimenē bez Dina bija vēl divi puikas – Vernons un Deils. Dins auga kā īsts kovbojs – viņu interesēja mežonīgi zirgi un rodeo. Zēns bija sportisks un fiziski labi attīstīts, pusaudžu gados viņam bija vērā ņemami panākumi garo distanču skriešanā un peldēšanā. “Es izaugu rančo, kas atradās augstu kalnos, nodarbojos ar jāšanu, gulēju zālē un raudzījos zvaigznēs,” vēlāk atcerējās Dins. Jau no bērnības zēnam patika dziedāt, un pirmie viņa talanta vērtētāji bija kaimiņi. Vēlāk viņš iemācījās spēlēt ģitāru, jo cerēja, ka tādējādi spēs iekarot meiteņu uzmanību.

Pabeidzis vidusskolu, Rīds iestājās Kolorādo Universitātē un gatavojās kļūt par laika ziņu diktoru televīzijā. Viņš sāka uzstāties kā dziedātājs studentu pasākumos un guva panākumus. Rīda vienkāršās, liriskās dziesmas kļuva visai populāras studentu vidē, taču ar to viņam bija par maz.

Kādā jaukā dienā Dins Rīds pameta studijas un devās iekarot Holivudu. Pa ceļam viņš automašīnā uzņēma ceļabiedru, kurš, kā vēlāk izrādījās, bija darbojies šovbiznesā un pazina Holivudas virtuvi. Viņš aizveda jaunieti uz ierakstu studiju Capital Record, kur viņu noklausījās viens no studijas līdzīpašniekiem. Nebija šaubu, ka temperamentīgajam puisim ir talants.

Rīds parakstīja piedāvāto līgumu un ierakstīja vairākas dziesmas. Vēlāk tās atskaņoja radio, un Rīds kļuva pazīstams, viņš parādījās televīzijas raidījumos un nenozīmīgu epizodēs filmās.  Pēc vairākiem gadiem kādā no savām ideoloģiski pareizajām intervijām Rīds atzina, ka Holivudā viņš iepazinis ekspluatāciju un bailes; Holivuda viņam šķitusi kā prostitūtu saiets, un šajā šovbiznesa ellē tikai dažiem izdevies saglabāt godīgumu, uzsvēra Rīds.

Pēc rakstura Rīds bija dēkainis un piedzīvojumu meklētājs, viņš alka aktīvas darbības. Piecdesmito gadu beigās viņš devās turnejā pa Latīņameriku –koncertēja Čīlē, Peru, Venecuēlā un Argentīnā, kur kļuva vēl populārāks par Elvisu Presliju un Frenku Sinatru. Dins atzina, ka viņam uzradusies otra dzimtene – Latīņamerika. Tur dziedātāju vienmēr gaidīja draugi un pielūdzēji, kas viņu sirsnīgi uzņēma.

Vēlāk Rīdam gadījās vēl kāds patīkams pārsteigums – skaņu ierakstu kompānija Warner Brothers noslēdza ar viņu sadarbības līgumu uz vienu gadu. Kādu laiku Rīds dzīvoja Čīlē, kur uzstājās ar koncertiem un filmējās lētu filmu epizodēs, kā arī piedalījās dažādos saietos un kādā no tiem iepazinās ar nākamo Čīles prezidentu – sociālistu Salvadoru Aljendi. Vēlāk Čīles un Peru laikrakstos Rīds publicēja atklātu vēstuli ASV prezidentam Džonam Kenedijam ar prasību izbeigt atomieroču izmēģinājumus.

Kubas revolūcija 1959. gadā saviļņoja teju visu Dienvidameriku. Kā sēnes pēc lietus uzradās kreisi noskaņotas kustības, Kubas līderi Fidels Kastro un Ernesto Če Gevara kļuva par varoņiem. Dienvidamerikā daudzviet valdīja izteikti antiamerikānisks noskaņojums. Vēlāk kādā intervijā Rīds stāstīja: “Dienvidamerika mainīja manu dzīvi, tur taisnība mijās ar netaisnību, bagātība ar nabadzību, un tas viss redzams ar neapbruņoto aci. To piedzīvojot, es nevarēju nenostāties stingrā pozīcijā. Es nebiju ne kapitālists, ne neredzīgais, un tieši tur es kļuvu par revolucionāru.”

