Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ciemos pie Bahtijora Hasana, kurš nupat ir kļuvis par Latvijas pilnvaroto vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā. (Foto: Juris Rozenbergs)

Uzbeks, kurš pārstāv Latviju ANO 3

9vīri
2020. gada 9. septembrī 04:19 2020. gada 9. septembrī 04:19
 
Kārlis
Seržants
| "Patiesā Dzīve"
Bahtijors Hasans nupat ir kļuvis par Latvijas pilnvaroto vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā. Pēc tautības uzbeks, viņš Latvijā ieradās 1989. gadā ar vēlmi apgūt latviešu valodu, lai kļūtu par profesionālu grāmatu tulkotāju. Tomēr dzīve pagriezās citādi – viņš jau trīsdesmit gadu ir Latvijas diplomātiskajā dienestā, no tiem pēdējos desmit gadus vēstnieka statusā dažādās valstīs un organizācijās.

Latvijā Bahtijors Hasans ieradās ar piecu valodu bagāžu un pusgada laikā, mācīdamies augstskolas latviešu plūsmā, apguva sesto – latviešu. Tagad ir nākušas klāt vēl vairākas, un tāpēc viņš ir lielā neizpratnē, kā cilvēki, kas Latvijā dzīvo trīsdesmit gadu, joprojām nezina latviešu valodu. "Patiesā Dzīve" devās ciemos uzēst Bahtijora pagatavoto plovu un parunāt par dzīvi.

Priekšrocība – valodu zināšana

– Pēc pieredzes zinu, ka lielai daļai Austrumu cilvēku vārdu ir kāda nozīme, bet kā tulkot tavu vārdu?

– Mans vārds ir saliktenis. Bahti nozīmē laime, joris nozīmē kopā. Sanāk – lai laime vienmēr ir ar tevi kopā.

– Mēs pirmo reizi satikāmies 1993.  gadā, kad braucām kopā komandējumā pa visām sešām bijušās PSRS Vidusāzijas valstīm. Tu tolaik biji Ārlietu ministrijas referents, bet jau runāji labā latviešu valodā, kas mani īstenībā pārsteidza. Kā tu nokļuvi Latvijā un darbā Ārlietu ministrijā?

– Atbraucu šurp 1989. gadā, kad neatkarības vēl nebija, bet diezgan skaidri jau bija nojaušams, ka notiek nopietna cīņa un agri vai vēlu Latvija to atgūs. Atbraucu studēt latviešu valodu un literatūru, lai varētu tulkot Latvijas rakstnieku darbus. Mācījos, bet tad ieraudzīju avīzē sludinājumu, ka Ārlietu ministrija meklē darbiniekus, ņēmu un pieteicos, taču tobrīd absolūti nedomāju, ka nākotnē būšu Latvijas diplomāts. Mana priekšrocība bija valodu zināšana. Nāku no jauktas ģimenes, māte ir persiete, tēvs uzbeks, tāpēc zināju krievu, latviešu, persiešu, angļu valodu un arī turku, kas ir ļoti līdzīga manai dzimtajai uzbeku valodai. Domāju, ka varēšu pildīt tulka darbu, un mani arī pieņēma.

– Cik ātri apguvi latviešu valodu? Cik daudz tu pirms tam vispār zināji par latviešu literatūru?

– Neko daudz, tikai tik, cik bija vidusskolas mācību programmā, bet tur bija Andreja Upīša "Zaļā zeme", Viļa Lāča "Zvejnieka dēls" un Imanta Ziedoņa dzeja. Attieksme pret "Zaļo zemi" ir dažāda, jo latvietis tur vairāk redz cilvēku attiecības, bet mums, dzīvojot karstā saulē un smiltīs, apbrīnojami liekas Latvijas dabas apraksti. Kad sapratu, ka Uzbekistānā tobrīd nav neviena cilvēka, kurš būtu mācījies latviešu valodu un nodarbotos ar literāru tulkošanu, izdomāju, ka es to varētu darīt. Uzreiz pēc vidusskolas atbraucu mācīties, un nācās to darīt kopā ar latviešu plūsmu, pirmajā semestrī jau bija jākārto eksāmeni latviešu valodā. Grūti, bet kaut kā galā bija jātiek, un sešos mēnešos valodu apguvu pietiekamā līmenī.

