FOTO: Žigimanta Krēsliņa aizraujošais ceļojums uz Vjetnamu
Kad negantā vīrusa dēļ jebkādas iespējas apceļot pasauli uz laiku bija beigušās, atlika vienīgi gremdēties iepriekšējo ceļojumu atmiņās un plānot nākamos. Piemēram, ņemot vērā Deviņvīru ceļojumu speciālista Žigimanta pieredzi, plānot Vjetnamas apmeklējumu.
Kā tikt pie vīzas. Teorētiski
Hošiminas lidostā nolaižamies tumsā. Pilsēta no augšas izskatās milzīga. Milzīga, bet jauka. Jauks ir arī terminālis, bet ne tik jauks ir vīzas iegūšanas process. Lai tiktu pie Vjetnamas vīzas, iepriekš ir jāsaņem ielūgums no Vjetnamas varas iestādēm – sak, tu esi normāls čalis, un nevienam nav nekas pretī, ja tu iebrauc valstī. Dabūt šādu ielūgumu nav nekādu problēmu. Internetā ir atrodams desmitiem kompāniju, kas piedāvā noformēt šādus ielūgumus. Patiesībā tas ir vienkārši naudas kāšanas mehānisms, bet labi atstrādāts. Jāpiebilst, ka, noformējot šo ielūgumu, online var parunāties ar operatoru, kas tev skaidri visu izskaidros. Cenas ir svārstīgas – no 20 līdz pat 50 dolāriem. Starpības nav pilnīgi nekādas. Es formēju lētāko.
Kā tik pie vīzas. Praktiski
Tas ir tikai ielūgums. Tam ir jābūt izprintētam krāsainā formā, jābūt divām fotogrāfijām un teorētiski arī atpakaļceļa biļetei, kas parāda, ka tu valstī netaisies palikt. Vēlama arī hosteļa rezervācija vismaz pirmajai naktij. Visi šie dokumenti ir jāiesniedz vīriem imigrācijas servisā, un turpat uz vietas tiek taisīta vīza. Jāņem vērā, ka ir nakts un vīzu gribas daudziem, tāpēc process ir lēns. Un arī atbildīgās personas galīgi nesteidzas. Nu nemaz. Lēnām tiek savāktas pases, dokumenti un tikpat lēni nodoti tālākai apstrādei. Kamēr vīza tiek gatavota, var sēdēt uz soliņiem un tupi blenzt apkārt. Viss pasākums aizņem aptuveni stundu. Es vīzu saņemu viens no pēdējiem, kad uzgaidāmajā zālē esam palikuši kādi pieci cilvēki. Samaksāju vīzas cenu un dodos uz robežkontroli. Tur pase tiek izpētīta, uzspiests zīmogs, un kopš tā brīža jau atrodos Vjetnamā pilnīgi legāli.
Nakts nav šķērslis biznesam
Lai arī pulkstenis jau ir ap diviem naktī, pie ieejas joprojām strādā gan valūtas maiņa, gan telefonu kompānijas, kas piedāvā iegādāties vietējās SIM kartes. Sāku gan ar naudas maiņu. Pareizāk sakot, mēģinu to izņemt no bankomāta. Lielas starpības nav, jo – cik iztērēju par negodīgo apmaiņas kursu lidostā, tikpat iztērēju arī bankas komisijas maksai. Bet vismaz nakts vidū bankomāts izdos man īstu naudu, un tas šobrīd ir galvenais. Mazliet var sajāties meistarībā, jo vjetnamiešu nauda ir viena no nevērtīgākajām visā pasaulē. Par vienu eiro var saņemt vairāk nekā 26 000 vietējo naudiņu. Arī bankomāts piedāvā izņemt summas, kas rakstās ar tik daudz nullēm, ka kļūst neomulīgi. Negribas rēķināt, tāpēc beigās izvelku 50 dolārus un tos samainu maiņas punktā. Izņemšu naudu rīt pa dienu.
