Aizliedz Jāņugunis, Līgo svētkos nosaka kara stāvokli: mūsdienu Jāņu pandēmijas aizliegumi izklausās pēc nieka
Neapmierinātība par pandēmijas uzliktajiem ierobežojumiem Jāņu svinēšanā, salīdzinot ar to, kas latviešiem Līgo svētku sakarā bija jāpārdzīvo pirms 70-80 gadiem, izgaistu pati no sevis, ja mums draudētu atgriešanās vecvecmāmiņas laikos. Tolaik līgošana bieži vien varēja pārvērsties valsts noziegumā, par kuru draudēja nošaušana uz līdzenas vietas.
Laikā, kad Latvijā viena pēc otras mainījās okupācijas varas, Jāņu svinēšana bija pat dzīvībai bīstama. Vispirms noteica komandantstudu, pēc gada jau bija kara stāvoklis, pēc diviem gadiem visas avīzes publicēja aizliegumu kurināt Jāņu ugunskurus, bet vēlāk nāca Staļins, kurš jau vispār pēc dažiem gadiem aizliedza Līgo svinēšanu. Salīdzinot ar tiem laikiem, šodienas ierobežojumi, par kuriem tā īsti pat nevar sodīt, bet tikai aizrādīt, varētu teikt, ir brīvības kalngals. Protams, nepatīkams, bet ne nāvējošs.
1940. gads: ja pie ugunskura nav sarkana karoga, līs
Nedēļu pirms 1940. gada Jāņiem Latviju bija okupējusi PSRS armija un šādos apstākļos nekāda dižā jāņošanās cilvēkiem nebija prātā. Cilvēkus dzina demonstrācijās, lai atbalstītu “sociālistisko revolūciju”. Daļa dienas avīžu pirms pāris dienām jau bija vecos “nepareizos” nosaukumus nomainījusi uz ideoloģiski pareiziem (piemēram, “Kurzemes Vārds” pārtapis par “Komunistu”). Nekur ar pušplēstu vārdu oficiāli netika pieminēti Jāņi un publicētas Līgo svētku pasākumu reklāmas. Cilvēki baidījās iziet ielās, kaut gan viens otrs drosminieks uzradās, bet pēc tam tika nosunīts, ka līdzās pūdelei nav uzvilcis sarkano karogu, un tāpēc lijis lietus.
Tas pats “Komunists” par to raksta: “Jāņi pagājuši. Neparasti Jāņi. Neparasti jau tādēļ, ka trūka parastā lietus. Kaut gan saka, ka Jāņi bez lietus nav iedomājami, šogad tas izpalika. Tālākā apkārtnē lietus lijis, laikam tur, kur nebija vēl izkārti sarkanie karogi. Liepājā nelija. Liepājai vajadzīgs tagad skaists laiks, lai varētu papriecāties arī tie, kam nav alus mucas. Un pilsētā priecājās arī. Jāņu vakarā šur tur grupiņās pastaigājās līgotāji. (..) Un ja kam bija iespēja, tas laidās uz laukiem. Tādu arī netrūka. Šoreiz ciema kukulim bez parastajām lietām pilns klēpis jaunu ziņu un “Komunists””.
Tā vietā, lai dziedātu Jāņu dziesmas, ļaudis tika mudināti studēt Staļina konstitūciju un “fašistisko policiju nomainīt ar strādnieku miliciju”. Un, lai tam būtu laiks, jau nākamajā dienā pēc Jāņiem jaunizceptais iekšlietu ministrs Vilis Lācis izdeva rīkojumu, ka “privātpersonām bez policijas rakstiskas atļaujas turpmāk noliegts atstāt savus dzīvokļus visās Latvijas pilsētās no pl. 24 līdz 4”. Nav ko līgot un lustēties laikā, kad jāstudē Staļina konstitūcija!
1941. gads: draud ar kara tribunālu
Okupanti drīz vien saprata, ka tik viegli atkratīties no latviešu pagānu tradīcijām nevarēs. Tādēļ maijā padomju Latvijas “demokrātiskā valdība” noteica, ka Jāņu diena – 24. jūnijs – pasludināma par tautas svētku dienu, un līdz ar to arī par brīvdienu. Taču pusotru nedēļu pirms tā notika baisās deportācijas un divas dienas pirms tam nacistiskā Vācija uzbruka PSRS. Latvijas teritorijā tika izsludināts karastāvoklis.
Tā noteikumi paredzēja pilsoņus piespiedu kārtā nosūtīt darba klausībā; īpašumu konfiskāciju kara vajadzībām; aizliegumu parādīties uz ielas “pēc noteiktā laika”, kā arī “ierobežot kustību”; aizliegt iebraukt un izbraukt apvidos, kur izsludināts kara stāvoklis; deportēt “sociāli bīstamas personas”. Par kara stāvokļa noteikumu neievērošanu draudēja kara tribunāls. Šāds Līgo dienā publicēts paziņojums cilvēkus it nebūt nemudināja doties zaļumos svinēt Jāņus.
1942.-1944. gads: pilnībā aptumšotie Jāņi
Nacistu okupācijas laikā latviešiem mēģināja iegalvot, ka “atbrīvotājarmija” atkal atnesusi iespēju brīvi svinēt tautas svētkus. Tomēr absolūtā pārtikas deficītā un tumsā par nekādu brīvību nevarēja būt runas.
