Skaļākie un postošākie sprādzieni Latvijā un pasaulē

Izrādās, vēl divi TOP 5 sprādzieni ir bijuši Beirūtas gadījumam līdzīgi kā divas ūdens lāses, jo abi ir notikuši ostās un uz kuģiem. Un arī Latvija nav iztikusi bez līdzīga gadījuma – par laimi, ar daudz vieglākām sekām.

Munīcija Halifaksā un amonija nitrāts Teksasā

Līdz Beirūtas traģēdijai trešais visu laiku spēcīgākais sprādziens bija 1917. gada 6. decembrī Kanādas ostas pilsētā Halifaksā, kur reidā todien iegāja neliels franču kuģis Monblāns. Tā kravas telpās bija slepena krava no Ņujorkas – 2300 tonnu īpaši jaudīgas sprāgstvielas pikrīnskābes, 200 tonnu tola un vēl šādi tādi sīkumi, ko bija paredzēts nogādāt Francijas ostā Bordo armijas vajadzībām. Dodoties ostā, kuģis sadūrās ar pretimbraucošo norvēģu kuģi Lima un aizdegās. Ostas locis, saprotot situācijas bīstamību, vēl mēģināja degošo kuģi izvest no ostas atklātā jūrā, taču nepaguva, un pilsētas tiešā tuvumā norībēja grandiozs sprādziens. Pilsēta praktiski tika noslaucīta no zemes virsas, sagruva visas akmens ēkas un rūpnīcu skursteņi, un tam nopakaļus vēl piekrastes rajonus noskaloja sprādziena izraisīts cunami. Nākamajā dienā vēl uznāca arī sniega vētra, kuras dēļ daudzi drupās iesprostotie cilvēki vienkārši nosala. Kopumā upuru skaits lēšams 1963 bojāgājušajos, 2000 bezvēsts pazudušajos un 9000 ievainotajos, vēl 25 000 cilvēku palika bez pajumtes. Par sprādziena spēku liecina tas, ka 100 kilogramus smagu metāla gabalu pēc tam atrada apmēram 20 kilometrus no pilsētas, divas tonnas smags Monblāna enkura gabals bija aizlidojis trīs kilometru attālumā.

Kad 1947. gadā Teksasas ostā uz kravas kuģa izcēlās ugunsgrēks un uzsprāga 2700 tonnu uz tā esošā amonija nitrāta, sprādziens bija tik spēcīgs, ka detonēja un uzsprāga vēl viens ostā esošs kuģis, uz kura atradās vēl 1000 tonnu šīs vielas. Toreiz bojā gāja teju 600 cilvēku un gruvešos pārvērtās 1000 mājas. Arī šis uzsprāgušais kuģis piederēja Francijai.

Arī Latvijas vēsturē par lielāko rūpnieciska rakstura sprādzienu uzskatāms negadījums uz Latvijas kuģniecības kuģa Ludviks Svoboda 1985. gada 6. martā Ventspilī. Kā jau padomju laikos bija pieņemts, mediji informāciju par šo incidentu noklusēja. Negadījuma cēlonis bija muļķīgs – sākot uzpildīt kuģī dīzeļdegvielu, apkalpe nepārbaudīja, vai tajā ir palikuši benzīna tvaiki no iepriekšējās kravas, turklāt, iespējams, kāds arī turpat blakus uzsmēķēja. Nogranda vairāki spēcīgi sprādzieni, un vismaz puse Ventspils māju palika bez logu stikliem. Ugunsgrēka dzēšanu apgrūtināja ostas akvatorijā izplūdušie un degošie naftas produkti. Ņemot vērā vairākas sprādziena tiešā tuvumā esošas dažādu ķīmisku produktu novietnes un to pārstrādes rūpnīcas, pēc tā laika ekspertu vērtējuma, vienīgi laimīgas sagadīšanās dēļ Ventspils vietā nepalika tikai liela bedre. Traģēdijā gāja bojā četri kuģa apkalpes locekļi, vēl seši cilvēki guva ievainojumus. Ugunsgrēks plosījās it kā “tikai” trīs stundas, bet tā radīto zaudējumu apmēri sasniedza tiem laikiem astronomisku summu – 36 miljonus rubļu. Tolaik pat vesels kolhozs, kas gada laikā spēja nopelnīt kaut vienu miljonu rubļu, skaitījās sociālistiskā darba pirmrindnieks.

