Latvijas noslēpumi: "Uzvaras Līdums" Olaines purvā

Sapnis par latvieša ideālo saimniecību

1936. gadā pēc prezidenta Ulmaņa iniciatīvas Zemkopības ministrija izsludināja pieteikšanos uz zemes gabaliem, lai dotu Latvijas armijas brīvības cīņu dalībniekiem iespēju (ne par brīvu, bet uz kredīta) iekopt savu saimniecību. Par jaunsaimniecību veidošanas vietu tika izvēlēts vairāk nekā 200 hektāru liels purvājs, ko valdība bija paredzējusi nosusināt un nolīst. Purvs, kā jau vairums purvu Rīgas apkārtnē, vietām klajš, vietām apaudzis ar bieziem krūmiem un kokiem, vienīgi vēsture tai vietai padrūma – pāri gājušās Pirmā pasaules kara kaujas. Taču jauna dzīves telpa latviešiem vajadzīga, un mērķi lieli – bezcerīgu klajumu vietā iekopt plaukstošas saimniecības. Un tā Centrālās zemes ierīcības komiteja saņēma 329 pieprasījumus. No tiem tika atlasīti simt, kas atbilda tām prasībām un tai vīzijai, kādu to redzēja Kārlis Ulmanis. Beigu beigās piecpadsmit par vispiemērotākajiem atzītie ieguva apsaimniekošanā katrs 13–14 ha lielu zemes gabalu. Tiesa gan, vairākās publikācijās ir minētas sešpadsmit saimniecības, citās arī septiņpadsmit un pat astoņpadsmit. Visticamāk, šādi skaitļi figurē tāpēc, ka vēl pirms Uzvaras Līduma tapšanas šajā purvā pašu spēkiem zemi bija iekopuši divi, pēc citiem avotiem – trīs saimnieki, un viņi dažkārt tiek pieskaitīti pie īstenajiem līdumniekiem. Līdz brīdim, kad notika oficiālā iesvētīšana, ar Zemkopības ministrijas dienestu līdzdalību jau bija paveikts pamatīgs darbs gan meliorācijā, gan līduma nolīšanā.

Uz svinīgo pasākumu 1936. gada 13. septembrī klajumā, atkarotā no slīkšņas un šāviņiem, ieradās viss valdības un ierēdņu krējums no Rīgas. Bija paredzēts, ka līdz ar pirmās saimniecības pamatakmens ielikšanu visām jaunajām saimniecībām tiks dots arī kopējs nosaukums, kurā būs uzteikts līdumnieku darbs. Saprotams, ka šis gods un svarīgākās runas sacīšana pienācās Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim:

“Jaunais līdums nolīsts. Un še nu, stāvot uz šī jaunā līduma zemes, mūsu atmiņā atdzīvojas arī citādas domas, un, proti, domas, ka šī zeme, šī vieta, šī apkārtne ir bijusi lieciniece cīņām – un ne tikai cīņām, bet arī uzvarām. Cīņas iznākumi ir bijuši garos gados mainīgi, bet galu galā uzvara ir mūsu. [..] Tāpēc lai mūžam domājam par uzvarām, lai dzīvojam uzvarām tagadnē un gatavojamies uzvarām nākotnē visos cilvēka darbības laukos. Un tāpēc es nosaucu un dodu šim Pēternieku pagasta jaunajam novadam piemērtotāko vārdu – Uzvaras Līdums!”

Ciems ar kara mantojumu

Tolaik, kad sākās purva nosusināšana un līduma līšana, Pirmā pasaules kara pēdas visā apkārtnē, ne tikai pašā purvā vien, vēl bija manāmas burtiski ik uz soļa. Purvājs bija pilns ar nesprāgušām krievu granātām, kas tikušas paredzētas kā likteņa lēmējas tiem vāciešiem, kuri slēpās ierakumos, – arī Uzvaras Līduma teritorijā kara laikā stiepušies vācu ierakumi. Līdz ar to strādniekiem, kuri darbojās purva nosusināšanā, uzdevums bija divtik grūts un bīstams, jo viņi riskēja ne vien ar veselību (darbs bija ļoti smags un nogurdinošs), bet arī dzīvību (bieži vien, sperot katru nākamo soli, nevarēja zināt, vai tas nebūs pēdējais). Granātas un citi tikpat nāvējoši kara atribūti, saprotams, tika vākti kopā vienā vietā, un drīz vien Uzvaras Līdumā izveidojās vesela spridzekļu un šāviņu noliktava. Tā kā arī tolaik, gluži tāpat kā mūsdienās, topošajā ciemā mēdza ierasties dažādas prominences un citādi interesenti, ne vienam vien par katru cenu gribējās redzēt nāves nesēju kolekciju. Līdz brīdim, kad viens tā arī ņēma un uzsprāga…

Liktenīgajās Ziemassvētku kaujās šajā apkaimē notikušas asiņainas latviešu strēlnieku un sibīriešu cīņas ar vācu armiju. Lai gan pēc vēsturiskiem datiem tur atradušies vācu otrās līnijas ierakumi, zinātāji teic, ka šiem ierakumiem uzbrukumā gājuši pāri strēlnieki, un kā pierādījums kalpo astoņas strēlnieku kapu vietas, kas uzietas līdumā.

