foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Latvijas noslēpumi: Tallinas traģēdija
Ledlauzis Krišjānis Valdemārs sausajā dokā, trīsdesmito gadu otrā puse.
2020. gada 11. aprīlis, 04:03

Latvijas noslēpumi: Tallinas traģēdija

Sandris Metuzāls

"100 Labi Padomi"

Latvijas tirdzniecības flotes kuģu bojāeja evakuācijas laikā no Tallinas 1941. gada augustā īpaši nav tikusi aprakstīta ne padomju laikā, ne arī vēlāk. Padomju laikā tāpēc, ka viss šis pasākums beidzās katastrofāli un nebija pamata ar kaut ko lepoties. Mūsdienās tāpēc, ka Latvijas kuģi neviļus bija nonākuši “nepareizajā” frontes pusē okupācijas režīma kalpībā. Taču pats stāsts ir par latviešu jūrnieku varonību un traģisko likteni, kā arī par padomju vadoņu un komandieru aprobežotību.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Apkalpju tīrīšana

Pēc Latvijas Republikas aneksijas lielākā daļa tirdzniecības flotes, kas kuģoja zem Latvijas karoga, tika nacionalizēta un nonāca padomju varas iestāžu rīcībā. Vissmagākais pārbaudījums Latvijas kuģus piemeklēja 1941. gada vasarā, kad sākās Vācijas iebrukums Padomju Savienībā.

Kara sākumā lielākajai daļai latviešu kuģu, lai arī tie atradās padomju pakļautībā, vēl bija latviešu kapteiņi un latviešu apkalpes. Taču pilnā sparā jau risinājās apkalpju papildināšana ar uzticamākiem kadriem no Krievijas, bet vāciešu panākumi frontē šo procesu tikai paātrināja. Padomju komandieru domu gājiens bija vienkāršs – nav pamata uzticēties vecā kaluma jūrniekiem, kuri kuģojuši vēl “Ulmaņa fašistiski buržuāziskā režīma” laikā. No tādiem kuru katru brīdi var gaidīt dunča dūrienu mugurā vai vismaz mēģinājumu aizvest kuģi pie vāciešiem.

Padomju “orgānu” aizdomas vairoja dramatiskie notikumi jūnija beigās, kad ātri vajadzēja evakuēties no Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, taču steigā tur tika pamesti gandrīz divdesmit lieli kuģi. Pēc čekistu domām, tur savu roku noteikti bija pielikuši kuģu apkalpes locekļi. Tādēļ uz atlikušajiem transportkuģiem steigšus norīkoja padomju virsniekus, lai tie pieskatītu latviešu apkalpes. Aizdomas vairoja arī tas apstāklis, ka visa Latvija jau bija nonākusi vācu rokās, tātad pastāvēja risks, ka latviešu jūrnieki varētu mēģināt atgriezties mājās un atdot ienaidniekam savus kuģus. Visticamākais, ka gluži bez pamata šīs aizdomas nebija, jo čekistu rīcībā bija aģentu ziņojumi par to, ka savstarpējās sarunās latviešu jūrnieki esot sprieduši par iespēju bēgt pie vāciešiem.

foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Vēl pirms Tallinas galīgās evakuācijas bojā gājušais tvaikonis Sigulda trīsdesmitajos gados.

Tādēļ tos Latvijas kuģus, kuri 1941. gada jūlijā un augustā ieradās Ļeņingradā, gaidīja pamatīgas kadru pārmaiņas. Daļu latviešu jūrnieku noņēma no šiem kuģiem un nosūtīja uz tādām vietām, no kurām viņiem aizbēgt uz dzimteni bija praktiski neiespējami – uz Kaspijas un Arāla jūru.

Vissmagākā “tīrīšana” piemeklēja tvaikoni Atis Kronvalds, no kura Tallinā bija dezertējis viens no apkalpē nesen iekļautajiem padomju jūrniekiem. Tādēļ tika apcietināti sešpadsmit apkalpes locekļi – visi latvieši –, un uz ātru roku noorganizētais kara tribunāls divpadsmit no viņiem piesprieda nošaušanu par “dzimtenes nodevību”.

