Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Meiteņu meistars Aivars Vilipsons par saviem intīmākajiem mākslas darbiem 2

9vīri
24. maijā 07:36 2020. gada 24. maijā 07:36
  Sandris Metuzāls
Mākslinieks Aivars Vilipsons par sunīšiem, saviem intīmākajiem mākslas darbiem un izmaiņām dzērienu kartē.

Sunīši un meitenes

Par pasaules senāko profesiju uzskata pats zini ko, taču patiesībā dokumentāli ir pierādīts, ka glezniecība ir vēl senāka – par to taču liecina senie alu zīmējumi!

Jā, bet impulsu veidot alu zīmējumus droši vien deva senākās profesijas pārstāves!

Pirmie alu zīmējumi gan tā kā vairāk bija saistīti ar dzīvnieciņiem – mamuti un tādā garā...

Varbūt labāk šajā tēmā tālāk neiedziļināsimies! (Smejas.) Jo pierādāms tas tāpat nav. Tos mamutus droši vien tāpat zīmēja pēc tikšanās ar pirmās profesijas pārstāvēm!

Ja runājam par dzīvnieciņiem, tad tev pašam nesen bija izstāde, veltīta sunīšiem – par suņa dzīvi un sunetiem. Bet mājās taču tev suņa nav?

Es esmu no tiem, kas uzskata, ka pilsētas dzīvoklī suni nevajag turēt. Dažas sievišķīgas būtnes mani ir mēģinājušas pierunāt paņemt sunīti, taču es nekad neesmu piekritis. Cita lieta ir lauki, kur suns var izskrieties. Bet pilsētas sunīšu man ir žēl. Es taču neesmu kaut kāds gestapovietis.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

No kurienes tad šī mīlestība uz sunīšiem? Kādēļ taisi sunīšu, nevis, piemēram, vāveru figūriņas?

Šo pašu jautājumu es uzdevu Norai Ikstenai, ar kuru kopā veidojām grāmatu Suņa dzīve. Es jau biju sataisījies, kā parasti, zīmēt plikas meitenes, bet viņa teica, ka rakstīšot par vauvām. Nepietika ar to, ka man bija tie sunīši jāzīmē, nācās arī veidot tos plastilīnā. Domāju: nu, kas tas ir – visu mūžu esmu veidojis plikas meitenes, bet tagad man jātaisa kaut kādi vauvas?!

Varbūt tās ir suņu meitenes?

Nu, tur apakšā jau neviens viņām neskatās. Beigās nolēmu, ka tas ir kaut kas jauns un nav nemaz tik slikti pamēģināt kaut ko tādu. Tagad veidošu sunīšus, pēc tam atkal meitenītes.

Cik meitenīšu tad esi uzveidojis savas radošās karjeras laikā?

Neskaitot manas divas meitas? Neesmu skaitījis. Daudz. Ļoti daudz.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Tu vairāk strādā kā grafiķis – tas droši vien sanāk lētāk nekā gleznot, piemēram, pasteļus, jo nav krāsas jāpērk?

Protams. Nerunāsim nemaz par tēlniecību, kas ir vēl dārgāka. Bet arī krāsas ir dārgas – izmaksas ir reizes trīs lielākas nekā grafikā. Tāpēc jau es to grafiku izvēlējos! Tā bija vislētākā. Un uzreiz darbs ir gatavs – atliek tikai ierāmēt.

Intīmā māksla

Reibumā vari zīmēt?

Var, taču tikai pašā sākumā – nelielā reibumā. Par piekto vai sesto dienu te runas nevar būt. Ir bijis, ka reibumā iešaujas prātā labas idejas, tās tad vajag pierakstīt, lai vēlāk realizētu.

Vai mūsdienu Latvijā mākslinieks var ar savu darbu izdzīvot? Nav jāpiestrādā par taksistu?

Kā nu kurš. Ja ir pasūtījuma darbi, tad var. Taču miljonārs toč nebūsi.

