"Spirits&Wine" valdes priekšsēdētājs Andris Lūkins par alkohola modi, aiziešanu no grupas "Odis" un robežpārkāpšanas plāniem

Zviedru iedvesmots

Tā kā mūsu saruna notiek dienā, kad Latvijā izziņota ārkārtējā situācija koronavīrusa pandēmijas dēļ, sākšu ar jautājumu, kā notiekošais ietekmēs biznesu. Vai to jau var prognozēt?

Mums ir četri veikali – šeit Andrejostā un lielveikalos "Domina", "Spice Home" un A7. Šodien mums bija krīzes tikšanās, ar veikalu vadītājiem izrunājām visu par dezinfekciju – rokas, ratiņi, kases aparāti, visas vietas, kur var būt vīrusi...

Dezinfekcijas līdzekļu jau jums te ir plašs klāsts, vairāk gan iekšķīgie...

Es jau smējos, ka varētu ņemt 79 grādu degvīnu, ieliet to smidzinātāja pudelītē un dezinficēt, bet mums, protams, ir speciālie dezinfekcijas līdzekļi. Visus darbiniekus arī informējām, ka viņiem jāparakstās, vai pēdējo divu nedēļu laikā viņi nav bijuši kādā izbraukumā vai kontaktos ar izbraukušajiem. It kā jau negribas pārspīlēt, bet piesardzība par ļaunu nenāk.

Kā ārkārtējie pasākumi var ietekmēt alkohola tirdzniecību? Vai nav tā, ka alkoholu tāpēc mazāk nepirks?

Tā jau saka, ka profilakses pēc viens graķītis stiprāka dzēriena vakarā nenāk par ļaunu... Pagaidām neesam novērojuši, ka kāds pie mums panikā pirktu un veidotu mājās veselu noliktavu, bet nevar jau zināt, kā viss attīstīsies. Sliktākais, kas varētu notikt, būtu kā Itālijā, kad nedrīkst pa ielām pārvietoties bez īpaša iemesla un gandrīz visi veikali ir ciet. Dzīvosim, redzēsim.

Vai, domājot par dažādiem biznesa apdraudējumiem, kaut ko līdzīgu šai situācijai biji iedomājies? Sen, kad intervējām Gunāru Ķirsonu, viņš stāstīja, ka ir apsvēris arī iespēju pārcelt savas ražotnes uz Vidzemes augstieni, ja Daugavas hesi ietu pušu.

Apsveicami! Es tik liels plānotājs neesmu. Kaut kāds rīcības plāns jau ir, bet visu paredzēt nav iespējams.

Ja atskaita koronavīrusu, kā ir mainījusies situācija alkohola tirdzniecībā kopš 2009. gada maija, kad tu sāki šo biznesu?

Kad ar partneriem sākām, situācija bija pilnīgi citādāka. Alkoholu varēja nopirkt lielveikalos, benzīntankos, laikam arī Latvijas balzama veikali bija. Bet importa alkohola pazīstamie zīmoli bija dārgi, vietējā produkcija – krietni lētāka. Mēs mainījām domāšanu, izgājām uz citu biznesa modeli – lielu sortimentu ar labām importa alkohola cenām.

Pamatdoma, kāpēc mēs to sākām, bija kuģis "Tallink", zviedru tūristi. Biju izpētījis, ka zviedri ļoti lielos daudzumos ieved alkoholu no Vācijas, pērk to tā sauktajos borderšopos – simtiem tūkstošu litru dienā tiek ievests. Runāju ar vienu "Tallink" cilvēku, un viņš stāstīja, ka uz Igauniju zviedri daudz brauc tāpēc, ka tur ir alkohola veikali, bet uz Rīgu ne, jo te tādu veikalu nav. Nodomāju – ja nav, tad būs! Lietas iegrozījās tā, ka satiku pareizos partnerus. Protams, biju izpētījis, kā šis process notiek Vācijā un Igaunijā.

Zviedrija tev, cik zinu, ir diezgan pazīstama zeme.

Jā, nodzīvoju tur ilgu laiku, no 1991. līdz 2007. gadam. Tad gadu nostrādāju Saūda Arābijā. Biznesa ideja radās 2008. gada novembrī, un 2009. gada martā pārcēlos uz Latviju dzīvot pie vecākiem.

Kā izdevās atrast uz zviedru tūristiem sākotnēji orientētam biznesam tik piemērotu vietu – Andrejostu?

