Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Tuvojas lašu trakums: kas jāzina makšķerniekam
Laika posms, kad reāli iespējams noķert lasi Latvijas upēs, ir no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad laša dzīves posms, kas tiek pavadīts mūsu zemes upēs, beidzas un cēlās zivis atgriežas jūrā. (Foto: Vida Press)

Tuvojas lašu trakums: kas jāzina makšķerniekam 2

9vīri
2020. gada 8. novembrī 06:05 2020. gada 8. novembrī 06:05
  Jānis Zvīņa | 9vīri
Šā gada rudenī bezbailīgi spiningotāji atkal varēs izmēģināt spēkoties ar, iespējams, sava mūža galveno lomu – Atlantijas lasi. Šiem priekiem un izaicinājumiem visās mūsu valsts galvenajās zilajās artērijās – Daugavā, Ventā, Salacā un Gaujā – būs speciāli licencētas zonas. Iepazīstieties ar tajās paģērētajiem likumiem un tikumiem, un lai jūsu spolēs nekad nepietrūkst auklas!

Lasis monētā, upē un vēderā

Daudzi Latvijas vidējās un vecākās paaudzes iedzīvotāji, savās mājās joprojām glabā viena lata monētas ar laša attēlu (autors – Gunārs Lūsis), kuras Latvijas Banka izlaida līdz ar nacionālās valūtas ieviešanu. Pievienojoties eiro sistēmai, šī monēta tika izņemta no aprites, taču daudziem latviešiem monēta ir tikpat mīļa kā Ulmaņlaika sudraba pieclatnieki jeb tā saukās Mildas ar latvju zeltenes attēlu. Taču ne mazāk svarīga latviešiem ir arī zivs, kura joprojām dzīvo mūsu upēs.

Interesanti, taču lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju pagājušā gadsimta 70. un 80. gados nebija pat nojēgas par to, ka Latvijas upēs mīt šīs zivis, kuru mātītēm pirms nārsta ir pilns vēders ar lieliskiem sarkaniem ikriem. Padomju Latvijas iedzīvotāji, izmantojot īpašas privilēģijas, dažkārt sarkanos ikrus pirka mazās kārbiņās, uz kurām bija rakstīts, ka šī delikatese nākot no Tālajiem Austrumiem. Tikai neliela ļaužu daļa zināja, ka izcilākajā Latvijas lašupē Salacā, kura tolaik makšķerniekiem bija slēgta upe, rudeņos tiek ķeras lašu mātes, lai izredzētajiem tiktu piedāvāti izcili sarkanie ikri, bet ne tik izredzētajiem bālgana lašu miesa, kura pat tagad nekotējas tik augstu kā Norvēģijas lašu fileja mūsu veikalu stendos. Tiesa gan, veikalu laši savu dzīvi pavada Norvēģijas fjordos lašu grozos, gluži kā sivēni aizgaldā. Tomēr daudzi pārtikas speciālisti atzīst, ka mūsu lasis ir augstvērtīgāks nekā norvēģu radinieks. Pirmspadomijas laikos latvietis labi zināja, ka šīs zivs klātbūtne mūsu upēs un Baltijas jūras piekrastē ir ikdienišķa parādība, un lasis par lielāku vai mazāku samaksu bija pieejams tirgus placī vai veikalā. Izcilais vēstures dokumentētājs Johans Kristofs Broce, kurš lielu savu dzīves daļu pavadījis Latvijā, savos zīmējumos ir atstājis laikmeta liecības par Daugavas lašu zvejniekiem, un kurš gan nezina, ka zvejnieka dēls Oskars licis lašu murdus jūrā!

Laika posms, kad reāli iespējams noķert lasi Latvijas upēs, ir no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad laša dzīves posms, kas tiek pavadīts mūsu zemes upēs, beidzas un cēlās zivis atgriežas jūrā. (Foto: No Jāņa Zvīņas arhīva)

Kur viņu atrast

Baltijas lasis ir lielāka plēsīgā un anadromā zivs, kuru iespējams sastapt Latvijas iekšējos ūdeņos. Baltijas laša dzīves ilgums nepārsniedz 20 gadus. Sendienu fotogrāfijas liecina, ka Latvijas upēs ir noķerti ap 30 kilogramu smagi pirmsnārsta laši. Baltijas lasis pēc nārsta var zaudēt pat vairāk nekā trešo daļu no sava svara, daži makšķernieki saka – vēl vairāk. Lasis nārstot Latvijas upēs ierodas septembrī vai oktobrī. Šo rindu autors ir redzējis 13,7 kilogramus smagu pēcnārsta lasi un 16,2 kilogramus smagu pirmsnārsta lasi.

