Kaut man Daliņa kājas būtu... Atklāti par izcilā soļotāja Jāņa Daliņa dzīvi

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latviju bija pārņēmusi īsta Daliņmānija – par viņu rakstīja prese, par viņu dziedāja dziesmas, par viņu izdeva grāmatas. Kā nekā Daliņš tika vērtēts kā labākais soļotājs pasaulē. Savas karjeras laikā dažādās distancēs viņš sasniedza septiņus pasaules rekordus, nemaz nerunājot par Latvijas rekordiem – to bija četrdesmit.

Viņš bija pārsteidzoši daudzpusīgs un izturīgs – soļoja gan sprintu, gan maratonu, reizēm vienā nedēļā piedalījās pat trīs sacensībās. Daliņš regulāri pārspēja iepriekšējos rekordus, turklāt paveica to bez jebkādām zināšanām par moderniem treniņiem. Un Daliņš tika visādos veidos godināts, piemēram, par godu leģendārajam sportistam tika izdota grāmata Kā Jānis Daliņš kļuva pasaules slavens soļotājs un sacerēta dziesma:

 Ak, kaut man Daliņa kājas būtu,

Divdesmit kilometrus kurām soļot nieks.

Dziesma tika iekļauta pašā pirmajā Rīgas radiofona izdotajā skaņuplatē.

Tiek uzskatīts, ka tieši ar Jāni Daliņu nopietni sākās modernā sporta attīstība Latvijā. Pateicoties viņam, sports kļuva par sabiedrībai nozīmīgu parādību, par svarīgu tautas ikdienas un svētku sastāvdaļu. Turklāt Daliņš bija paraugs un piemērs arī ārpus sporta – viņš bija mīlošs vīrs, gādīgs tēvs un strādīgs jaunsaimnieks. Un vēl – liels Latvijas patriots un 8. Valmieras aizsargu pulka pārstāvis. Trīsdesmitajos gados viņš bija Latvijas sīkstuma, neatlaidības un uzvaras gribas simbols.

Pārsteigums visiem

Jānis Daliņš piedzima 1904. gada 5. novembrī mežsarga ģimenē Valmieras pagasta Jaunbrenguļos. Ģimenē viņš nebija vienīgais bērns – tajā auga un skolojās brālis Roberts un māsa Marta. Savu pirmo rūdījumu nākamais olimpiskais vicečempions ieguva, strādājot lauku darbos tēva saimniecībā un kājām mērojot garus kilometrus uz skolu.

Pārmaiņu virpulī ģimeni ierāva Pirmais pasaules karš, sekoja jaunās valsts – Latvijas Republikas – veidošanās gadi. Pēc Valmieras vidusskolas absolvēšanas Jānis turpināja strādāt tēva mājās – palīdzēja ģimenei saimniecības darbos. Ar laiku viņam radās interese par maz zināmo sporta veidu soļošanu. Paraugs jaunietim bija vietējais sportists, soļotājs Alfrēds Dūrens, kuru Jānis ļoti vēlējās pārspēt.

Līdzās darbiem tēva saimniecībā Jānis sāka intensīvi trenēties – soļoja pie katras izdevības. Treniņi lielākoties notika ārpus Valmieras, turklāt Daliņš bija soļošanas autodidakts, tāpēc viņa pirmā uzvara visiem bija pārsteigums. Daliņa pirmais starts notika 1927. gada 27. maijā Valmierā, Limbažu ielas sporta dārzā. Toreiz kvorumam pietrūka viena dalībnieka, un Daliņš pieņēma uzaicinājumu piedalīties divu kilometru soļojumā. Savās pirmajās sacensībās viņš sensacionāli uzvarēja, apsteidzot Latvijas rekordistu Alfrēdu Dūrēnu. Viens otrs līdzjutējs pat bija pārliecināts, ka Daliņš ir šmaucies – nevis soļojis, bet skrējis.  

