Latvijā cīnās pret vārda dienas svinībām: buržuāziska palieka, kas kavē komunisma celtniecību
22. maijā atzīmējam visu kalendārā neierakstīto un neparasto vārdu dienu, kad suminām tos, kuru vārdi nav iekļuvuši latviešu kalendārā. Tomēr šī diena savulaik varēja kļūt par mūsu visu savdabīgu svinamo dienu, jo pirms 70 gadiem Latvijā noritēja kampaņa pret vārda dienu atzīmēšanu, kalendārus izdeva bez vārdu uzskaitījuma, bet avīzēs lamāja un tiesāja tos, kas sēdās pie svinību galda. Ja tālaika ģenerālisimuss Staļins nebūtu aizsaukts pie tēviem, stāsts būtu daudz skarbāks. Iespējams, vārda dienas svinētājus sēdinātu cietumā un sūtītu uz Sibīriju.
Jau teju ceturtdaļgadsimtu 22. maijā atzīmējam visu neparasto un kalendāros neierakstīto vārdu dienu. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Valsts valodas centrs ierosināja šo datumu noteikt par kalendāros neminēto vārdu dienu. Šo datumu, droši vien, šim mērķim izvēlējās tādēļ, ka Apvienoto Nāciju Organizācija 22. maiju atzīmē kā Bioloģiskās daudzveidības dienu, un Latvijai, paliekot aizvien globālākai, arī tās cilvēku “nosaukumi” palika aizvien daudzveidīgāki, kuri arī vēlējās savu svētku dienu.
Pirmie latviešu oficiālie vārdi: Lēnprātulis, Pastāvule, Šķīstula
Laika gaitā kalendāru sastādītāji latviešu vārdu sarakstu mainījuši uz nebēdu (iesākumā tie bija luterāņu mācītāji, bet tagad Valsts valodas centra Kalendārvārdu ekspertu komisija), no tiem izmetot novecojušos un ierakstot jaunus. Vārda dienas pirmsākumi saistāmi ar agrīno kristiešu tradīciju katru dienu pieminēt kādu svēto. Svētajiem viduslaikos tika piešķirtas savas dienas (Svēto kalendārs), kad tie tika slavināti. 18. gadsimtā Zviedrijā sāka izdot oficiālu vārda dienu kalendāru, kas vēlāk iegājās arī daudzās citās Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā.
Daudziem joprojām uzskata, ka vārda dienas atzīmēšana ir īpaša, tikai ļoti nedaudzām tautām piemītoša tradīcija. Tomēr tā nebūt nav – šo dienu svin daudzu Eiropas un Latīņamerikas valstu iedzīvotāji. Eiropā vārda dienu atzīmēšana ir neatņemama tradīcija tādās zemēs kā Grieķija, Spānija, Bulgārija, Horvātija, Ungārija, Somija, Igaunija un citās.
Latvijā pirmo reizi svēto kalendāru ar latviskiem vārdiem 1789. gadā papildināja vecais Stenders savā vārdnīcā “Lettisches Lexikon”. Tajā bija minēts vairāk kā 100 latviešu personvārdu. Savukārt Rubenes (Kocēnu novadā) mācītājs Harders no 1781. līdz 1790. gadam izdeva Vidzemes kalendāru, kurā līdzās citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem pirmo reizi bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi - Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Šķīstula un citi. No tā laika vārda saraksta popularitātes virstonē laikam palikusi tikai Skaidrīte. Domājams, ka šie vārdi raksturo vārdu došanas modi brāļu draudžu novados Vidzemē.
Tā kopš 1781. latvieši sāka nepārtrauktu 170 gadus ilgušu vārda dienas svinību tradīciju, kura vardarbīgi mēģināja apraut pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, kad padomju okupācijas režīms vārda dienu svinības sāka uzskatīt par sociālisma ideoloģijai naidīgu padarīšanu, kas traucē komunisma celtniecību.
1950-to gadu sākumā kalendāros vairs nedrukāja vārdu sarakstus, bet baznīcām aizliedza publicēt kristāmvārdu “listes”. Sākās masīva vārda dienu svinēšanas izskaušana, kas, protams, bija balstīta Josifa Visarionoviča Džugašvili jeb Staļina “svēto rakstu” mācībā. Tikai Staļina nāve 1953. gadā latviešus paglāba no savu vārdu zaudēšanas.
Vārda dienas – liekēžu rūpals
Kronis visam bija Latvijas boļševiku centrālajā oficiozā “Cīņa” 1952. gada 10. februārī publicētais raksts “Vārda dienu svinēšana - buržuāzisko tradīciju palieka”, kurā redakcija, “atsaucoties” uz daudzu jo daudzu lasītāju no Rīgas, Krustpils, Rūjienas un citu lasītāju lūguma, skaidroja, cik kaitīga un postoša ir vārda dienu svinēšana:
“Viens no svarīgākajiem momentiem komunistiskās audzināšanas procesā ir neatlaidīga un sistemātiska cīņa pret kapitālisma paliekām cilvēku apziņā. Šīs paliekas ne vien neatbilst sociālistiskajām sabiedriskām attiecībām, bet atrodas tieši pretrunā ar tām, runā pretim padomju sociālistiskai ideoloģijai.
No kapitālistiskās sabiedrības kā “mūžīga un nevienu netraucējoša” pārņemta, bet pēc būtības dziļi kaitīga un padomju sabiedrībai sveša tradīcija ir tā dēvēto “vārda dienu” svinēšana. Atgādināsim vispirms, ka kalendāra vārda dienas nav nekas cits kā vistumšāko reliģisko māņu atliekas. Paraža svinēt vārda dienas ir tipiska liekēžu tradīcija meklēt sev iedzīvošanos un dzīru iemeslu”.
