Latvijas noslēpumi: somi Latvijas brīvības cīņās

Pēc Pirmā pasaules kara beigām situācija Somijā bija ļoti līdzīga jauno Baltijas valstu apstākļiem. Sabrūkot Krievijas impērijai, 1917. gada 6. decembrī Somija, kas līdz tam kā autonoma administratīva vienība ietilpa Krievijas sastāvā, pasludināja savu valstisko neatkarību. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, kas neatkarību pasludināja 1918. gada februārī, un no Latvijas valsts, kas arī proklamēta tā paša gada 18. novembrī, Somija jau pēc gada bija atbrīvojusi savu teritoriju no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, kā arī bija panākusi valsts starptautisko atzīšanu.

Somi izjuta pienākumu pret radniecīgajiem igauņiem viņu cīņā par savas valsts neatkarību un centās palīdzēt toreiz vēl veidošanās stadijā esošajiem Igaunijas bruņotajiem spēkiem. Jau 1918. gada beigās Igaunijā ieradās pirmās somu karavīru brīvprātīgo grupas, un Igaunijas armijai sāka pienākt dažādu kara materiālu sūtījumi no Somijas. Tādēļ Igaunijas armija atradās labākā situācijā nekā Latvijas Pagaidu valdības rīcībā esošās bruņotās vienības, kas toreiz vēl bija ļoti mazskaitlīgas un bez jebkāda atbalsta no ārpasaules.

1919. gada sākumā pirmās somu vienības jau piedalījās karadarbībā Narvas frontē pret Krievijas lielinieku karaspēku. 17. janvārī par somu brīvprātīgo vienību Igaunijā pavēlnieku norīkoja ģenerālleitnantu Karlu Martinu Vetseru, kurš vienlaikus bija arī Igaunijas Dienvidu frontes komandieris. Kaujās pret lieliniekiem Igaunijas teritorijā aktīvi piedalījās arī 1919. gada janvārī no somu brīvprātīgajiem izveidotais Ziemeļu zēnu (Pohjan Pojat) pulks, ko komandēja pulkvedis Hanss Kalms. Somu brīvprātīgie kopā ar Igaunijas armijas Kuperjanova bataljonu 1919. gada 1. februārī atbrīvoja Valku. Pirms pilsētas atbrīvošanas somu–igauņu apvienotie spēki izcīnīja smagu kauju pie Paju muižas Igaunijas teritorijā, kur pret viņiem cīnījās Padomju Latvijas armijas sastāvā esošās latviešu sarkano strēlnieku daļas. Šajās kaujās krita četrdesmit somu karavīri, bet ievainojumus guva deviņdesmit.

“Somi ieņēma Valku. Te lielinieku pretestība bijusi sīksta, jo somiem bija daudz kritušo. Vai Valkas ieņemšanā piedalījušies arī igauņu daļas, to neuzzināju. Somu lielie zaudējumi izskaidrojami ar šo ziemeļzēnu izcilo drošsirdību, kas daudzas reizes bija apbrīnojama. Viņu uzbrukumos arī sekmes neizpalika. No somiem lielinieki baidījās, jo somi neņēma gūstekņus. Tāpat izturējās arī lielinieki pret somiem. [..] Valkā tiem bija atbalsta punkts, no kurienes viņi pēc vajadzības izplatīja savu darbību šajā frontes sektorā. Tāpēc somus Valkā arvienu varēja sastapt, gan atpūtā, gan sagatavojoties cīņām.

Somi bija vienādos zili pelēkos ietērpos ar balti šūtu lāča galvu uz rokas, ādas cepurēm galvās un raksturīgo somu duncīti pie jostas. Šos duncīšus pie jostas nēsāja pat viņu žēlsirdīgās māsas, tāpat zili pelēki tērptas ar lāča galvu uz rokas un ādas cepuri galvā. Vienīgā atšķirība no vīriešu ietērpa – svārki bikšu vietā. Raksturīgi, ka starp brīvprātīgajiem somiem bija sastopami arī 14–15 gadu veci pusaudži, kas cīņās nebūt nepalika atpakaļ no saviem vecākiem brāļiem,” tā pēc Otrā pasaules kara trimdā izdotajās atmiņās Toreiz, kad Latvijas valsts tapa rakstīja toreizējais Latvijas Pagaidu valdības Apgādības ministrijas pilnvarotais Ziemeļvidzemē Hugo Lācis.

Vēlāk, divdesmito sākumā, atceroties šīs kaujas, latviešu presē bija uzsvērti tieši somu panākumi Valkas atbrīvošanā no lieliniekiem. Tas arī ir saprotami, jo šajā laikā Latvijai un Igaunijai bija saspīlētās attiecības neatrisināto robežjautājumu dēļ, turklāt abas valstis pretendēja uz Valku. Rezultātā pilsētu sadalīja latviešu un igauņu daļā, bet Latvijas prese centās samazināt igauņu karaspēka nopelnus Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem.