Lasis piedzimst mūsu upēs, no kurām tas pēc tam var atgriezties jūrā. Mūsu lasis atstāt pēcnācējus dzimtajā upē savas dzīves laikā atgriežas trīs četras  reizes (pārsvarā – tēviņi), ja vien, protams, kāds mūsu vai svešzemju zvejnieks to jau nav noķēris Baltijas jūrā. Dabas fenomens ir tas, ka lasis, nopeldot simtiem kilometru, spēj atrast savu dzimto upi un tieši tur rada pēcnācējus. Pēdējie zinātnieku pētījumi vēsta, ka lasis savas dzimtās upes meklējumos vadās pēc tā sauktā ģeomagnētisma izjūtām, proti, zemes magnētiskā lauka izjūta tā galvā lieliski ļauj sajust savas dzimtās upes grīvu. Apmēram tāpat kā stārķi pavasarī allaž atgriežas savā dzimtajā ligzdā.

Laika posms, kad reāli iespējams noķert lasi Latvijas upēs, ir no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad laša dzīves posms, kas tiek pavadīts mūsu zemes upēs, beidzas un cēlās zivis atgriežas jūrā. (Foto: No Jāņa Zvīņas arhīva)

Kādreiz viena no izcilākajām Austrumeiropas lašupēm bija Daugava. Laši sava nārsta gājienā ceļoja 500–600 kilometru augšup pa mūsu likteņupi tālu aiz pašreizējām mūsu valsts robežām, lai radītu pēcnācējus. Kad 1938. gadā tika uzbūvēts Ķeguma hidroelektrostacijas aizsprosts, lašu iespējas vairoties Daugavā tika ierobežotas. Tagad, braucot laivu braucienā Daugavas lokos, ir vērojamas kolosālas seklūdens vietas, pārklātas ar nelieliem olīšiem, kur vēl pirms 100 gadiem laši atstāja savus pēcnācējus. Skaidrs, ka pēc spēkstacijas aizsprosta izbūves zivju ceļa izveide tika atstāta novārtā. Mēģinājumi izveidot zivju ceļus pārī aizsprostiem lielākajā daļā gadījumu ir diezgan neefektīvs pasākums, jo likt upē nārstojošajām zivīm peldēt augšup pa šauru pakāpienu reni, nevis pārvarēt plašas krāces ir samērā naivi.

Tieši tāpēc Latvijas izcilākās lašupes tagad ir Salaca, Gauja un Venta. Gana daudz lašveidīgo zivju mīt arī salīdzinoši nelielajās Baltijas jūrā ieplūstošajās upēs – Svētupē, Vitrupē, Aģē, Pēterupē, Irbē, Sakā.

Kā legāli skatīt lasi vaigā

Lai Latvijas upēs pēc nārsta noķertu un paturētu lasi, nepieciešams iegādāties licenci. Licencētā makšķerēšana organizēta Salacā, Gaujā un Ventā. Iegādāta licence ļauj nokaut un vest mājas vienu lasi vai taimiņu. Taču šīs upes nav vienīgās, kur iespējams noķert punktotās zivis. Irbē, Vitrupē, Svētupē un citās Latvijas upēs pēc lašveidīgo zivju nārsta lieguma beigām ir atļauts spiningot zivis. Ja spiningojot pieķeras lasis, makšķerniekam ir tiesības zivi nobučot, nofotografēt un atlaist. Realitātē gan ne viens vien makšķernieks zivi noslēpj krūmos un vakarpusē, kad makšķerēšana pabeigta, stiepj to mājas. Protams, tas ir risks – ja grēkāzis tiks noķerts ar zivi rokās, viņam nāksies samaksāt bargu soda naudu.