Arī šo faktu Zemkopības ministrija tika sasaistījusi ar Uzvaras Līduma attīstību, jo bija nolēmusi padarīt ciemu par vienu no skaistākajām latviešu strēlnieku piemiņas vietām un līduma rietumu malā sāka veidot karavīru kapsētu – tikai simt metru attālumā no vācu karavīru kapiem, kuros guļ ap simt Ziemassvētku kauju upuru.

Meliorācijas meistarklase

Tā kā Uzvaras Līdums plešas tikai septiņus metrus virs jūras līmeņa, visu lieko ūdeņu novadīšanai tika izrakts ne vien 3,5 kilometrus garš novadgrāvis līdz Misas upei, bet regulēta arī pati upe – veselus četrus kilometrus lejup no tās vietas, kur šis grāvis ietecēja. Patiesības labad jāsaka, ka vietām novadgrāvis būtu godam pelnījis kanāla vārdu, jo dziļums sasniedza trīsarpus metrus un platums – pat vienpadsmit metrus. Gar visu saimniecību robežām izrakto grāvju garums pārsniedza 18 kilometrus, bet drenu kopgarums – 20 kilometrus. Bija paredzēts, ka pāri nosusinātajam purvam jauno saimniecību vajadzībām vedīs augsts ceļa uzbērums trīs kilometru garumā, ar septiņiem tiltiem pāri platajiem novadgrāvjiem.

Vecāki ļaudis joprojām atceras nostāstu, kāpēc tuvīnais mežiņš ticis iesaukts par Pumpja mežu. Kad drenēšanas laikā strādnieki dzinuši zemē ūdens sūkni, ko tautā dēvēja par pumpi, izrādījies, ka tur bijis trakoti liels spiediens, un ūdens strūkla burtiski uzšāvusies gaisā, gandrīz vai līdz augstāko koku galotnēm. Pēc tam jau katrai saimniecībai ierīkoja savu urbumu, bet mežu tā arī turpinājuši dēvēt par Pumpja mežu.
 

Tā laika preses materiālos atrodami visai atšķirīgi dati par to, cik cilvēku bija iesaistīti purva iztīrīšanā no spridzekļiem, nosusināšanā, līduma nolīšanā un sākotnējā labiekārtošanā. Šis skaitlis svārstās no diviem simtiem līdz pat tūkstotim.

Paraugs lauku būvniecībai

Katrai saimniecībai, kuras iedalītas līdumā, divas trešdaļas no zemes platības bija notīrījusi un nodrenējusi Zemkopības ministrija, un tikai viena trešdaļa tika atstāta sakopšanai paša saimnieka ziņā. Ar valsts traktoru sastrādāja arī trešo daļu no lielāko saimniecību zemes – dažādu lauksaimniecības kultūru audzēšanai. Par brīvu tikuši piegādāti būvmateriāli – pa 50 000 ķieģeļu un 225 kubikmetriem grants katrai saimniecībai.

Kamēr ēkas tapušas – visas pēc viena projekta –, nākamie saimniekotāji mitinājušies kur nu kurais: siltākā gadalaikā – slieteņos, aukstākā – pagaidu mājiņās, kur dažkārt kopā sadzīvojuši pat vairāki kaimiņi.

Pēc diviem gadiem daļai saimniecību jau tuvojusies nobeigumam dzīvojamās ēkas un kūts celtniecība. Šīs būves izmaksājušas no astoņiem līdz desmit tūkstošiem latu. Apmēram trešā daļa izmaksu tika segta ar Zemes bankas aizdevumu. Dzīvojamās mājas apakšstāvā ir četras un augšstāvā – divas istabas. Saimniecību nosaukumi – patiesi latviski: Līdumnieki, Pūpoli, Dzintari, Sprīdīši, Celmiņi, Upītes, Dzeguzes, Ozoliņi, Kārkliņi, Riekstiņi utt.

