Latvijas noslēpumi: Āgenskalna serde un tās autors

“Āgenskalna tirgus ir ievērojama ēka gan arhitektoniski, gan funkcionāli. Šmēlinga projektēta, šī ir otrā slēgtā tirgus ēka Rīgā; pirmā ir viņa projektētais Vidzemes jeb tolaik Aleksandra vārdā nosauktais tirgus. Āgenskalnā izpildīta Šmēlingam raksturīga arhitektūra – sarkani ķieģeli ar gaišu apmetumu. Līdzīgā paņēmienā viņš projektēja arī skolas, ugunsdzēsēju depo, sabiedriskās ēkas,” skaidro cienījamais arhitekts un arhitektūras vēstures pētnieks Jānis Krastiņš, viena no viņa 27 grāmatām ir Rīgas arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings. “Tirgus agrāk katrā pilsētā bija centrālā vieta. Pilsētas centrs, sākums, tam bieži blakus bija rātsnams vai baznīca. To var redzēt arī Āgenskalna piemērā, jo, kamēr tirgus ēka funkcionēja, tā nekad nezaudēja savu nozīmību. Ēka veiksmīgi iekļaujas kopainā, ir funkcionāla, pamanāma – tā Āgenskalnam ir viena no būtiskākajām ēkām, varētu teikt – seja. Nākamajā gadā tiks pārskatīts Latvijas arhitektūras pieminekļu saraksts, un Āgenskalna tirgus ēka noteikti būs vienā no augstākajām kategorijām,” sola Krastiņš.

Slēgts pēc 93 gadiem

Pēc 93 gadu darbības 2018. gada janvārī Āgenskalna tirgu slēdza sliktā tehniskā stāvokļa dēļ. Neilgi pēc tam tirgu savā īpašumā pilnībā pārņēma Rīgas domes Īpašuma departaments, bet pirms tam to bija nomājis AS Rīgas Centrāltirgus, pareizāk – tā apakšnomnieks SIA Rovex, kuru Centrāltirgus nu vainoja pie tirgus ēkas nolaišanas līdz kritiskam stāvoklim. Dome, izsolot jaunās nomas tiesības, lēma, ka investoram tirgu pilnībā vajadzēs atjaunot trīsarpus gadu laikā. Pieteicās tikai viens kandidāts, kurš arī ieguva tiesības turpmākos 30 gadus nomāt Āgenskalna tirgu un tam piegulošo teritoriju, – SIA Kalnciema iela. Brāļi Dambergi bija vienīgie, kuri riskēja, lai saglabātu ne tikai seno Daugavas kreisā krasta tirgus vietu, bet arī Latvijas kultūras kanonā iekļautā arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga mantojumu.

Tirgošanās Āgenskalnā notika vēl pirms Šmēlinga projektētās ēkas būvniecības – sākotnēji tirgus atradās Kalnciema un Sētas ielas stūrī, taču 1893. gadā Rīgas pilsētas valde vēlējās veco tirgu likvidēt un ierīkot jaunu – lielākā laukumā. 1898. gada 1. janvārī to atvēra vietā starp Nometņu, Zeļļu un Bāriņu ielām. 1911. gadā Nometņu ielā 64 sāka būvēt tirgus paviljona ēku. Tās celtniecību aizkavēja Pirmais pasaules karš, tāpēc to pabeidza tikai 1924. gadā, bet tirgu atklāja 1925. gadā. Paviljona platība ir gandrīz 4160 kvadrātmetru, bet piegulošā teritorija – divreiz lielāka.

Trīsdesmit sešus gadus Rīgas arhitekts

Reinholds Georgs Šmēlings (1840–1917), kurš teju 40 gadus bijis Rīgas pilsētas arhitekts, projektējis daudzas sabiedriski nozīmīgas galvaspilsētas ēkas – vismaz 25 skolas, trīs slimnīcas, divus tirgus, piecus ugunsdzēsēju depo, bērnudārzus, kultūras un sporta iestādes, kā arī daudzus īres namus. Līdz mūsdienām Rīgā ir saglabājušās gandrīz 100 viņa iecerēto ēku; liela daļa ir iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts vai vietējas nozīmes pieminekļi.