Kriminālie sprādzieni

Latvijā ienākot mežonīgajam kapitālismam un sākoties ietekmes sfēru dalīšanai, konkurentu novākšana kļuva par ikdienu. Deviņdesmito gadu sākumā, mainoties varai, par aptuveni 20 sprādzieniem parūpējās arī bēdīgi slavenā Rīgas OMON vienība, taču tiem bija vairāk demonstratīvs raksturs, jo pirmais notika 1990. gada 4. maijā – neatkarības atjaunošanas pasludināšanas dienā. Tomēr tā bija laba skola Latvijas organizētās noziedzības pionieriem, un jau 1991. gadā nodimdēja arī pirmais komerciāla rakstura sprādziens, kad Kaļķu ielas kazino sētas pusē uzspridzināja apmēram 500 gramu trotila; tas notika slēgtā pagalmā, un no logiem šķīrās arī visas apkārtējās mājas.

Par tā laika sprādzienu rekordu varēja kļūt notikums Skrundā, kad pie elektrības augstsprieguma līnijas staba atrada piestiprinātus 11,5 kilogramus trotila. Speciālisti toreiz konstatēja, ka darbojušies diletanti, jo mērķa sasniegšanai (staba nogāšanai) būtu pieticis arī ar puskilogramu. Vēlāk tika noskaidrots, ka tas bijis pirmais organizācijas Pērkoņkrusts terora akta mēģinājums.

Par pirmo sprādzienu Latvijā, kurā gāja bojā cilvēks, kļuva 1994. gada 24. maijā notikušais atentāts pret firmas Dukāts prezidentu Vladimiru Dukātu, kurš gan nodzīvoja vēl sešas dienas un paspēja slimnīcā dot liecības pret varbūtējo savu slepkavu Ivanu Haritonovu. Policijas speciālisti arī uzskata, ka šī ir viena no pirmajām reizēm, kad ticis lietots radio vadāms spridzeklis un plastikāta sprāgstviela; par to liecināja arī deformētās metāla kāpnes. 1994. gads iegājis Latvijas vēsturē ka absolūts rekordists ar 79 sprādzieniem – katrā trešajā gadījumā tika spridzināta automašīna, un visbiežāk šim nolūkam izmantoja kaujas granātas, savukārt munīciju tolaik bez problēmām varēja nopirkt no aizejošās PSRS armijas virsniekiem.

Sprādziens, kuru iekšlietu darbinieki uztvēra kā vislielāko izaicinājumu, notika 1995. gada 18. septembrī policijas iecirknī Purvciems. Nezināmi ļaundari bija novietojuši ļoti spēcīgu spridzekli zem policijai piederošā mikroautobusa tieši policijas sētā. Tika bojātas vēl 11 šajā pašā pagalmā esošās automašīnas, apkārtējām mājām sprādziena vilnis izsita 88 logus. Spridzinātājus tā arī neatrada.

1995. gadā savas mājas liftā 29. augustā tika uzspridzināts bijušais VDK darbinieks, tolaik naftas kompānijas Lat-West-East viceprezidents Sergejs Generalovs. Radio vadāms plastikāta spridzeklis bijis ievietots lifta kabīnes apgaismošanas plafonā. Tas bijis izgatavots ļoti profesionāli, sprādziens bijis vērsts noteiktā virzienā, un pāri bija palicis maz lietisko pierādījumu.

Vēl ļoti nepatīkams sprādziens notika 1995. gada 15. jūlijā Mežaparka estrādē dažas minūtes pirms Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētku noslēguma koncerta. Toreiz no apmēram kilogramu smagā trotila spridzekļa viegli cieta četri cilvēki. Grūti paredzēt cietušo skaitu, ja sprādziens būtu noticis, kad koncerts jau būtu sācis.

1997. gads iegāja vēsturē ar organizācijas Pērkoņkrusts veikto mēģinājumu uzspridzināt tā saukto Uzvaras pieminekli. Šis uzskatāms par sprādzienu, kurā līdz šim izmantots visvairāk sprāgstvielas – aptuveni 30 kilogramu trotila. Pērkoņkrustieši ir mēģinājuši arī uzspridzināt uzņēmuma Rīgas siltums siltumtrasi, spridzekli ievietojuši arī Latvenergo ēkā. Uzvaras pieminekļa spridzināšanas brīdī bojā gāja divi spridzinātāji, atstājot gruvešos arī personu apliecinošus dokumentus.