– Nebija grūti iedzīvoties? Tomēr jau dažādi dzīves apstākļi, sadzīve un paradumi – sākot ar klimatu un beidzot ar brīvā laika pavadīšanu.

– Sadzīve man šeit ļoti patika, arī ēdiens garšoja, studentu dzīvē piedalījos. Nu, varbūt vienīgi drusku kritu ārā, jo nelietoju daudz alkohola. Sevišķi tad, kad togad septembrī sākās lietus periods, es sapratu – jā, esmu nonācis īstajā vietā.

Austrumu vīriešiem no bērnības ieaudzina, ka viņu galvenais dzīves uzdevums ir rūpēties par ģimeni un par to, lai visiem ģimenes locekļiem būtu miera sajūta.

– Padomju laikā mums visiem dikti stāstīja par tautu draudzību, bet arī tolaik pret Vidusāzijas pārstāvjiem bija diezgan nievājoša attieksme. Atceros, armijā, īpaši jau maskavieši, nekā citādi kā čurka s glazami (koka bluķis ar acīm) viņus nesauca. Vai tu ar ko tādu sastapies?

– Zini, es dienēju diezgan inteliģentā vidē, raķešu karaspēkā Igaunijā, kur pārsvarā bija latvieši un igauņi, liela daļa bija arī no universitātes pirmā kursa, tā ka ar to nesaskāros. Arī vēlāk, kad jau biju students, tajā vidē neko tādu nejutu. Tieši otrādi, attieksme bija ļoti pozitīva. Varbūt arī citiem simpatizēja mans mērķis apgūt valodu un tulkot.

Diplomāta karjera

– Kad tu pirmo reizi ieņēmi vēstnieka amatu un kurā valstī tas bija?

– Pirmoreiz par vēstnieku kļuvu pēc 17 dienesta gadiem. Biju līdz tam strādājis Uzbekistānā, Zviedrijā un Somijā par vēstniecības pirmo sekretāru, bet par pilntiesīgu vēstnieku kļuvu 2010. gadā Slovēnijā un Kosovā. Grūti nebija, jo ilgajā darbā vēstniekam darāmo darbu iemaņas bija apgūtas, es zināju, ko un kā darīšu un kādas būs manas prioritātes.

– Tu aizbrauc uz Slovēniju, aizej pie Valsts prezidenta uz akreditāciju, viņš ierauga tavu latvietim neraksturīgo ārieni… Nebija sajūtas, ka tev izdevies viņu pārsteigt?

– Neesmu novērojis nekādas emocijas, ne pozitīvas, ne negatīvas. Ja kāda valsts ir nozīmējusi vēstnieka amatā konkrētu cilvēku, tas nozīmē, ka viņam pilnībā uzticas, un otra puse to vienkārši pieņem. Diplomātu vide vispār, it sevišķi mūsdienās, izceļas ar visai lielu kosmopolītismu, un daudzu valstu diplomātijā tas ir vērojams. Zinu Somijā augsta ranga diplomātu, kurš ir korejietis. Vairāk skatās uz to, ko tu esi spējīgs izdarīt. Pēc Slovēnijas tiku norīkots par vēstnieku Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, kas rūpējās par cilvēktiesību ievērošanu; tur gan daudzi uzdeva jautājumus par manu nokļūšanu šādā apritē. Tajā pašā laikā tas arī bija labs signāls par to, ka Latvijā integrācija sabiedrībā notiek un iespējām nav nekāda sakara ar tautību.

Ciemos pie Bahtijora Hasana, kurš nupat ir kļuvis par Latvijas pilnvaroto vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā. (Foto: Juris Rozenbergs)

– Vai tava tautība tev atvieglo komunikāciju ar citu Āzijas valstu pārstāvjiem?