Ar laiku Rīds arvien vairāk iesaistījās politiskā darbībā un uzstājās sociālistu saietos. Dziedātājs aktīvi protestēja pret karu Vjetnamā un kodolbruņošanos, sadraudzējās ar dzejnieku Pablo Nerudu un tautas dziesmu izpildītāju Viktoru Haru. Meklējot piedzīvojumus, viņš kopā ar indiāņiem ceļoja pa Amazoni. Aktīvi politiska pašapliecināšanās viņam bija nepieciešama pat vairāk nekā slava. Dienvidamerikā Rīds ierakstīja vairākus singlus un ilgspēlējošās plates. Kādu laiku viņš regulāri piedalījās Buenosairesas televīzijas pārraidēs, līdz Argentīnas valdībai apnika dziedātāja ideoloģiskās aktivitātes un viņu izraidīja no valsts.

Slavens visā PSRS

Būtisks dzīves pavērsiens sarkanajam Elvisam notika 1965. gadā Helsinkos, kur viņš piedalījās Pasaules miera atbalstītāju kongresā. Kā stāsta aculiecinieki, kongresā valdījis briesmīgs haoss – krievi konfliktējuši ar ķīniešiem, un gandrīz vai izcēlies kautiņš. Bet tad priekšā iznācis jauneklis un sācis dziedāt, piespēlējot uz ģitāras. Viņš licis visiem klātesošajiem nomierināties un kopā nodziedāt dziesmu We Shall Overcome. Miera aizstāvju saliedētājs bijis ne viens cits kā Dins Rīds. Kongresa delegātu vidū bijis arī padomju žurnālists Nikolajs Pastuhovs, kurš zibenīgi novērtējis situāciju – izskatīgs amerikānis, dedzīgs sociālisma piekritējs, kas izjusti dzied pretkara dziesmas. Tieši tas, kas vajadzīgs padomju ideoloģijas mašinērijai! Saņēmis uzaicinājumu un ieradies Padomju Savienībā, Rīds uzstājās populārajā televīzijas programmā Goluboj ogoņok un uzreiz kļuva slavens visā PSRS. Simpātiskais un atraktīvais amerikānis ļoti iepatikās padomju cilvēkiem, it sevišķi sievietēm.

Amerikāņu mūziķim tika organizēta apjomīga koncerttūre pa Padomju Savienības pilsētām, un viņš izpildīja dziesmas angļu un spāņu valodā. Ar laiku Rīds arvien biežāk ieradās un koncertēja PSRS. Viņš uzstājās pat uz vilciena vagona jumta, kad dziedāja Baikāla–Amūras maģistrāles strādniekiem.

Tā kā Dins Rīds bija ne tikai mūziķis, bet arī ideoloģiskās frontes kareivis, viņš labprāt piedalījās dažādos politiskajos festivālos un aģitācijas pasākumos. Viņš sev bija izveidojis miera cīnītāja oreolu, un tolaik Padomju Savienībā un Austrumeiropā cīnīties par mieru bija modē.  

Jāatzīst, ka padomju varai amerikānis Rīds vairāk interesēja kā ideoloģisks aktīvists ārpus PSRS, jo pašu mājās propagandistu netrūka. Turklāt dziedātājs šķita interesants padomju specdienestiem, jo bieži ceļoja pa pasauli un viegli iedraudzējās ar cilvēkiem dažādās valstīs. Padomju varas pārstāvji nemaz nevēlējas, lai Rīds tur apmestos uz dzīvi, un kategoriski iebilda, kad dziedātājs izteica vēlmi apprecēties ar PSRS pilsoni – igauņu aktrisi Evu Kivi. Vēlāk aktrise intervijā stāstīja, ka viens no atbildīgajiem padomju ierēdņiem sarunā ar Rīdu pat kliedzis, ka Padomju Savienībā viņam varot būt simtiem palaistuvju, taču sievas viņam noteikti nebūs. Amerikānim Padomju Savienībā nepiedāvāja ne dzīvokli, ne pastāvīgu darbu. Vārdu sakot, Rīdam lika noprast, ka lielāka jēga no viņa būtu Amerikā, nevis PSRS.