Tiek norādīts, ka padomju cilvēkam priecīgi jāsvin tikai savu dzimšanas dienu, padomju apbalvojumu un ordeņu piešķiršana, darba jubilejas, laulības un bērnu piedzimšana. Jāaizmirst par vārda dienām:
„Visādu vārda dienu svinēšana, kas parasti darba laikā atrauj desmitiem un pat simtiem prātu un darba roku, ir šķērslis plānu izpildei un it īpaši ražīguma celšanā”. Piemēra pēc minēts kāds atgadījums mācības līdzekļu veikalā Krišjāņa Barona ielā 4 (starp citu, tur joprojām var nopirkt zīmuļus un grāmatas – tur atrodas Jāņa Rozes grāmatnīca), kur „jau vairāk dienas pirms vārda dienām darba laikā manāms satraukums, tiek vākta nauda dāvanām un dzīrēm, apspriests, ko dāvināt un kā sarīkot svinības”. Līdzīgas ainas esot novērotas rūpnīcā ..Rekords”, Neretas kolhozā „Gaišais ceļš” un citviet.
Krusta gājiens pret “svētajiem vārdiem”
Apmēram trīs gadus – no 1950. līdz 1953. gadam – kompartijas ideologi cīnījās pret vārda dienu svinētājiem un iebaidīja “sava vārda” godātājus. Jādomā, ka tas savā ziņā nesa augļus un padomju Latvijas pilsoņi vārda dienu atzīmēja pie rūpīgi aizdarītiem logiem un durvīm, tāpat kā citus represīvās varas aizliegtos svētkus, Ziemassvētkus un Lieldienas ieskaitot.
Ne tikai “centrālie orgāni” – “Cīņa” un “Padomju Jaunatne” gānīja vārda dienas svinētājus. Arī provinces presē par to bija neskaitāmi raksti. Sevišķi izcēlās “Cēsu Stars”:
“Kavē kulturālo darbu”: “Rāmuļos deju pulciņa vadītāja, skolotāja un komjaunatnes organizācijas sekretāre b. Bitmete neierodas uz mēģinājumiem. Starp ciema kultūras dzīves dalībniekiem viņu redz reti, toties ikkatrās vārda dienas svinībās vienmēr labprāt ierodas”. Rakstā “Nav traucējams” nolamāts, kāds veterinārsanitārs Brencis, kurš neierodas pie slimas govs, jo viņam bijis jāmokās ar paģirām pēc vārda dienas svinībām. Savukārt rakstā “Kāpēc brigādē zema darba disciplīna” rasta atbilde, kāpēc kādā kolhozā nav strādātprieks. Tas tādēļ, ka brigadierim par visu svarīgāka bija vārda dienas atzīmēšana.
Kareivīga rakstā “Slikti paradumi jāizskauž” ir arī Valmieras “Liesma”: “Vārdu vai dzimšanas dienu atzīmēšana padomju uzņēmumos un iestādēs ar organizētu naudas savākšanu no darbiniekiem dāvanai vairs neatbilst mūsu laikmetam”.
Savukārt Valkas “Darba Karogs” sašutis: “10. augustā savāda aina bija vērojama Raiņa vārdā nosauktā kolhoza IV laukkopības brigādē kontrolasistentes Olgas Bērziņas saimniecībā „Purmaļos”. Pēc pamatīgas vārda dienas - „Olgu” svinēšanas iepriekšējā dienā, šeit visi juta nogurumu un galvas sāpes. Izklaidēšanās nolūkā
„jubilāre“ pacienāja ar reibinošiem dzērieniem arī citus kolhozniekus”. Rakstā “Cik ilgi būs jāatalgo sliņķi?” nosunīta biedrene Studente: “Ar apbrīnojamām spējām b. Studente organizē paziņām un draudzenēm dzimšanas un vārda dienu svinēšanu un reibinošu dzērienu lietošanu un citām buržuāziskās pasaules paražu atliekām. Par to vairākkārt ziņots Omuļu ciema izpildu komitejas priekšsēdētājam”.
Aizputes “Jaunais Ceļš” publikācijā “Kādēļ kavējas ražas novākšana” vēsta: “Brigādes brigadieris Fricis Roga un Strēlnieku ciema padomes priekšsēdētāja Anna Akote sarīkoja „vārda dienas" svinēšanu. Te bija ielūgti arī citi draugi. Tanī pašā svētdienā kolhozs organizēja ražas novākšanas talku, bet talkas organizēšanā nepiedalījās ne brigadieris Roga, ne arī ciema padomes priekšsēdētāja”.
“Tukuma Ziņotājs” pārliecināts, ka vārda dienu atzīmēšanā pirmajā vietā ir iedzeršana: “Vai tādēļ būtu pārsteigums, ka b. Krontāla brigādē vairāku desmit hektāru lielā platībā stāv neievesta labība”. “Balvu Taisnība” Vistusalas ciema kolhoza “Draudzība” priekšsēdētāju Sergejevu sauc par “kolhoza dzīves grāvēju, jo ar kolhoza vaislas ērzeli brauc uz vārda dienas svinībām.
Dobeles “Brīvais Darbs” saņēmis vērīga sociālistiskās kārtības sarga ziņojumu par nepiedodamu rīcību – Bikstu patērētāju biedrības kantorī rīkotas kādas vārda dienas svinības. Savukārt Liepājas “Komunists” sašutis, ka vārda dienu atļāvies svinēt Liepājas rajona Izpildu komitejas Komunālās nodaļas vadītājs Roderts un līdz ar viņu arī citi “atbildīgi darbinieki”. Šādi un līdzīgi raksti pirms 70 gadiem skaloja Latvijas iedzīvotāju smadzenes.
