Kauja uz ekrāna un īstenībā: virsseržants Jānis Laķis stāsta par Afganistānā pārdzīvoto, kas nu redzams kino

Atgriezties tā laika notikumos

Pats tu filmu "Priekšpostenis" esi noskatījies?

Jā, vairākas reizes. Biju uz pirmizrādi Amerikā, kad filmu Vašingtonā demonstrēja slēgtam cilvēku lokam – tiem, kas bija piedalījušies kaujā, kā arī bojā gājušo karavīru ģimenēm. Nu jau to dažādos pasākumos būšu redzējis tik daudz, ka sāk apnikt. (Smaida.)

Un kādi skatoties bija iespaidi?

Bija atšķirīgas jūtas. Skatoties filmu, atgriezos atpakaļ tā laika notikumos. Protams, tā ir filma, kas sastāv no vairākām daļām un kurā ir koncentrētā veidā parādīta karavīra būtība. Parādīts tas, kā viņam ir jāizpilda neiespējamais, cīnoties par savu dzīvību.

Pirmizrādē Amerikā varbūt satiki arī vienu no galvenajām šīs filmas zvaigznēm Orlando Blūmu?

Nē, jo tā pirmizrāde vairāk bija domāta tiem karavīriem, kuri bija piedalījušies kaujā un tajā kritušo tuviniekiem, nevis aktieriem.

Bet varbūt esi ticies ar to aktieri, kurš filmā tevi tēloja, – Aleksandru Aleksijevu?

Arī nē. Kaut gan būtu interesanti ar viņu parunāties. Cik zinu, viņš nodarbojas ar krosfitu, tāpat kā es, tātad kaut kas kopīgs mums ir.

Tu vispār skaties filmas par karu?

Skatos visādas. Arī par Bembiju. Nopietni! Kad meita bija maza, ar viņu kopā skatījos arī par Bembiju. Mums bija vesels multfilmu klāsts, par ko fanojām. Nav jau tā, ka, uzvelkot uniformu, karavīram pazūd jebkādas cilvēciskās intereses. Es tāpat kā visi citi skatos filmas un eju uz pasākumiem. Deviņdesmitajos gados, kad augu, kara filmas bija modē. Skaidrs, ka katrs puika bērnībā ir spēlējis kariņu un tā interese par militārām lietām ir. Manā gadījumā tā bija tik liela, ka kļuvu par karavīru.

Kā pats sev filmā patiki?

Vienmēr jau gribētos vairāk un labāk! (Smaida.) Pats es noteikti varētu nospēlēt labāk!

Ar granātmetēju tu izšāvi labi...

Jā, tā tas bija arī patiesībā. Kaujas epizodes ir veidotas, balstoties uz divām grāmatām. Pirmā ir "The Outpost", ko sarakstījis žurnālists Džeiks Tapers. Otra grāmata, kas izmantota filmas tapšanā, ir "Red Platoon", kuras autors ir Klintons Romešs – filmas galvenais varonis, ko atveido Skots Īstvuds. Viņš ir viens no diviem kaujas dalībniekiem, kas no ASV prezidenta rokām saņēma Goda medaļu. Es ar Klintonu Romešu šajā kaujā cīnījos plecu pie pleca, ko var redzēt arī filmā, ieskaitot epizodi, kad izmantoju zemstobra granātmetēju.

Otrs amerikāņu karavīrs, Tajs Kārters, kurš arī saņēma Goda medaļu, filmā visu kauju noskraida vienās apenēs, nesot biedriem munīciju. Tā tiešām bija, vai arī tā ir filmas veidotāju atkāpe?

Filma jau ir tikai ātrs brauciens cauri notikumiem, kur nevar parādīt visu, ko karavīri juta un darīja mēnesī, kas pavadīts postenī. Tur saspiestā veidā ir iekļauta arī īsa priekšvēsture, kā vispār bāze ieguva Kītinga vārdu – "Outpost Keating". Tas ir par godu tās pirmajam komandierim Bendžaminam Kītingam. Un tikai tālāk seko pats stāsts par kauju. Katra filma neiztiek arī bez nelielas devas humora, kas šajā gadījumā ir epizodē ar apakšbiksēm. Taču galvenais vēstījums ir cits – es vienmēr esmu gatavs kaujai! Un viņš tiešām ir gatavs munīciju piegādāt arī sporta tērpā. Jo bāzē mums bija arī brīvais laiks un noteikts, tā teikt, dreskods dažādiem gadījumiem. Ja pēkšņi sākas kauja, tad tev vienkārši nav laika skaisti apģērbties. Tad tu uzrauj visu aizsardzības ekipējumu un dodies kaujā.