Tomēr padomju propaganda Rīdu labprāt izmantoja, kad vien uzskatīja to par vajadzīgu. Reizēm viņš bija gluži kā tāds korķis, lai aizkorķētu kārtējo ideoloģisko pudeli. Piemēram, 1968. gadā Rīds publiski atbalstīja PSRS armijas ieviešanu Čehoslovākijā, bet 1971. gadā padomju presē nosodīja padomju disidentisko rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu, kuram bija piešķirta Nobela prēmija. Rīds rakstīja: “Man kā amerikāņu māksliniekam jāatbild uz dažiem jūsu pārmetumiem, kas publicēti visas pasaules kapitālistu presē. Manuprāt, šie pārmetumi ir nepatiesi, un pasaules tautām jāzina, kāpēc tie ir nepatiesi. Jūs PSRS sabiedrību nodēvējat par slima naida un netaisnības iemiesojumu. Jūs sakāt, ka padomju valdība nespēj dzīvot bez ienaidniekiem. Jūs laikam runājat par manu dzimto zemi, bet ne savu. Tieši Amerika, nevis PSRS izraisa karus un rada kara draudu spriedzi, lai tikai radītu apstākļus tās ekonomikas darbībai, bet mūsu diktatoriem un militārajai rūpniecībai nodrošinātu lielāku peļņu un varu, maksājot par to ar Vjetnamas tautas un mūsu pašu kareivju, un visu brīvību mīlošo pasaules ļaužu asinīm. Jūsu uzskats, ka izteiksmes brīvība ir pirmais sabiedrības veselības priekšnoteikums, ir kļūdains.”

Kaut gan lielai daļai padomju jaunatnes Rīds bija elks, daudzi radošie cilvēki viņu necienīja, tieši otrādi – pat nicināja. Savas uzbāzīgās propagandas dēļ viņš šķita nepatīkams. Piemēram, kad tika publicēta Rīda vēstule Solžeņicinam, Tagankas teātra vadītājs Jurijs Ļubimovs paziņoja – lai turpmāk teātrī no Rīda nebūtu ne smakas. Līdzīgi rīkojās arī citi mākslinieki, kas labāk redzēja viņu ejam nekā nākam.

 Vilšanās ideālos

Nenoliedzami, Dins Rīds bija glīts, sportisks un artistisks – vīrietis, kurš patika sievietēm. Ar igauņu aktrisi Evu Kivi viņš iepazinās 1971. gadā Maskavas kinofestivālā. Starp abiem uzplauka stipra un romantiska mīlestība, kas turpinājās daudzus gadus. Atradoties dažādās valstīs, viņi viens otram rakstīja vēstules. Vēlāk daļa šīs sarakstes kļuva pieejama medijiem. Rīds rakstīja: “Katru reizi, kad es Tevi redzu, es iemīlos arvien stiprāk. Vai atceries to vasaru? Es pat atceros smaržas un lapu šalkoņu. Klusums, miers. Un cerības. Es nevēlos pieņemt, ka es nedrīkstu dzīvot savienībā ar Tevi. Mēs būtu jauka ģimene. (..) Tikai tagad es saprotu, kas ir pieķeršanās. Tas ir tad, kad Tu esi blakus, kaut arī mūs šķir okeāns. Es aizveru acis un redzu vasaru un Tevi. Un tagad es mīlu tikai vasaru. Taču es zinu – Tu sapratīsi mani pareizi. Manā dzīvē vēl ir cīņa, un cīņa ir pat vēl svarīgāka par sievu.”

1971. gadā Rīds pieņēma būtisku lēmumu un pārcēlās uz patstāvīgu dzīvi Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Tad viņš visā sociālistisko valstu blokā jau bija kļuvis par zvaigzni. Rīdam aiz muguras bija neveiksmīga laulība ar amerikānieti Patrīciju, kura nespēja izturēt vīra pārāk aktīvo dzīvesveidu, dedzīgo iesaistīšanos politikā un nemitīgo pārcelšanos no valsts uz valsti. Šajā laulībā dzimusi meita, kuru sauca Ramona Čimena Gevara Praisa.

Par dziedātāja otro sievu kļuva vāciete Vībke Dornbaha, VDR toreizējā vadītāja Ēriha Honekera radiniece. Šī laulība Rīdam atvēra daudzas durvis – viņš sāka aktīvi filmēties VDR galvenajā kinostudijā DEFA, arī pats darbojās kā režisors. Šajā laulībā dzimusi meita Natālija, taču kopdzīve nebija ilga.