Ar miljonu kabatā (jā, ar 50 zaļajiem esmu kļuvis miljonārs) dodos uz izeju. Bet tad ienāk prātā doma nopirkt mobilo SIM karti lidostā, jo uz ielas vienmēr ir neliels risks, ka tevi apčakarēs. Skrienot notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka tā bija labākā ideja – šāda SIM karte man deva neierobežotu, ātru internetu visā ceļojuma laikā. Reāli man zonas nebija tikai dažās vietās Vjetnamā, un pat hosteļos es neiespringu, meklējot Wi-Fi, jo Vjetnamas internets mani pārsteidza pozitīvā ziņā. Un tagad labākā vēsts – neierobežots internets uz mēnesi man izmaksāja desmit (!!!) dolārus!
Izpalīdzēšana vjetnamiešu gaumē
Iepriekš jau noskaidroju, cik maksā Uber līdz manam hostelim. Cena ir ļoti pieņemama. Taču pa ceļam uz izeju man piesitās jauns draugs, kurš ir ar mieru mani aizvest uz hosteli par Uber cenu. Es salīdzinu telefonā, un cena tiešām ir tāda pati. Viss kārtībā, ātri vienojamies par nosacījumiem, un es dodos viņam līdzi. Tālāk sākas žanra klasika.
Es viņam saku, ka man ir izdotas tikai lielas banknotes – 50 un 100 tūkstoši. Smalkāk nav. Vai viņam būs atlikums, ko izdot? Tajā brīdī vecis ierauga naudu un saprot, ka viņa priekšā ir lohs. Lohs pats pagaidām to vēl nesaprot. Viņš man prasa parādīt, kāda nauda man ir. Jautājums šķiet diezgan loģisks, jo rēķināt tūkstošos es vēl nemāku un vjetnamiešu naudu īsti neatpazīstu. Parādu. Viņš apsēdina mani savā mašīnā, bet lūdz pagaidīt. Kas ta’ man? Gaidu. Pēc brīža viņš ir atpakaļ ar kaut kādu čali un saka, ka man būs jābrauc ar viņu. Otrajam čalim sanākot izdevīgāk. Cena nemainās. Nu labi. Pārsēžos citā mašīnā, un jaunais čalītis iedarbina motoru. Vai man ir nauda? Ir, bet tikai lieli nomināli. Parādi! Es rādu. Viņš paņem manu naudu rokās, lai gan zem vjetnamiešu naudas man vēl ir 100 dolāri, 50 dolāru banknotēs. Es uzreiz naudu no viņa rokām izvelku un saku, ka skatīšanās notiek ar acīm. Jā, jā, viss kārtībā, vienkārši viņš redzot, ka es vēl nesaprotot vjetnamiešu naudu. Tā gan ir taisnība. Pabraucam burtiski 50 metrus un apstājamies. Čalītis pamāj blakus stāvošajam taksim un pārsēdina mani tur. Cena nemainīšoties, bet taksists braucot tieši tur, kur man vajagot, un tā visiem būšot izdevīgāk. Es vienmēr par – lai izdevīgi ir visiem!
Kur mana nauda?
Sākam braukt. Izbraucam no lidostas teritorijas un braucam pa tukšu ceļu. Nepamet sajūta, ka mani apčakarēja, taču nesaprotu – kā. Izvelku un pārskaitu naudu. Trūkst 50 dolāru! Joptvai! Pa kuru laiku??? Es taču burtiski izrāvu viņam naudu no rokām, tā bija pie viņa maksimums sekundi. Bet ar to pietika, lai mani 50 dolāri pārceltos uz citu maku. Es reāli sapsihojos. Varētu ievilkt pa purnu taksistam, bet neesmu pārliecināts, vai viņš ir daļa no šīs shēmas, tāpēc skaidroju, ka mani nupat apjāja par 50 zaļajiem. Taksists tēlo, ka nesaprot angliski. Var jau būt, ka nesaprot, bet ir lietas, ko viņam vajadzētu saprast. Izvelku savu telefonu, nofočēju viņa takša licences numuru un, murminot “tūristu policija”, meklēju kaut ko telefona grāmatiņā.