– Divus gadus esmu bijis Latvijas pārstāvis arī Atomenerģētikas aģentūrā, un tas, ka tu runā attiecīgās valsts pārstāvja valodā, protams, dod plusus, tostarp arī savstarpējā uzticībā. Tolaik tieši bija arī Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienībā, un politikas prioritāte mums bija partnerība ar Austrumiem un Centrālo Āziju. Manas persiešu valodas zināšanas bija diezgan liels pārsteigums, un mani bieži aicināja par vidutāju starp sekretariātu un Centrālās Āzijas pārstāvjiem. Es tiku ievēlēts par šīs organizācijas vadītāja vietnieku. Ņemot vērā, ka tajā ir 173 valstis, Latvijai tas bija diezgan nozīmīgs panākums. Parasti par šādiem amatiem notiek tāda kā stīvēšanās starp eiropiešiem un arābu pasauli, bet man toreiz bija atbalsts no abām pusēm.

– Cik valodās tu runā?

– Man ir princips – ja tu kaut kur uz noteiktu laiku aizbrauc, tad valoda ir zināmā līmenī jāapgūst, citādi tu nevari pilnībā izbaudīt vietējo kultūru un cilvēkus. Arī vietējie informācijas izdevumi un mediji sniedz daudz vairāk informācijas nekā starptautiski informācijas avoti. Es pat to uztveru kā pienākumu, jo tad savu darbu vari izdarīt labāk. Vispirms Zviedrijā es iemācījos zviedru valodu pamata līmenī. Slovēnijā man bija vieglāk, jo tā ir visai līdzīga slāvu valodām. Diplomātam kaut kādā līmenī noteikti ir jāzina arī franču valoda. Neesmu skaitījis, bet kādas septiņas valodas pietiekami labā līmenī es zinu. Tāpēc ar lielu neizpratni skatos, ka cilvēki, kas Latvijā dzīvo trīsdesmit gadu, joprojām nezina latviešu valodu.

– Skatoties uz savu dzimteni un tai līdzās esošajām NVS valstīm, kā tu vērtē to, ka tur pie varas pārsvarā ir bijušo kompartijas sekretāru ģimenes vai kādu klanu pārstāvji un tas viss ir izvērties autoritārismā vai pat anormālā personības kultā?

– Baltija un Centrālā Āzija sāka no dažādām pozīcijām – jums tomēr pagātnē bija nesenāka neatkarība, demokrātija un parlamentārisma pieredze. Mums vēsturiski bija cita pieredze, jo līdz padomju varas izveidošanai Uzbekistānā bija trīs karaļvalstis ar feodālo iekārtu. Nu jau cilvēki pamazām saprot, ka pasaulē nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, un tur notiek pārmaiņas, vismaz Uzbekistānā, Kazahstānā un Kirgizstānā. Deviņdesmito gadu sākumā vietējie cilvēki bija daudz atvērtāki. Atceros, ka piedalījos prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes organizēšanā 1995. gadā. Viņš bija viens no pirmajiem Rietumu valstu līderiem, kas apmeklēja Uzbekistānu, un rezultāts bija arī ļoti laba ekonomiskās sadarbības pakete.

Nesen lielveikalā manu acu priekšā vīrietis sastrīdējās ar sievieti, un viņa sāka raudāt. Viss, man tajā veikalā vairs neko nevajadzēja, un es gāju prom. Vēl sliktāk jūtos, ja raud bērni.

– Kā vērtē to, kas notiek Turkmenistānā? Kad abi tur bijām, Turkmenbaši pie varas bija vien pāris gadu, un jau tad tur cēla zelta statujas un kāra milzīgus portretus pie ministrijām. Tagad tur personības kults ir tuvu Ziemeļkorejas līmenim.

– Ar turkmēņiem gan par to neesmu runājis, bet izskatās, ka cilvēki, tāpat kā Lielbritānijā, ir pieņēmuši faktisku monarhiju – protams, daudz autoritatīvākā formā. Preses brīvība tur ir samazināta līdz minimumam, un tā arī būs viena no manām prioritātēm vēstnieka amatā Apvienoto Nāciju Organizācijā.