Vietā vajadzēja ielikt padomju valstij uzticamus kadrus. Ata Kronvalda apkalpe tika nokomplektēta no jauna, tikai tagad no “politiski uzticamākiem” cilvēkiem. Līdzīgā kārtā, tikai bez nošaušanām, par cita Latvijas kuģa, tvaikoņa Saule kapteini kļuva vienīgā padomju tālbraucēja kapteine sieviete Anna Ščetiņina. Saule un vēl viens Latvijai atņemtais kuģis Sigulda (arī tam bija iecelts jauns politiski uzticamāks kapteinis Beklemiščevs) kara sākumā transportēja munīciju no Ļeņingradas uz Igauniju, taču Siguldu jau augusta vidū sabombardēja vācu aviācija. Jaunu kapteini iecēla arī tirdzniecības kuģim Skrunda, bet apkalpē palika tikai daži latviešu jūrnieki. Tvaikoņa Everanna kapteinis tika apcietināts, un vietā iecelts padomju režīmam uzticamāks kadrs, taču pārējos apkalpes locekļus represijas neskāra.

foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Tvaikonis Skrunda Rīgas krastmalā 1927. gadā.

Tallinas aplenkums

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Latvijas kuģus padomju kara flotes vadība kara sākumā plaši izmantoja savas mantības evakuācijā no Rīgas. Tikai pateicoties ledlauzim Lāčplēsis, no Rīgas uz Tallinu jūnija beigās evakuēt izdevās padomju Baltijas flotes lielāko dārgumu, kreiseri Kirov. Pārāk lielās iegrimes dēļ Kirov uzsēdās uz sēkļa, taču ledlauzim ar lielām pūlēm kreiseri tomēr izdevās no tā novilkt un aizgādāt līdz dziļākiem ūdeņiem. Tālākais Lāčplēša liktenis gan bija bēdīgs – jūlija beigās vācieši to nogremdēja. Pārāk dziļās iegrimes dēļ ar lielām mokām, līdzīgi kā Kirovu, uz Tallinu izdevās evakuēt arī pirmskara Latvijas flotes lepnumu ledlauzi Krišjānis Valdemārs.

Pēc evakuācijas no Rīgas par padomju flotes “karstāko punktu” kļuva Tallina. Augustā uzbrūkošais vācu karaspēks pilsētu bija aplencis, tādēļ padomju rīcībā palika tikai jūras komunikāciju līnijas. Pārvadājumiem tika izmantoti arī Latvijas kuģi, kuri bieži vien nonāca kritiskā situācijā, jo gaisa telpu virs Baltijas jūras kontrolēja aviācija.

Augusta otrajā pusē bija skaidrs, ka padomju garnizona dienas Tallinā ir skaitītas un kuru katru brīdi pilsēta un osta nonāks vācu rokās. Tomēr Staļins līdz pēdējam mirklim vilcinājās sankcionēt armijas un flotes evakuēšanos un atļauju deva tikai tad, kad vācieši jau bija praktiski sasnieguši ostas teritoriju. Lielākā vērtība Staļina acīs bija ne jau cilvēki (12 000 padomju karavīru Tallinā tā arī tika pamesti likteņa varā un krita vācu gūstā), bet kuģi. Īpaši jau kreiseris Kirov, par kura veiksmīgu nogādāšanu Ļeņingradā bija atbildīgs Baltijas jūras flotes komandieris admirālis Tribucs personīgi.

foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Tvaikonis Ausma. 1933. gada uzņēmums.

Augusta pēdējās dienās beidzot tika pieņemts lēmums par Tallinas evakuāciju – gan flotes kuģu, gan vērtīgākā īpašuma, gan karavīru un ievainoto, gan arī Igaunijas kompartijas vadošo funkcionāru. Ņemot vērā, ka gaisa telpu kontrolēja vācu aviācija, bet galvenie jūras ceļi bija nosēti ar mīnām, padomju vadībai nācās nopietni pārdomāt, kuru no iespējamiem variantiem izvēlēties. Tādi bija trīs: ziemeļu kuģu ceļš, centrālais kuģu ceļš un dienvidu kuģu ceļš. Ziemeļu ceļš tika izbrāķēts tāpēc, ka atradās pārāk tuvu Vācijas sabiedrotās Somijas piekrastei, tātad papildu briesmas varēja radīt somu krasta artilērijas baterijas un torpēdkuteri, turklāt pastāvēja risks, ka kāds no mobilizētajiem latviešu vai igauņu kuģiem mēģina pārbēgt pie somiem. Dienvidu ceļš par riskantu tika atzīts tāpēc, ka veda pārāk tuvu piekrastei, kuras daļu jau kontrolēja vācieši, – tātad atkal pastāvēja krasta bateriju briesmas, un nevarēja izslēgt, ka kāds no latviešu vai igauņu kuģiem speciāli uzsēžas uz sēkļa, lai padotos vāciešiem. Tādēļ izvēlēts tika centrālais fārvaters, kaut gan bija zināms, ka tas ir nosēts ar mīnām, bet padomju flotes rīcībā praktiski nebija mīnu traleru. Toties bija droši, ka neviens neaizmuks pie ienaidnieka.