Sagadīšanās. Protams, mums bija nosacījums, ka vietai jābūt tuvu ostai. Andrejosta tad bija tāda slēgta teritorija, muitas zona, mēs to nemaz neizskatījām. Biju jau gatavs parakstīt līgumu par telpām Rūpniecības ielā. Bet sagadījās tā, ka es tolaik meklēju arī dizainerus, māksliniekus, kas varētu palīdzēt zīmola veidošanā, un viena dizaina firma strādāja Andrejsalā. Aizbraucu pie viņiem parunāties un konstatēju, ka Andrejsala būtu ideāla vieta. Viņi teica: jā, nav problēmu, telpas te met pakaļ. Paskatījos arī šo ēku, un vairs nebija jautājumu. Citiem gan šī ideja – atvērt veikalu tādā vietā – likās pilnīgi kreizī.

Nu, tāda Stalkera ainava te vietām ir palikusi vēl tagad...

Tā kā brīvi runāju zviedriski un Zviedrijā man ir kontakti, zviedri principā zināja, ka te tāds veikals vērsies vaļā. Kad 2009. gada 12. maijā atvērāmies, mums jau bija pirmais autobuss ar zviedru tūristiem.

Tagad zviedru īpatsvars pircēju skaitā ir samazinājies?

Jā.

Kas to ietekmējis?

Ja viņi grib vest alkoholu, viņiem jābrauc ar kuģi, jo lidmašīnā maz var aizvest, un ar kuģi Stokholma–Rīga brauc daudz lietuviešu viesstrādnieku, kas strādā Zviedrijā. Tā publika, teikšu godīgi, ir pabriesmīga. Zviedriem tas nepatīk, viņi nevar vakarā mierīgi aiziet uz kuģa restorānu, jo tie viesstrādnieki savās darba vietās ir tā nocietušies, ka uz kuģa dod vaļā par simtpiecdesmit procentiem. Nav forši kuģī tikai sēdēt kajītē. Agrāk ļoti bieži braucu ar kuģi uz Zviedriju un redzēju, ka tie viesstrādnieki tiešām ir briesmīgi.

Kāpēc tu neuztaisīji borderšopu pie Igaunijas robežas?

Tāpēc, ka neuzskatīju to par ilgtermiņa biznesu. Vadošie tajā biznesā ir igauņi, viņi ļoti daudz strādā ar somiem. Viņiem bija lielas iestrādes Tallinas ostā, kas strādāja uz somiem, divas lielas kompānijas, bet nodokļu slogs Igaunijā viņiem kļuva tik liels, ka viņi pārcēla veikalus uz Latviju. Viņiem bija visi kontakti, uz tiem veikaliem somi tiek vesti ar autobusiem. Nav tik vienkārši, kā varētu domāt, ka pietiek tikai atvērt veikalu pierobežā un uzreiz pircēji skries. Mēs ar somiem tik daudz nestrādājam, viņi arī labprātāk komunicē ar igauņiem nekā ar latviešiem.

Jaunus veikalus vaļā vērsiet?

Esam parakstījuši līgumu ar Jūrmalas autletu, 7. maijā vērsim vaļā. Būsim arī tirdzniecības centrā Sāga pie IKEA.

Uz skatuves – ne piles!

Kādas tev pašam ir attiecības ar alkoholu?

Es to, protams, ļoti respektēju. Tagad man garšo alus – arī ziemā. Labāk dzeru alu istabas temperatūrā. Bet runa nav par širpotreba alu, man patīk alus ar raksturu. No vietējiem – "Valmiermuižas alus", bet vispār man garšo amerikāņu "craft beer" jeb mazo alus darītavu markas, mīļākā – "Blue Moon". Amerikā ir ļoti daudz mazo alus darītavu, pēdējo gadu laikā nākušas klāt kādas piectūkstoš jaunas. "Craft" alus kultūra nāk no Amerikas.

Ko lietoji "Odis" laikos?

Nu, tad bohēma bija milzīga, bijām jauni... Bet pirms iešanas uz skatuves alkoholu nekad nelietojām. Ja es iedzeru, tad nevaru dabūt to plūsmu, kontaktu ar mūziku, tāpēc uzstājoties alkoholu – kategoriski nē. Narkotiku manā lokā nebija vispār, bet uz bohēmu bijām tendēti, jā. Tagad viss ir citādāk, tagad ir bizness, viss saplānots, viss pēc saraksta.