1998. gada aprīlī nogranda sprādziens pie Rīgas sinagogas, kas izraisīja plašu politisko rezonansi. Noziedznieki bija izmantojuši 1,5 kilogramus smagu plastikāta sprāgstvielu. Pēc četrām dienām notika vēl neliels demonstrācijas sprādziens pie Krievijas vēstniecības.

1999. gadā par skaļāko sprādzienu noteikti atzīstama advokāta Andra Grūtupa biroja apskādēšana – radās gan tikai materiāli zaudējumi, tomēr jāatceras advokāta līdzdalība vairākās skandalozās lietās. Grūtups par sprādziena vaininieku uzrādīšanu bija apsolījis piecus tūkstošus latu, taču vainīgos tā arī neatrada.

Divus no tā gada sprādzieniem neapšaubāmi var uzskatīt par diversijas aktiem: zemessardzes lidmašīnas AN-2 uzspridzināšanu Spilves lidlaukā, izmantojot 100 gramus trotila, un degvielas cisternas spridzināšanu Mangaļu stacijā. Tur nezināmi ļaundari bija izmantojuši 800 gramu trotila, un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ spridzināšana neizvērtās par ekoloģisku katastrofu.

2000. gada sprādzieni guva vislielāko rezonansi. 17. augustā viens pēc otra uzsprāga divi universālveikala Centrs somu glabātavā novietoti spridzekļi. Ievainojumus guva 28 cilvēki, no kuriem trīs cieta ļoti smagi, un viena sieviete slimnīcā nomira. Par iespējamo saistību ar šo noziegumu uz astoņiem gadiem notiesāja kādu Leonardu Buteli, taču tiesas process neizskatījās pārliecinošs un tā arī nedeva atbildes uz jautājumiem ne par sprādziena tiešajiem izpildītājiem, ne tā pasūtītājiem.

Krimināla rakstura sprādzieni kļuva arvien retāki, un to skaits vairs nepārsniedza desmit gadījumus gadā. Tos savstarpējiem norēķiniem izmantoja pārsvarā noziedzīgie grupējumi. Kā izņēmums pieminama tā laika Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča automašīnas uzspridzināšana 2007. gadā. Viņš guva smagus kāju ievainojumus, taču izdzīvoja.

Par tādu kā deviņdesmito gadu atbalsi sprāgstvielu eksperti uzskata sprādzienu Rēzeknē šā gada 20. aprīlī, kad dzīvojamo māju rajonā piecos no rīta uzsprāga mikroautobuss. Sprādzienā cieta vēl piecas automašīnas un daudzi apkārtējo māju logi. Pēc ekspertu domām, arī šajā reizē tika izmantota vecā labā metode – granātas pamešana zem automašīnas.

Melno racēju potenciālie draudi

Tas, ka valstī šobrīd tiešā un pārnestā nozīmē ir relatīvs klusums, nenozīmē, ka mēs esam pilnībā pasargāti no traģēdijām – tā sarunā ar Deviņvīriem saka viens no Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes ekspertiem.

Valstī lielākā problēma šajā jomā ir tā sauktie melnie racēji – cilvēki, kuri mežos, bijušo kauju vietās vai poligonos, dažādu mērķu vadīti, meklē nesprāgušus lādiņus. Tieši ar viņiem ir saistīti nelaimes gadījumi, kas notiek šāviņu izjaukšanas brīdī.

“Tie skati, ko mēs esam redzējuši, uzdzen šermuļus. Iedomājies, piecstāvu māja, vidējā kāpņu telpa, pirmais stāvs – un no dzīvokļa mēs iznesam 380 sprādzienbīstamus priekšmetus. Tas bija šogad, un to cilvēku mēs kopā ar policiju aizturējām, kad viņam automašīnas bagāžniekā bija 250 kilogrami lādiņu, ar kuriem viņš mierīgi bija pārvietojies pa ceļiem, ieskaitot braukšanu pāri Ķeguma HES. Mēs visus krājumus konfiscējām, pagāja divas nedēļas, un viņš atkal internetā tirgoja spridzekļu sastāvdaļas,” stāsta eksperts. “Jau iegūstot šos kara laika spridzekļus, šādi cilvēki pārkāpj likumu. Pēc tam viņi tos vēl tīra, un ir jautājums, kur tad tiek likta sprāgstviela. Paliek tukši šāviņu korpusi, kurus mēģina notirgot internetā kolekcionāriem; teorētiski tie nav bīstami, un ekspertīzi mēs pat netaisām, bet kā munīcijas sastāvdaļa arī tie ir aizliegti priekšmeti.”

