Valdzinošā Aminata par dzīvi pie ūdens, Eirovīziju un pieticīgām prasībām

Aiziet jūriņā!

Nesen uzzinājām, ka esi draugos ar ūdeņiem un aizraujies ar supošanu. Pa kādiem ūdeņiem brauc?

Galvenokārt pa jūru. Man bija sapnis par supošanas dēli ar domu, ka varēšu braukt pa jūru. Pie upēm un ezeriem supus var izīrēt, taču ar savu var braukt arī jūrā.

Un kur ir labākā vieta supošanai jūrā?

Tepat Bolderājā, kur esmu uzaugusi un pavadījusi visu bērnību. Tā ir man ļoti mīļa vieta, tāpēc tagad atgriežos tur, lai supotu.

Labā ziņa ir tā, ka šovasar laika supošanai ir bijis daudz. Ne tik labā – brīvā laika tik daudz ir tāpēc, ka koronavīrusa dēļ koncertēšanas aktivitātes nākas ierobežot. Tev pašai tika pārcelts pavasara pusē iecerētais lielais koncerts Hanzas peronā...

Jā, koncerts tika pārcelts, un ir ļoti žēl, taču nevaru teikt, ka man pietrūktu darba. Strādāju pie jaunām dziesmām, un viss notiek! Es arī cenšos uzturēt balansu, lai nebūtu tā, ka tikai strādāju un neko citu nedaru. Gribas gan pastrādāt, gan atpūsties. Tāpēc cenšos izbrīvēt dienas, kad varu supot vai tikties ar draugiem.

Pēdējais albums tev iznāca pagājušā gada beigās. Droši vien koncertā biji paredzējusi dziedāt tajā iekļautās dziesmas, taču tagad var sanākt tā, ka līdz nākamajam koncertam, kas pārcelts uz septembri, būs iekrājušās jaunas dziesmas...

Līdz koncertam tiešām droši vien iznāks kaut kas jauns – vismaz kāda dziesma. Ja koncertu nāksies pārcelt uz nākamo gadu, ko ļoti negribētos, tad gan var sanākt pat vesels albums.

No kā tu pārtiec laikā, kad koncertēšanas iespējas ir ierobežotas? Jācer, ka ne no vēja un ūdens...

Man ir šādi tādi iekrājumi, vēl kaut kas nāk no autortiesībām, kaut ko palīdz arī valsts.

Skatoties uz tavu frizūru, liekas, ka tev droši vien dārgi izmaksā friziera pakalpojumi...

Patiesībā pēdējo divu mēnešu laikā es uz friziera rēķina varēju diezgan ietaupīt. Frizūra ir tik praktiska, ka, no rīta pieceļoties, varu uzreiz doties dzīvē. Matus es vispār griežu diezgan reti – pēdējā reize laikam bija pirms kāda gada. Bizes jau nav īstas, tās ir iepītas manos matos.

Tad jau tu mazliet esi viltota, ne?

Drusciņ. Bet daudz kur pasaulē, it īpaši Āfrikā, meitenēm šādas frizūras ir ļoti izplatītas. Un es varu to saprast, jo šāda frizūra ir ļoti praktiska.

Sava tēva dzimtenē Burkinafaso esi kādreiz bijusi?

Nē.

Bet droši vien zini, ka šai valstij nav pieejas pie ūdeņiem. Varbūt tāpēc tev ir tāda mīlestība uz ūdeņiem?

Nezinu gan, vai tas būs īstais iemesls. Man taču, dzīvojot Bolderājā, visu laiku ūdens bija blakus, vasarā katru dienu gājām uz pludmali. Tāpēc man ūdens ir tik tuvs. Šķiet, es nevarētu dzīvot vietā, kur tuvumā nav ūdens.

Eirovīzijas atskaņas

Daudziem tu vēl tagad asociējies galvenokārt ar Eirovīzijas konkursu, kur ieguvi augsto sesto vietu. Šogad Eirovīzija koronavīrusa dēļ gāja secen, toties uz ekrāniem iznāca smieklīga Holivudas filma par Islandes dueta piedzīvojumiem Eirovīzijā. Tiešām Eirovīzijā viss notiek tā, kā rādīts filmā?

Nuu, ne gluži... Filma, protams, ir smieklīga, jo tajā labi parādītas ar Eirovīziju saistītās klišejas un stereotipi, no kuriem daži ir ne bez pamata. Taču kopumā tik traki kā filmā tur nav.

Pašai gribētos vēl kādreiz atgriezties Eirovīzijā?