Naudas atgūšanas process
Ieraugot to, vadītājs ātri atgūst saprašanu un izrāda neviltotu sašutumu par negodīgajiem darboņiem. Griežam riņķī. Pēc piecām minūtēm esam atpakaļ pie lidostas. Vadītājs man saka, ka viņiem noteikti jābūt terminālī, lai es kāpju laukā un eju atriebties. Nu, tik liels lohs es tomēr neesmu! Tiklīdz es izkāpšu, nebūs vairs ne mana vadītāja, ne arī kāda cilvēka terminālī. Tāpēc iekārtojos ērtāk un saku, ka es pagaidīšu te, bet tālākais ir taksista problēmas. Viņš aiziet, bet jau pēc brīža ir atpakaļ. Nevarot atrast. Nu ko – sūdīgi viņam, zvanām policijai. Nevajagot, viņš pameklēšot rūpīgāk. Saku, ka viņam ir precīzi piecas minūtes, lai atgrieztos ar maniem 50 dolāriem.
Piecas minūtes nebija vajadzīgas. Džeks ir atpakaļ jau pēc minūtes un, atvainojoties visas vjetnamiešu tautas, partijas un visuma vārdā, man tiek atdota nauda. Uz hosteli viņš mani gan nevedīšot, jo esot apčakarēts arī viņš un tādā garā. Es arī nebrauktu, jo neesmu drošs, uz kurieni viņš mani aizvestu. Sakontaktējos ar Uber, un pēc 15 minūtēm man ir pakaļ normāla mašīna, kas mani nogādā hostelī.
Vārdu sakot, sākums “ideāls”. Bet patiesībā labi, ka viss sākās tieši tā, jo visu pārējo braucienu es ievēroju maksimālu piesardzību šajā ziņā, un vairāk nekas tamlīdzīgs piedzīvots netika.
Lēts hostelis nenozīmē slikts hostelis
Hostelis atrodas gandrīz pilsētas centrā. Īstenībā jau centrā, jo centrs ir milzīgs. Lai gan pulkstenis ir trīs naktī, pie hosteļa durvīm vēl var nopirkt kaut ko uzēst, un klīst pāris nevjetnamiska paskata krietni nodzerti ģīmji. Durvis ir ciet, bet uz klauvējienu man ļoti ātri atver samiegojies čalis. Ar reģistrāciju nekādu problēmu. Un labākais ir cena. Tikai trīs eiro par nakti! Jā, Vjetnama ļoti patīkami pārsteidza tieši naktsmītņu cenu ziņā. Bija lietas, kas bija daudz dārgākas, nekā biju iedomājies, bet naktsmājas gan pārsvarā bija neticami lētas.
OK, trīs eiro, un esmu ieguvis vienu guļvietu hostelī. Istabā ir astoņas gultas, bet tās ir smuki atdalītas ar sienu un aizkariņu. Darbojās kondicionieris, ir normāla duša. Nomazgājos un liekos gulēt. Pie galvas ir rozete. Principā viss, kas vajadzīgs.
No rīta samaksāju recepcijā par vēl vienu nakti, bet galvenā doma ir pēc iespējas ātrāk braukt prom no šīs pilsētas. Mans lidojums atpakaļ uz mājām ir no Hošiminas, tāpēc man gribot negribot vēl nāksies šeit atgriezties.
Saigona vai Hošimina?
Dodos apskatīt pilsētu un pie reizes nopirkt biļetes uz 300 kilometru attālumā esošo Dalatu. Pilsētā valda organizēts bardaks. Ļoti daudz cilvēku, mašīnu un rolleru. Ik uz stūra kaut ko cep, tusē vai pārdod. Pilsēta ir pat ļoti tīra, salīdzinot ar Filipīnās redzēto. Protams, gruži ir, bet tie tiek savākti, un arī gaiss pilsētā ir necerēti labs. No sava hosteļa līdz centrālākajam centram ir apmēram 15 minūšu gājiens. Laiks ir karsts, bet pieciešams.