Taču drīz vien skeptiķu runas apklusa – tās nomainīja sajūsma un atbalsts. Pēc debijas Valmierā sekoja nākamie veiksmīgie starti, kuros Daliņš uzskatāmi nodemonstrēja savu perfekti tīro un izkopto soļošanas tehniku. Jau pēc pāris mēnešiem, 1927. gada augustā, viņš sasniedza savu pirmo Latvijas rekordu piecu kilometru soļojumā. Tikai dažu gadu laikā Daliņš no iesācēja kļuva par pasaules klases meistaru.

Starptautiskajā arēnā Jānis Daliņš debitēja 1929. gadā, izcīnot otro vietu populārajā 25 kilometru soļojumā Cauri Berlīnei, bet nākamajā gadā šajās pašās sacensībās latvietis uzvarēja. Pateicoties Daliņa starptautiskajiem panākumiem, soļošana mūsu valstī ieguva milzu popularitāti. Tika rīkotas starptautiskas sacensības ar labāko Eiropas soļotāju piedalīšanos, un tās apmeklēja tūkstošiem skatītāju.

1932. gada 16. jūnijā Rīgas hipodromā viņš sasniedza jau divus jaunus pasaules rekordus – 25 jūdzēs (40,232 km), distanci nosoļojot 3.32:26, un ar laiku 3.31:08 labojot pasaules rekordu 40 kilometru distancē. Šajās sacensībās viņš pieveica savus  slavenos sāncenšus, Eiropā labi zināmos soļotājus Albertu Plambu, Paulu Zīvertu un Artūru Švābu.

Zelta vietā sudrabs

Lielu uzmanību sportistam pievērsa bulvārprese, it sevišķi nedēļas izdevums Aizkulises, kas rakstīja: “Tautā Daliņš ir stipri populārs. Vieni viņu ceļ debesīs, citi lamā. Daliņš palicis par mocekli. Nav viegli būt Latvijas lepnumam, atbildība ir pārāk liela. Ja vēlu vakarā draugi viņu ierauga kafejnīcā, dzen mājās – slavenajam sportistam jābūt gultā un jāatpūšas.”

Izdevums norādīja, ka Daliņš rūpējas par savu ārieni. “Labi un eleganti ģērbjas, tāpēc to skaita par iedomīgu. Runā, ka viņš izmato savu slavu un bieži maina meitenes. Bet tā nav taisnība, Daliņš dzīvo kā mūks. Sportists ved stingru režīmu. Iet gulēt 9 vakarā, ceļas 7 no rīta, ēšanā ievēro diētu. Pēc brokastīm brauc uz Mežaparku, kur trenējas no 9–13 pēc speciāli izstrādātas programmas. Dzīvo pansijā. Lielu vērību piegriez masāžai (15 masāžas mēnesī) un vingrošanai. Divas reizes nedēļā peldas, piedalās vingrošanā policijas klubā un divas reizes nedēļā iet uz pirti. Daliņš nav iedomīgs un neslēpj savus treniņus, kā to dara citi meistari. Ap viņu Mežaparkā salasās jauni sportisti, kuri trenējas kopā ar Daliņu.”

Kad 1932. gadā notika gatavošanās Losandželosas olimpiskajām spēlēm, nedēļas izdevums Aizkulises atzina, ka Daliņš ir ļoti salielīts un Latvijā plosās Daliņisma slimība. “Visās avīzēs redzam ne tikai Daliņa, bet viņa tēva, mātes, māsas un pat viņa sunīšu un kaķīšu portretus. Kāpēc neraksta par otru olimpieti Dimzi – it kā viņam nebūtu ne tēva, ne mātes, ne kaķīšu.”

Vasaras olimpiskās spēles Losandželosā tika rīkotas ar lielu vērienu. Pēc ar organizatoru sniegtajām ziņām, atklāšanas ceremoniju 1932. gada 30. jūlijā klātienē vēroja vairāk nekā 100 000 skatītāju. Olimpiskajās sacīkstēs startēja vairāk nekā 1300 sportistu no 37 valstīm. Jāteic gan, ka uz Losandželosas olimpiskajām spēlēm devās tikai trīs Latvijas pārstāvji: soļotājs Jānis Daliņš, daudzcīņnieks Jānis Dimze un Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs Jānis Dikmanis. Latvijas prese jau agrāk Daliņu bija padarījusi par supervaroni, tāpēc no viņa gaidīja tikai un vienīgi zeltu. Arī pats sportists neslēpa, ka Losandželosā ieradies pēc augstākās raudzes medaļas.