Kāds tu esi, kad pavairāk iedzer?

Ļoti laimīgs un labsirdīgs.

Un skaists, gudrs, bagāts...

Protams, jo vairāk iedzer, jo skaistāks kļūst... Bet ar laiku man bohēma apnika.

Zviedrijā dzīvojot, arī pie alkohola tikt grūtāk...

Es uz bāriem tur negāju, iedzēru tikai kādu vīnu saviesīgos vakaros.

Runā, ka daudzi Zviedrijas universitāšu profesori mājās kaut ko dzenot.

Var jau būt, bet man tas nebija aktuāli.

"Spirits&Wine" ir daudz viskija marku. Tev pašam viskijs ir tuvs?

Iesala viskiji jeb "single malt" man patīk. Gan alum, gan "single malt" viskijam izejviela ir viena – iesals, tāpēc tas iet kopā. Pirms gadiem pieciem uztaisījām viskija klubu, rīkojām vakariņas, izglītojām cilvēkus viskiju lietās.

Kurš nosaka viskija sortimentu jūsu veikalos?

Mums jau otrajā gadā bija liels "single malt" viskiju klāsts, tad tā niša likās brīva. Sortiments plūst un mainās. Protams, mums nav visu pasaules viskiju, to marku ir nenormāli daudz. Ja kādu nepērk, cik tad ilgi tu to veikala plauktā turēsi, tā ir iesaldēta nauda.

Tātad tos dzērienus, kas ir veikala plauktos, arī pērk, ieskaitot konjakus par tūkstošiem eiro pudelē?

Pērk. Esmu jau stāstījis, kā turīgi jaunieši mūsu "Spice Home" veikalā nopērk konjaku virs tūkstoš latiem (tad vēl bija lati) un, ārā ejot, vēl nopērk arī kolas pudeli uzdzeršanai.

Ja man gribas kādu viskiju, vai ir vērts pagaidīt, līdz tam ir atlaide?

Atlaide ir labs veids, kā iepazīstināt cilvēkus ar produktu. Bet ir arī cilvēki, kam ir vienalga, vai atlaide ir vai nav, ja viņš to marku grib.

Ar viltotiem dzērieniem nav nācies saskarties?

Zinu, ka "single malt" viskijus mēdz viltot, bet labā ziņa no mūsu puses ir tā, ka mēs strādājam tikai ar oficiālajiem izplatītājiem un ražotājiem, viņi par savu produkciju stāv un krīt. Neiepērkam nezināmās vietās vai izsolēs – piemēram, zinu, ka Nīderlandē ir liels pelēkais sektors, mēs ar to neeksperimentējam.

Vai viskija ražotāji spēj pieražot tik daudz laba viskija, cik cilvēku pieaugusī pirktspēja ir gatava nopirkt?

Esmu ļoti daudz pētījis tieši iesala viskijus, jo man pašam bija interese Latvijā atvērt viskija ražotni. Runāju ar cilvēku, kurš alus biznesā nostrādājis 30 gadu, viņa atzinums bija, ka Latvija ģeoloģiski un ģeogrāfiski ir vislabākā vieta kvalitatīva iesala ražošanai. Tas man gāja kopā ar bērnībā redzēto, vectēvs, brūvēdams alu, pats audzēja apiņus un taisīja iesalu.

Cik gadu vecumā tu pagaršoji vectēva alu?

Alus tur bija visu laiku, tā bija ikdiena. Kaut kad jau droši vien pagaršoju, bet neatceros, ka no tā būtu iereibis.

Viskija ražošana tomēr ir ilgtermiņa bizness. Pirmās partijas saražošanai nepieciešami vismaz trīs gadi, un ražot to spirtu ir jāiemācās, tas nav tik vienkārši, ir jāmāk notrāpīt, kura ir tā labākā daļa viskija darīšanas procesā. Zinu, ka Zviedrijā bija lielas problēmas ar alkohola kvalitāti. Jā, single malt viskija pieprasījums pieaug, bet ražotājiem ir lielas noliktavas, domāju, ka nepietrūks.

Kura viskija marka tevi vairāk iedvesmo?

Man patīk tādi tumīgāki, "Ailas" viskiji. Bet jebkurš iesala viskijs ir labs, slikts tas nevar būt pēc definīcijas. Garšas ziņā man visi patīk, nevaru izcelt vienu marku. Esmu dzēris ļoti vecu "Ardbeg" viskiju, tad tā garša vēl nākamajā rītā jūtama mutē.