Ciemu būvēja pēc noteikta plāna kā paraugu lauku būvniecībai. Šo plānu iepriekš bija uzdots izstrādāt Nacionālās celtniecības komitejas lauku būvkomisijai, un, vadoties pēc iepriekšējiem novērojumiem citos pagastos, tika nolemts pievērst lielāku uzmanību ēku ārējam izskatam un telpu ērtībai. Būvkomisija ierosinājusi ražot dažādu krāsu šīfera plāksnes, jo līdzšinējās sarkanās un pelēkās nav harmonējušas ar lauku apkārtni. Līdumniekiem ieteikts jumtus segt nevis ar divu vai pat trīs, kā dažviet redzēts, bet gan ar vienas krāsas šīfera plāksnēm, jo izraiboti jumti atstājot banālu iespaidu.

Saprotams, ka šādā valdības pasūtītā objektā dažāda ranga kontroles ieradās regulāri, un pēc kārtējās apskates Zemkopības ministra vadībā notika Zemes ierīcības komitejas sēde, kur kopā ar departamenta direktoru Ķuzi un Zemes bankas pārvaldnieku Dzelzīti noteica izpirkšanas maksu Uzvaras Līduma saimniecībām. Tā bija aptuveni 20 % no faktiskās saimniecību vērtības. Izpirkšana sadalīta uz četrdesmit vienu gadu. Pirmais maksājums bija jāizdara 1944. gadā.

No preses materiāliem: “Atsevišķām saimniecībām noteica sekojošas izpirkšanas maksas: Krūmiņa saimniecībai 1500 latu, Jansona saimniecībai 1550 latu, Alkšņa saimniecībai 1900 latu, Cīruļa saimniecībai 2000 latu, Jakoviča saimniecībai 1300 latu.” Dokumentos minētas arī trīs tādas saimniecības, kurām komiteja noteikusi izpirkšanas maksu viena lata apmērā. Tās, izrādās, bijušas saimniecības, kas robežojas ar oficiālo teritoriju un kuru īpašnieki rīkojušies tikai ar saviem līdzekļiem un paši ielabojuši purvainās zemes.

Pie reizes nolemts arī, ka nākamajā pavasarī (tas ir, trešajā pavasarī pēc oficiālās iesvētīšanas) Zemkopības ministrija izsniegs par brīvu katrai Uzvaras Līduma saimniecībai desmit augļu kociņus un desmit ogulāju stādus, savukārt Lauksaimniecības kamera norīkos dārzkopi, kas arī par brīvu palīdzēs izveidot košumapstādījumus pie dzīvojamajām ēkām.

Pirmā – Asna

Saprotams, ka tādā vietā, kur kaimiņa māja labi saskatāma un iesākumā pat vairākas ģimenes, apstākļu spiestas, mitinājušās kopā, arī sadzīve norisēja diezgan satuvināti. Kartupeļu stādīšanas un labības kulšanas talkas, kāpostu skābēšana un sēņu sālīšana. Tās labās sēņu vietas, skaidrs, tikušas turētas noslēpumā, bet, kad pilnie grozi atnesti mājās, tad gan tīrīšana un vārīšana bieži vien notikusi kopīgi. Arī pirtī iešana, vismaz sākumā, bijusi visai kolektīva padarīšana. Kamēr pirts bijusi tikai vienās mājās, sestdienās arī kaimiņi gājuši turp mazgāties un parunāties. Lai zinātu, kad pirts izkurināta, esot izkārts balts karogs.

Kad vācu armija 1944. gadā grasījusies atkāpties, Jelgavā tirgota no Krievijas atvestā tehnika, arī lauksaimniecības mašīnas. Turīgākajiem zemniekiem bijis daudz reihsmarku, taču tām vērtība kritusies, un tad trīs Uzvaras Līduma saimnieki sametuši naudu un nopirkuši kopīgu kuļmašīnu.

Pirmais Uzvaras Līdumā piedzimušais bērns bijis Puriņu mazulis – meitenīte, dzimusi 1938. gadā. Vecāki nosaukuši viņu par Asnu (nevis Asni) – kā simbolu pirmsākumam, jo, ja būtu piedzimis zēns, viņam būtu dots vārds Asns. Par godu šim notikumam Kārlis Ulmanis uzdāvinājis šai ģimenei simt latus un Latvijas karogu.