Pastāv viedoklis, ka īstu mākslu mākslinieks var radīt tikai tad, ja viņš dzīvo trūkumā un teju vai pusbadā? Tā ir?

Kaut kas šajā apgalvojumā ir. Atceros, zīmēju vienam žurnālam ilustrācijas un prasīju redaktorei, vai nevar man samaksāt vairāk. Viņa man pateica tā – māksliniekam jābūt izsalkušam. Toreiz man likās, ka viņa ņirgājas par nabaga studentiņu, taču patiesībā tur tiešām apakšā ir svarīga doma. Ja tev visa kā pietiek, tad kādēļ gan tev ķerties pie darba un kaut ko taisīt? Bet, ja tu esi izsalcis, tad ir stimuls strādāt – neizdarīsi darbu, tev vienkārši atslēgs elektrību.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Tavi labākie darbi ir tapuši trūkuma periodā?

Domāju, ka jā.

Deviņdesmitajos gados pie tevis mēdza nākt pasūtītāji ar dažādām ekstravagantām vēlmēm. Tagad tas laiks ir garām?

Tolaik jau mums viss bija jauns un nezināms, daudziem gribējās cilvēkus ar kaut ko pārsteigt. Bet ar ko gan savus ciemiņus var pārsteigt tagad, kad mēs visu jau esam redzējuši?

Dīvainākais pasūtījums bija no kāda cilvēka, kurš piezvanīja un krieviski uzprasīja – vai vari ģipsī atliet meitenes pežuku? Nu, varu, ja jau tā vajag... Viņš pie manis atveda kādas astoņas meitenes – nezinu, ko viņš vēlāk ar tiem atlējumiem darīja, kolekcionēja vai ko citu. Iekārtoju speciālu vietu, kur viņām atlaisties, kamēr strādāju, ar higiēnu tur viss bija kārtībā. Atnāk pirmā meitene – tāda C kategorijas, taču kopumā izskatīga. Noguļas, bet man jāuzlej ģipsis, lai varētu to visu atliet, taču pirms tam tā vieta jānosmērē ar krēmu – lai nebūtu nepatīkamas sajūtas, raujot ģipsi nost. Sāku smērēt savas roķeles ar Nivea krēmu, ko speciāli bija nopircis, bet redzu – džeks kļūst tāds iesprindzis un sarkans, kakls tā piepampst, ka zelta ķēde draud viņu nožņaugt. Saku, ka es nejūtu baigo vajadzību grābstīties gar svešas meitenes kājstarpi, vari arī pats tur visu smērēt. Tad viņš tomēr kaut kā atslāba un ļāva man strādāt. Pēdējam darbiņam gan viņš tā arī neatnāca pakaļ – tas man vēl tagad karājas guļamistabā. Un es ar to lepojos.

Kāpēc viņš neatnāca pakaļ? Avīzē varbūt bija sēru sludinājums?

Nezinu. Varbūt mainīja orientāciju. Bet varbūt nauda beidzās.

Cik maksāja viens tāds atlējums?

Šķiet, kādu 50 latus. Bet tad naudas vērtība manā dzīvē bija citāda. Pēdējos gados gan tādu piedāvājumu nav bijis, taču nevarētu teikt, ka es par to bēdātos.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Pedagoga krahs

Atšķirībā no dažiem citiem māksliniekiem tev nekad nav piedāvājuši zīmēt Valsts prezidenta vai Rīgas mēru portretus, nemaz nerunājot par krūšutēlu veidošanu. Kā tā?

Toties mani reiz uzaicināja kādā pasākumā Rīgas Latviešu biedrības namā zīmēt portretus. Es biju šokā par to, kāda rinda sastājās! Biju domājis, ka būs divi trīs cilvēki. Spiedu uz to, ka sievietēm zīmēju lielas acis un puspavērtas lūpas. Zīmēju vienu sievieti, bet viņas vīrs man tikmēr pienāca klāt un neuzkrītoši iebāza kabatā naudaszīmi ar vārdiem – uzzīmē smukāk! Tas man norāva jumtu! Viņš tiešām domāja, ja iedos naudu, es tiešām uzreiz sākšu zīmēt Leonardo stilā?!