Trešo reizi Rīds apprecējās 43 gadu vecumā – ar vācu kinozvaigzni Renāti Blūmu. Vēlāk paklīda runas, viņa bijusi VDR drošības dienesta Stasi aģente un regulāri informējusi drošībniekus par sava vīra gaitām.

Dzīvojot Vācijā, Rīds regulāri filmējās tā saucamajos pseidovesternos un parasti spēlēja labo amerikāni, kas aizstāv apspiestos indiāņus. Galveno indiāni šajās filmās spēlēja viņa draugs, dienvidslāvu aktieris Goiko Mitičs.

Interesanti, ka visu šo laiku Rīds uzturēja romantiskas attiecības ar savu agrāko mīlestību – igauņu aktrisi Evu Kivi. Kad dziedātājs gatavojās precēties otro reizi, viņš rakstīja Kivi: “Es cenšos svešā zemē izdzīvot bez Tevis. Atkal vasara, taču vairs nav tā, kā agrāk. Es iepazinos ar kādu sievieti, viņa ir ļoti līdzīga Tev. Iespējams, viņa kļūs par manu draugu. Varbūt es apprecēšos. Taču vienalga mēs drīz tiksimies, jo es nevaru bez Tevis.” Ik palaikam abi tikušies gan Maskavā, gan Tallinā. Neilgi pirms nāves viņš atzinies Kivi, ka Austrumvācijā jūtas nelaimīgs, jo tā viņu nomāc ar savu policejisko sistēmu.

 1985. gada rudenī Dins Rīds kārtējo reizi aizceļoja uz ASV. Viņš piedalījās kinofestivālā Denverā, kur demonstrēja savu biogrāfisko filmu Amerikāņu dumpinieks. Tur Rīds satikās ar skolas laiku draudzeni Diksiju Šnelbiju, kura apsolīja sarīkot viņam rokzvaigznes cienīgu sagaidīšanu, ja vien Dins atgriezīsies Amerikā. Un dziedātājs sāka nopietni apsvērt iespēju atstāt VDR. Pirms pašas aizbraukšanas viņš sniedza nelielu koncertu sava drauga Džonija Rozenberga mājā; tas izrādījās vienīgais Dina Rīda koncerts Amerikā.

Tomēr atgriešanās nebija tik vienkārša. To apgrūtināja intervija Amerikas televīzijas kanālam CBS, kurā dziedātājs kritizēja toreizējo ASV prezidentu Ronaldu Reiganu un neatbalstīja Berlīnes mūra nojaukšanu. Pēc intervijas pārraidīšanas Rīds saņēma vēstules no daudzām pasaules valstīm, kurās viņu kritizēja un sauca par nodevēju. Dziedātājs bija tuvu izmisumam, jo, kā izrādījās, viņš nekur vairs nebija vajadzīgs. Sākoties politiskajam atkusnim, sociālistiskā bloka valstīs Dina Rīda popularitāte strauji mazinājās. Sociālisma propagandas trubadūrs cilvēkiem vairs nešķita interesants.

Vēlāk dziedātāja paziņas presē apgalvoja, ka astoņdesmitajos gados Rīds jau bija vīlies savos agrākajos ideālos. Viņš pavisam nopietni apsvēris iespēju atgriezties dzimtajā Kolorādo štatā. Pēdējā laikā viņš slikti gulējis un lietojis dimedrolu, bija zaudējis interesi par politiku un mūziku.  

Vai dziedātāju noslepkavoja?

Rīdam Londonā bija sarunāta intervija ar The Sunday Times, bet viņš līdz tai nenodzīvoja. Paziņas uzskata, ka šajā intervijā viņš būtu runājis par savu atgriešanos Amerikā un lielo vilšanos sociālisma lozungos. Tika izteiktas versijas, ka Rīdu novācis Austrumvācijas drošības dienests Stasi, jo iecerētā intervija un VDR atstāšana nodarītu ievērojamu kaitējumu valsts prestižam.