Kītingas kaujā bez tevis piedalījās vēl viens latviešu karavīrs – seržants Mārtiņš Dāboliņš. Taču filmā esi redzams tikai tu... Kā tad tā?

Domāju, ka tas bija Mārtiņa dienesta pienākumu izpildes dēļ un tā brīža ieņemamā amata dēļ, kas uzlika dažus ierobežojumus. Tas droši bija viens no iemesliem, kādēļ informācija par viņa dalību kaujā netika izpausta uz ekrāna, tā respektējot viņa tā brīža vajadzības.

Taču apbalvojumi jums abiem ir vienādi?

Jā, abiem ir vienādas medaļas, un arī kaujā paveiktais darbs bija vienāds. Ja filmā redzat mani, tad varat iedomāties, ka turpat blakus ir arī Mārtiņš. Kaujas laikā mēs sākumā strādājām pārī, vēlāk viņš sadarbojās ar citu sabiedroto spēku karavīru. Pateicoties Mārtiņam, es vispār tagad varu ar jums sarunāties...

“Nekad nebiju skrējis tik ātri...”

Vai priekšpostenis tiešām atradās tik dīvainā vietā, kā redzams filmā? Būtībā tādā kā bļodas dibenā, kam no visām pusēm apkārt slienas kalni?

Skatoties filmu, varbūt var likties, ka kaut kas brīžam ir pārspīlēts, taču postenis patiešām bija novietots vietā, ko iekļāva kalni. Būtībā pašā ielejas apakšā. Blakus bija ciemats un upe. Ir zināmi nosacījumi, kam atbilstoši tiek izvietoti posteņi. Turklāt šim postenim bija vēl viens papildu novērošanas un piesegšanas postenis, kas atradās augstāk.

Kā tu gadījies Kītingas postenī? Tas taču laikam ir tāds pakaļas caurums, kādu otru tālu var pameklēt?

Lai arī šim postenim kaujas dēļ bija plaša publicitāte, tomēr ir arī citi posteņi, kur situācija ir bijusi smaga un izcēlušās kaujas. Konkrēti šajā postenī nonācu, jo saņēmu uzdevumu padomdevēju grupas sastāvā kā instruktors noturēt šo teritoriju. Otrs biedrs Mārtiņš postenī ieradās divas dienas pirms kaujas, bet es tur jau biju kādu laiku pavadījis – varbūt arī šā iemesla dēļ filmas režisors izvēlējās mani parādīt vairāk. Padomdevēju grupas instruktori bija sadalīti pa dažādiem posteņiem, arī es pirms tam atrados citā postenī, Hečetā. Kad Hečetu ņēma nost, mani pārcēla uz Kītingas posteni. Tur uzdevums arī bija apmācīt Afganistānas armijas karavīrus. Afganistānas armijas karavīriem bija savas aizsardzības pozīcijas, kur viņi atradās kaujas laikā; viņiem bija uzticēta perimetra vienas puses aizsardzība.

Vai pirms uzbrukuma varēja just, ka ziepes briest?

Šis postenis bija interesants ar to, ka katru dienu notika tādi kā taustošie uzbrukumi – apšaudes, kuru laikā mēģināja izpētīt mūsu vājās vietas. Tas diezgan labi ir parādīts arī filmā. Uzbrucēji jau nebija dumji, tur viss bija diezgan labi saplānots. Un signālus mēs tiešām saņēmām – jautājums bija tikai par to, kad būs uzbrukums.

Kaujas laikā bija kāds brīdis, kad likās – nu gan ir viss, nu ir vakars?

Viens brīdis tāds bija. Sākumā uzbrukuma vilnis bija ļoti spēcīgs. Filmā rāda, kā lodes lido visapkārt, un tā arī tiešām bija. Es nekad nebiju tik ātri skrējis, kā kaujas laikā pārvietojoties no vienas pozīcijas uz otru. Ja kāds būtu uzņēmis laiku, es noteikti būtu sasniedzis kādu rekordu.

Būtu iekļauts Latvijas Olimpiskajā vienībā...

Jā, sprintā! Nākamajā dienā man sāpēja visi muskuļi.