Kad Daliņš 50 kilometru soļojumā izcīnīja tikai sudrabu, daudziem tas bija šoks. Līdz zeltam pietrūka pavisam nedaudz. Savukārt otrs olimpietis Jānis Dimze bija izmežģījis kāju un vispār palika bez medaļām.

Kā izrādījās, lielais Losandželosas karstums bija pievārējis Latvijas visu laiku ievērojamāko atlētu Daliņu, kurš vēlāk atzinās, ka pēdējos piecus kilometrus gājis gluži kā nesamaņā. Viņš parādīja arī to, kas bija palicis pāri no viņa soļošanas kurpēm. Ādas iekšzoles asfalta karstumā bija daļēji izkusušas, viņa pēdas bija glābušas tikai ādas pazoles.

Noplokot emocijām, Daliņa veikums tomēr tika atzīts par izcilu – tā taču bija pati pirmā Latvijas olimpiskā medaļa! Kad olimpietis atgriezās mājās, viņu sagaidīja līdzjutēji, prezidents Alberts Kviesis viņam pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Savukārt Kārlis Ulmanis atzinis: “Izcīnot pirmo olimpisko medaļu zem sarkanbaltsarkanā karoga, Jānis Daliņš Latvijas atpazīstamības labā paveicis vairāk nekā viss diplomātiskais korpuss.” Ar to vēl nebija gana – slavējot soļotāja spožo sasniegumu, saldumu fabrika Laima laida klajā Daliņa konfektes – šokolādes trusīšus.

Katastrofa Berlīnē

 Starplaikā līdz 1936. gada olimpiskajām spēlēm Berlīnē Daliņš sasniedza četrus pasaules rekordus, savukārt 1934. gada septembrī pirmajā Eiropas čempionātā vieglatlētikā Turīnā 50 kilometru soļojumā izcīnīja pārliecinošu uzvaru, esot vadībā visā distances garumā. Jāatzīmē, ka pirmais Eiropas čempionāts bija nozīmīgs sporta notikums, kas pulcēja vairāk nekā 200 vieglatlētu no 23 pasaules valstīm, kuri sacentās 22 disciplīnās. Tolaik Eiropas čempionātā soļošanas sacīkstes norisinājās tikai vienā distancē – 50 kilometru.

Pamatots bija Latvijas sporta draugu lepnums, kad par pirmo Eiropas čempionu soļošanā kļuva tieši latvietis Jānis Daliņš. Pēc viņa uzvaras sporta izdevums Starts ar sajūsmu rakstīja: “Tiešām, Jānis Daliņš guvis tik daudz lauru latvju sportam, kā vēl neviens cits mūsu atlēts. Ne mūžam mēs, latvji, nedrīkstam aizmirst valmierieša Jāņa Daliņa vārdu!”

Izrādījās, nemaz tik viegli sportistam nebija gājis. Daliņš stāstīja: “Krampji un karstums bija tik sīvi pretinieki, ar kādiem vēl nebija nācis cīnīties. Pret otrā riņķa vidu esmu tuvu nesamaņai. Sāpes pakrūtē neatstāj. Jāsakož zobi, lai varētu ciest. Netālu no trešā riņķa sākuma nolikti spaiņi ar ūdeni. Iebāžu galvu spainī un dzeru lieliem malkiem, domādams, ka būs kuņģis pilnāks, varbūt graizes pāries. Tā arī ir. Bezgala gari ir pēdējie 6–7 km. Beidzot, kad tieku pie stadiona, nemaz negribu ticēt, ka esmu pirmais. Ieejot stadionā, saņemu visus spēkus. Beidzot finišs. Esmu uzvarējis!”