Kūdrainie tātad tev garšo?

Kad tu vēl tikai tausties viskiju lietās, tad brīnies – kas tas tāds, kaut kāds jods... Bet, kad tu tos iemīli un saproti, ko izgaršot, tad tie ir riktīgi labi.

Kādus stipros dzērienus pērk vairāk?

Mode mainās.

Nupat vēl modē bija džins...

Ir joprojām, pagājušovasar bija īsts bums. Viss sākās ar tiem pašiem iesala viskijiem – mazas ražotnes, unikāli produkti, augsta kvalitāte, cilvēkiem tas patīk, viņi ir ar mieru maksāt. Tad uz to pavilkās arī citu dzērienu ražotāji – ruma, džina. Kas tad bija džins, pirms vēl sākās džina mode? "Gordon" un "Beefeater". Bet tagad džina marku ir ļoti daudz. Tas princips – maza, kvalitatīva ražotne – iet no viena alkohola uz nākamajiem. Viskonservatīvākais ir konjaks, un konjaka patēriņš pasaulē krīt.

Kāpēc?

Tu zini, ko no tā sagaidīsi, konjaka ražotāji neeksperimentē. Pēdējā laikā gan arī viņi ir sākuši eksperimentēt, būdami spiesti to darīt.

Kā pērk tekilu?

Domāju, ka tekila būs nākamais jājamzirdziņš. Viņi arī ir sapratuši, ka jādod pievienotā vērtība, un sākuši rīkoties.

Vai vispār stiprā alkohola patēriņš pasaulē un Latvijā krītas?

Nē.

Vai tad latvieši nav kļuvuši par vīna dzērāju tautu?

Patēriņa kultūra pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti mainījusies. Kad mēs 2009. gadā sākām šo biznesu, Latvijā par vīniem zināja daudz mazāk nekā tagad, sauso vīnu reti kurš mācēja novērtēt, meklēja saldākus, teica, ka sausais vīns tikai savelk muti.

Savelk jau ar’...

Ne visi! Tagad cilvēki ir ļoti izglītoti vīnu lietās, vēl vairāk nekā mēs. Es nevaru sevi saukt par lielu vīna profesionāli, lai gan izglītojies tajos esmu, man gēnos sēž iekšā iesals, alus.

Tu "Spirits&Wine" sortimentu, izvēli ietekmē?

Protams, bet es esmu komandas cilvēks. Esmu sapratis, ka budžets, formulas – tas nav mans. Vīzijas, koncepti, virzieni – tas ir mans jājamzirdziņš. Mums ir cilvēki, kas virza un iepērk sortimentu, es tur īpaši nejaucos iekšā.

Uz tiem pašiem "Tallink" prāmjiem alkohola sortiments tomēr atšķiras no "Spirits&Wine" piedāvājuma.

Tas sortiments ir domāts zviedriem, viņiem ir atšķirīgas intereses. Piemēram, viņi pērk tikai savu alu, negrib eksperimentēt ar latviešu alu. Viskijus viņi pērk tikai zināmus zīmolus. Zviedri ir diezgan paredzami, mēs zinām, ko viņiem vajag. Sākumā mēs sortimentu atlasījām tikai viņiem, un tas darbojās. Tagad tik daudz uz viņiem vairs nekoncentrējamies. Vietējie patērētāji mūs novērtē.

Kā pērk vietējo alkohola ražotāju produktus?

Nevar tomēr salīdzināt ar pasaules pazīstamākajiem zīmoliem, tos pērk daudz vairāk. Patērētāji vairs nepērk visu, kas pagadās, viņi lasa un zina, par ko maksā.

Vai tad vīnu nepērk lielākoties pēc smukas etiķetes?

Tas ir pirmais līmenis, tā var arī iegrābties. Bet mūsdienās cilvēki ir daudz kur bijuši, izbraukājuši Francijas un Itālijas vīna darītavas.

Izskatos pēc zviedra

Intervijās esi teicis, ka jau kopš jaunības esi domājis par iespēju strādāt sev, nevis algotu darbu. No kurienes tev tāda mērķtiecība un pārliecība, ka to varēsi?

Lielu daļu bērnības pavadīju pie mammas vecākiem viensētā Latgalē, netālu no Viļakas. Vectēvs taisīja kapakmeņus un kapu pamales, es viņam daudz palīdzēju – gravēt, pildīt. Tas bija tāds padomju laika mazais bizness.