Tad jau ielu māksliniekiem, kuri zīmē tūristu portretus, darbs ir diezgan sūrs?

Protams, jo cilvēks vienmēr var pateikt – tas taču neesmu es, ko tu tur uzzīmēji, tas ir kaut kāds Buratino! Es par to nemaksāšu! Bet grafīts un papīrs jau iztērēti... Tas ir īpašs talants – īsā laikā uztvert katra cilvēka raksturīgākos vaibstus un zīmējumā tos izcelt. Studiju laikā akadēmijā mums lika zīmēt modeļus. Pašam likās – nu gan ir sanācis tik līdzīgs, cik labi es esmu uztvēris iekšējo pasauli! Taču pienāk pasniedzējs un saka – klausies, nu ko tu tur esi uzzīmējis... Bet pašam šķiet, ka iznācis līdzīgāks par līdzīgu. Tikai otrā dienā, kad vēlreiz paskaties, tu saproti – zeme, atveries, kaut kur es šo tēlu esmu redzējis, bet tas pilnīgi noteikti nav tas, kurš pozēja. Taču sākumā liekas, ka viss ir izdevies.

Pats esi mēģinājis audzināt kādu jauno mākslinieku?

Es vienu gadu lietišķajos nostrādāju par zīmēšanas skolotāju. Ir labi mākslinieki, kuri ir sūdīgi skolotāji. Ir sūdīgi mākslinieki, kuri ir labi skolotāji. Un ir sūdīgi mākslinieki, kuri ir sūdīgi skolotāji – tas ir mans variants. Es pirmās reizes gāju uz stundām ar domu, ka nu tik būs un jaunieši noteikti pavilksies. Taču es viņiem devu pārāk lielas atlaides, jo labi atcerējos sevi tajā vecumā, kad vairāk interesēja skuķi un vīniņš. Es viņiem kaut ko stāstu, bet viņi tikmēr savā starpā spriež, ka vakarā būs ballīte un vajadzētu samesties vīnam. Tad man kaut kā tas mācītprieks pārgāja... Es pats sapratu, ka neko iemācīt nevaru, tāpēc labāk ir nejaukties iekšā un ļaut cilvēkam pašam attīstīties. Es īsti nejūtos tiesīgs uzbāzties viņiem ar savu redzējumu.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Vai Rotko gleznas tev patīk?

Nē.

Kas viņš īsti ir – mākslinieks vai arī labs krāsotājs?

Viņš ir cilvēks. Pilsonis. Kādēļ viņa darbi tik dārgi maksā? Tas vienkārši ir bizness. Es nesaku, ka viņa darbi ir slikti, taču noteikti nav tā, ka, tos ieraugot, ietu skudriņas pār kauliem.

 Kurš mākslinieks tev pašam patīk?

Pirmais pārdzīvojums bija, kad jaunībā kopā ar manu draugu Robertu Koļcovu bijām kopā ar ansambli Marana aizbraukuši uz Oslo. Robim bija mugurā garš vectēva mētelis, man – zviedru galifē un oficieru zābaki. Vārdu sakot, divi idioti. Tajā galā mūs visus sadalīja pa norvēģu ģimenēm – kur nu kurais dzīvos. Mēs pieteicāmies dzīvot pie kādas norvēģu fotogrāfes. Nu, tur mēs mazliet nokļūdījāmies, taču vispār viņa bija jauka. Taču viņa nekādi nevarēja saprast, kā var tā būt: džeki no rīta pieceļas, izdzer polšu un paprasa, kur atrodas Vigelanda dārzs, ko grib iet apmeklēt. Jo Gustavs Vigelands ir mans mīļākais tēlnieks. Vigelands ir vistuvāk latviešu mentalitātei, tur var saskatīt līdzību ar Kārli Zāli. Turklāt viņš ir arī grafiķis!

