2020. gada 21. novembris, 05:20

Laika ziņu moderatore Ramona Salmiņa par nemitīgu smaidu, celšanos četros no rīta un brīvprātīgo darbu

Aldis Miesnieks

9vīri

Sandris Metuzāls

9vīri

Tie, kuri skatās "Latvijas Televīzijas" ziņas, noteikti būs ievērojuši Ramonu Salmiņu – simpātisko meiteni, kura reizēm mums sola sauli un burvīgu laiku. Taču biežāk jau tomēr vēju, lietu un mazliet slapja sniega. Tomēr dara to ar tik apburošu smaidu, ka mēs spējam piedot gan viņai neiepriecinošās ziņas, gan Dabas mātei un globālajai sasilšanai visas tās nebūšanas, ko gada lielākajā daļā saņem mazā valstiņa pie Baltijas jūras...

Sliktas ziņas ar smaidu

Kāds laiks būs brīvdienās?

Brīvdienās laika apstākļi uzlabosies! Šo jautājumu man uzdod ļoti bieži – ne tikai par brīvdienām, bet arī par tālāku laika periodu. Piemēram, pēc Jāņiem sāk prasīt par Ziemassvētkiem, bet pēc Ziemassvētkiem – par Jāņiem.

Šādi jautājumi nav jau apnikuši?

Ja godīgi – nē. Esmu gan dzirdējusi, ka cilvēkiem, kuri strādā kādā jomā, ar laiku sāk apnikt, ja viņiem par šo jomu kaut ko prasa.

Piemēram, komiķiem parasti mājas viesībās prasa pastāstīt kādu anekdoti.

Apmēram tā. Var jau būt, ka ar laiku man tas apniks, taču pagaidām vēl nav. Tiesa, cilvēki gan bieži vien nesaprot, ka ilgtermiņā laika apstākļus nevar prognozēt. Piemēram, vasarā nevar prognozēt laiku Ziemassvētkos. Pareizāk sakot, prognozēt jau var, taču prognozes nebūs precīzas.

Un cik tālu var prognozēt? Trīs dienas uz priekšu?

Jā, trīs dienas uz priekšu var noteikt diezgan precīzi, taču arī tad prognozes vēl var mainīties.

Mūsu klimatiskajā zonā tev biežāk ir cilvēkiem jāstāsta sliktas ziņas – būs stiprs vējš, brīžiem slapjš sniegs un tādā garā. Nav mazliet neērti solīt visādas nejaucības?

Tā jau ir, taču man vienmēr ir šķitis svarīgi informāciju pasniegt tā, lai tā neliktos slikta. To taču var darīt arī ar smaidu. Man cilvēki nereti raksta, ka, ieraugot laika ziņās manu smaidu, viņiem pat lietainā diena vairs neliekas tik drūma. Liekot sociālajos tīklos laika ziņas, es parasti tā arī saku – jā, šodien līs, taču pēc lietainās dienas vienmēr taču nāk saule! Jebkurā situācijā es cenšos atrast šo saules stariņu. Taču tas man nāk kaut kā dabiski, nevis piespiesti, jo es pēc dabas esmu ļoti pozitīvs cilvēks.

Esi kaut ko mācījusies par meteoroloģiju?

Nē, tikai tad, kad sāku strādāt, kolēģi mani šajā jomā apmācīja. Pirms tam es nekad sevi nebiju iedomājusies kā laika ziņu moderatori, jo tas tiešām nekad nav bijis mans aicinājums. Es taču visu mūžu mērķtiecīgi negāju uz laika ziņu vadīšanu! Tikai tad, kad aizgāju uz laika ziņu provēm, iedomājos: jā, bet tā taču ir liela atbildība – stāstīt cilvēkiem par gaidāmo laiku! Jo laika ziņas taču ir tās, ko cilvēki vienmēr gaida. Tikai tad, kad sāku strādāt, tā pa īstam aptvēru šo atbildību. Gadās arī tā, ka cilvēki man raksta – šodien sāp galva, jo es esmu sasolījusi trešo, nelabvēlīgo prognozi. Tad mēģinu viņiem paskaidrot, ka tas taču nav no manis atkarīgs. Ja viss būtu no manis atkarīgs, tad vienmēr spīdētu saule – jo man pašai ļoti patīk saulains laiks!

Cilvēki tiešām tev raksta tādas vēstules?

Jā, cilvēki raksta dažādas lietas. Reizēm par sevi var uzzināt kaut ko jaunu – piemēram, ka mani ir resni ceļi vai arī es pārāk daudz smaidot. Daudz raksta par laika ziņām, taču reizēm arī par mani pašu.

foto: Toms Norde

Pirms kāda laika taču bija sacelts vesels tracis par to, ka tu esot pārāk vāja un pārāk daudz svara esi zaudējusi!