Ar ievirzi uz tēlniecību...

Vienubrīd gribēju kļūt par arhitektu, man ļoti padevās rasēšana, esmu piedalījies rasēšanas olimpiādē Ķīpsalā. Neuzvarēju tāpēc, ka mūs sadalīja divās grupās, un tai otrajai iedeva labākus lineālus, es nepaspēju pabeigt savu rasējumu.

Uz Zviedriju tu gan aizdevies nevis iesācēja biznesmeņa, bet pazīstama mūziķa kapacitātē...

Uz Zviedriju aizbraucu pie meitenes, Zviedrijā dzimušas latvietes, ar kuru Rīgā biju iepazinies. Jā, savā iepriekšējā dzīvē biju mūziķis.

Mans bērnības draugs ir Valdis Indrišonoks. Spēlējāmies vienā smilšu kastē, skolā sēdējām vienā solā, 15 gadu vecumā nodibinājām grupu "Rīts".

Kā iemācījies spēlēt ģitāru?

Tēvs man bija nopircis ģitāru par pieciem rubļiem no kāda, kam vajadzēja naudu alkoholam. Tad mēs mājās ar to ņēmāmies, skraidījām viens pie otra, klausījāmies ierakstus un mēģinājām paši ierakstīt magnetofonā. Sākotnējā enerģija, ko tajā procesā ieguldījām, bija milzīga. Ar "Rītu" pirmoreiz piedalījāmies tarifikācijas skatē, dabūjām augstu novērtējumu un varējām spēlēt Rīgā un Rīgas rajonā. Ar "Odis" esam tarifikācijas skatēs bijuši spiesti atbildēt uz jautājumiem, vai, piemēram, ar dziesmas vārdiem "Roze zied un ātri vīst" nav domāts Padomju Savienības ātrs sabrukums...

Savā pirmajā dzīvē sevi arī apzinājies kā mūziķi vai kā mūziķi, kurš vēlāk noteikti taisīs biznesu?

Padomju laikā jau tādas biznesa domāšanas nebija, bet gribēju tikt ārā, redzēt pasauli. Zināju arī, ka mani interesētu ekonomikas studijas. Zviedrijā iestājos Stokholmas universitātē.

Cik ātri iemācījies zviedru valodu?

Sākumā gāja grūti, bet kursus beidzu trijos mēnešos. Biju aizbraucis dzīvot pie savas draudzenes, staigāju apkārt, meklēdams darbu, un dabūju to pie viena vācieša – restorānā mazgāju traukus un mizoju sīpolus.

Vai tas ir iespējams bez raudāšanas?

Sīpoli bija jānomizo veseliem maisiem, bet es biju strādājis lauku darbus. Olainē senāk tēvs mani bija iekārtojis vasarā pastrādāt sovhozā, un pats pirmais darbs man bija iztīrīt noliktavu no sīpoliem. Ņēmos visu dienu, beigās biju melns kā nēģeris.

Ar runāšanu man gāja grūtāk nekā ar sīpoliem. Augstskolā ekonomistos pirmajā kursā gāja labi, nebija nekādas runāšanas, tikai cipari, formulas, aprēķini. Otrajā kursā grupas bija mazākas, tur bija jārunā. Man gāja ļoti smagi tieši ar valodu, reizēm pat no galvas kalu iekšā, ko prezentācijā stāstīšu. Tajā laikā man publiska runāšana bija ļoti liela problēma, jo nekad to nebiju darījis. Pilnīgi valoda sāka raustīties, kad bija jāuzstājas.

Uz skatuves taču bijis stāvējis publikas priekšā.

Uz skatuves tas ir citādāk, tur ir gaismas, tur tu esi mūzikā iekšā, turklāt es jau nedziedāju, es spēlēju basģitāru. Bet augstskolā to manu runāšanu pārējie akceptēja, varbūt vairāk ideju dēļ, biju ideju ģenerators. Mums bija grupas darbi, gāja labi. Bija arī jāraksta, ar to arī man gāja visādi, reiz pasniedzējs vakarā zvanīja: “Jā, nebija tik labi, bet es zinu, ka tu vari – ieskaitīsim!”

Kāda tad bija zviedru attieksme pret tikko no bijušās Padomju Savienības iebraukušajiem?