Spriežot pēc filmas pēdējiem kadriem, dodoties projām no bāzes, vienā helikopterā atradās visi tie, kuri nebija guvuši nevienu ievainojumu, šķiet, tevi, ieskaitot, septiņi cilvēki... Tā arī bija?

Jā, to septiņu vidū bija arī Klintons Romešs, kuram bija viegls ievainojums. Tā tiešām bija, ka tiku cauri sveikā, acīmredzot tā bija lemts.

Septiņas misijas

Vai pēc kaujas nevienā brīdī neradās doma – nu gan pietiks, pienācis laiks mest dienestu pie malas?

Nē. Kauja notika 2009. gadā, mājās atgriezos 2010. gadā, bet jau 2012. gadā atkal devos uz Afganistānu. Tā bija mana septītā un pēdējā ārvalstu misija. Tajā uzdevums bija apmēram tāds pats, tikai ne tik sarežģīts. Mēs bijām iekļauti norvēģu bataljonā, kur darbojos kā padomnieks un konsultants afgāņu drošības spēkiem.

Kurās valstīs bija iepriekšējās sešas misijas?

Pirmās divas bija bijušajā Dienvidslāvijā – 1996. un 1997. gadā. Pēc tam – 2004. un 2005. gadā –Irākā. Tad – 2007., 2009. un 2012. gadā –Afganistānā.

Misiju skaita ziņā esi rekordists?

Nacionālajos bruņotajos spēkos ir instruktori, kuri arī ir bijuši septiņās misijās. Dažiem, šķiet, ir pat astoņas.

Ja misiju ir tik daudz, tad gandrīz jājautā - tā jau nav kaut kāda atkarība?

Daudziem liekas, ka misijās maksā lielu naudu un tās dēļ mēs tajās dodamies. Tās ir muļķības. Atalgojums, protams, nav mazs, taču nav arī īpaši liels. Civilajā dzīvē man ir gadījies nopelnīt vairāk, taču neriskējot ar dzīvību un veselību. Personīgi man misijas vairāk bija izaicinājums iemācīties un iegūt kaut ko jaunu. Kaut gan neslēpšu, ka ar laiku sāka parādīties arī azarts – sak, vajadzētu aizbraukt vēl arī uz turieni!

Kad no dienesta Afganistānā astoņdesmitajos gados atgriezās tie latviešu puiši, kas uz turieni bija nosūtīti padomju armijas sastāvā, daudziem pēc tam bija nopietnas problēmas aklimatizēties mierīgajā dzīvē. Kā ar aklimatizāciju un rehabilitāciju ir tagad?

Katrai misijai pēc atgriešanās tiek veikts rehabilitācijas process. Tā gluži nav, ka karavīri atbrauc mājās un staigā tālāk tā, it kā nekas nebūtu bijis. Notiek nopietns darbs gan ar karavīriem, gan viņu ģimenes locekļiem. Cik varu teikt par sevi – viegli tiešām nebija. Viens ir tas, kā tev cenšas palīdzēt psihologi, bet pavisam kas cits – kā tu pats ar sevi tiec galā. Man jau liekas, ka lielākā motivācija ir pašam tikt galā un domāt, kā dzīvosi tālāk. Es tiku ar to galā un esmu normāls sabiedrības loceklis.

Kad Afganistānā astoņdesmitajos gados atradās padomju armija, ar tās palīdzību mēģināja veidot afgāņu tautas armiju, taču nekas prātīgs no tā neiznāca – daudzi tās karavīri pārgāja pretinieka pusē. Vai tava dienesta laikā aina bija atšķirīga?

Neņemos spriest par pagājušajiem laikiem, taču varu teikt, ka tiem, kuri nav bijuši Afganistānā, ir grūti iedomāties, kā tur izskatās. Lielās pilsētas ir salīdzinoši bagātas, taču, izbraucot no tām ārā, nonākam citā pasaulē, kur valda nabadzība. Izglītības līmenis ir ļoti zems. Bet neizglītota tauta ir viegli vadāma. Daudzās vietās viss vēl šobaltdien notiek pa vecam – visa vara ir vietējam mullam un ciema vecākajiem, vīriem ar sirmajām bārdām. Dzīves līmenis tur ir ļoti zems, var teikt, ka tas ir feodālisms. Tādā ciematā pie Pakistānas robežas, kādā bijām mēs, iedzīvotāji vispār nezina, kas notiek lielajās pilsētās.