Pirmām kārtām jau kara gados bija noteikts “aptumšošanas laiks” (Jāņu laikā no pusdesmitiem vakarā līdz četriem rītā), kad neviens gaismas stariņš nedrīkstēja spīdēt pilsētas ielās un no namu logiem.
Dienu pirms Jāņiem visas avīzes publicēja “paziņojumus par aptumšošanas izvešanu”: “Vislabākā aizsardzība pret lidotāju uzbrukumiem naktī ir pilnīga aptumšošana. Kas slikti vai nemaz neaptumšo, apdraud sevi un apkaimi. Nolaidības aptumšošanā stingri soda. Iknakti jāaptumšo no saules rieta līdz nākošās dienas saules lēktam. Jāaptumšo visas dzīvokļu un visāda veida celtņu gaismas izejas. Aptumšošanai jābūt tik pilnīgai, ka neviens gaismas stars nevar izspiesties uz āru. Tādēļ visas gaismas izejas aizsedzamas ar gaismu necaurlaidīgām un gaismu cieši noslēdzošām aptumšošanas ierīcēm”.
Formāli šie noteikumi attiecās uz pilsētām, bet arī provincē tos ievēroja. Vienlaikus visas okupācijas varas pašvaldības izdeva noteikumus, kas aizliedz kurināt jāņugunis “noteiktās vietās”. Tā Liepājas galva vispār pilsētā aizliedza kurināt ugunskurus pilsētas teritorijā, bet Ventspils apriņķa priekšnieks kapteinis Jumis publicēja “Aizrādījumu par jānūguņu dedzināšanu”, kurā bija teikts, ka “Jāņugunis ir atļauts dedzināt 23. un 24. jūnijā tikai tādās vietās, kas atrodas 2 km no kara rūpniecības ēkām, dzelzceļa līnijām, kara rūpniecības fabrikām un arī tikai tādās vietās, kas tālāk par 5 km no jūras krasta”.
Tā kā tolaik Latvija bija nosēta ar militāriem objektiem un dzelzceļa līnijām, tad Jāņu kurināšanas vietu bija grūti atrast, it sevišķi vietās, kur dzīvoja cilvēki.
1945. gads: darba zemniekiem jālīgo kopā ar stahanoviešiem
Pusotru mēnesi pēc Latvijas teritorijas “atbrīvošanas no vācu-fašistiskajiem iebrucējiem” tautai arī nebija sevišķas vēlmes priecāties. Pie tam ar ideoloģisku pieskaņu 1945. gada 19. jūnijā laikrakstā „Cīņa” tika publicēts LPSR Arodbiedrību Centrālās padomes prezidija lēmums, kurā arodkomitejām lika piesaistīt plašas strādnieku masas Līgo svētku svinēšanā, organizējot izbraukumu referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem un tamlīdzīgi. Nolūks bija nepārprotams – pārvērst Jāņus par padomju propagandas svētkiem.
1945. gada jūnijā “Cīņa” atklāja: “Līdz Padomju varas nodibināšanai Latvijā plašām darba ļaužu masām nebija iespējams plaši atzīmēt un svinēt savus tautiskos Līgo svētkus. Šo svētku svinēšana bija šauras fašistu kliķes — aizsargu un korporeļu privilēģija. Vēl neciešamāks stāvoklis bija vācu okupācijas laika, kad vācu fašistiskie nelieši aizliedza un apspieda katru latviešu tautas nacionālās apziņas izpausmi un tautisko svētku svinēšanu iztulkoja kā demonstrāciju pret fašistiskiem iebrucējiem”. Tādēļ tagad jāsvin uz pilnu klapi, tostarp, aicinot stahanoviešus pie daba zemniekiem, stāstot par uzņēmumu saimnieciskajiem sasniegumiem un tamlīdzīgi.
1950. gads: no kalendāra svītro Jāņus
Pirms 70 gadiem sākās Līgo svētku aizlieguma laiks. 1950. gadā Līgo svētkus izņēma no oficiālo svētku dienu saraksta, tajos bija jāstrādā. Tas vēl bija gads, kad šur tur vēl sarīkoja kādu “ideoloģisku Jāņu pasākumu”, bet pēc tam pāris gadus šos svētkus vispār nedrīkstēja pieminēt. Mazliet skrūves atslāba Hruščova atkušņa laikā, bet 1959. gadā Hruščovs sadusmojās, ka Jāņu tradīcijas traucē kukurūzas sēšanai un atkal Jāņus noliedza pieminēt. Bet Brežņevlaikā pamazām atsākās līgošana, protams, okupanti sacerēja savas meldijas, bet tās jau bija tikai skata pēc. Vai tad var miestiņu baudīt un Jāņu sieru smeķēt pie šādas dainas:
“Otro gadu sēlpilieši
Kopus druvas aplīgo.
Apdzied plašās rudzu druvas,
apdzied kūtis brūnaliņas.
Čakliem darba darītājiem
Līgo dziesmās slavu teic.
Līgo, līgo!”
“Juglas zieda lopkopēias
Pilnas slauca slaucenītes,
Trekna zāle ganībās,
Spēkbarība silītēs”.
“Līgo! - šalc raženās kolchozu druvas,
Līgo! - šalc jūra un birztalas san;
Līgo! - dzied pilsētas tālas un tuvas -
Līgo! - pār Padomju Latviju skan”.
