Latvijas noslēpumi: ej krogā, būsi gudrs!
Krogos pie sienas stāvējušas melnas tāfeles, uz kurām ar krītu pierakstīti parādnieku vārdi. No šejienes, šķiet, radies jēdziens “melnais saraksts”. !z
Vēsturnieks Gvido Straube pētījis krogu vēsturi Latvijā.
Krogu ēra Latvijā, tolaik – zviedru pārvaldītajā Vidzemē un Igaunijā, tā pa īstam sākās 1630. gadā, kad Zviedrijas valdība izdeva rīkojumu krogiem pie lielceļiem pildīt pasta staciju funkciju. Lai adresāts ātrāk saņemtu kroņa paziņojumus un izplatītās pavēles, krogiem bija jānodrošina turēšanas vietu jeb stadulu pasta zirgiem un iespējas iestiprināties un atpūsties – kurjeriem. Tā izveidojās blīvs krogu tīkls – attālums starp iestādījumiem to ziedu laikos bija 2–4 verstis jeb 5–6 kilometri – distance, kuru, kā uzskata, noteica arī aprēķins, cik lielu gabalu ceļinieks ziemas apstākļos var noiet, neriskējot nosalt. Vidzemē krogu bijis virs diviem tūkstošiem, Kurzemē – nedaudz mazāk. Lepnākie bijuši tā dēvētie lielceļa krogi, tajos bija stadula un divi gali: viens – zemniekiem, otrs – vācu jeb smalkākai publikai.
Uz nevācu ļaužu apkalpošanu bija orientēti zemnieku krogi. Savukārt pie baznīcām durvis vēra tā dēvētie baznīcu krogi, kas ir par pamatu teicienam “kur baznīca, tur krogs”. Bijuši arī plosta un dzirnavu krogi – attiecīgi vietās, kur pie upes ierīkota plosta pārceltuve un pie dzirnavām vai pat dzirnavu ēkās. Ziemā, kad aizsala purvi un pa tiem varēja pārvietoties, darbojās purva krogi. Bijuši arī tā sauktie kaktu krogi, kuru darbība bija nelegāla. Pilsētās krogi lielākoties pildīja iebraucamās vietas funkcijas.
Kroga piedāvājumā lauvas tiesu veidoja alus tirdzniecība – gadā vidēji viens krogs iztirgoja ap simts un vairāk mucu. Līdztekus alum, krogā tirgots arī degvīns un uzkodas, taču lēš, ka zemnieki krogā lielākoties mielojušies ar līdzpaņemtu ēdienu. Garš galds ar soliem tam abās pusēs faktiski bija vienīgās klasiska kroga mēbeles vismaz tā dēvētajā zemnieku galā. Turklāt krogā varēja ne vien iestiprināties, bet arī iegādāties dažas pirmās nepieciešamības preces, piemēram, sāli, tabaku, siļķes, garšvielas.
Lauku krogi šajā laikā piederēja lielākoties muižām un bija to saimniecības sastāvdaļa, kas deva ap 10 procentiem ienākuma. Lai gan Livonijas periodā zemniekiem bija aizliegts darboties alkohola tirdzniecībā, jau 17. gadsimta beigās no 251 kroga saimnieka Vidzemē 223 bija latvieši – 153 brīvzemnieki un 70 dzimtcilvēki, savā monogrāfijā Latgales kultūras vēsture raksta kultūrvēsturnieks Pēteris Zeile.
Nebūs pārspīlēts, sakot, ka krogos lielā mērā veidojās arī latviešu tautas pašapziņa un sabiedriskā doma. Līdztekus baznīcai bija viena no divām sava laika vietām, ja neskaita hernhūtiešu saiešanas namus, kur varēja pulcēties zemnieki. Ņemot vērā, ka dievnamā apspriest sabiedriskas lietas neklājās, izvēle krita uz krogu. Tur tika slēgti līgumi, pārrunātas aktualitātes, uzzināti jaunumi. Ne velti sakāmvārds vēsta: “Ej krogā – būsi gudrs, ej baznīcā – būsi svēts.”
Līdz degvīna brūžu ēras sākumam 16. gadsimtā latviešu zemnieki cēla galdā galvenokārt alu. Savukārt, kā norāda Straube, muižās parādoties degvīnam, tikai kāda desmitā daļa no tā nonāca krogu apgrozījumā; viss pārējais – armijas vajadzībām. Protams, krogiem arvien vairāk kļūstot par dzertuvēm, tajos parādījās krogus meita, kura, kā tas zināms no dziesmiņas filmā par velna kalpiem, “Ja pazudis ir prieks, Šeit lielu kausu tev sniegs.” Taču tas varēja arī būt kas vairāk par kausu – atkarībā no samaksas un vienošanās.
Lielākā dzeršana latviešu tautā, kā var spriest no vēstures avotiem, bijusi 18. un 19. gadsimtu mijā, kad visa Latvijas teritorija jau ietilpa Krievijas impērijā. Vidzemē 1803. gadā darbojušies gandrīz seši simti degvīna brūžu, kuri saražojuši 1 057 657 spaiņus produkcijas un gadsimta beigās teju trešā daļa labības tika pārvērsta degvīnā. Dažkārt, kā atklāj Zeile, krogiem bijuši uzlikti īpaši plāni jeb kvotas šīs dziras iztirgošanai. Par ainu 19. gagsimta beigās var spriest no Matīsa Kaudzītes rakstītā: “Dzerts jau tolaik arī tika stipri vien, un krogu uz visiem ceļiem bija bezgala daudz, caur caurim uz verstīm divām vai trim viens. [..] Krodzinieki lēja liedami pa stoikas (letes – aut.) logiem “korteļus” un “puskorteļus” [..]. Tomēr liela bravūrīga piedzeršanās ar trokšņiem un kaušanos kā vēlāk nenāca, nekur dzirdama.”
Tomēr visam – gan labam, gan sliktam – mēdz pienākt gals. Krogu ēras beigas 19. gadsimta vidū iezvanīja, kas tāds, ko Vilis Plūdonis savā leģendārajā poēmā Atraitnes dēls apraksta šādi: “Dzelzs rumaks sprauslā, zviedz; dzelzs rati klaudzot klandās.” Proti, sākoties dzelzceļa tīkla attīstībai, ceļinieki garākos pārbraucienos no ratiem un karietēm pārsēdās vilcienā, krogus, tēlaini izsakoties, uz visiem laikiem atstājot ceļmalā.
Patlaban Latvijas dabas un kultūras pieminekļu datubāzē kategorijā krogi iekļauts 61 objekts.