Jānis Daliņš ar savām uzvarām un lieliskajiem rezultātiem bija iekarojis ne vien sporta līdzjutēju, bet arī citu valstu labāko soļotāju cieņu un apbrīnu. Aizvien biežāk Rīgā, Valmierā un citās Latvijas pilsētās viesojās spožākās soļošanas zvaigznes no visas pasaules.

1935. gadā sportists sāka īpašu gatavošanos savam otrajam olimpiskajam startam 1936. gada olimpiskajā spēlēm Berlīnē, kuras diemžēl izvērtās par lielāko traģēdiju latviešu soļotāja sporta karjerā. Vēlāk Daliņš stāstīja, ka pēc straujas tempa paātrināšanas, kas pusceļā nodrošināja drošu vadību, viņš bijis stipri sasvīdis un, izejot klajā vietā un aukstā pretvējā, sācis just kājās krampjus un stingumu. Divdesmit astotajā kilometrā viņš uz brīdi apstājies, izmasējis kājas un turpinājis soļot, vēl esot vadībā. Trīsdesmit otrajā kilometrā muskuļu sāpes atkārtojušās, Daliņš atkal bijis spiests apstāties, un garām pasoļojis anglis Vitloks. Trīsdesmit piektajā kilometrā, kad Vitloks bijis priekšā apmēram 100 metru, sāpes kļuvušas tik stipras, ka Daliņš soļojumu vairs nav spējis turpināt.

Jau otro reizi Daliņam izgaisa ilgi lolotais sapnis par olimpiskā čempiona titulu. Toties latviešu soļotāju karogu pienācīgā augstumā noturēja Adalberts Bubenko, kas šajā dramatiskajā 50 kilometru soļojumā izcīnīja olimpisko bronzas medaļu.

Slēpšanās mežā

Jānim Daliņam, protams, bija arī personīgā dzīve. 1937. gadā viņš apprecējās ar Latvijas Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu Elzu Krauli. Ģimenē piedzima dēli Ivars un Jānis un meita Rudīte. Daliņš bija ne vien izcils sportists, bet arī priekšzīmīgs jaunsaimnieks, un tas ļoti imponēja Latvijas valsts vadītājam Kārlim Ulmanim. Kad Daliņš precējās, Ulmanis kāzu dāvanā nosūtīja sējmašīnu, mēbeles un vannas istabas aprīkojumu.

Ieskatu par dzīvi zemnieku saimniecībā Daliņi trīsdesmitajos gados iegūstam no tā laika raksta žurnālā Atpūta: “Redzams, ka Vidzemes jaunsaimniekam, apsaimniekojot 48 hektārus ne visai auglīgas zemes, sports bija sekundārs, pirmajā vietā bija darbs, lauku un meža kopšana ikdienas iztikai.”

Jāatgādina, ka trīsdesmitajos gados Latvijas jaunsaimnieki centās ieviest jaunākās lauksaimniecības metodes, un arī Daliņš nebija izņēmums. Viņš iekārtoja bišu dravu un nodarbojās ar vistkopību – bija ap 200 vistu apsildītā un apgaismotā kūtī, kurā bija inkubators cāļu perināšanai. Zemnieku saimniecībā Daliņi audzēja labību un kartupeļus, bija sastādītas ābeles un ogu krūmi. Kāpostus skābēja zemē ieraktās prāvās mucās, talkā nāca draugi un kaimiņi. Tika uzbūvēta pirts, paplašināta un modernizēta dzīvojamā māja.

Daliņa vārds presē tika pieminēts ar cieņu un apbrīnu. Viņš bija vīrs ar stirpu gribu un dzelzs disciplīnu, treniņus un sacensības spēja savienot ar smagiem lauku darbiem. Sportam tika atvēlēts laiks, kad lauku un meža kopšanas darbi bija pabeigti un ikdienas iztika nodrošināta. Daliņa tēvs, kurš jau bija kungs gados, presei stāstīja, ka viņš vairākkārt ieteicis dēlam sportošanu mest pie malas. Viņaprāt, tas neesot nopietni – skraidīt apkārt īsās bikšelēs. Diemžēl dēls viņu neklausot...

