Latvijas noslēpumi: kā pareizi bija jāģērbjas Pirmajos vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos 1873. gadā

Iespējams, tāpēc jautājums par pareizu vai nepareizu tērpu izvēli nebija aktuāls. Taču, gatavojoties jau trešajiem svētkiem 1888. gadā, rīcības komiteja nosprieda, ka nāktos celt godā tautas mantojumu un dziedātājiem vilkt tautastērpus. Bet – kādus, kura novada un kā komplektētus? Par to nojausma bija aptuvena, tāpēc izcēlās lieli strīdi. Beigās tomēr uzvarēja demokrātija, un katrs novads ieradās savos tautastērpos.

Taču strīdi par pareizu un nepareizu tautastērpu ar to nebeidzās, bet tikai sākās! Ja aplūkosim divdesmito un trīsdesmito gadu tautumeitas, fotogrāfijās redzēsim pilnīgi visu iedomājamo un neiedomājamo vienuviet.

Ne velti Latvju rakstu veidotājs Rihards Zariņš 1926. gadā pirms VI Dziesmusvētkiem rakstīja: “Aiz tautas nezināšanas un nepareizu paraugu izplatīšanas plašākās aprindās sāk ieviesties aplami un sagrozīti jēdzieni par mūsu skaisto un dažādībām bagāto tautas uzvalka izskatu.

Tā, piemēram, pateicoties nepareiziem paraugiem, sāk nēsāt vaiņagus, uzmauktus uz pieres līdz uzacīm, uzvalkus pasūtinot S. N. Ligas darbnīcās, prasa pēc garnitūras, t. i., villainēm un krekliem ar vienādu un raibu rakstu. Tādas garnitūras mums nemaz nav bijušas.

Mūsu bagātība un īpatnība jau taisni ir tā, ka katram uzvalka piederumam ir citāds raksts. Ja villaines raksts raibs (t. i., daudzkrāsains), tad krekls ieturēts vienā krāsā, bet josta citā krāsā un rakstā. Tāpat aplami ir saspraust Vidzemes villaini pēc Rucavas vai Nīcas veida…”