No desmit bērnu ģimenes

– Kas bija tavi vecāki, kur tu izaugi, cik tev ir brāļu un māsu? Kāda bija reakcija, kad pateici, ka paliec Latvijā?

– Es nāku no vienkāršas ģimenes, piedzimu nelielā pilsētā Baisunā netālu no Samarkandas. Tēvs bija finansists, nodarbojās ar grāmatvedību un citām līdzīgām lietām, bet mamma visu mūžu strādāja par medmāsu. Ģimenē mēs bijām pavisam desmit bērnu, nu esam palikuši astoņi, jo divas māsas ir mirušas. Vecāku arī vairs nav. Tēvs mani vienmēr ir atbalstījis, tomēr sākumā tā īsti nesaprata, ko es īsti darīšu, kad būšu ieguvis izvēlēto izglītību. Viņš vienmēr cerēja, ka es vēl kaut kur pēc tam iestāšos. Šo viņa cerību esmu piepildījis, jo ieguvu arī juridisko izglītību, kas vēstnieka darbā ļoti noder. Līdz pēdējam brīdim vecāki cerēja, ka atgriezīšos, bet bija arī lepni par to, ko esmu sasniedzis. Ar brāļiem un māsām iespēju robežās tiekamies – gan es aizbraucu, gan viņi pie manis šad tad ciemos atbrauc. Bieži, protams, nesanāk, reizi divos gados apmēram. Radu pulks gan liels. Reiz speciāli skaitījām – mums pa visiem kopā ir 34 bērni.

– Vai tev izdevās piedalīties arī lielajās valsts mēroga kokvilnas novākšanas talkās, kad to laikā vēra ciet skolas un daudzas valsts iestādes?

– Jā, protams. Mēs bijām pilsētas bērni, nekur tuvumā kokvilnu neaudzēja. Sākot ar astoto klasi, mūs sūtīja tālu prom no mājām uz apmēram mēnesi, reizēm pat diviem – atkarībā no ražas un valsts plāna. Tas bija fiziski diezgan smags darbs, taču izpildāmā norma bija reālistiska, un mums arī diezgan labi maksāja.

– Kāda toreiz bija atšķirība starp laukiem un pilsētu un kā tas ir pašlaik?

– Tur arī ir notikušas lielas pārmaiņas, bet tā atšķirība joprojām droši vien ir tuvu tam, kā ir Latvijā. Tolaik satiksme nebija tik laba, preču piedāvājums arī bija daudz sliktāks. Uzbekistānā cilvēku skaits diezgan strauji aug, un tur, kur agrāk bija tikai ciemi, tagad jau ir nelielas pilsētiņas, kurās dzīves apstākļi ir labi. Protams, joprojām ir pietiekami nomaļas vietas, sevišķi kalnos, kur cilvēki dzīvo stipri pieticīgāk.

Kad sapratu, ka Uzbekistānā tobrīd nav neviena cilvēka, kurš būtu mācījies latviešu valodu un nodarbotos ar literāru tulkošanu, izdomāju, ka es to varētu darīt.

– Uzbekistāna pēcpadomju laikos arī ir pieredzējusi visai asiņainus notikumus, ieskaitot opozīcijas demonstrantu apšaušanu Andižānā. Kā tu to uztvēri?

– Es pēc būtības esmu demokrāts un cienu visas pilsoniskās vērtības, ieskaitot pulcēšanās brīvību, tāpēc to uztvēru kā tautas gribas izteikšanas mēģinājuma apspiešanu. Visu patiesību mēs nezinām, varbūt tur apakšā bija arī kaut kas reliģisks, varbūt kādas citas valsts politika, kā to apgalvoja valdība, bet bija sāpīgi to redzēt.

Ciemos pie Bahtijora Hasana, kurš nupat ir kļuvis par Latvijas pilnvaroto vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā. (Foto: Juris Rozenbergs)

– Kad bijām Uzbekistānā, pieredzēju pasākumu – kādam turīgam cilvēkam bija piedzimis dēls, un sešos no rīta tika rīkotas svinības 500 cilvēkiem, kuras nez kāpēc sauca par "svaģbu" (kāzas – krievu val.). Cilvēki nāca dzimtām, katra grupa mainījās ik pa pusstundai, bet pie durvīm stāvēja uzņemošās ģimenes vecajie un fiksēja, kuri ierodas. Kāpēc tā?

