Militārās parādes un to nozīme Latvijas vēsturē

Pirmā tikko dibinātajai Latvijas Republikas Pagaidu valdībai lojālo latviešu karavīru parāde notika 1918. gada 27. decembrī Rīgā tagadējo Brīvības un Stabu ielu krustojumā. Šajā parādē piedalījās Instruktoru rezerve un daļa Studentu (Atsevišķās) rotas, parādi komandēja kapteinis Jānis Balodis, vēlākais ģenerālis un kara ministrs. Parāde tika noorganizēta lielā steigā, jo vajadzēja sabiedroto lielvalstu – Lielbritānijas un Francijas – militārajiem pārstāvjiem parādīt, ka Latvijas Pagaidu valdībai vēl ir savas karaspēka vienības un ka ne visi latvieši ir lielinieku aģitācijas saindēti. Patiesību sakot, toreiz bez šīm vienībām Ulmaņa Pagaidu valdības rīcībā vēl bija tikai viena uzticama rota… Šī 23. decembra parāde bija ievērojama arī ar to, ka Rīgas ielās pirmo reizi militārās komandas skanēja latviešu valodā, tās iepriekšējā dienā uz ātru roku no krievu valodas bija pārtulkojis kapteinis Aleksandrs Plensners, kurš pildīja Ģenerālštāba priekšnieka pienākumus.

Latviešu karavīrus militārajā ierindā Rīga redzēja arī 1919. gada 8. jūlijā, kad pēc uzvarām Cēsu kaujās un vācu karaspēka atkāpšanās galvaspilsētā ar tvaikoni "Saratov" atgriezās Latvijas Pagaidu valdība. Toreiz parādi komandēja ģenerālis Dāvids Sīmansons, kurš pēc divām dienām tika oficiāli iecelts par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku. Karavīru solis Rīgā skanēja arī tā paša gada 12. novembrī, dienu pēc Pāvela Bermonta komandētās Rietumu Brīvprātīgo armijas padzīšanas no Pārdaugavas. Abas šīs parādes notika toreiz lielākajā laukumā Rīgas centrā – Esplanādē.

Protams, arī pēc Neatkarības kara noslēguma mūsu valsts lielākajās gadadienās notika armijas parādes. 1920. gada 20. maijā, atzīmējot Latvijas Kara skolas pirmo izlaidumu, Esplanādē notika karaspēka parāde ar Latvijas valdības vīru, armijas virspavēlniecības un ārzemju militāro pārstāvju piedalīšanos. Esplanādē parādes tika rīkotas arī turpmākajos gados – toreiz šī vieta vēl nebija pārveidota par parku, tas bija laukums, kuru lieliski varēja piemērot militārā varējuma demonstrēšanai.

1920. gada 11. novembrī pirmo reizi parādi rīkoja par godu gadadienai kopš Bermonta padzīšanai no Rīgas. Parādes laikā Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedza arī pirmos Lāčplēša Kara ordeņus. Vēlākajos gados 11. novembri sāka atzīmēt kā Lāčplēša Kara ordeņa un armijas gada svētkus. Šajā dienā militārās parādes notika ne tikai Rīgā, bet saskaņā ar kara ministra gadskārtējām pavēlēm arī visās tajās pilsētās, kur bija izvietoti armijas garnizoni: Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Krustpilī, Rēzeknē, Alūksnē, Vecgulbenē, Cēsu, Valmierā un Ventspilī. Rīgā Lāčplēšu svētku neatņemama sastāvdaļa bija arī valsts amatpersonu un armijas vadības pārstāvju došanās uz Brāļu kapiem, godinot par Latvijas brīvību kritušos cīnītājus. Ap pusdienas laiku sākās Rīgas garnizona parāde. Lūk, kā par 1926. gada Lāčplēšu svētkiem rakstīja laikraksts "Jaunākās Ziņas": “Tad sākas parāde. Viena pēc otras brašas un skaisti apģērbtas gar skatītājiem paiet kājnieku un artilērijas pulku vienības ar karaskolu priekšgalā un četriem bruņotiem auto beidzot. Iespaids no karaspēka ļoti labs. Kareivji iet vingri un braši kā spēlēdamies. Galīgi izzuduse senāk un krievu armijā novērotā nedabīgi sastingusē poza. Pēc parādes karaspēks novietojās Esplanādes vidū divās daļās, kurām pa vidu, visiem pulkiem godam sveicot, ar mūziku un orķestri priekšgalā jaunapbalvotie karavīri (līdz 1927. gadam pirms parādes notika karavīru apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeni – J. C.) dodas uz viņiem sarīkoto kopmielastu, bet kuplā skaitā sanākusē publika vēl ilgi noskatās, kā viena pēc otras, braši dziedādamas, no Esplanādes aiziet karaspēka daļas.”

Pēc 1936. gada Lāčplēšu svētku svinīgajiem pasākumiem piepulcējās arī Lielā junda pie Brīvības pieminekļa. Lielā junda bija svinīga paplašinātas godasardzes maiņa pie pieminekļa. Tradīcija tika atjaunota pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Mūsdienās ir atjaunota arī godasardze pie Latvijas Valsts prezidenta mītnes – Rīgas pils – vārtiem. Tāda pastāvēja arī laikā pirms Otrā pasaules kara, tikai toreiz (sardzes dienestu Latvijas armijas karavīri pilī sāka pildīt 1923. gadā) šī sardze nepildīja reprezentācijas funkcijas, bet gan tieši apsardzes pienākumus. Pirmskara Latvijā Lāčplēšu svētkos, 11. novembrī, sardzē pie Brīvības pieminekļa Štāba bataljona karavīrus nomainīja Kara skolas kadeti, kuriem šajā dienā uzticēja valsts pirmo kaujas posteni (sardze pie Brīvības pieminekļa bija klasificēta nevis kā godasardze, bet gan kaujas postenis).