Visnozīmīgākais apbalvojums Daliņam bija Tēvzemes balva, kuru sportistam piešķīra 1940. gada maijā, kad līdz Latvijas inkorporācijai PSRS sastāvā bija palikuši vien pāris mēneši. Trīsdesmito gadu beigās Daliņš joprojām pārliecinoši atradās pasaules soļošanas elitē un gatavojas startēt arī 1940. gada olimpiskajās spēlēs, kas bija paredzētas Helsinkos. Taču karš izjauca visus plānus – togad olimpiāde nemaz nenotika. Daliņš gan turpināja startēt Latvijā un izcīnīja dažādus titulus.

Padomju okupācijas pirmajā gadā viņš joprojām saimniekoja savā saimniecībā Daliņi. Kad pēc PSRS īstenotās Latvijas aneksijas tika organizētas tā saucamās Tautas Saeimas vēlēšanas, Jāņa Daliņa kandidatūra tika izvirzīta alternatīvam vēlēšanu sarakstam, ko okupācijas vara vēlēšanām nepielaida. Lai izvairītos no apcietināšanas, 1941. gadā Daliņš bija spiests slēpties no PSRS varas iestādēm, tāpēc uzturējās nevis savās lauku mājās, bet gan mežā.

Mazāk paveicās viņa brālim Robertam, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Vēlāk izcilā sportista dēls – Latvijas Republikas goda konsuls Austrālijā Jānis Daliņš – kādā intervijā stāstīja, ka viņš tēvs jau iepriekš ticis pabrīdināts par izvešanu. Viņš steidzies brīdināt arī Robertu, bet bijis par vēlu – brālis ar visu ģimeni izvests. Tad Daliņš ielicis mugursomā abus savus mazos dēlēnus un devies uz mežu, lai pārlaistu bīstamo laiku.

Interesants ir stāsts par Daliņam piešķirto augstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu. Kopš 1937. gada, kad šī godalga, ar kuru kopā pienācās 8000 latu, tika iedibināta, to bija saņēmuši 25 cilvēki, un Daliņš bija vienīgais sportists. Viņam to piešķīra 1940. gada 15. maijā, taču pavasara lauku darbu steigā Daliņš neaizbrauca uz apbalvošanas ceremoniju Rīgā, bet, kad viņš ieradās galvaspilsētā, neviena banka šādu naudu vairs neizsniedza, jo Latvijā jau bija sākusies padomju okupācija.

Kad boļševiki bija padzīti un Latvijā nostiprinājās nacistu vara, Daliņš uzņēmās sporta organizēšanas darbus Valmierā. No 1941. līdz 1944. gadam viņš bija atjaunotās Valmieras Sporta biedrības priekšnieks un piedalījās dažādu vieglatlētikas disciplīnu sacensībās. 1942. gadā viņš kļuva par Latvijas čempionu soļošanā 30 kilometru distancē.

Trimdas gadi Austrālijā

Tuvojoties sarkanajai armijai, 1944. gada septembrī Daliņu ģimene nolēma atstāt Latviju un doties uz Vāciju. Daliņš slēdza saimniecību un vistu kūtī zem laktām apraka sacīkstēs iegūtās balvas un porcelāna traukus, kā arī prāvu medus podu – acīmredzot cerēdams uz drīzu atgriešanos.

Ernests Ozols savā grāmatā Mālupes pagasts. Laiki un cilvēku likteņi, atceroties bēgļu straumi uz Vidzemes šosejas 1944. gada rudenī, rakstīja: “Kādā vietā, kad mēs ceļmalā atpūtinājām zirgus, ar saviem pajūgiem garām aizbrauca soļotājs Jānis Daliņš. Kaut gan aktīvā sporta gadi sen aiz muguras, izskatījās vingrs un brašs. Viņu viegli pazīt pēc daudzajiem uzņēmumiem laikrakstos. Labi koptie zirgi, stiprie krāsotie rati un melni spīdīgās zirgu lietas liecināja, ka tas ir bijis ne tikai labs sportists, bet arī labs saimnieks.”