Un tādi tev kā instruktoram bija jāapmāca?

Jā, tādi bija jāapmāca. Taču ne velti ir teiciens, ka nav sliktu skolēnu, ir tikai slikti skolotāji. Pateicoties Afganistānai, man pašam bija lieliska iespēja attīstīties kā instruktoram, kā pasniedzējam. Reizēm nācās meklēt netradicionālu pieeju, par kādu mācību grāmatās nekas nav teikts. 2012. gadā es apmācīju afgāņu nacionālo policiju, un bija šāda problēma. Es viņiem saku: šodien šausim mērķi, lūk, pa šīm papīra lapām. Kas ir ieroča piešaude, viņiem nav iespējams iestāstīt, viņi to vienkārši nesaprot. Mērķus uzliku 25 metru attālumā – tas ir ļoti tuvu –, un afgāņi sāk šaut. Pēc tam ejam apskatīt mērķus – un gandrīz visi šāvieni ir garām. Mēģinu iestāstīt – jums ir jāšauj šajā papīra lapā, jāmēģina trāpīt centrā! Viņi saka – kad nāks talibs, tad mēs šausim, kāpēc man jāšauj papīra lapā! No viņa viedokļa atbilde ir loģiska. Nācās meklēt citu risinājumu – piepūtu gaisa balonus un liku šaut pa tiem. Un tas darbojās, jo viņiem ieslēdzas azarts, bet iznākumā mērķis ir sasniegts. Šaujot pa balonu, viņi koncentrējās un spēja grupēt šāvienus.

Tātad jābūt pedagoga talantam?

Vairāk militārajai pieredzei, taču jāprot arī atrast īsto pieeju.

Bārdu sāki audzēt Afganistānā?

Jā, taču tas notika vairāku iemeslu dēļ. Pirmais – higiēna. Ja esi nokļuvis vietā, kur ir ierobežota pieeja higiēnas precēm un visam pārējam, tad ieteicams ir neskūties, jo var iedzīvoties iekaisumā. Otrs iemesls – Afganistānā bārda liecina par zināmu vecumu un pieredzi, tāpēc uz cilvēku ar bārdu vietējie skatās ar lielāku cieņu. Bārda palīdz komunikācijā ar vietējiem.

Ko tagad dari?

Darbojos zemessardzē, palīdzot sagatavot jaunos zemessargus, kuri iziet militārās apmācības pamata kursu. Es tur esmu iesaistīts kā Sauszemes spēku 1. Rīgas brigādes mobilās apmācības nodaļas pasniedzējs. Mans pienākums ir skatīties, kā reālajā dzīvē tiek realizēta apmācība, esmu tiešā saskarsmē ar jaunajiem zemessargiem.

Un kāda ir jauno zemessargu fiziskā sagatavotība?

Dažāda. Fiziskā sagatavotība balstās uz cilvēka ķermeņa rādītājiem, un ir skaidrs, ka, nonākot pie svaru cilāšanas – jo karavīram ir jāspēj panest ieroci un uzkabi –, sākumā pie tā visa ir jāpierod. Bet teikšu atklāti – sagatavotība varētu būt labāka.

Kauja par Kītingas posteni

Kauja par Kītingas posteni jeb Kamdešas kauja norisinājās 2009. gada 3. oktobrī. Sabiedroto karavīru postenim, kurā atradās 79 amerikāņu karavīri, apmēram 40 Afganistānas armijas karavīri un divi latviešu instruktori, uzbruka apmēram 300 talibu. Uzbrukums sākās no vairākām pusēm sešos no rīta, un apmēram pēc 50 minūtēm talibiem izdevās pārraut posteņa perimetru. Tālāk cīņa ritēja bāzes iekšējā perimetrā. Kā vēlāk apgalvoja amerikāņi, no afgāņu karavīriem kaujā liela labuma nav bijis, visu aizsardzības smagumu iznesuši ASV karavīri un divi latvieši. Palīgā aplenktajiem karavīriem nāca ASV aviācija, kas ievērojami samazināja talibu uzbrukuma efektivitāti. Kauja ilga līdz sešiem vakarā, tātad apmēram 12 stundas – tikai tad talibi beidzot atkāpās, zaudējuši apmēram 150 cilvēkus. Sabiedroto pusē krita astoņi amerikāņu karavīri un četri afgāņi.