Īstenojot Igaunijas armijas vadības operatīvos plānus Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem, igauņu un somu vienības 1919. gada februārī turpināja uzbrukumu, lai sasniegtu Ainažu–Sedas upes–Apes–Irboskas (Izborskas) līniju. Pretēji Igaunijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Juhana Laidonera plāniem somu brīvprātīgie pēc savas iniciatīvas atbrīvoja Alūksni, bet bija spiesti to atkal atstāt. 22. februārī somu Ziemeļu zēni izcīnīja kauju ar sarkanarmiešiem pie Bejas pagasta mājas un pagasta pamatskolas. Šajā kaujā krita deviņi somu karavīri. Pēc tam "Pohjan Pojat" pulku Igaunijas armijas vadība nosūtīja rezervē – acīmredzot viens no iemesliem, kāpēc igauņu karaspēka vadība izšķīrās atsaukt no frontes vienu no kaujas spējīgākajām vienībām, bija tas, ka somu brīvprātīgie bieži ignorēja Igaunijas armijas štāba pavēles un rīkojās uz savu roku, kā Alūksnes gadījumā.

“Vispār jāsaka, ka aizmugurē somu brīvprātīgajiem trūka stingras disciplīnas, tādas, kādu mēs armijā vispār saprotam. Tā nereti varēja redzēt, ka somu karavīrs, stāvot postenī, šauj uz vārnām kokos vai baložiem uz mājas jumta. Sakarā ar to, tad dažu labu reizi ārpus pilsētas gaisā bija dzirdama lodes švīkstoņa, vai rikošeta džinkstoņa. Kādreiz pilsētā, ejot somu mītnes tuvumā, redzēju eksplodējam uz ielas izmestu rokas granātu, no kā gan laimīgā kārtā neviens necieta. Bet, ka somu karavīri kādreiz būtu nodarījuši pārestības vai uzmākušies sievietēm, par to nekad netiku dzirdējis. Šie karavīri tomēr bija nopelniem bagāts faktors atbrīvošanas cīņās. [..] Valkā pārrunāja arī kādu gadījumu, kad naktī pēkšņi Valku bijis spiests atstāt igauņu komandants. Vienatnē apstaigājot pilsētu, to ar duncīšiem apdraudējuši divi iereibuši somu karavīri, un komandants aizsargājoties bijis spiests lietot šaujamo ieroci, pie kam viens no uzbrucējiem nonāvēts. Palikt komandantam pilsētā pēc šī gadījuma vairs nebija nekādas iespējas,” atceras Lācis.

Pēc neilgas atrašanas frontes aizmugurē somu brīvprātīgie vēlreiz piedalījās kaujās Viru apriņķī, bet aprīlī viņi tika pārvesti atpakaļ uz Somiju. Kopumā karadarbībā no janvāra līdz martam bija piedalījušies apmēram 3000–4000 somu brīvprātīgo karavīru. Latvijas teritorijas atbrīvošanā somi piedalījās tikai tik, cik to prasīja militāri stratēģiskie mērķi. Tomēr, runājot par Neatkarības karu, Somijas brīvprātīgo piedalīšanās cīņās Latvijas teritorijā netika aizmirsta. Somiem piedēvēja gan varonību, gan labu karotprasmi, gan nežēlību. “Frontes pārnācēji, gan karavīri, gan civilisti, baidījās frontes joslā ar somiem sastapties, jo pēdējie gūstekņu institūtu neatzina un pirms likvidēšanas daudz nepētīja gūstekņa, resp., pārnācēja noskaņojumu vai izcelšanos,” rakstīja Hugo Lācis.

Sagaidot šo notikumu simto gadskārtu, vietējai pašvaldībai sadarbojoties ar Somijas Neatkarības cīņu tradīciju apvienību, 2019. gadā Alūksnē pie dzelzceļa stacijas paredzēts izveidot un atklāt Somijas karavīriem veltītu piemiņas akmeni. Lielākie somu karavīru brāļu kapi Latvijas teritorijā atrodas Alūksnes novada Jaunalūksnes pagasta Bejas kapos, kur guldīti 1919. gada 22. februārī Bejas kaujā kritušie deviņi somu karavīri. Aicinājums izveidot piemiņas vietu kritušajiem somu brīvprātīgajiem izskanēja jau 1930. gada sākumā, kad Bejas pagasta aizsargi ierosināja “pielikt visas pūles, lai kapus savestu kārtībā, kā arī rūpēties par to, lai šajā cildenajā darbā saistītu arī citas pilsoniskas organizācijas. Kritušie ir mūsu kaimiņvalsts Somijas kareivji. Nav viņiem pazīstamu un mīļu roku, kas apkoptu kapu kopiņas. Vienkāršs koka krusts un tāds pats žogs liek garāmgājējiem apstāties un padomāt.” Toreiz šo nodomu īstenot neizdevās. 1989. gada 2. februārī kapi tika labiekārtoti – uzlikts balts koka krusts un koka sētiņa, kā arī norāde par to, ka šeit ir somu karavīru brāļu kapi. 1999. gada 17. oktobrī somu karavīriem veltītu piemiņas plāksni atklāja pie Jaunalūksnes pagasta novadpētniecības centra, bet 2000. gada 7. maijā Bejas kapos atklāja piemiņas akmeni kritušo Ziemeļu zēnu piemiņai.

Ar Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni – apbalvoti 23 somu karavīri, gan Ziemeļlatvijas cīņu dalībnieki, gan augstas Somijas militārpersonas.