Pēc privātas pamatskolas absolvēšanas viņš Sanktpēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā studēja mašīnbūvi. Veselības dēļ studijas pārtrauca, tāpēc sāka mācīties Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas zīmēšanas klasē. 1858. gadā viņš iestājās Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā un sāka strādāt pie slavenā arhitekta Ludviga Bonšteta, kurš cita starpā ir pielicis roku pie Latvijas Nacionālās operas ēkas. Šmēlings Mākslas akadēmiju absolvēja ar zelta medaļu un ieguva stipendiju ārzemju ceļojumam – četrus gadus stažējās Itālijā un Vācijā. Atgriežoties no ceļojumiem, Šmēlings strādāja Sanktpēterburgā un Krimā, līdz 1879. gadā pieņēma uzaicinājumu kļūt par Rīgas pilsētas arhitektu. Šajā amatā viņš pavadīja 36 gadus – no 1879. līdz 1915. gadam, kad aizgāja pensijā, bet divus gadus vēlāk – nomira. Viņa dēls Aleksandrs Šmēlings arī pabeidza Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un kļuva par arhitektu.

90. gadu prese raksta

Āgenskalna tirguskņada

Alda Rudzīte, Neatkarīgā Cīņa (1992, Nr. 70, 30. aprīlī)

Vakarrīt tur patiesi valdīja liela rosība. Rindās gan veci, gan jauni. Liela pensionāru piekrišana bija kārniem cāļiem, ko pārdevēji, apjukumā nodēvējuši par vistām, tirgoja par 36 rubļiem kilogramā. Blakus cāļu kuslajām miesām izliktā cūkgaļa par 96 rubļiem gan pircējus nekārdināja. Kā ne, ja netālu tikai mazliet kaulainākus cūkgaļas gabalus saimniece tirgoja par 50 rubļiem. Tiem, kam kārojās laba karbonādes gabala, nācās šķirties no 120 līdz 130 rubļiem par kilogramu, toties gaļiņa uz goda. Sirma pensionāre, uzzinājusi, ka par nosvērtajām ceptajām zivīm jāmaksā pieci rubļi, apmierināti pamāj un saka, lai tad piemetot klāt vēl zivtiņu, un sāk skaitīt sīknaudu un rublēnus. Svaigās reņģes par 15 rubļiem kilogramā pazūd kā sniegs piesaulē. Toties maltai gaļai (81 rublis kg) piekritēju maz.

Pie biezpiena kannām rinda garu garā. Trīsdesmit seši rubļi kilogramā, garšīgs, no Bauskas vests, – rosās apaļīga pārdēvēja. Pagaršojiet, ja neticat, viņa atvēl neapmierināti rūcošam večukam. Nogaršojis biezpienu, vectēvs jau krietni laipnāk atņurd: no tik maza gabaliņa jau neko nevar saprast. Seja gan liecina, ka manta laba.

Tantiņas, kas tirgoja paštaisītu biezpienu, gan no pircējiem prasīja 60 rubļu par kilogramu, un rindas nekādas. Lieldienas pagājušas, un olas pacietīgi gaida savus pircējus. Tikai 2 rubļi 80 par oliņu. Gluži cita aina pie mašīnas tirgus pagalmā. Tur jaunekļi to pašu preci tirgo par 2,40 un 1,80 rubļiem. Var jau būt, ka tās bija pērngada olas tik lētas, bet pircējus šī varbūtība nesatrauca.

Svaigi gurķi par 30, svaigi kāposti par 18, sīpoli 12 līdz 20 rubļiem kilogramā. Ķiploki par 120, cukurs par 65 rubļiem kilogramā, zīdaiņu ēdiena maisījumi par 45 līdz 90 rubļiem par kārbu. Arī rozes (12 līdz 40 rbļ.) un frēzijas (4 līdz 10 rbļ.), narcises (2 līdz 7 rbļ.) un izplaucēti zari (1 līdz 5 rbļ.). To visu un vēl daudz citu vērtīgu lietu tikpat lēti vai dārgi kā veikalā var nopirkt Āgenskalna tirgū. Ja ir nauda.