2020. gada 8. novembris, 05:46

Ulmaņa dzīvību izglāba viņa adjutanta drosme. Leģendām apvīti neveiksmīgi atentāti

Andris Bernāts

"Patiesā Dzīve"

Cīņā par varu reizēm lietā tiek liktas pavisam radikālas metodes, ieskaitot slepkavības. Valsts ietekmīgu amatpersonu vai sabiedrisku darbinieku likvidāciju parasti īsteno ar ideoloģisku vai politisku pamatojumu.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Padomju stagnācijas ziedu laiki nesaraujami saitīti ar Leonīda Iļjiča Brežņeva valdīšanu, kad šķita – ne tikai padomju vara, bet arī pats Brežņevs ir mūžīgs. Jo ilgāk pie varas atradās Brežņevs, jo lielākas kļuva vecās nomenklatūras bažas par iespējamo varas maiņu un savu amatu zaudēšanu. Tas nozīmētu veselas padomju nomenklatūras paaudzes nomaiņu ar jaunāku. Tāpēc partijas elite bija ieinteresēta paildzināt Brežņeva atrašanos pie varas, neraugoties uz viņa slikto veselības stāvokli. Brežņeva personības kults bija šīs politikas daļa – viņš bija kļuvis par neatņemamu varas sistēmas sastāvdaļu.

CK ģenerālsekretāra dzīve varēja aprauties jau 1969. gada 22. janvārī, kad viņš atradās par mata tiesu no nāves. Tas notika dienā, kad Maskavā svinīgi sveica kosmosa kuģu Sojuz-4 un Sojuz-5 ekipāžas, kuras pirms dažām dienām bija atgriezušās no orbītas. Viss notika kā ierasts – svinīga sagaidīšana Vnukovas lidostā, ziņojums Komunistiskās partijas vadītājiem un apskaušanās ar radiniekiem. Pēc tam kosmonautus sasēdināja automašīnās, un kortežs devās uz Kremli, kur Kongresu pilī bija iecerēts svinīgs mītiņš.

Centrālā televīzija nodrošināja tiešraidi, un daudzi miljoni skatītāju varēja vērot, kā maskavieši sveic varoņus – kosmonautus. Kad automašīnas pietuvojās Kremlim, reportāža pēkšņi pārtrūka. Raidījums atsākās tikai pēc stundas, kad varēja vērot kosmonautu apsveikšanas ceremoniju. Paskaidrojumi, kāpēc tika pārtraukta reportāža, tā arī netika sniegti – ne todien, ne vēlāk. Tomēr skatītāji ievēroja, ka Kremļa zālē valdošā atmosfēra nepavisam nelīdzinājās svētku gaisotnei, pasākuma dalībnieki bija tādi kā norūpējušies un sabijušies. Kas īsti bija noticis? Un noticis bija neiedomājamais – padomju armijas jaunākais leitnants Viktors Iļjins bija veicis atentātu pret PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu.

Kā vēlāk noskaidrojās, Iļjins jau agrāk bijis pazīstams ar savu brīvdomību un neiecietību pret padomju varu. Dienot armijas daļā pie Ļeņingradas, viņš politmācībās bieži uzdevis provocējošus jautājumus, piemēram, par padomju armijas iebrukumu Čehoslovākijā un Komunistiskās partijas monopolu, ar kolēģiem spriedis, ka dažās Āfrikas valstīs teju vai katru mēnesi notiek valsts apvērsumi, bet Padomju Savienībā nezin kāpēc nenotiek.

Dienu pirms liktenīgā uzbrukuma daļas komandieris un vairāki virsnieki bija devušies uz apmācībām, un jaunākais leitnants Iļjins nosprieda, ka pienācis pēdējais laiks rīkoties. Viņš atslēdza ieroču istabu un izņēma no seifa divas Makarova pistoles un četras patronu aptveres. Pulksten 7.45 viņš atstāja armijas daļu un tur nekad vairs neatgriezās. Kad pēc vairākām stundām atklājās, ka pazudis ne tikai Iļjins, bet arī ieroči, armijas daļā tika sacelta trauksme. Sākotnēji izvirzīja versiju, ka jaunākais leitnants sastrīdējies ar savu meiteni un nolēmis izdarīt pašnāvību.

Virsnieki un kareivji pārmeklēja apkārtni, bet neko neatrada, arī dzīvoklī viņa nebija. Vēlāk noskaidrojās, ka Iļjins ar lidmašīnu devies uz Maskavu, un par notikušo tika ziņots Valsts drošība komitejai. Jau krietni vēlāk tika izteiktas versijas, ka čekisti nemaz neesot centušies sameklēt Iļjinu, jo atentāts pret Brežņevu bijis izdevīgs viņa konkurentiem Kremlī. Daži pat apgalvoja, ka tā bijusi čekistu ieplānota akcija, kurā jaunākais leitnants bijis tikai izpildītājs.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Ieradies Maskavā, Iļjins tūlīt pat devās pie sava tēvoča, bijušā miliča. Tēvocis un viņa sieva bija pārsteigti par negaidīto vizīti, bet puisis skaidroja, ka atbraucis apskatīties dzīvus kosmonautus. Kad nākamajā rītā saimnieki aizgāja uz darbu, Iļjins uzvilka tēvoča miliča formu un devās uz Kremli. Nokļuvis pie Borovickas vārtiem, viņš iekļāvās miliču ķēdē un sāka enerģiski izrīkot pūli. Kad parādījās valdības kortežs, Iļjins noņēma no drošinātājiem kabatās ieliktās pistoles. Palaidis garām pirmo automašīnu, viņš izlēca priekšā otrajai, izrāva no kabatām abas pistoles un atklāja uguni.

Viņš šāva pa priekšējo stiklu un redzēja, kā pie stūres saļimst vadītājs, bet pārējie pasažieri metas zem sēdekļiem. Iļjins paspēja izšaut pavisam astoņas reizes. Viena lode rikošetā ievainoja motociklistu, kas, neraugoties uz to, novirzīja motociklu uz teroristu un viņu notrieca. Pēc brīža piesteidzās miliči un čekisti, kas Iļjinu saslēdza rokudzelžos. 

Atentāts neizdevās. Kā izrādījās, padomju valsts vadītājs Leonīds Brežņevs brauca citā automašīnā, bet uzbrukumā cieta kosmonauti.  Georgijam Beregovojam ar stikla lauskām bija ievainota seja, Andrianam Nikolajevam lode aizķēra muguru, bet automašīnas vadītājs Iļja Žarkovs no smagā ievainojuma nomira slimnīcā.

Viktoram Iļjinam uzrādīja apsūdzību pēc tālaika Kriminālkodeksa pieciem pantiem: par padomju varas apmelošanu, teroristiskā akta mēģinājumu, slepkavību, ieroču zādzību un dezertēšanu. Tomēr lieta līdz tiesai nenonāca, jo uzbrucēju atzina par psihiski nepieskaitāmu un ievietoja Kazaņas psihiatriskajā slimnīcā. Perestroikas laikā, kad visi kritizēja valdību un Komunistisko partiju, Iļjins kļuva teju vai par nacionālo varoni. 1988. gada augustā viņu pārveda uz Ļeņingradas psihiatrisko slimnīcu un drīz vien  atbrīvoja. Psihiatriskajā slimnīcā viņš bija pavadījis gandrīz 20 gadu.

Nākamā lapa: Kārlis Ulmanis pagrīdnieku ielenkumā