Evakuācijas plāni

Pirms evakuācijas veiktie padomju flotes virsnieku aprēķini rādīja, ka centrālā fārvatera izmantošana ir ļoti riskants pasākums, kura laikā trešā daļa kuģu var iet bojā no mīnām, bet vēl 15 procentus iznīcinās pretinieka aviācija. Tātad apmēram puse kuģu ies bojā. Taču arī šādas aplēses, kas vēlāk izrādījās visai precīzas, nepiespieda flotes vadību mainīt savus plānus.

Kuģi tika sadalīti trijos konvojos. Pirmajā, galvenajā iekļāva kreiseri Kirov un vairākus citus svarīgus Baltijas flotes kuģus, kā arī vairākus transportkuģus, tostarp arī Latvijā nacionalizētos Kalpaku (pārsteidzoši, taču padomju varas gadā šim kuģim nebija nomainīts nosaukums), Ati Kronvaldu un ledlauzi Krišjānis Valdemārs. Otrajā konvojā no Latvijas kuģiem iekļāva Everitu un Sauli. Trešajā – Ausmu un Skrundu.

Īpašas pieminēšanas vērts ir Kalpaks, kura apkalpes lielāko daļu veidoja latviešu jūrnieki. Arī par viņiem flotes īpašā nodaļa jau bija savākusi apsūdzošus materiālus, un jūrniekus gaidīja Ata Kronvalda apkalpes liktenis, taču pret to kategoriski iebilda Tallinas kara hospitāļa priekšnieks, kura pārziņā esošie ievainotie bija izvietoti uz Kalpaka. Tādēļ jautājums par apkalpes “tīrīšanu” tika atlikts līdz brīdim, kad evakuācija būs beigusies un kuģis sasniedzis Ļeņingradu. Tiesa, tam nekad tā arī nebija lemts notikt.

Interesanta bija arī tvaikoņa Ausma vēsture. Vairāk nekā pusgadsimtu vecais kuģis ziņu par Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā bija saņēmis Amsterdamā, taču tā kapteinis Rūdolfs Kuntsbergs pēc pārliecības bijis visai kreisi noskaņots un bez garām runām pacēlis virs Ausmas sarkano karogu un atgriezies komunistu kontrolētajā Latvijā. Iznākumā vācu iebrukumu tvaikonis Ausma sagaidīja Ventspilī, no kurienes ar mokām aizbēga uz Tallinu un vēlāk tika iekļauts vienā no evakuācijas konvojiem.

foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Tvaikonis Kalpaks, trīsdesmitie gadi.

Mīnas un bumbu lietus

28. augusta pusdienlaikā visa kuģu vērtene bija gatava doties ceļā uz Ļeņingradu. Kirov uz atvadām vēl raidīja pāris zalves uz Tallinu, tā reaģējot uz Igaunijas karogu, kas pilsētas torņa smailē bija nomainījis sarkano karogu. Jau no paša sākuma evakuācija gāja kā pa celmiem. Tā vietā, lai pagaidītu lēnos tirdzniecības kuģus, galvenie spēki ar kreiseri Kirov devās uz priekšu un pilnā sparā ietriecās mīnu laukā. No ierindas tika izsisti vairāki kaujas kuģi, taču tas vēl bija tikai sākums. Mazliet vēlāk mīnu lauku sasniedza arī pārējie kuģi. Ap sešiem vakarā uz mīnas uzskrēja ledlauzis Krišjānis Valdemārs un dažu minūšu laikā nogrima. Par mīnas upuri kopā ar 1500 uz klāja esošajiem padomju karavīriem kļuva arī tvaikonis Everita.

Iestājoties naktij, flotes vadība nolēma apturēt tālāko virzību uz priekšu, jo baidījās tumsā zaudēt vēl daļu kuģu. Paradoksālā kārtā šis lēmums tika pieņemts brīdī, kad mīnu lauks jau gandrīz bija pārvarēts, un nākamajā dienā šī kavēšanās maksās ļoti dārgi. Tad konvoja iznīcināšanai pieslēdzās arī vācu aviācija, kas evakuācijas pirmajā dienā uz padomju flotes aizbraukšanu nebija reaģējusi galvenokārt savas pavēlniecības lēnīguma dēļ, kas tikai vakarpusē aptvēra, ka uz aizejošajiem kuģiem atrodas vairāki desmiti tūkstoši sarkanarmiešu, kuri, ja sasniegs Ļeņingradu, tur turpinās cīņu pret vācu armiju. Tādēļ 29. augustā jau ar pirmajiem saules stariem pakaļ aizejošajam konvojam traucās vācu bumbvedēji.