Arī Latvijas valsts svētkos, 18. novembrī, militārās parādes līdzās svinīgajam dievkalpojumam Māras (tagadējā Doma) baznīcā ar valsts augstāko amatpersonu piedalīšanos, studentu korporāciju gājienam uz Brāļu kapiem, Saeimas svinīgajai sēdei un Valsts prezidenta radio uzrunai bija neiztrūkstoša svinību sastāvdaļa. “Plkst. 10.30. Rīgas garnizona karaspēka daļas svētku tērpā nostājās Esplanādē gar Kalpaka, Valdemāra un Elizabetes ielām, tur nostājās Kara skola, 4. Valmieras, 5. Cēsu, 6. Rīgas kājnieku pulki, Vidzemes artilērijas pulks, tehniskais un aviācijas divizions utt [..]. Orķestris spēlē maršu, tad Valsts prezidents griežas pie karavīriem ar īsu uzrunu, kurā sveic armiju valsts gada svētkos un aicina to joprojām stingri un nelokāmi stāvēt par brīvu un neatkarīgu Latviju. No Bastejkalna un kara kuģa Virsaitis atskan 21 artilērijas zalve, pār galvām lido Latvijas kara aviācijas lidmašīnas,” tā 1924. gadā "Jaunākās Ziņas" aprakstīja 18. novembra parādi.

Divas reizes līdz 1940. gadam militārās parādes pieredzēja arī Brīvības piemineklis. 1931. gada 18. novembrī, kad tika iesvētīts pieminekļa pamatakmens, gar topošo monumentu soļoja Latvijas armijas karavīri, tas pats notika 1935. gadā 18. novembrī, kad tika atklāts Kārļa Zāles tēlniecības šedevrs. Šajos valsts svētkos pirmo reizi Valsts prezidents Alberts Kviesis pieņēma militāro parādi, stāvot Brīvības pieminekļa pakājē. Vēlākajos gados, kad mūsu valsts jau bija okupēta, gar simboliskajiem vārdiem Tēvzemei un brīvībai parādes maršā soļoja arī svešos šineļos tērpti karotāji – 1941. gadā vācu armijas vienības, bet 1944. gadā padomju karaspēka sastāvā esošie latviešu gvardes divīzijas karavīri. Pēc neatkarības atjaunošanas Brīvības piemineklis savā pakājē atkal piedzīvoja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku parādes, līdz šie pasākumi tika pārcelti uz pulcēšanās un demonstrēšanās ziņā daudz ērtāko 11. novembra krastmalu.

Pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Latvijas armijas militārās parādes atkal tika pārnestas uz Esplanādes laukumu, līdz 1939. gada rudenī svinīgo notikumu atzīmēšanai veltītās militārās parādes pārcēla uz Pārdaugavā esošo Uzvaras laukumu.

No poručika līdz ģenerālvirsaitim

1918. gada beigās virsnieki dienestā latviešu vienībās tika uzņemti ar Krievijas armijas pakāpēm. Pirmo vienoto jauno dienesta pakāpju sistēmu ieviesa 1919. gada 28. februārī, kad Apsardzības ministrija izdeva pavēli par ietērpu, atšķirības zīmēm un dienesta pakāpēm latviešu karaspēka vienībās. Saskaņā ar šo pavēli ieviesa virsnieku dienesta pakāpes: leitnants (bijušais praporščiks), virsleitnants (bijušais podporučiks un poručiks), kapteinis (bijušais štabskapitāns un kapitāns), neilgi saglabājās arī bijušajās kavalērijas daļās iegūtā virsleitnantam atbilstošā korneta un kapteinim atbilstošā rotmistra pakāpe, kopvedis (bijušais apakšpalkavnieks), pulkvedis (bijušais palkavnieks) un ģenerālis.

1919. gada 7. augustā tika izsludināti noteikumi par karaspēku. Tie noteica šādas virsnieku dienesta pakāpes un tām atbilstošos amatus: leitnanti un virsleitnanti – vadu komandieri un rotu komandieru vietu izpildītāji, kapteiņi – rotu komandieri, pulkveži – leitnanti (tā saskaņā ar apsardzības ministra pavēli sāka saukt kopvežus) – bataljona komandieri, pulkveži – pulku komandieri; ģenerālmajori, ģenerālleitnanti un ģenerālvirsaiši – divīziju un augstāku karaspēka daļu komandieri. Drīz pēc tam minētais ģenerāļu pakāpju iedalījums tika atcelts, un palika vienkārši ģenerālis. Jāpiezīmē, ka Latvijas armijā līdz 1940. gadam bija pulkveža –leitnanta dienesta pakāpe.

Jūras virsnieku dienesta pakāpes atšķīrās no sauszemes karaspēka daļās pieņemtajām pakāpēm. 1919. gada 25. martā tika ieviestas pirmās flotes dienesta pakāpes (kaut gan pati flote tobrīd bija tikai drosmīgāko ideālistu sapņos). 1922. gada 20. februārī apstiprināja sekojošas jūras spēku dienesta pakāpes: deķleitnants (atbilda armijas leitnantam), vakstleitnants (virsleitnants), komandleitnants (kapteinis), komandkapteinis (pulkvedis – leitnants), jūras kapteinis (pulkvedis), admirālis (ģenerālis). 1927. gada decembrī deķleitnantus pārdēvēja par leitnantiem, vakstsleitnantus – par virsleitnantiem, bet komandkapteiņus – par kapteiņiem.