Ļoti pozitīva. Es arī izskatos drusku pēc zviedra, viņi mani parasti uztvēra kā savējo, pat atļāvās manā klātbūtnē slikti izteikties par iebraucējiem. Teicu, ka es arī esmu iebraucējs. “Nē, nē!” Zviedri ir ļoti toleranti. Viņu vēsture ir pavisam citādāka nekā mums Latvijā.

Trīssimt gadu bez kara.

Jā, viņi ir ļoti pieklājīgi, toleranti, mums te viss ir daudz citādāk. Negribu teikt, ka sliktāk. Ja salīdzina, tur cilvēki ir vairāk no plastmasas, kamēr te – no dzelzs, izgājuši caur uguni un ūdeni.

Dāņi nav mazāk plastmasīgi nekā zviedri?

Ir, noteikti. Dānija man ļoti patīk, dāņi ir dzīvāki. Zviedrijā visi ģērbjas vienādi, izskatās vienādi, domā vienādi... Latvijā cilvēki vairāk ir personības.

Ko darīji pēc augstskolas pabeigšanas?

Mana sieva tad strādāja lidkompānijā SAS, vasarā viņi meklēja aizvietotājus, un es pieteicos. Biju domājis tur pastrādāt tikai īsu laiku, bet nostrādāju 12 gadus.

Par ko strādāji?

Dažādās pozīcijās. Bet tas bija lidlaukā, lidot nenācās. Pēdējais darbs man tur bija servisa menedžeris, kam vienam konkrētam lidojumam jānomenedžē pasažieri, serviss pa lidmašīnu, jārisina problēmas, ja tādas radās. Nav noslēpums, ka lidmašīnas tiek pārbukotas – biļešu tiek pārdots vairāk, nekā ir vietu. Tas ir lētāk nekā lidot ar tukšiem krēsliem.

Ko tad var darīt, ja uz lidojumu atnāk vairāk cilvēku, nekā ir vietu lidmašīnā?

Var atmaksāt naudu, var izziņot, ka mums ir vajadzīgi brīvprātīgie, kas ir gatavi lidot divas stundas vēlāk; varianti ir sagatavoti. Protams, ir bijušas situācijas, kad esmu spiests pateikt cilvēkam, ka viņš šodien nelidos, un tad ir tracis. Bet es ātri iemācījos pazīt cilvēkus un noregulēt konfliktus mierīgi – vismaz man pašam tā likās.

Bet lidmašīnu vadīt neiemācījies?

Nē. Tur zināmām dotībām ir jābūt, lai gan mūsdienās lidošana norit stingri pēc dokumentācijas, viss tiek ļoti kontrolēts, lai nerastos problēmas.

Zviedrijā strādādams, pelnīji labi?

Sākumā kādus divtūkstoš eiro. Saūda Arābijā, kur nodokļi nebija jāmaksā, sanāca labāk, kādi pieci tūkstoši dolāru mēnesī.

Pie tik pieņemamas algas negribēji tur palikt?

Es varbūt būtu palicis, bet tāds režīms – divas nedēļas mājās, divi mēneši tur – bija pārāk liels izaicinājums manai ģimenei.

Arī Saūda Arābijā strādāji uz zemes?

Jā, islandiešu lidkompānijā "Air Atlanta" par operatīvo virsnieku Džedas lidostā. Kompānija iznomāja sešas lidmašīnas, trīs kravas un trīs pasažieru, un personālu. Džedas lidlauks ir netālu no Mekas, lielākā pasažieru daļa bija svētceļnieki. Dzīvojām bruņutransportieru apsargātā ciematā ar dubultu dzeloņdrāšu žogu – ciematā bija daudz amerikāņu un eiropiešu, gadu iepriekš viens ciemats jau bija uzspridzināts.

Ārā no ciemata nemaz nevarēja iziet?

Varēja jau, es katru dienu ar mašīnu braucu pats pie stūres no ciemata uz lidostu un atpakaļ. Sākumā, kad pirmoreiz izgājām Džedā, sajūtas bija saspringtas, likās – vai tiešām vismaz bruņu vesti neiedos? Pēc tam pieradām. Zviedru operatīvais virsnieks, ar kuru kopā strādājām, gan neizturēja to spiedienu un pēc kāda laika aizbrauca atpakaļ. Spriedze bija liela, un to vajadzēja izlādēt – kolēģis anglis reiz par lielu naudu, kādiem simt dolāriem, nopirka aizdomīgu šņabi, izdzēra un ballītē sakāvās.