Laika posms, kad reāli iespējams noķert lasi Latvijas upēs, ir no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad laša dzīves posms, kas tiek pavadīts mūsu zemes upēs, beidzas un cēlās zivis atgriežas jūrā. (Foto: No Jāņa Zvīņas arhīva)

Lašu licenču skaits katrā lašupē ir ierobežots. Piemēram, Salacā sezonā tiek iztirgots 1500 vienas dienas licenču, un, neraugoties uz to, ka šī licence maksā 15 eiro, gribētāju tās iegādāties ir daudz vairāk, nekā tiek piedāvāts. Parasti dažu nedēļu laikā licences tiek izpirktas, un jau februārī legāli makšķerēt lašus Salacā ir praktiski neiespējami. Laika posms, kad reāli iespējams noķert lasi Latvijas upēs, ir no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad laša dzīves posms, kas tiek pavadīts mūsu zemes upēs, beidzas un cēlās zivis atgriežas jūrā.

Lielu makšķernieku sašutumu šogad izraisīja Salacas sezonas lašu spiningošanas licenču tirgošana. Šīs licences, kuru cena ir 250 eiro, dod tiesības legāli spiningot lašus Salacas upē visu sezonu. Īpaši izdevīgi tas ir šoziem, kad upi neklāj ledus sega un makšķerēšana iespējama visā licencētā posma garumā, atšķirībā no aukstajām ziemām, kas tad bija iespējams tikai straujākajos upes posmos, kuri nav pārklāti ar ledu. Licences bija iespējams iegādāties Salacgrīvas tūrisma informācijas centrā, daudzi makšķernieki teju diennakti bija stāvējuši rindā, lai tiktu pie kārotās makšķerēšanas atļaujas. Brīdi, kad vērās tūrisma informācijas centra durvis, pirmie pa tām iegāja Salacgrīvas makšķernieku kluba Salackrasti pārstāvji... un vienā pirkumā nopirka visas sezonas licences. Sašutums bija milzīgs, taču salackrastiešu argumenti, kāpēc tieši viņiem pienākas kārotās licences, bija tas, ka kluba biedri regulāri piedalās upes sakopšanas talkās, izpļauj no zālēm aizaugušās vietas upē, kā arī atjauno lašu nārsta vietas jeb berzes. It kā loģisks pamatojums, taču nekur nav dzirdēts, ka Latvijas makšķernieki būtu aicināti talkās sakopt upi, lai pēcāk kaut vai izlozes kartībā tiktu pie tiesībām NOPIRKT licenci.

Laika posms, kad reāli iespējams noķert lasi Latvijas upēs, ir no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad laša dzīves posms, kas tiek pavadīts mūsu zemes upēs, beidzas un cēlās zivis atgriežas jūrā. (Foto: Vida Press)

Ierobežotajam licenču skaitam ir pamats, jo liels makšķernieku skaits noteikti samazinātu zivju daudzumu upē, taču, skaidri zinot lašu dzīves ciklu un to, ka lielāko daļu savas dzīves mūsu upju lasis pavada Baltijas jūrā pie Dānijas un Zviedrijas krastiem, var tikai minēt, cik šo zemju zvejnieki savos tīklos izsmeļ mūsu lašus, par kuru populācijas atjaunošanu lielā mērā maksājam tieši mēs.

Senie lašu slaktiņi

Sabrūkot Padomju Savienībai un Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, daudzās dzīves jomās iestājas anarhija. Izņēmums nebija arī vides aizsardzība. Noziedzība, kas tolaik pārņēma Latviju, neapgāja arī Latvijas lašupes, kuras nosargāt gan līdzekļu, gan sistēmisku problēmu dēļ nebija pa spēkam.

Lasis visneaizsargātākais ir tieši nārsta laikā, kad maluzvejniekam tas ir iekārojams tieši sarkano ikru dēļ, kuri, pirms tā iznārstojusi, atrodami lašu mātītes vēderā. Brutālākas metodes, kā deviņdesmitajos gados maliķi bendēja lašus, bija elektrozveja un lašu duršana uz nārsta bedrēm. Lašu ķeršana nārsta laikā ar spiningu nav īpaši efektīva, jo pastāv uzskats, ka lasis upē vispār nebarojas. Uzbrukumi mānekļiem un sīkzivīm uzskatāmi par nārsta vietu, iznērsto ikru vai nule kā izšķīlušos mazuļu aizsargāšanu. Kāds lašu spiningotājs ar trīsdesmit gadu stāžu zina stāstīt, ka noķēris simtiem lašu, taču ne reizi, uzšķēržot noķerto lasi, viņš nav redzēt tā vēderā veselu vai pussadalījušos zivtiņu.