Attiecības ar kalvīti

Kāds ir tavs iecienītākais dzēriens?

Patlaban – kalvītis. Nu, kalvadoss. Es gan atceros savu pirmo iepazīšanos ar kalvīti. Biju salasījies Remarka romānus – Lisabonas nakts, Trīs draugi –, kur varoņi bieži dzēra tieši kalvadosu. Un reiz krogā Ala pamanīju augšējā plauktā kaut kādu neredzētu pudeli. Prasu bārmenim – kas tas tāds? Ā, tas ir kalvadoss. Man uzreiz atmiņā nāk Remarks, tāpēc saku – ielej! Tā vēmis es nekad vēl nebiju... Tur bija gara tualetes telpa, un no durvīm aizpūtu līdz podam. Domāju – vai tas Remarks nav idiots? Taču man bija gadījies kaut kāds poļu kalvadoss. Droši vien Remarks par tādu pat dzirdējis nebija.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Jau krietni vēlāk kādā pasākumā gadījos kopā ar mecenātu Borisu Teterevu, un viņam bija kalvadoss – glīta pudele ar ābolīti iekšā. Lūk, tas jau bija kaut kas pavisam cits. Nekā kopīga ar poļu kalvadosu!

Esmu pasācis piestaigāt arī uz vīna degustācijām. Un tur beigās parasti ir pieņemts “piededzināt” – uzlikt punktiņu uz i, kad vīns jau izdzerts. Pamēģināju “piededzināt” ar kalvadosu – un bija tik garšīgi! Bet blakus viens cits kungs “piededzināja” ar kaut ko citu. Prasu – kas tas ir? Esot vislabākā grapa, saucas Berta. Domāju, ka viņš mani nes cauri, jo man vecākā meita ir Berta. Kāda Berta, ko tu stāsti?! Bet viņš – nu, Berta gan nav tiks labs kā Grieta, taču dzert var... Bet otra meita man ir Grieta! Tu, ko – ņirgājies!? Taču viņš man telefonā parādīja, ka tiešām ir tādas grapas. Bet dārgas. Berta maksā ap 50 eiro. Es abām meitām dzimšanas dienā uzdāvināju viņu grapas, bet viņas man tā arī neiedeva pat pagaršot...

Tiešām esi sācis dzert vīnus?

Jā, agrāk es iedomāties nevarēju, ka kādudien dzeršu vīnu! Kad sāku iet uz degustācijām, vienā no pirmajām gadījās vācu baltvīni. Domāju – nu ir pilnīgi sačakarēts vakars! Ja nu vienīgi “piededzināšana” varbūt spēs kaut ko glābt... Taču tie vīni izrādījās tik garšīgi! Someljē vēl tur kaut ko stāstīja par minerāliem, par īpašu augsni un vulkāniem... Muldēja droši vien. Un par īpašo garšu, kas nemaz neatgādina Annas Sakses Cūkausīti...

Vienubrīd tev bija niķis alkoholam uzdzert pienu? No kurienes tas?

Ozīrisa bārmenis reiz prasīja, ko vēlos: saulesbrilles, binoklīti vai monoklīti. Monoklītis bija 50 grami šņabja un piena glāze. Binoklītis – divreiz pa 50 šņabis un piena glāze. Saulesbrilles – divreiz pa 50 balzama un piena glāze. Zinu cilvēkus, kas vēl šobaltdien dzer šņabi ar pienu.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Bet pati recepte nāk no aktiera Ulda Pūcīša. Viņš parasti bija ņēmis polšu un pienu. Pamēģināju – un tiešām garša kopā ļoti labi sapas!

Dzirdēts, ka tev bijušas ļoti labas attiecības ar sievasmāti, aktrisi Viju Artmani. Taisnība?