Protams, protams! Pēc šādiem rakstiem parasti ir daudz negatīvu komentāru. Un tad es domāju – kāpēc cilvēkiem tā patīk saskatīt kaut ko negatīvu, nevis ieraudzīt arī pozitīvo? Un tā tas ir ar daudz ko dzīvē. Es gan neturu ļaunu prātu uz cilvēkiem, kuri man saka kaut ko sliktu. Ja kritika ir pieklājīga, tad es pat atbildu un pasaku paldies. Izņēmums ir vēstules, kas sastāv no trīsstāvīgajiem vārdiem, uz tādām gan es neatbildu.

Es, protams, novērtēju cilvēku rūpes par manu izskatu. (Smejas.) Bija viens komentārs, kurā man ieteica sākt ēst, jo citādi esot pretīgi skatīties uz tiem kauliem. Arī šim cilvēkam atbildēju un pateicu paldies par padomu. Taču patiesībā, kad es nometu svaru, es to darīju trenera uzraudzībā, man bija izstrādāts uztura plāns, un nekā netrūka. Un netrūkst arī tagad – es ēdu tā, lai ķermenim pietiktu uzturvielas, un neesmu badā. Ja man gribas uzēst desmitos vakarā, tad es tā arī dara. Es taču mīlu pati sevi un nedarīšu pāri savam ķermenim, vai ne?

Esi veģetāriete?

Nē, ko tu! Man tēvs ir mednieks, un es jau kopš bērnu dienām ēdu gaļu. Taču pēdējā laikā man sākusi iegaršoties veģetārā virtuve, un šad tad to izmēģinu.

Kā celties četros no rīta

Teici, ka mērķtiecīgi uz laika ziņām negāji. Tad kā tu tur tomēr nonāci?

Mērķtiecīgi es gāju uz žurnālistiku. Pabeidzu Latvijas Universitāti un sāku strādāt par korespondenti divos raidījumos – Vides fakti un 4. studija. Tās bija diezgan lielas ugunskristības, jo universitātē mums vairāk bija mācījuši teoriju, nevis praksi. Kad taisīju pirmo sižetu, nezināju, kā pareizi turēt mikrofonu. Biju pārbijusies līdz nelabumam. Taču tālāk jau gāja labi, jo es ātri mācos.

Laika ziņās tiku nejauši. Bija izsludināta vakance, kurai nolēmu pieteikties. Bija 12 cilvēki un trīs kārtas – un es beigās izturēju konkursu. Īsti jau nemaz nezināju, kā laika ziņas jālasa – kā pareizi stāvēt, kā pareizi turēt roku, kādu terminoloģiju lietot. Gatavojoties provēm un arī pirmajām darba dienām, es pati zīmēju kartes, liku tās virtuvē pie sienas, filmēju sevi no malas un pēc tam skatījos, kā sanācis. Laikam jau sanāca veiksmīgi, jo nu jau laika ziņās esmu vairāk nekā divus gadus.

Vai celties četros no rīta, lai gatavotos rīta ēteram, ir veselīgi?

Skatoties, cikos iet gulēt! Es esmu izteikts cīrulis. Bērnībā cēlos sešos, lai sagaidītu rīta multenes. Piecēlos pat tik agri, ka televīzija vēl neko nerādīja – tikai krāsainu ekrānu un skaņu “pīīīīī”... Tad nepacietīgi vēros sienas pulkstenī un gaidīju sešus. Tāpēc tagad agrā celšanās man nerada lielas grūtības. Turklāt man ļoti patīk mans darbs, un tā ir laba motivācija celties. Protams, es neesmu robots un melotu, ja teiktu, ka katru rītu ceļos ar prieku; reizēm mostos neomā, reizēm esmu nogurusi. Tomēr pēc kāda laika saņemos, jo saprotu – es taču tūlīt iešu darīt to, kas man patīk!

foto: Toms Norde

Vai tik agri celties ir veselīgi? Droši vien nebūtu veselīgi, ja vien es pēc rīta ziņām nebrauktu mājās pagulēt. Tā es miegu sabalansēju. Cenšos arī vakarā laikus iet gulēt, taču tas izdodas diezgan reti. Esmu gan ievērojusi: ja esmu laikus aizgājusi gulēt, tad nejūtos tik moža kā tad, kad esmu salīdzinoši maz gulējusi.

Laika ziņas tu stāsti tikai no studijas vai arī reizēm dodies dabā?

Parasti no studijas, taču reizēm ejam arī ārā. Es braucu arī gatavot intervijas Rīgā un tās apkārtnē. Reizēm ir interesanti, jo gadās vējš vai putenis. Ir bijis tā, ka vējš ir tik stiprs, ka aizsit elpu. Man patīk, ka tādos gadījumos cilvēki redz to īstumu – tas taču ir interesanti ne tikai mums, bet arī skatītājiem.

foto: Toms Norde

Kāda muļķīgākā pārteikšanās ēterā gadījusies?

Laikam jau kaut kas no sērijas “mākoņains vējš” vai “vējains mākonis”. Bet tādus misēkļus cilvēki saprot un piedod. Reizēm gan cilvēki ievēro un pēc tam raksta man, ja esmu pārāk bieži lietojusi kādu vārdu. Piemēram, piecas reizes vārdu “uzlīs”.