– Tā ir tradīcija no seniem laikiem, un to sauc par nahoroš, tulkojumā – rīta plovs. Dēla piedzimšana ir viens no svarīgākajiem dzīves notikumiem, bet no rīta to rīko tāpēc, ka vēl nav karsts. Tad arī neviens nevar pateikt, ka bijis aizņemts, jo jāiet uz darbu. Uzbekistānā vispār dzīve sākas agri, jo cilvēki mostas rīta lūgšanai piecos no rīta. Tad darbojas līdz kādiem pulksten desmitiem vienpadsmitiem, pēc tam jau ir ļoti karsts, un tad dzīve turpinās jau pēc četriem. Vecākie savukārt uzmana, lai ierastos visi, kam būtu šāda cieņa jāizrāda, un pieņemts šādos gadījumos arī dāvināt zināmu naudas summu. Kāda citā dienā būs tāds pasākums citiem, un tad atcerēsies, kurš bija ieradies, kurš ne.

Plovs kazanā no dzimtenes

– Kad tu ienāc savā mājā un aizver durvis, kas tu esi vairāk – uzbeks vai latvietis?

– Mēs mājās ar meitu Loretu runājam latviski, no rītiem skan Radio 1, jo ziņas man ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, un arī domāju es latviski.

– Bet mājās tev tomēr ir Austrumu mēbeles un paklāji.

– Mēs visi tomēr nākam no bērnības, līdz ar ko arī sanāk, ka, neko īpaši nedomājot, pie tā atgriežamies. Tās dažas mēbeles ir atvestas no Uzbekistānas, arī Persijas paklāji uz grīdas ir autentiski, taču uz grīdas mēs, protams, nesēžam. No dzimtenes esmu atvedis īsto plova vārāmo katlu kazanu un arī speciālu nelielu āra pavardu.

– Kādu mūziku tu klausies?

– Pārsvarā latviešu mūziku, "Prāta vētra" man patīk, Ainārs Mielavs arī, klasisko mūziku daudz klausos. Raimonds Pauls ir pats par sevi saprotams.

– Kā ar ēdieniem? Vai meita māk pagatavot kaut ko no nacionālās uzbeku virtuves?

– Brīvdienās mēs vienmēr gatavojam mājās un mainām ēdienus. Man pašam ļoti garšo zivs, un arī Loretai garšo, līdz ar ko tā ir mūsu prioritāte. Kad ir kādas svinības un nāk ciemiņi, gatavojam plovu, šad tad cepam arī uzbeku maizi. Bieži gan ne, jo plovam vajag vismaz četras stundas.

Ciemos pie Bahtijora Hasana, kurš nupat ir kļuvis par Latvijas pilnvaroto vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā. (Foto: Juris Rozenbergs)

– Izstāsti savu plova recepti!

– Mans plovs ir diezgan vienkāršs, es pat teiktu, ka tas ir modificēts eiropeiskai gaumei. Uzbekistānā plovu gatavo tikai no aitas gaļas, un sanāk ļoti trekns ēdiens, bet  esmu pamēģinājis to gatavot, izmantojot teļa vai jaunlopa gaļu, un, manuprāt, iznāk ļoti labi. Galvenais ir ievērot pareizu proporciju, jo visas galvenās sastāvdaļas – rīsi, burkāni un gaļa – jāņem no katra vienu kilogramu. Garšvielas īpaši nemēru – pēc izjūtām. Speciālo plova garšvielu gan vedu no Uzbekistānas, jo te to neesmu redzējis, arī Eiropā ne – žira aug Pamira kalnos. Lieku vēl kinzas sēklas, sāli un piparus pēc garšas. Gatavošanas secība stingri jāievēro: sakarsē eļļu, brūni sacep gaļu un sīpolus, turklāt gaļai jābūt izceptai pilnībā, tad liek klāt burkānus. Eļļu var lietot jebkuru, bet es dodu priekšroku vīnogu kauliņu eļļai. Līdz brīdim, kamēr burkāni gatavi, to visu vajag ik pa brīdim apmaisīt. Tad lieku klāt turku zirņus, un no šī brīža maisīt vairs nedrīkst. Vēl pēc pusstundas tam visam pa virsu uzber nomazgātus rīsus un gaida, līdz tie gatavi. Minūtes divdesmit pirms beigām rīsos var ielikt pāris galviņu ķiploku ar visām mizām. Tā ir tā pamata struktūra, bet katrā Uzbekistānas novadā receptes ir dažādas – liek klāt gan riekstus, gan kaltētus augļus, gan citas sastāvdaļas.