1860. gadā franči ieņēma pilsētu un pārdēvēja to par Saigonu, un šis nosaukums saglabājās līdz pat komunistu uzvarai 1975. gadā, kad par godu Vjetnamas atbrīvošanai no amerikāņiem pilsētu pārdēvēja par Hošiminu, tā godinot neatkarības cīņu līderi Ho Ši Minu. Tomēr arī Saigonas nosaukums saglabājies, jo reti kurš vietējais pilsētu sauc par Hošiminu. Saigona, un viss.
Kā nopirkt autobusa biļeti?
Mēģinu noskaidrot, kur un kā var nopirkt autobusa biļeti, lai no Saigonas pēc iespējas ātrāk pazustu. Teorētiski tas ir vienkārši, bet tajā pašā laikā nereāli sarežģīti. Izrādās, šobrīd ir ķīniešu jaunais gads, tāpēc visas cenas ir trīskāršotas. Vjetnamai it kā ar Ķīnu nav diez ko liels sakars, tomēr ķīniešu ietekme ir jūtama. Un ķīniešu jaunais gads tiek svinēts arī Vjetnamā. Turklāt nevis šāds tāds, bet normāla pjanka uz divām nedēļām. Tas nozīmē, ka liela daļa no uzņēmumiem ir slēgti un ir brīvdienas. Transports ir pieejams limitēti, un visur saceltas cenas. Pirmajā tūrisma birojā mani vienkārši izsmej. Ha, ha, tu esi losis, ka iedomājies, ka brīvdienu laikā kaut kur nokļūsi! Tas ārkārtīgi nomierina. Kā reiz biju plānojis divas nedēļas pavadīt Saigonā un laist luni...
Nākamajās tūrisma firmās kaut kur dikti zvanās un runā, un sauc man Vjetnamai pilnīgi neadekvātus ciparus par biļetēm. Noķeru vieglu paniku. Negribas divas nedēļas vienkārši truli tupēt Saigonā. Biļete jāpērk, bet nospriežu izstaigāt vismaz 4–5 kompānijas, kas piedāvā iegādāties biļetes uz Dalatu.
Rezultāts neiepriecina. Cenas visur aptuveni vienādas. Daži piedāvā biļetes pēc nedēļas, daži var uz rītdienu, bet tad maksās nereālas summas. Ieslēdzu mīksto un eju paēst. Ja ir sūdi, vienmēr palīdz divas lietas – paēst vai pagulēt.
Ja netiec pie biļetēm – paēd
Ar ēšanu gan nav nekādu problēmu. Uz ēdināšanas uzņēmumiem brīvdienas neattiecas. Un cenas arī ne. Var ieiet vienā no daudzajām ielu kafejnīcām, dārgajiem restorāniem, lētajām ieskrietuvēm vai nopirkt rijamo pa taisno no ielu tirgoņiem. Pēdējais variants ir ļoti ieteicams. Vienīgi izvēle salīdzinājumā ar citām Āzijas valstīm ir pašvaka. Pārsvarā uz ielas dabūjama baltmaize ar dažādām piedevām. Par aptuveni 35–50 centiem var dabūt normāli piebakātu maizi ar gaļu, sieru, olām un zaļumiem. Ideāls brokastu ēdiens.
Es gan gribu kaut kādu nopietnāku ēdienu. Paskatos, kur pārsvarā ēd vietējie. Šajā rajonā gan izskatās, ka vietējie neiet ēst, tomēr kādi pāris aziātiska paskata čaļi stumj ģīmī zupu. Zupu arī var dabūt da jebkur. Un pārsvarā tā ir viena veida zupa. Buljons, kurā iemet dažas jau gatavas sastāvdaļas. Visbiežāk tiek pasniegts kopā ar lielu šķīvi ar zaļumiem. Kaut ko līdzīgu vēlos arī es. Nosēžos diezgan pilnā kafejnīcā, un man priekšā uzreiz parādās oficiants ar ēdienkarti rokās. Tā gan ir vjetnamiski, bet īpašiem lohiem ir domātas bildītes pie ēdieniem. Man gan šķiet, ka gribu to, ko ēd džeks pie blakus galdiņa. Zupa izskatās laba pēc krāsas, un šķīvis ir milzīgs.