Eksperts uzskata, ka privātpersonu rokās joprojām ir vairāki simti kilogramu sprāgstvielu: “Lielākais objekts, ko mēs esam izņēmuši kratīšanu laikā, ir 500 kilogramu aviobumba, un tas cilvēks to visā nopietnībā bija sācis arī attīrīt. Mums, piemēram, ir viens pastāvīgais klients, pie kura mēs ar kratīšanām esam bijuši vismaz reizes astoņas. Ir tā – mēs aizbraucam, piekraujam pilnu kravas auto ar visiem iespējamiem šāviņiem, aizbraucam pēc mēneša un atkal piekraujam pilnu auto. Viņš pats jau entās reizes saspridzinājies, viņam galvā ir šķembas, viena roka ir sakropļota, bet viņš vienalga turpina.”

“Melno racēju” galvenais mērķis, protams, ir iegūt dažādus apbalvojumus, monētas, sadzīves priekšmetus un ieroču detaļas, kam ir labs noiets. Tirgo arī attīrītus šāviņus – tos Ebay izsolēs pērk pārsvarā kolekcionāri ārpus Latvijas un par diezgan nopietnām naudas summām. Ir vēl neliela kategorija, kuri darbojas Cekulē vai bijušo kauju vietās un iegūst šāviņus krāsaino metāla dēļ, taču tur finansiālais ieguvums ir niecīgs – lai iegūtu kilogramu vara, ir jāizjauc vismaz pieci šāviņi. Savukārt par labi saglabājušos un attīrītu šāviņu vai mīnu var dabūt jau 250 eiro. Protams, pārdodamos priekšmetus “melnie racēji” neitralizē paši, kā nu māk, un tieši šis process tad arī ir lielākā problēma. Pirms pāris gadiem tāda “tīrītāja” darbošanās reizē sprādziens izgāza dzīvokļu starpsienu – par laimi, kaimiņu tobrīd nebija mājās.

Pirms vienpadsmit gadiem nogranda sprādziens Miera ielā Rīgā piecstāvu mājas pagrabā. Kārtējais racējs bija atstiepis mājās 150 milimetru šāviņu un izdomājis to pārzāģēt, lai iztīrītu. Viņš to bija darījis ar metāla elektrisko ripzāģi, ko savai drošībai bija piesējis pie pusotra metra gara koka brusas. Zāģējot gāja vaļā sprādziens – iznākumā zāģis izdzīvoja, bet cilvēks ne. Labi, ka māja bija Ulmaņlaikā būvēta un nesabruka, taču pirmajā stāvā esošās zobārstniecības prakses dakteri un apmeklētāji pārdzīvoja pamatīgu izbīli.

Pirms pāris gadiem Saulkrastos uzsprāga profesionāla pirotehniķa privātmāja, aiznesot četru ģimenes locekļu dzīvības. Kā saka eksperts, tā bijusi acīmredzama nolaidība – māja bijusi vienkārši piebāzta ar pirotehniku, kaudzēs sakrauta, tā glabāta pat apkures telpā.

Šobrīd Latvijā ir tikai trīs attiecīgās specializācijas eksperti, un pagājušajā gadā vien viņi ir izpētījuši tūkstošiem dažādu sprādzienbīstamo priekšmetu, kuros kopējais sprāgstvielu daudzums bija 860 kilogrami. Turklāt tagad ne visi atradumi tiek vesti uz ekspertīzi, daudzus iznīcina uzreiz.

Par sprādzieniem Beirūtā eksperts saka: “Noskatījos un visu nakti nevarēju aizmigt, domājot par dažādām versijām. Runājot par amonija nitrātu – tas tīrā veidā nav detonācijas bīstams (Deviņvīri par to pārliecinājās, pataustot to dabā ekspertīzes ēkas pagrabā), bet sešu gadu laikā tas varēja tikt arī piesārņots. Un, ja tur blakus ir glabāta pirotehnika un vēl veikti metināšanas darbi, tad arī notika tā, kā notika. Cik saprotu, tieši šis amonija nitrāts ir bijis ļoti augstas koncentrācijas viela, un tas arī izskaidro sprādziena stiprumu. Zinot to, ka Rīgas ostā ir atļauts vienlaikus uzglabāt 90 tūkstošus tonnu šīs vielas, sajūta ir diezgan neomulīga...”