Laika posms, kad reāli iespējams noķert lasi Latvijas upēs, ir no 1. janvāra līdz maija sākumam, kad laša dzīves posms, kas tiek pavadīts mūsu zemes upēs, beidzas un cēlās zivis atgriežas jūrā. (Foto: Vida Press)

Ir zināms stāsts par kādu maluzvejnieku, kurš rudeņos Gaujā zivis bendējis ar elektrozvejas aparātu un par nopelnīto naudu uzcēlis sev Vangažos māju. Pilnīgi drošs ir stāsts par Salacas maluzvejnieku, kurš, pateicoties nelegālai lašu copei, izmantojot spiningu, izskolojis savus bērnus. Padzīvojušais vīrs stāsta: “Mans nabaga meitēns deviņdesmito gadu sākumā katru svētdienas vakaru uz Rīgu kundēm veda somu, kurā bija kādi desmit kilogrami lašu miesas, paretam bija arī kāda ikru burciņa, kas bija īpašā vērtē. Dzīvošanai Rīgā ietirgotās naudiņas pietika un vēl palika pāri kādai izklaidei.”

Aktīvākie maluzvejnieki lašus un to ikrus piegādāja Rīgas kafejnīcām un restorāniem. Elektrozvejnieku galvenais instruments ir uztveramais tīkliņš, pie kura ar vadiem pievienots akumulators, kas dod strāvas triecienu zivij, tā tiecas uz strāvas avotu un nonāk maluzvejnieka uztveramajā tīkliņā. Šāda veida zivju nogalināšanas metode visbiežāk tik īstenota no laivas.

Lašu slaktiņš ar žebērkli parasti notika ar brienamo tērpu un spēcīgu lukturi seklos upju posmos, kur laši uzturas nārsta laikā. Dzirdēts stāsts, kā kādā nelielā Kurzemes lašupē kaimiņi vienojušies, ka viens dosies lašus durt pāra, otrs nepāra datumos.

Ir zināms arī gadījums, kad kādam lašu dūrējam Gaujā šī neģēlība gandrīz beigusies letāli. Lašu dūrējs savu žebērkļa kātu bija aprīkojis ar virves cilpu, kuru apmest ap roku ar domu, ka spēcīga zivs slideno žebērkļa kātu varētu izraut rokām, un tad virve būtu garants, ka zivs neaizmuks ar visu žebērkli. Zinātāji mēļo, ka lašu dūrējs bija atradis milzīgu lasi ap 20 kilogramiem svarā. Sekojis žebērkļa trieciens, zivs pēdējiem spēkiem metusies prom, bet pats dūrējs paslīdējis uz upes gultnes oļiem ar virvi ap roku. Milzīgais lasis parāvis savu kāvēju zem ūdens un teju noslīcinājis. Tomēr beigu beigās cilvēks izrādījies spēcīgāks un, lai arī līdz kaulam slapjš, spējis uzrausties kājās un piebeigt zivi.

Lašu bendēšanai maluzvejnieki izmanto arī tīklus, tomēr zinātāji uzskata, ka lasis, ejot uz nārstu, tīklā naivi nelien; tas tīklu, līdzīgi kā krāces, uztver kā šķērsli un lec pāri tīklam. Tāpēc īpaši advancēti lašu tīklu licēji tīklus lašu ceļā liek divās rindās. Vispirms pirmais tīkls, kuram nārsta lasis visbiežāk pārlec pāri, bet pēc diviem metriem ir nākamais tīkls, kurā pēc lēciena lasis iekrīt.

Ņemot vērā soda apjomus un droši vien arī zināmu sabiedrības pārticības pieaugumu, kad pieci kilogrami sarkanā norvēģu laša gabala izmaksā krietni lētāk nekā pēršanās pa upi aukstās rudens naktīs ar risku tapt notvertam, ir samazinājis maluzvejnieku skaits. Taču gan jau arī tagad netrūkst vīru, kurus adrenalīns dzen uz upi malu zvejā...

Citi šobrīd lasa

Skandāls adventistu Baznīcā: šķelšanās cīņā par ģimenes jēdzienu 6
"Gribi redzēt Rīgu?" Rīcības plāns, ja bērns aukstā laikā piešāvis mēli pie metāla
Leģendārajai dejotājai Vijai Vētrai ASV izkrāpta sakrātā bēru nauda
Skatīt visus komentārus

«Я без памяти. Хотели резать ногу»: Родители Юлии Началовой опубликовали голосовые сообщения умирающей дочери

Ким Кардашьян показала подготовку к съемке в обнажающем ягодицы костюме