Par diviem eiro mūsu naudā man pēc brīža tiek nolikts šķīvis ar zupu un vēl lielāks šķīvis ar zaļumiem. Tā kā par apetīti nesūdzos, īpaši pēc lielāka gavēņa perioda, zupa aiziet uz urrā. Ar pilnu vēderu vēl nedaudz pastaigāju pa centru, sportiskas intereses pēc ieeju vēl pāris tūrisma kompānijās, lai noskaidrotu, ka arī tur biļetes maksā kosmiskus ciparus.
Eju uz hosteli. Ceru, ka tur man apskaidros, kāds ir labākais variants, lai pazustu no šejienes nafig par iespējami lētāku naudu.
Kāpēc vērts klausīt padomus
Hostelī strādā tas pats čalītis, kurš bija naktī. Vispār man radās sajūta, ka šis džeks te strādā bez atelpas vairākus gadus, jo viņš bija recepcijā, arī pēc vairākām nedēļām atgriežoties Saigonā. Bet čalītis ir jauks, turklāt labi runā angliski. Viņš man apskaidro, ka uz ķīniešu jauno gadu situācija patiešām ir pakaļā. Transports ir pilns, un cenas ir debesīs. Nu, to jau es sapratu tāpat. Bet viņš man iesaka aiziet līdz Futa autobusu kompānijai un apjautāties tur.
Ir vēl pats dienas vidus. Nezaudēju cerību pazust no Saigonas vēl šodien. Dodos uz Futas busu kompāniju, kas beigās izrādās tepat netālu vien ir. Futa, šķiet, ir lielākā autobusu kompānija Vjetnamā, un es arī atkodu, ka šeit var dabūt labākās cenas. Autobusi ir dažādi. Braucu gan ar samērā jauniem, gan tādiem, par kuriem pat šrotā vaibstītos.
Futas meitenes pārbauda pieejamību un paziņo, ka labas cenas ir rīt. Šeit cenas tiešām ir gandrīz uz pusi zemākas nekā visādās tūrisma firmās, bet tas arī skaidrs – uzvārīties uz vjetnamiski nerunājošiem lohiem grib visi. Bet vismaz galvenajā birojā es pērku pa tiešo, bez starpniekiem. Mani vēl pabrīdina, ka autobuss būs diezgan pilns, jo šobrīd ir ķīniešu jaunais gads. Hm, stāsts kaut kur jau dzirdēts...
Starbucks tomēr nerullē
Ar biļeti kabatā vēl mazliet pavazājos pa pilsētu. Ir neliels nogurums pēc pusgulētās nakts, plus vēl karstums. Saules ietekmē izdomāju ieiet Starbucks nopirkt kafiju. Nekad to nebiju mēģinājis. Un arī vairs nemēģināšu. Man iesmērē kaut kādu auksto kafiju ar visādiem navarotiem, putukrējumu, kaut kādiem spīdīgiem štruntiem, kā arī laba vēlējumiem man un visai ģimenei. Noplēš gandrīz 100 štukas. Reāli ap četriem eiro! Par šitādu naudu tai kafijai būtu jāgaršo pēc vismaz kaut kāda dzīvības eliksīra. Neapšaubāmi garšīga, tomēr stipri par dārgu. Toties vismaz varu teikt, ka pamēģināju Starbucks.
Hostelī sarunāju palikšanu vēl vienu nakti. Manā istabiņā brīvu vietu gan vairs nav, bet par eiro lētāk var dabūt gultu sešpadsmitvietīgā numurā. Starpības nekādas, jo no pārējiem tu esi nodalīts ar sienu, kondicionieris strādā uz pilnu klapi, rozete ir, un arī nomazgāties ir kur.
