Robins Huds izdemolē Rendas baznīcu, Raimonds Pauls nobīda malā Vladimiru Visocki: atskats uz leģendāru latviešu mākslas filmu

Savukārt kino darbinieku atmiņās minēts, ka filmas uzņemšanas laukumā poļu kaskadieri brīnumainā kārtā izglābušies no padomju aktieru raidītajām bultām. Šajā filmā arī tika atļauts PSRS Kompartijas kongresa delegātei un padomju deputātei tēlot teju vai “palaistuvi”, kura ielaižas slepenos mīlas sakaros ar katoļu mūku.

1975. gadā krievu režisora Sergeja Tarasova spēlfilmā, kas tapa pēc Kirila Rapoporta scenārija, spēlēja tālaika latviešu aktieru zieds (gan esošais, gan topošais) - Regīna Razuma, Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Romualds Ancāns, Ints Burāns, Mirdza Martinsone, Mārtiņš Vērdiņš, Juris Strenga un citi. Piemēram, Romualdam Ancānam jeb Giluču Jezupam no “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” Villija Statlija tēlojums šajā filmā bija pirmā kinoloma. Filmas galveno tēlu Robinu Hudu gan tēloja krievu aktieris Boriss Hmeļņickis, kurš slaveno angļu folkloras varoni tēloja arī “Rubina Huda bultu” otrajā sērijā – “Balādē par drošsirdīgo bruņinieku Aivenho”, kas pēc vairākiem gadiem tika uzņemta jau citā studijā – Maskavas “Mosfiļm”. Padomju laika kinoskatītājam Hmeļņicka tēlojums gan vairāk palicis atmiņā ar kapteiņa Granta tēlojumu Ukrainā, Odesas kinostudijā, 1985. gadā uzņemtajā filmā pēc slavenā Žila Verna romāna motīviem “Meklējot kapteini Grantu”.

Padomju cenzori liek Raimondam Paulam izkonkurēt Vladimiru Visocki

Šajā aktieru plejādē vajadzēja būt arī slavenajam krievu aktierim un bardam, „nemiera garam” Vladimiram Visockim (1938-1980), kurš tā arī šajā Rīgas kinostudijas filmā parādījās tikai 12 gadus pēc tās pirmizrādes Padomju Savienības kinoteātros. Leonīda Brežņeva stagnātiskais režīms jau bija atbīdīts malā, sākusies Mihaila Gorbačova iedibinātā “glasnotj” (atklātība) un tautai arī varēja sākt parādīt slepenajos arhīvu plauktos nobēdzinātos kinodarbus.

Pirmkārt, Visockim filmā bija paredzēta Āksta loma, bet to viņš tā arī nenospēlēja (loma tika uzticēta krievu aktierim Jurijam Kamornijam). Tieši filmēšanas laikā  Visockim piešķīra vīzu uz Franciju, lai viņš varētu doties pie savas sievas – franču aktrises Marinas Vladi, un padomju laikā jau nevarēja braukāt pāri robežām šurpu turpu, kad ienāk prātā – bija jābrauc tieši tad, kad laida, jo citu iespēju vairs varēja nebūt. Otrkārt, Visockis “Rubina Huda bultām” bija sacerējis sešas balādes, kuras no “aprites” izņēma PSRS galvenais kinocenzors – „Goskino”. Tolaik “Goskino” vēstulē Rīgas kinostudijas direktoram Henrikam Lepeško rakstīja, ka Visocka balādes ir tēmas „svešķermenis” un tās nav piemērotas romantiskai piedzīvojumu žanra filmai. Visocka balādes padomju iekārtai bija pārāk dumpinieciskas! Rezultātā filmas muzikālo ietērpu pasūtīja maestro Raimondam Paula, kura radītās romantiskās mīlas dziesmas filmas latviešu versijā iedziedāja Aija Kukule un Viktors Lapčenoks.

Vladimira Visocka “izņemšanu” no filmas var uzskatīt par tās, kinokrotiķu nelutinātā darba, vēl lielāku izgāšanos, vismaz tā zaudēja daudzmiljonu krievu auditoriju, kura tolaik bija nenoliedzama Visocka fane. Sākotnējā filmas versija bija iecerēta kā muzikāla vēsturiska spēlfilma, kuras “pievilkšanas spēks” tieši būtu Visocka balādes. Visockis tās arī ierakstīja Rīgā Aļņa Zaķa vadītā Latvijas televīzijas un radio estrādes orķestra pavadījumā. To nomaiņa ar Raimonda Paula romantiskiem mīlas meldiņiem tā īsti filmā neiederējās.