Kas īsti notika ar Dinu Rīdu? Draugi stāstīja, ka viņam bijis iesākts un nepabeigts projekts – kinofilma Asiņojošā sirds, kuras uzņemšanai, neraugoties uz finansiālām problēmām, bija jāsākas 1986. gada jūnijā. 12. jūnijā Dins Rīds piezvanījis savam vācu producentam Geritam Listam, kurš tikko bija atgriezies no Maskavas ar finansējumu topošajai filmai, un pateicis, ka vakarā aizbrauks pie viņa pārrunāt ar filmēšanu saistītās lietas. Taču Lists viņu tā arī nesagaidīja – Rīds bija pazudis. Viņa meklēšana ilga vairākas dienas, līdz 17. jūnijā dziedātāja līķi atrada ezerā netālu no Potsdamas.

Sākotnēji Austrumvācijas varas iestādes apgalvoja, ka liktenīgajā vakarā Rīds sastrīdējies ar sievu, iekāpis automašīnā un devies nezināmā virzienā, pēc tam ietriecies kokā, iekritis ezerā un noslīcis. Vēlāk tika vēstīts, ka viņš miris no sirds mazspējas, turklāt asinīs konstatētas miega zāļu paliekas. Rīda sieva Renāte Blūma kategoriski atsacījās no visām intervijām.

No ASV uz bērēm ieradās Dina Rīda māte Rūta Anna, dziedātāja pirmā sieva Patrīcija un vecākā meita Ramona. Varas pārstāvji nevēlējās tuviniekiem rādīt dziedātāja ķermeni, apgalvojot, ka tas izskatās briesmīgi – zivis izēdušas seju. Kad tuvinieki uzstājuši, līķis tomēr viņiem parādīts; tas bijis normālā stāvoklī. Dziedātāja mirstīgās atliekas ātri vien kremētas, un tas radījis aizdomas, ka šajā lietā kaut kas nav kārtībā. Oficiālā versija liecināja, ka Dins Rīds miris 1986. gada 12. jūnijā un teju piecas dienas nogulējis ezerā, taču aculiecinieki, kas redzēja Rīda mirstīgās atliekas, apgalvoja, ka viņš nepavisam nav izskatījies pēc slīkoņa, kas gandrīz piecas diennaktis mircis ūdenī.   

Vēlāk, kad VDR jau bija beigusi pastāvēt, negaidīti uzradās vēl kāda versija par Dina Rīda nāvi, proti, viņš izdarījis pašnāvību, pirms nāves atstājot vēstuli, kas adresēta dziedātāja paziņam – VDR komunistiskās partijas funkcionāram ģenerālim Ebrehardam Fenšam, kurš bija atbildīgs par cenzūru radio un televīzijā. Jāpiebilst, ka agrāk nevienā policijas protokolā un liecībā tāda vēstule nebija pieminēta. Par vēstuli netika informēti arī Rīda tuvinieki un draugi. Žurnālisti izteica versiju, ka toreiz vēstule nodota adresātam Ebrehardam Fenšam, kurš to nogādājis toreizējam valsts vadītājam Ēriham Honekeram, un viņš nolēmis vēstuli noslepenot.

Tomēr daudzi apšaubīja, ka dziedātājs izdarījis pašnāvību. Likās neticami, ka savas dzīves pēdējās stundās viņš rakstījis vēstuli ģenerālim, kurš pārstāvēja to valsti un sistēmu, kas Rīdam tik ļoti nepatika. Arī vēstules teksts šķita dīvains – tas vairāk atbilda aģitācijas plakātam nekā pirmsnāves vēstulei. Cita starpā tur bija rakstīts: “Manam draugam un biedram ģenerālim Ebrehardam Fenšam. Piedod, draugs! Tu man esi piemērs, tāpat kā citi īsti sociālisti no Čīles līdz Libānai. Mana nāve nav saistīta ar politiku. Lai mūsu ienaidnieki – fašisti un reakcionāri – neuzdrošinās to izskaidrot tādā nozīmē. Lai visas progresīvās tautas sadodas rokās un izveido labāku pasauli – mierpilnāku un taisnīgāku.”

Dziedātāja mīļotā sieviete Eva Kivi kādā intervijā pauda pārliecību, ka Dins Rīds ticis nogalināts. Jau agrāk drošības dienesti bija viņu brīdinājuši, ka atpakaļceļa viņam vairs nav. Sanāca tā, ka dziedātājs beidza savas šīs zemes gaitas, kad pamazām sāka brukt viss, kam Rīds agrāk tik ļoti bija ticējis. Sarkanajam Elvisam bija tikai 47 gadi.