Pazust no Saigonas. 2. daļa
No rīta svaigiem spēkiem un apņēmības pilns beidzot pazust no Saigonas dodos uz staciju. Līdz manam autobusam vēl ir laiks, tāpēc paspēju gan uzēst visur esošās maizītes, gan samainīt naudu. Maiņas kurss gandrīz visur ir samērā solīds, un tevi apčakarē tikai mazliet. Ieeju pāris tūrisma firmās tīri intereses pēc uzzināt, cik tad prasa par braucienu uz Dalatu. Man jau biļetes ir iegādātas, bet nu darīt nav ko. Patiesībā cenas nopietnas. Visur tiek prasīts pusmiljons. Paretam var mazliet nokaulēt, bet jā – pērkot tūrisma firmā, uzcenojums ir pamatīgs. Futā es biļetes nopirku par 290 000.
Papļāpāt ar vietējiem? Tu jocīgs?
Pie pašas stacijas ielas malā es ieraugu Circle K. Speros iekšā. Latvijā tā ir degvielas uzpildes stacija, bet Vjetnamā kiosks, kur var nopirkt dzeramo un kaut kādus minimālos sūdiņus. Tā teikt, Narvesen. Uz mani jautājoši skatās pārdevēja. Sāku stāstīt, ka Circle K Latvijā ir benzīntanks, bet te, izrādās, veikaliņš. Pēc minūtes monologa saprotu, ka tikpat labi es varu stāstīt, ka Gambijā ir gāzts prezidents, Somālija izlaidusi jaunu pastmarku, vai arī sarunāties ar čipsu pakām. Viņas angļu valodas zināšanas nepārspēj manas svahili zināšanas. Toties no veikala dziļuma parādās otra pārdevēja, kura ir apguvusi frāzi: “How can i help you?” Es atkārtoju savu stāstu. Pretī saņemu neizpratnes pilnu skatienu un mazliet nobijušos acu skatienu. Vārdu sakot, ne velna nesaprot. Skaidrs. Ne jau man kaut ko vajag, bet kaut kā biju iedomājies uzturēt sociāla rakstura sarunu. Citreiz. Ne Vjetnamā.
Vietējā autoosta
Autobusu stacija ir kaut kāda niša starp divām mājām. Ir neliela uzgaidāmā telpa, un turpat blakus ir iedzīts mikriņš. Lielākā daļa cilvēku gaida uz ielas. Iela ir šaurs trotuārs. Piebraucot autobusam, nez no kurienes parādās krāvēji un kaut kādi mistiski biļešu kontrolieri, kas operatīvi sasēdina cilvēkus pa vietām. Saliekot somas busiņā, tiek atbrīvota vieta arī pie ieejas uz blakus esošo veikalu, un no tā beidzot var iznākt cilvēki, kuri līdz tam gaidīja, kad no durvīm tiks novāktas somas.
Šis vēl nav mans busiņš. Un man vispār šķita, ka jābūt lielajam autobusam, jo vakar man kaut ko stāstīja par guļamo autobusu. Kamēr es nododos pārdomām, uzgaidāmajā telpā tiek iedarbināts mikriņš. Nu tas, kurš tur stāvēja. Laikam vajag uzsildīt motoru. Lieki teikt, ka visas izplūdes gāzes nonāk pa taisno plaušās, jo izpūtēju no tuvākās krēslu rindas šķir labākajā gadījumā metrs. Eju uz ielas. Nolieku savu somu priekšā blakus esošā veikala durvīm. Man blakus parādās darbonis, kas rāda, ka mana soma traucējot cilvēkiem ieiet un iziet no veikala. A pirmīt tā somu kaudze netraucēja nemaz? Tad ieeja bija tā aizkrauta, ka pat feldmaršals Pauluss atzītu par prātīgāku šim veikalam mest līkumu, nemaz nemēģinot to ieņemt.