Uz katriem 50 000 – viens paraugciems

Dažādu pasākumu, ar kuriem valdība centās gan pievērst uzmanību veiksmīgajam projektam, gan spodrināt savas spalvas, netrūka, un līdumniekiem tie lielākoties nāca par labu – viesi veda dāvanas gan būvmateriālu, gan tehnikas, gan citā izskatā. Piemēram, kārtējās Meža dienās 1938. gadā Uzvaras Līdumā ieradās piecdesmit studenti, kuri mācījās mežkopību, un atveda līdzi 60 ābeļu, 90 ķiršu kociņu un vēl lielāku daudzumu krāšņumkociņu stādu. Tos sastādīja vairākās saimniecībās, studenti palīdzēja izveidot koku gatves gar ceļiem, izstrādāja plānus arī pārējo saimniecību izdaiļošanai. Savukārt tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība Kaļķis par godu Valsts prezidenta 60. dzimšanas dienai ziedoja Uzvaras Līduma saimniekiem 17 tonnas kaļķa zemes uzlabošanai. Ikvienā šādā pasākumā klāt bija arī preses pārstāvji, un tāpēc arī cildinošu rakstu nebija trūkums. Panākumu iedvesmots, Zemkopības ministrs Jānis Birznieks pat nāca klajā ar paziņojumu, ka valdībai ir padomā iekārtot vēl vienu otru tādu ciemu: “Uz katriem piecdesmit tūkstošiem tautas pieauguma jādibina vismaz viens tāds skaists parauga ciems ar labām saimniecībām.”

Zemi piešķirot, tika noteikts, ka ieguvēji, jaunsaimnieki, nevarēs to pārdot. Vienīgais pieļaujamais variants – ieguvēja tuvinieki varēs saimniecību mantot vai pārņemt kā dāvinājumu.

Laiki mainās, Līdums mainās līdzi

Taču laiki un varas mainījās, un arī Uzvaras Līdums netika saudzēts. Katra vara izdeva savus likumus un noteikumus, kuriem līdzās darbojās arī nerakstītie. Kad sākās Otrais pasaules karš, tuvumā pārmaiņus tika notriekti gan krievu, gan vācu lidaparāti. Vietējie, kad tika klāt, no tiem savāca un ikdienā izmantoja citu lietu sameistarošanai visu, ko vien varēja. Vācu laikā bija noteikts, ka katrā Līduma saimniecībā jāaudzē kāda agrokultūra. Atkarībā no augsnes izdalīja piemērotu sēklu, ko pavasarī iesēt. Vienā saimniecībā bija jāaudzē burkāni, citā – zirņi, vēl citur – kaņepes utt. Bet tad, kad nāca ogu un sēņu laiks, vācieši nosacīja stingrus termiņus, kad drīkst ķerties pie lasīšanas, – un ne dienu agrāk!

1944. gadā, kad fronte pavisam pietuvojās, arī Uzvaras Līduma iedzīvotājiem tika pavēlēts doties bēgļu gaitās, taču daļa sabēga mežā, daži aizbildinājās ar vecumu un slimību, un tikai pāris saimniecību īpašnieki pameta savas mājas uz visiem laikiem.

Vēlāk, padomju laikos, mājās, kur iemitinājās ienācēji, agrāko saimniecību mantība tika šķiesta pa labi un pa kreisi, agrāko tīrumu vietā tika uzslieta ferma un šķūņi, grāvji aizaudzēti. No jauna pārmaiņas uz pozitīvo pusi pamazām sākās gadus pēc tam, kad Latvija atkal atguva neatkarību.

No ģimenēm, kas tolaik iekopa Uzvaras Līdumu, tikai viena kopš tā laika joprojām dzīvojot tur paaudžu paaudzēs. Un tieši tajā mājā, kur Kārlis Ulmanis toreiz ielicis kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, tikai saimnieki paši vairs īsti nezinot, kurā stūrī tas ticis iemūrēts. Tagad Uzvaras Līdumā skaitās atvērtā tipa lauku sētas, kultūrvēsturisks mantojums, tāpēc arī īpašniekiem nav ļauts taisīt lielus žogus un veikt pamatīgākas izmaiņas.

Dzejolis "Uzvaras līdums"

Bij muklājs plats, kur neatrada

Sev ceļu pāri pat ne zvērs,

Tik’ vaivariņi, gads aiz gada

Bij cīņām kapu vainags sērs.

Tur nāca grāvrači ar lāpstām,

Ar dziļiem grāvjiem purvu šķelt,

Gals klātu nezālēm – nu slāps tām,

Būs visām spilvām jānodzelt’. 

Pa grāvjiem, kuri rauti teju,

Pa tūkstoš dzīslām, cik vien gūst,

Prom rudie ūdeņi uz leju

No izžulgušās zemes plūst.

Un muklājā, kur lapsa grima,

Kā nezvērs šausminošs un traks

Reiz agrā rītā traktors dzina,

Aiz viņa plētās savāds taks.

Tai divu parādību jauda:

Jauns sējējs gāja vagas šās,

Un zemei nu, kas ilgi snauda,

Kā modinātājs izlikās!

Alfonss Francis, no rakstu krājuma Tēvzemei un Brīvībai, 1937. gads