Jā, tā bija gan. Mūžam atcerēšos, kā uz Murjāņiem kopā braucām mašīnā. Pie stūres bija Artūrs Dimiters – viņam, starp citu, bija tikai vācu laikā izdotās tiesības. Okupācijas laikā izdotās! Nezinu, vai viņš tās kādam inspektoram arī rādīja, visi jau viņu tāpat pazina – pats galvenais padomju kino vācietis taču! Un tolaik bija viens brīdis, kad nevarēja dabūt benzīnu. Braucam no Juglas Murjāņu virzienā, bet netālu no pagrieziena uz Mālpili ceļa otrā malā stāv cisterna, no kuras tirgo benzīnu. Un viņš mierīgi pāri pretējām joslām vālē pāri, lai dabūtu auto šmigu!

Bet kā viņš ar tām vācu tiesībām visur tika cauri, es tiešām nesaprotu. Iedomājies – viņu aptur milicis, bet Dimiters izvelk vācu ausveisu! Bija taču tomēr auto tehniskā apskate jāiziet, tur taču droši vien tiesības prasīja. Var jau būt, ka sievasmāte brauca uz tehnisko skati – tiesības viņai bija, taču pati ikdienā pie stūres viņa nebrauca.

Mākslinieks Aivars Vilipsons. (Foto: Rojs Maizītis)

Tātad filma "Dāvana vientuļai sievietei", kur viņa brauca ar auto, mums radījusi nepareizu priekšstatu?

Vismaz es neredzēju, ka viņa kādreiz būtu braukusi pie stūres. Bet tā bija ģeniāla filma – ar visām reklāmām, kas pa vidu bija saliktas! Un vēl izcilā frāze – nemūžam, runčuk! Un Pāvuls un Skurstene, kuri brauca ar mopēdiem!

Ja jau runājam par tik seniem laikiem, tad jāpajautā – vai pusmūža krīzi izjuti?

To, kas ap četrdesmit – ne pārāk. Piecdesmitā jubileja gan bija tāda jocīga. Sieva man saka – davai, aizejam uz krodziņu Casa Nostra. Es piekrītu, taču pie sevis domāju – interesanti gan, kādēļ ne Berta, ne Grieta mani nav apsveikušas? Var jau būt, ka es viņām riebjos, bet 50 gadi tomēr... Un vispār – kāpēc mēs neejam uz Ozīrisu, kur man ir 50 procentu atlaide? Savulaik, starp citu, bija pat 100 procentu atlaide – pietika tikai parakstīt rēķinu! Bet neko – paņemam taksi un aizbraucam. Kad atvēru durvis, domāju, ka pielikšu bikses – priekšā bija gan meitas, gan visi mani draugi. Tiešam biju aizkustināts līdz asarām. Es vispār esmu diezgan sentimentāls un viegli varu apraudāties.

Bet to, ka gadi iet, – to jūt. Vakaros man ir ieradums pirms gulētiešanas klusībā pateikties visiem tiem, kas man kaut ko labu darījuši, kā arī pieminēt tos, kas jau ir aizgājuši. Lai viņi var gulēt mierīgi. Kādreiz to aizgājēju bija pieci – pietika ar vienas rokas pirkstiem. Tad vajadzēja arī otru roku, bet tagad ir abas rokas un vēl pieci pirksti. Varētu pieminēt arī vēl vairāk – taču vai man un viņiem tas ir vajadzīgs?

Citi šobrīd lasa

Kurā zodiaka zīmē dzimušās ir vislabākās sievas 5
Horvātija bez ierobežojumiem atver robežu Latvijas pilsoņiem
Saasināta situācija ASV: protestējot pret policijas aizturēta afroamerikāņa nāvi, laupa veikalus, dedzina ēkas 2
Skatīt visus komentārus

Брэд Питт и Анджелина Джоли объединились, чтобы устроить Шайло незабываемое 14-летие

Герцогиня Меган обратилась в полицию: она чувствует себя в опасности в новом доме