Laikam jau tomēr ne. Ja nu vienīgi kā dziesmu autorei, bet ne kā izpildītājai. Viena mana dziesma, ko izpildīja Justs, jau tika līdz Eirovīzijai. Vēl dažās valstīs esmu mēģinājusi startēt ar savām dziesmām kā autore, taču tālāk par vietējās atlases finālu tikt pagaidām nav izdevies.

Kā rodas tavas dziesmas?

Kā nu kura. Ir dziesmas, kas atnāk iedvesmas brīdī – varbūt pat gultā pirms miega; tad jāceļas, lai pierakstītu idejas. Bet citreiz braucu uz studiju ar mērķi ierakstīt dziesmu – tad sēžu un mēģinu sacerēt.

Tas vispār ir iespējams – apsēsties ar domu, ka tagad rakstīšu dziesmu, un beigās arī uzrakstīt?

Radošajās nometnēs tikai tā arī notiek. Radošajā nometnē Nīderlandē vienā istabā ielika trīs cilvēkus, kuriem sešu stundu laikā bija jāuzraksta dziesma. Tad sāk ar kaut kādiem akordiem, izdomā piedziedājumu un tā tālāk.

Un neizmanto nekādas apziņu paplašinošas vielas, kā to darīja The Rolling Stones vai The Beatles?

Ir dažādi veidi, kā meklēt iedvesmu, taču konkrēti šo veidu es personīgi neatbalstu. Var jau būt, ka The Rolling Stones tas labi izdevās, taču man noteikti nepiestāv.

Zinām, ka esi beigusi ekonomikas fakultāti. Šajā jomā kaut ko dari? Varbūt vari iztikt bez grāmatvedes un pati tikt galā ar saviem finanšu rēķiniem?

Nē, absolūti neko pa šo līniju nedaru. Man kaut kā nav pacietības un arī intereses nodarboties ar grāmatvedības lietām. Tā nav mana sirdslieta; lai to dara šajā jomā profesionāli cilvēki.

Mūziku arī studēji?

Es pabeidzu mūzikas vidusskolu. Spēlēju flautu. Vēl varu spēlēt klavieres, jo viens no obligātajiem priekšmetiem skolā bija klavieres.

Domas par studēšanu šajā virzienā nav?

Agrāk nebija, jo likās, ka vajag kādu stabilu profesiju, ar ko varēšu kaut ko nopelnīt. Tomēr beigu beigās uzvarēja vēlme būt dziedātājai.

Kurā brīdī saprati, ka vēlies būt tieši dziedātāja?

Jau bērnībā. Cita sapņa man nemaz nav bijis, man ir sajūta, ka es jau piedzimu ar šo vēlmi. Nekad no šā sapņa nevarēju tikt vaļā, tāpēc neatlika nekas cits, kā to īstenot.

Ģimene necentās tevi pārliecināt, ka vajag izvēlēties kādu stabilāku profesiju?

Protams, centās! Jo vairāk tāpēc, ka neviens manā ģimenē nekad nebija bijis saistīts ar mūziku vai citām radošām profesijām. Viņi gan necentās uzstāt, ka vispār no šīs domas jāatsakās, taču ieteica vispirms iegūt kārtīgu un pamatīgu izglītību, bet dziedāšana var palikt kā hobijs. Kādu laiku es arī pati tā domāju, tāpēc aizgāju studēt ekonomiku, nevis mūziku. Tomēr beigu beigās sapnis par dziedāšanu ņēma virsroku pār visu pārējo. Likās – ja es nevarēšu dziedāt, es vienkārši nomiršu.

Tev mūzikā ir kādi elki, kuru darbībai īpaši seko?

Ir, un pat diezgan daudzi. Lielākais elks droši vien ir Bejonse – man ļoti patīk gan viņas vokālā tehnika, gan klipi, gan šovi. Apmeklēju pat viņas koncertu Milānā. Klausos daudzus māksliniekus un parasti cenšos analizēt, kā viņi ir veidojuši tekstu un dziesmu.

Parasti jaunieši atrod domubiedrus un izveido grupu, lai spēlētu mūziku...

Kādu laiku arī es mēģināju dziedāt grupā un skolas ansamblī, taču tas nebija nopietni. Kopš sākuma esmu gribējusi būt soliste – Aminata dziedātāja, nevis grupa Aminata. Vēlāk sāku dziedāt kā bekvokāliste, kas ļoti palīdzēja iepazīt mūzikas pasauli no iekšienes.

Plašākai publikai tu kļuvi zināma pēc uzvaras Eirovīzijas nacionālajā atlasē. Bet ko darīji pirms tam?