Vai tad alkohols Saūda Arābijā bija dabūjams?

Alkohols tur ir nelegāls. Bet mums restorānos bija vācieši, kas brūvēja alu un raudzēja vīnu un to mums pārdeva.

Tu Saūda Arābijā biji, kad tā vēl nebija atvērta tūristiem.

Tā vēl joprojām nav atvērta.

Es kaut kur lasīju, ka esot.

Nē, nē. Tad es pirmais būtu tur aizbraucis.

Apskatīt vietas, kurās esi bijis?

Arī, bet Saūda Arābijā ir Sarkanā jūra, daudz eksotiskāka nekā no Ēģiptes puses. Citādi Saūda Arābijā nav daudz ko redzēt, vieni tuksneši, bet fīlings tur ir īpatnējs, man patika. Tur pavadītais laiks man bija īsts piedzīvojums. Darbs bija interesants, operatīvi koordinēt visu lidkompāniju. Man bija savs galdiņš, apkārt kādi 18 arābi, es ar viņiem komunicēju, visu koordinēju un arī risināju problēmas, ja tādas radās.

Garlaicīgi nebija?

Toreiz es tā nedomāju, tas bija mans darbs. Protams, sapratu, ka visu mūžu to darīt negribu. Lidlaukā sēdēju un domāju, ko varētu darīt citu.

Kāpēc tu aizgāji no mūzikas? Biji viens no pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados populārās grupas "Odis" dibinātājiem, ar Arni Medni un Raimondu Macatu esi kopā spēlējis, Zviedrijā ar Kristapu Grasi – 1993. gadā izdoto vinila plati "Grasis& Lūkins Bohemian Breakfast" internetā kā lielu retumu tagad piedāvā par 135 eiro.

Ar Kristapu Grasi tas bija pavisam citādāk nekā ar "Odis", tikai viena mēneša projekts. Grupā "Odis" nospēlēju kādus septiņus gadus. Pirms Raimonda Macata mums taustiņnieks bija Ēriks Garkulis, ar viņu dzīvojām kopmītnē. Ēriks bija ekstrēms domātājs, vegāns. Viņam jau bija ģimene, bet mēs kopā meditējām, domājām, kā tikt laukā no Padomju Savienības, ap 1986. gadu gājām pārgājienos pētīt, vai varētu caur Somiju aizmukt... Kad Ēriks kļuva pārāk ekstrēms, par taustiņnieku uzaicinājām Raimondu Macatu.

No mūzikas aizgāju tāpēc, ka kaut kā nesajutu to novirzienu, kas sāka interesēt Arni Medni. Nejutu sevi kā lielu blūzmeni, man vairāk patika citi mūzikas stili, labas grupas, no kurām iespaidojāmies "Odis" darbības pirmajā posmā, piemēram, "Level42". Apmēram baltais souls, mūzika, kurā es varēju izvērsties, spēlējot basu. Tad nu viss iegrozījās tā, ka es satiku meiteni, viņa dzīvoja Zviedrijā, gadu pabraukājām turp atpakaļ, un tad sapratu, ka mani tā mūzika vairs nesaista. Biju jau izspēlējies, divreiz dabūjis godalgu kā Latvijas labākais basists, gribējās kaut ko citu. Ja man mūzikā būtu bijuši domubiedri, būtu vēl varējis kaut ko paveikt, bet nu man vairāk gribējās redzēt pasauli un izzināt, piemēram, kapitālisma pamatus. Tā kā dzelzs priekškars bija nokritis, tas kļuva iespējams. Ģitāru noliku kaktā un sāku studēt ekonomiku. Man vēl bija iespēja paspēlēt restorānos, bet tur sapratu, ka tas mani pilnīgi neinteresē.

Ko ģimene saka par tavu alkohola biznesu?

Man ir it kā divas dzīves – no pirmās laulības Zviedrijā divi jau lieli bērni, tagad Latvijā divi mazi. Mana otrā ģimene saka: ļoti labi!

Tava vecākā meita Katrīne Lūkins nopietni nodarbojas ar mūziku.

Palīdzu viņai, cik vien varu.

Ar kikboksu vēl nodarbojies?

Ar kikboksu aktīvi nodarbojos trīs gadus, bet ne jau kā ar kontaktsportu. Kikboksa treniņi tomēr ir ļoti intensīvi. Tagad esmu pārgājis uz skriešanu.