Ciemos pie Bahtijora Hasana, kurš nupat ir kļuvis par Latvijas pilnvaroto vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā. (Foto: Juris Rozenbergs)

– Vai tu nēsā uzbeku nacionālo apģērbu?

– Jā, man ir divi Uzbekistānā šūti halāti. Viens ir bagātīgi izrotāts un domāts svētku reizēm, otrs ir pasēdēšanai ārā – ar kārtīgu oderi, labi noder vēsiem vakariem. Ir arī cepure, tjubiteika, pēc tās vietēji ornamentu zinātāji var noteikt, no kurienes cilvēks nāk un kāda ir viņa nodarbošanās. Halāti var būt visdažādākajās krāsās un arī daudz pasaka par to, no kurienes cilvēks nāk.

– Kā Latvijā veidojās tava ģimenes dzīve? Vai ievēroji uzbeku tradīcijas – ka sievietes tomēr vairāk uztver kā apkalpojošo personālu?

– Manā mājā tā nekad nav bijis, un arī Uzbekistānā šajā ziņā daudz kas ir mainījies. Man ir meita, ar kuru man ir ļoti labas attiecības. Tagad viņai ir draugs, par kuru arī esmu priecīgs. Puisis ir ar labu izglītību un lieliem dzīves plāniem. Ar sievu, kā jau tas dzīvē gadās, pēc desmit kopdzīves gadiem pašķīros, bet meita palika dzīvot ar mani. Ar bijušo sievu mums joprojām ir normālas attiecības, kopīgs bērns tomēr vieno, un dažos kopējos datumos arī tiekamies.

Ciemos pie Bahtijora Hasana, kurš nupat ir kļuvis par Latvijas pilnvaroto vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā. (Foto: Juris Rozenbergs)

– Skatos, mājā valda ideāla tīrība, un tā ir viena no pazīmēm, ka tev nav mājdzīvnieku. Vai arī tieši šodien speciāli piekopi?

– Kādreiz bija suns, bet tagad vairs nevaram ņemt jaunu. Pārāk bieži neesam mājās – kas tad viņu te uzraudzīs? Mēs ar meitu esam pieraduši paši par sevi rūpēties un kopā arī māju uzkopjam. Kad pašķīrāmies ar sievu, viņa vēl bija diezgan maziņa, un es Loretai veltīju ļoti daudz laika, tāpēc ļoti labi saprotamies. Februārī man bija veselības problēmas, viņa mācījās Lielbritānijā, bet teicu, lai nebrauc, viss būs kārtībā. Arī draugi teica – nebrauc, mēs tavu tēvu pieskatīsim. Bet nē, viņa atbrauca un palika ar mani trīs nedēļas. Vai tēvs vēl ko vairāk var vēlēties? Nezinu, varbūt tas man par to, ka savu laimes izjūtu meklēju tieši savā bērnā un savā mājā… Austrumu vīriešiem no bērnības ieaudzina, ka viņu galvenais dzīves uzdevums ir rūpēties par ģimeni un par to, lai visiem ģimenes locekļiem būtu miera sajūta.

– Kuru tu sauktu par savu galveno vājību?