Ar busiņu uz busiņu
Atbrauc nākamais mazais mikriņš, un tā šoferis man māj, lai kāpju iekšā. Mikriņš ir ērts, bet tajā ir tikai 12 vietas. Manējā ir 18A. 18A vietu šeit neatrastu pat abstrakcionists zem viegliem grādiem. Atrodu relatīvi labāko vietu un iekārtojos. Busiņš piebirst pilns. Apgriezties nav kur. Principā pēdējiem arī apsēsties nav kur. Un arī stāvēt ne. Cilvēki ieņem kaut kādu plīsuša meniska pozu un sagatavojas braucienam. Vēl tik tāds sīkums, ka jāsamet kaut kur somas. Tās tiek iegrūstas kaut kur starp kājām, padusēm un ausīm. Sākam braukt. Man ir relatīvi ērti. Bet es kaut kā jūtu, ka dažiem pasažieriem septiņu stundu brauciens varētu arī nepatikt.
Panikai nav pamata. Mūs vienkārši izved kaut kur mazliet ārpus pilsētas un izlaiž pļavā ganīties. Es neko nesaprotu, bet ieslēdzu pokerfeisu. Pēc dažām minūtēm piebrauc lielais, guļamais autobuss. Izrādās, cilvēkus uz šo autobusu saved no dažādām Saigonas vietām ar nelieliem busiņiem, lai lielajam autobusam nebūtu jāmanevrē pa mazajām vecpilsētas ielām.
Guļamā autobusa šarms un posts
Guļamais autobuss ir paredzēts vienīgi vjetnamiešiem. Kā puslīdz sēžamais – eiropiešiem zem 1,80 metru auguma. Un tad kā moku rīks tādiem garākiem lamzakiem kā es. Autobusā ir trīs rindas ar guļvietām divos stāvos. Autobusa galā tādas ir piecas. Ejas ir šauras, bet cauri tikt var. Štruntīgāk ir ar ievietošanos savā vietā. Tās ir nolāpīti maziņas. Manējā ir augšā. Trakākais ir tas, ka kājām vietas nav. Apavi bija jānovelk, kāpjot iekšā autobusā. Tās ir labās ziņas. Tas nozīmē, ka teorētiski parādās divi lieki centimetri kājām. Slikti ir tas, ka realitātē man vajag pusmetru. Kājgalī ir tāds kā padziļinājums, bet es nekādi nevaru tajā iedabūt abas kājas vienlaikus. Vienu jā, bet tad otra ir jātur sāniski. Turklāt pie mazākās autobusa kustības mana galva sitas pret griestiem. Grozi, kā gribi, bet šis brauciens būs ļoooooti ilgs. Pirmais, ko izdaru – ieraugot brīvu vietu apakšējā stāvā, pārvācos uz turieni. Neteikšu, ka tas palielina platību, bet vismaz galva nesitas pret griestiem, turklāt relatīvi vieglāk ir ielocīties savā vietā. Vjetnamiešiem gan forši – tie nelieši pat pamanās gulēt. Es normāli sēdēt nevaru!
Par laimi, ceļš ir ļoti labs. Autobusu tikpat kā nekrata. Un arī kondicionieris strādā labi. Patiesībā visos autobusos kondiška bija ieslēgta uz maksimālo. Bet sedziņas gan bija tikai dažiem izredzētajiem. Par laimi, viens no izredzētajiem biju es. Pārējie tēloja, ka ir karsts un segu nevajag.
Tualete autobusā gan ir, bet vēlme to apmeklēt man ir ļoti minimāla. Redzu, ka vjetnamieši saliecas, lai tajā ieietu. Tas nozīmē, ka principā es varu pavērt durvis un censties iečurāt podā arī no savas vietas. Taču, par spīti visiem šiem pārbaudījumiem, galamērķi kaut kā tomēr sasniedzam. Pirmais Vjetnamas ceļojuma posms ir galā.