Pirmā parādīšanās plašākai publikai bija 15 gadu vecumā, kad piedalījos Raimonda Paula šovā Krodziņā pie Paula. Viņš mani uzaicināja nodziedāt pāris dziesmas. Vēlāk piedalījos pāris konkursos, mēģināju arī tikt uz Jauno vilni, taču netiku cauri atlases sietam. Pēc tam piedalījos TV3 raidījumā Jaunā talantu fabrika, kur uzvarēju; droši vien tad ieguvu kaut kādu atpazīstamību. Nu, un pēc tam jau nāca Eirovīzija...

Lēmums piedalīties Eirovīzijas nacionālajā atlasē bija viegls?

Vienubrīd man likās – nu, kam man tā Eirovīzija, varu taču vienkārši rakstīt un dziedāt savas dziesmas! Tāpēc sākumā Eirovīzijas atlasei nepiegāju sevišķi nopietni. Todien, kad bija atlase, es par to pat biju aizmirsusi, līdz man piezvanīja organizatori un prasīja – Aminata, kur tu esi? Mirkli pat domāju, vai vispār ir vērts skriet uz turieni. Beigās aizgāju un paspēju, lai uzstātos kā pēdējā dalībniece. Var teikt, ka man paveicās.

Skeptiķi reizēm saka, ka Eirovīzija reti kuram palīdz veidot veiksmīgu karjeru un sasniegt popmūzikas virsotnes. Kā tev liekas?

Domāju, ka noteikti palīdz. Bet, protams, pēc tam tev pašam arī ir jāstrādā – jāraksta dziesmas un jārīko koncerti. Skaidrs, ka pasaules turnejas pēc Eirovīzijas neviens tev nepiedāvās, tomēr šur tur jau aicina. Es pati braucu uz dažādiem festivāliem kaimiņvalstīs, mani aicināja uz dziesmu rakstīšanas nometnēm ārvalstīs. Bija daudz piedāvājumu, vajadzēja tikai pašai izdomāt, ko labāk darīt. Sāku braukāt uz nometnēm, iepazinos ar daudziem cilvēkiem un varu teikt, ka man tas ir daudz devis.

Bez 100 baltām rozēm ģērbtuvē

Pēdējā laikā pasaulē daudz runā par rasismu. Tava ādas krāsa ir mazliet tumsnējāka nekā vidējam statistiskajam Latvijas iedzīvotājam. Vai ir gadījies ciest šā iemesla dēļ?

Tā globāli nē, taču bērnībā citi bērni ir apsaukājuši. Tajā laikā es to neuztvēru tik personīgi un atbildēju viņiem ar to pašu – apsaukāju arī viņus. Cīnījos, kā pratu. Bērni mēdz diezgan nežēlīgi apcelt citus. Tagad arī palaikam uzrodas kaut kādi dīvaiņi, kas kaut ko nepatīkamu pasaka, taču reti.

Kur Latvijā tev vislabāk patīk uzstāties?

Man vienkārši patīk uzstāties, un esmu gatava to darīt jebkur, kur ir skatuve, – Hanzas peronā, Arēnā Rīga, Daugavas stadionā un citur.

Pirms uzstāšanās tev ir lampu drudzis?

Neliels uztraukums, protams, ir. Taču ne tāds, ka gribētos mukt projām. Uztraukums palīdz savākties pirms uzstāšanās un uztur tevi tonusā. Ja nav uztraukuma, tad jau sanāk, ka uzstāšanās tev ir vienaldzīga.

Teici, ka 15 gadu vecumā piedalījies Raimonda Paula koncertā. Kādas tev tagad ar viņu attiecības?

Mēs reizēm sazvanāmies, taču tiekamies reti, jo es jau kopš paša sākuma gribēju dziedāt savas, nevis kāda cita komponista dziesmas. Man tas ir svarīgi

Vai koncertos tev ir raiders ar īpašajām vēlmēm, kā jau kārtīgai māksliniecei pieklājas?

Tehniskais raiders, protams, ir.

Bet personīgais – 100 baltu rožu ģērbtuvē, spainis šampanieša un tādā garā?

Kādu laiku tāda nebija, taču tad koncertu rīkotāji man sāka to prasīt, un nācās izveidot. Bet tur nekā tāda īpaša nav – sula un ūdens.

Vokālās nodarbības tu apmeklē?

Protams. Balss ir jātrenē – apmēram tāpat kā sportistiem muskuļi. Kad jūtu, ka balss sāk zaudēt formu, eju uz nodarbībām.

Kādi plāni nākotnei – ko paveikt, piemēram desmit gadu termiņā?

Tik tālu nākotnē es parasti neskatos un plānoju visu pa maziem solīšiem. patlaban plāns ir strādāt pie jaunām dziesmām, gatavoties koncertam cerībā, ka tas notiks, un ierakstīt lielo albumu, nevis minialbumu, kāds bija pērn.