Vladimira Visocka “Balāde par brīvajiem strēlniekiem” (no filmas “Balāde par drošsirdīgo bruņinieku Aivenho”):

Tomēr Visocka balādes nebūtībā neaizgāja. Četras no tām iekļāva filmas turpinājumā – “Mosfiļm” studijas 1983. gadā uzņemtajā “Balādē par drošsirdīgo bruņinieku Aivenho”, bet, diemžēl, jau pēc Visocka nāves. Jāteic, ka “Robina Huda bultu” turpinājumā arī filmējās pāris latviešu aktieru – Pēteris Gaudiņš, kurš tēloja bruņinieku Aivenho, un Romualds Ancāns karaļa Ričarda Lauvassirds lomā.

Raimonda Paula dziesmu filmā “Robina Huda bultas” dzied Viktors Lapčenoks:

Raimonda Paula dziesmu filmā “Robina Huda bultas” izpilda Aija Kukule:

1987. gadā “Rubina Huda bultas” oriģinālo versiju ar Visocka balādēm aktiera un mūziķa 50. dzimšanas dienas sakarā izrādīja PSRS Centrālā televīzija. Tagad pa pasauli (globālajā tīmeklī) klīst divas “Robina Huda bultu” versijas: viena, īsākā, ar Raimonda Paula melodijām un otra, garākā, ar Vladimira Visocka balādēm.

Robins Huds Rendas baznīcā izlauž solus un to pieber ar smiltīm

Otrs stāsts, kas par šo filmu tika noklusēts padomju laikā saistās ar 1785. gadā celto Rendas baznīcu (Kuldīgas novadā). Komunistiskais režīms Rendas draudzi 1971. gadā piespieda pašlikvidēties un dievnamu atstāt. Tomēr vairs nebija trakie Staļina un tam sekojošie Hruščova ateistiskās histērijas gadi, kad baznīcu ēkas tika grautas, spridzinātas un dedzinātas. Rendas baznīcu tā vienkārši arī nevarēja nolīdzināt līdz ar zemi, jo tā bija pasludināta par vietējās nozīmes arhitektūras pieminekli. Lielu daļu no baznīcas interjera nodeva muzejiem, bet pati ēka – ar apmēbelējumu (soliem, ērģelēm un citu) tā vienkārši palika aiz slēgtām durvīm, neviena neapsaimniekota. Līdz ieradās Rīgas kinostudijas filmēšanas grupa…

Maskavas televīzijas “Moskva 24” stāsts par filmu “Robina Huda bultas” (krievu valodā):

Kā zināms, Rubins Huds bija nadzīgs baznīckungu apkarotājs. Un kā vietu viņa “bezdievības” izgājienam izvēlējās tieši Rendas baznīcu. Lai varētu uzfilmēt pienācīgos skatus laulību ceremonijai, kuru pārtrauca drošsirdīgais angļu razbainieks, baznīcā izlauza solus un tajā izbēra smilšu kalnus. Kā stāsta vietējie, vēl vairākus gadus pēc filmēšanas no baznīcas izmestie soli mētājušies dievnama apkārtnē. Tā nu Rubins Huds pabeidza baznīcas postīšanu, no kuras beigu galos palika vien pliki mūri.

Pateicoties dziesminiecei Austrai Pumpurei pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu pašā sākumā sāka domāt par Rendas baznīcas atjaunošanu. Viņa Rendā pie piegružotās baznīcas sliekšņa sniedza Imanta Kalniņa dziesmu koncertu. Austra Pumpure vietējo ciema padomi pārliecināja, ka baznīcā ir brīnišķīga akustika un tajā jāierīko koncertzāle (draudze, kura ēku atkal varētu atjaunot Dievam par godu jau vairāk kā desmit gadus nepastāvēja, un diez vai tajā laikā padomju vara būtu pieļāvusi celtnes atjaunošanu reliģiskām vajadzībām, tā kā vienīgā civilizētā iespēja bija namu atjaunot kā kultūras celtni). Baznīcu pamazām sakopa un pēc kāda laika tā atkal bija ļaužu pārpilna, jo tur otro reizi Rendā koncertu sniedza Austra Pumpure. Tomēr baznīcu tā arī par koncertzāli nepārvērta, drīz vien sākās Atmoda un par Rendas baznīcas saimniekiem 1989. gada martā atkal kļuva luterāņu draudze.