– Sieviešu un bērnu asaras. Pie sieviešu asarām kaut kā drusku esmu jau pieradis savos piecdesmit gados, bet ne līdz galam. Nezinu, kāpēc, bet man tas uzreiz liek justies vainīgam, lai gan tāds neesmu. Pavisam nesen lielveikalā manu acu priekšā vīrietis sastrīdējās ar sievieti, un viņa sāka raudāt. Viss, man tajā veikalā vairs neko nevajadzēja, es gāju prom. Vēl sliktāk jūtos, ja raud bērni.

Es tiku ievēlēts par šīs organizācijas vadītāja vietnieku. Ņemot vērā, ka tajā ir 173 valstis, Latvijai tas bija diezgan nozīmīgs panākums. Parasti par šādiem amatiem notiek stīvēšanās starp eiropiešiem un arābu pasauli, bet man toreiz bija atbalsts no abām pusēm.

– Kāds ir tavs hobijs?

– Apmeklēju sporta zāli – vismaz trīs reizes nedēļā. Kādreiz diezgan daudz peldēju, tad vēl kalnu slēpošana – man Zviedrijā dzīvo labi draugi, es braucu pie viņiem divreiz gadā. Vēl iespēju robežās, kad sanāk, uzspēlēju golfu.

– Kaljanu jeb ūdenspīpi arī uzpīpē, spēlējot nacionālo spēli nardus?

– Nē, nepīpēju un arī spēli nespēlēju. Man labāk patīk kādu labu grāmatu palasīt.

– Austrumos ir ļoti izplatīta auksto ieroču kultūra – vai tev arī mājās ir kāds uzbeku kinžals?

– Jā, kārtīgs uzbeku kinžals man ir, pat vairāki. Tie ir ne tikai dekoratīvas nozīmes, bet arī lietošanai ikdienā – var gan gaļu sagriezt, gan uz mežu līdzi paņemt.

Saistītās ziņas

"Pie aukstās zupas vienkārši jāpierod!" Gabriela no Hondurasas stāsta par pieciem gadiem Latvijā
Rita un Rafaels Terlici: ar itāļu garšu uz Latviju
Vācietis Jorans Šteinhauers, kura suns ir letiņš 4

– Kad pabeigsi diplomāta karjeru un aiziesi pensijā, kur tu gribēsi pavadīt mūža nogali – Latvijā vai tomēr vēsturiskajā dzimtenē?

– Šodien, ja tu man jautā, es tomēr redzu sevi Latvijā. Man ir bērns, un es ceru arī kādu mazbērnu sagaidīt un piedalīties viņa audzināšanā. Un man joprojām ir sapnis… Līdz šim esmu iztulkojis Alberta Bela Būri, Annas Sakses Pasakas par ziediem un Rūdolfa Blaumaņa noveles, bet vēl gribētu pārtulkot Annas Žīgures grāmatu Es stāstīšu jums par Latviju.

– Atgriežoties pie pirmā jautājuma par tava vārda nozīmi – lai laime vienmēr ir kopā ar tevi. Vai tā arī ir noticis?

– Ja vērtēju savu dzīvi pats, tad noteikti. Es daru to, kas man ļoti patīk, man ir mana brīnišķīgā ģimene, ļoti daudz labu draugu un tālumā arī kupls radinieku pulks. Jā, esmu patiesi laimīgs cilvēks!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par No svešā par savējo – Mūsējie III saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".

Citi šobrīd lasa

"Jāmīl arī bez algas" - Sedokova intervijā atbild, vai tiešām jau gadu uztur savu vīru Jāni Timmu 4
Dānis Ēriksens Eiropas futbola čempionāta spēlē tiek hospitalizēts; mačā pēc pārtraukuma uzvar Somija 2
"Vietējie negrib strādāt" - Latvijā ar zemeņu novākšanu mēnesī var nopelnīt līdz 1500 eiro 34
Skatīt visus komentārus

Кошмар в Дании на ЕВРО-2020: футболист Эриксен потерял сознание во время матча и оказался на волосок от смерти 1

Если бы не делали пластику: составлены фотороботы "честно постаревших" Пугачевой и Ротару