Laika ziņu moderators, šķiet, no visiem televīzijas cilvēkiem ir tas, kurš visvairāk plātās ar rokām. To jāiet mācīties pie horeogrāfa vai kāda cita speciālista?

Nē, plātīšanās laikam notiek dabīgi – vai nu ir iekšā, vai nav. (Smejas.) Atceros, ka sākumā es runājot diezgan daudz žestikulēju, līdz draugi man teica – klau, Ramona, rodas iespaids, ka tūlīt sāksi repot! Bet – žestikulēšana nav slikta, jo parāda, ka tu esi procesā iekšā ar visu sirdi. Turklāt man rokas ir garas, varu aizsniegties līdz puskartei! Ar laiku man kolēģis iemācīja, ka jārāda kartē ar plaukstu uz leju, nevis ar plaukstu uz augšu.

Vecos laikos rādīja ar rādāmkociņu...

Jā, tā bija gan, taču mēs iztiekam ar roku.

Un vēl vecos laikos nabaga moderators to karti, ko rādīja skatītājiem, pats nemaz neredzēja, tās vietā bija tikai zaļš fons. Un tad viņam bija jāiemanās uz šā fona parādīt īsto vietu...

Taisnība. Taču tagad mēs karti redzam, zaļā ekrāna vairs nav. Es redzu tieši to pašu karti, ko skatītāji. Tiesa, kad laika ziņas tiek rādītas no āra, tad gan es nekādu karti neredzu. Taču man ir laba vizuālā atmiņa, un ar laiku esmu iemanījusies atcerēties visus skaitļus, kas redzami konkrētajā kartē. Nav jau arī nemaz tik grūti: ja šodien ir plus 18 grādi, tad skaidrs, ka rīt nebūs mīnus 10. Pat ja nokļūdīšos par vienu grādu, cilvēki jau tāpat redzēs karti.

Un vēl – laika ziņu cilvēks ir vienīgais, kuram nav špikeru mašīnas. Visiem pārējiem ir – gan nacionālajām ziņām, gan sporta ziņām. Protams, viņiem ziņu ir vairāk, un visas tās paturēt galvā būtu grūtāk. Turklāt špikeri uz priekšu dzen, ar kāju spiežot pedāli, taču es ekrāna priekšā staigāju un tātad pedāli spiest nevaru. Tiesa, aiz pedāļa var aizķerties, jo mums ar sporta ziņu moderatoru ir viens ekrāns. Un ir gadījies, ka tiešraidē es aiz šā pedāļa esmu aizķērusies. Tad gan no situācijas izgāju ar joku – sak, kādēļ gan pirmdienu nesākt ar aizķeršanos?

Mūžīgo ziedu kompozīcijas

Tu kā brīvprātīgā mēdzi apmeklēt slimnīcas, cenšoties uzlabot smagiem slimniekiem garastāvokli.

Jā, tā bija, taču patlaban es to vairs nedaru. Kādus divus gadus braucu kā brīvprātīgā uz slimnīcu, lai atbalstītu man nepazīstamus cilvēkus. Protams, tas bija smagi – iet pie cilvēka, zinot, ka drīz viņa šajā pasaulē vairs nebūs... Taču es tam piegāju no citas puses: man taču nav jādomā par to, ka es jutīšos slikti; man jādomā par to, kā šim cilvēkam palīdzēt. Par to, kā es varu kaut uz mirkli novērst viņa domas no slimības. Un tas gandrīz vienmēr izdevās – beigās smaidīju gan es, gan cilvēks. Reizēm man pat prasīja – un kad jūs atkal atnāksiet?

foto: Toms Norde

Mēs runājāmies par jebko – par suņiem, kaķiem, hobijiem, grāmatām, dzīvi... Taču laika gaitā man arvien vairāk radās savi darbi, un tā nu es iepauzēju ar slimnīcu. Bet var jau būt, ka kādreiz atsākšu slimnīcas apmeklēšanu. Tagad gan man ir jauns hobijs – veidoju ziedu kompozīcijas. Turklāt no mūžīgajiem ziediem – ne no dzīvajiem.

Un kur tās kompozīcijas liec?

Sākumā liku mājās. Veidoju, veidoju, līdz dzīvesbiedrs teica – klau, bet tev taču ļoti labi sanāk! Interesanti, ka man nekad nav paticis ķimerēties ar kaut kādiem sīkumiem, skolā rokdarbi nepatika. Taču tagad – kā pati smejos, laikam uz vecumu – sāk patikt kaut ko tādu darīt. Ikdiena man ir tik dinamiska, ka šādi varu atpūsties.

Tagad kompozīcijas taisu ne tikai sev, bet arī restorāniem, veikaliem un birojiem. Nekādu speciālo zināšanu šajā jomā man nav, darbojos tikai pēc sajūtām. Pagaidām gan tas vēl tikai tāda hobija līmenī, taču, kas zina, varbūt ar laiku tas izvēršas par biznesu – tā taču reizēm dzīvē mēdz gadīties!