Pēc kara Daliņš aktīvi iesaistījās latviešu bēgļu sporta dzīves organizēšanā Rietumvācijā. 1946.–1949. gadā viņš vadīja Baltijas Universitātes studentu fiziskās audzināšanas un sporta apmācības Rietumvācijas pilsētā Pinnebergā, kā arī piedalījās basketbolu komandu cīņās. Savās pēdējās sacensībās Jānis Daliņš startēja 1947. gadā, kad Nirnbergā uzvarēja 4000 metru soļojumā stadionā.

1949. gadā Daliņu ģimene nolēma doties uz Austrāliju. Lai nopelnītu tiesības dzīvot Austrālijā, topošajiem imigrantiem, neraugoties uz izglītību vai pieredzi, bija jāparaksta divu gadu līgums par valsts likumā noteikto minimālo algu strādāt norādītā darbā, parasti veicot smagākos darbus, kurus vietējie iedzīvotāji nevēlējās strādāt. Vispirms Daliņu ģimene nonāca imigrantu nometnē Benallā aptuveni 200 kilometru no Melburnas.

Daliņš skaldīja malku, veica dažādus citus smagus darbus un, tāpat kā visi emigranti, centās strādāt virsstundas, jo ar minimālo algu vien nepietika. Pēc neilga laika viņš nopirka apbūves gabalu, kur brīvajā laikā iekopa dārzu un divos gados, pats veikdams visus galvenos darbus, uzbūvēja māju. Beidzot katrs no trīs Daliņa bērniem tika pie savas istabas, par ko agrāk, atrodoties bēgļu nometnē, varēja tikai sapņot. Daliņam piemita īsts būvnieka tvēriens – viņš arī citiem latviešiem palīdzēja uzcelt mājas Benallā.

Lai nodrošinātu bērniem izglītību, pēc gadiem septiņiem ģimene pārcēlās uz Melburnu. Daliņiem bija svarīga arī latviešu sabiedrība, kas lauku mazpilsētā nebija pieejama. Daliņa prasmes būvniecībā palīdzēja ģimenei iekārtoties jaunajā vidē – viņš pārbūvēja nopirkto māju un ieguva darbu celtniecības nozarē Valsts elektrības apgādes departamentā. Laika gaitā Daliņš uzstrādājās līdz atbildīgam postenim un palika tajā līdz pensijas gadiem.

Kādubrīd viņš bija iesaistījies arī latviešu sabiedriskajā dzīvē un sporta organizēšanas darbā – no 1959. līdz 1964. gadam vadīja Melburnas Latviešu sporta klubu. Vēlāk Daliņa bērni intervijās stāstīja, ka tēvs Austrālijā par sportu esot maz interesējies, brīvajos brīžos pievērsies makšķerēšanai un laiku pa laikam uzspēlējis zolīti. Reiz pēc kādas makšķerēšanas viņš pārbraucis mājās, devies atpūsties un aizvēris acis uz mūžu. Jānis Daliņš nomira 1978. gada 11. jūnijā.

Izcilais sportists tika apbedīts Melburnas latviešu kapos, taču vēlāk viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Latviju. 1997. gada 21. jūlijā Valmieras pilsētas kapos svinīgā ceremonijā Daliņa dēli Ivars un Jānis ar tautiskām lentēm zemes klēpī guldīja savu vecāku – Tēvzemes balvas laureāta Jāņa Daliņa un viņa dzīvesbiedres Elzas – pīšļus. Daliņa savulaik noslēptās sporta trofejas pēc gandrīz 50 gadiem atrada viņa mazdēls Andrejs Mežciems. Viņš ar paškonstruētu meklēšanas ierīci atklāja paslēptos dārgumus, tos izraka un nodeva glabāšanā muzejos.