Beigās jāpiebilst, ka ne jau visa filma tika uzņemta Kurzemē. Daļa kaujas skatu, kur aktierus aizstāja poļu kaskadieri tika uzņemta Polijā. Bet ne jau viss kaskaderiem izdevās un bija pa prātam galvenās lomas tēlotājam Borisam Hmeļņickim, kurš (tāpat kā viens otrs viņa kolēģis) daudzus trikus neuzticēja dublieriem-kaskadieriem. Aktieri paši esot šaudījušies ar bultām un Krievijā publicētajās atmiņās par filmas uzņemšanu varam atrast arī šādus vārdus: “Tikai brīnumainā kārtā visi palika dzīvi!” Aktieri no saviem lokiem raidīja bultas poļu kaskadieru virzienā, kuriem ar no koka dēļiem pagatavotiem zem apģērba paslēptiem aizsargiem no tām vajadzēja mēģināt pasargāties

Kompartijas delegātes frivolā mīlas dēka un kinostudijas detektīvs

Var teikt, ka kinokritika “Rubina Huda bultas” teju nolīdzināja līdz ar zemi. Tomēr 1976. gadā tā bija 11. visskatītākā filma PSRS – togad to noskatījās 29 miljoni cilvēku. Vienkārši ierindas kinoskatītājs nezināja patieso filmas vēsturi, ko, protams, it labi pārzināja kinoprofesināļi. Iespējams, filma arī kinematogrāfiski nebija slikta, bet kinospeciālisti to neatļāvās nolikt uz kinosasniegumu augstākā plauktiņa tādēļ, ka padomju brutālā cenzūra jeb nomenklatūra to bija “izvarojusi”.

Interesants ir arī stāsts, kā līdz mūsdienām saglabājusies filmas orģinālā versija ar Vladimira Visocka balādēm. Viena Rīgas kinostudijas montāžistēm atļāva (varētu pat teikt – piespieda nozagt) filmas oriģinālo kopiju paslēptu zem apģērba no kinostudijas ēkas iznest filmas režisoram Sergejam Tarasovam, kurš līdz pat šai dienai neesot redzējis filmas cenzēto versiju ar Raimonda Paula dziesmām. Jāteic, ka Rīgas kinostudijā pirms 45 gadiem strādāja īsti Vladimira Visocka fani. Tolaik speciāli no Maskavas uz Rīgu atkomandēja kinomontāžistu, kura uzdevums bija no “Robina Huda bultām” izgriezt Visocka balādes, jo Rīgas kinostudijas darbinieki to attiecās darīt. Var uzskatīt, ka šīs filmas sakarā Rīgā izvērtās savdabīgs radošās inteliģences protests pret padomju cenzūru.

Latviešu skatītājiem filmā interesanti bija vērot arī Vijas Artmanes (“prasta” provinces sieva Kēta) un Eduarda Pāvula (mūks Tuks) mīlas ainas, jo tā bija abu zvaigžņoto aktieru “atgriešanās jaunībā” – pirms 25 gadiem abi uz Dailes skatuves taču bija spēlējuši galvenās lomas  Šekspīra “Romeo un Džuljetā”. Arī tālaika latviešu skatuves karaliene Vija Artmane atļāvās spēlēt ne visai atbilstīgu lomu, kas pieklātos padomju deputātei, PSKP kongresa delegātei un Rīgas kinostudijas mākslinieciskās padomes loceklei. Viņa tēloja “prastu lauku sievu-kalponi jeb bābu”, kas ielaidusies nepiedienīgā mīlas dēkā ar izvirtušu katoļu mūku. Aizkadrā sprieda, ka šī bija reta reize, kad cenzori pieļāva, ka kompartijas kongresu delegāte varēja spēlēt tik frivolu un “nepiedienīgu” lomu. Bija runas, ka tolaik kinocenzori Artmanei pakratījuši ar pirkstu – šoreiz atļāvām, bet vairāk tev tādu lomu nebūs!

Rīgas kinostudijas mākslas filma “Robina Huda bultas” oriģinālā versija ar Vladimira Visocka balādēm (krievu valodā):

Īs sakot - šīs filmas arheoloģija ir daudzkārt interesantāka un aizraujošāka nekā viens no daudzajiem, šai ziņā neveiksmīgajiem, tapušajiem Rubina Huda rimeikiem.