Ņemot vērā, ka konvoja galvenie spēki strauji devās uz priekšu un pat nedomāja par lēno transportkuģu aizstāvēšanu no gaisa uzbrukumiem, vācu piloti varēja visu dienu izvērst nesodītas medības. To viņi arī darīja. Par vienu no pirmajiem mērķiem bumbvedēji izvēlējās Skrundu, ko bombardēja jau no agra rīta un, kā bija saskaitījis viens no krievu karavīriem, kas atradās uz klāja, nometa uz kuģi apmēram 140 aviobumbu.  No tām visām kuģim trāpīja tikai viena, taču ar to pietika, lai bojātais tvaikonis uzsēstos uz sēkļa. Skrundai gan vēl paveicās, jo degošo kuģi vācu lidotāji uzskatīja jau par piebeigtu un vairāk bumbu tam netērēja. Taču patiesībā Skrunda uz ūdens noturējās vēl pāris stundu un kļuva par vienu no retajiem kuģiem, no kura izdevās izglābt visus tur esošos cilvēkus.

Pēcpusdienā sabumboja un nogremdēja Ausmu ar 1200 cilvēkiem uz klāja. Nākamajam kārta pienāca Kalpakam, uz kura atradās vairāk nekā 1000 cilvēku, no tiem 700 ievainoto, bet kā pēdējo jau vakarpusē nogremdēja Ati Kronvaldu. Visi konvojā iekļautie Latvijas kuģi, izņemot Ščetiņinas vadīto Sauli, kas tomēr spēja sasniegt Ļeņingradu, bija gājuši bojā.

Kļūda pēc kļūdas

Kopskaitā Tallinas evakuācijas laikā bojā gāja vairāk nekā pussimts kuģu – gan kaujas, gan transporta. Septiņi no tiem kādreiz bija kuģojuši zem Latvijas karoga. Par kopējiem cilvēku upuriem vēl šobaltdien nav precīzu datu, taču, visticamākais, tie sasniedza 10 000, taču tiek minēti arī lielāki skaitļi. Bojā gāja arī vairāki desmiti Latvijas jūrnieku. Vācu zaudējumi uz šī fona liekas smieklīgi – deviņas lidmašīnas.

foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Tvaikonis Kalpaks, trīsdesmitie gadi.

Jau pēc evakuācijas noslēguma Baltijas flotes īpašā nodaļa (citiem vārdiem sakot, pretizlūkošana) savā ziņojumā atzina, kas visa operācija bijusi noorganizēta nemākulīgi. Kā viena no galvenajām kļūdām tika minēta flotes apstāšanās naktī, kad mīnu lauks jau bija gandrīz pārvarēts, tā radot vācu aviācijai iespēju nākamajā dienā bombardēt kravas kuģus, ko galvenie flotes spēki tobrīd bija atstājuši bez aizsardzības. Kā raksta viens no nopietnākajiem Tallinas evakuācijas pētniekiem Igors Buničs, Staļins, izlasot šo ziņojumu, es gribējis nošaut Baltijas flotes komandieri admirāli Tribucu, taču viņu atrunājis padomju jūras kara spēku komandieris Kuzņecovs, atgādinot, ka pats Staļins kavējies dot atļauju laikus evakuēt spēkus no Tallinas. Iznākumā padomju vadoņi un propagandisti nolēma Tallinas evakuāciju pasludināt nevis par katastrofālu sagrāvi, bet par uzvaru, jo bija taču izdevies izglābt kreiseri Kirov un Ļeņingradā nogādāt vairāk nekā 20 000 karavīru, kuri jau pavisam drīz tiks mesti jaunās kaujās.

Veiksmīgā Daugava

Vēl pirms Tallinas pilnīgās evakuācijas vācu aviācijas uzlidojumā smagi cieta kapteiņa Brašķa komandētais tvaikonis Daugava, uz kura atradās 1500 ievainoto padomju karavīru. Brīnumainā kārtā kapteinim tomēr izdevās kuģi nogādāt galapunktā. Lielā mērā pateicoties tam, ka viens no apkalpes locekļiem vēl Tallinas ostā bija pamanījis krastā sakrautas kaut kādas bundžas un nospriedis, ka tā ir krāsa, tādēļ pievācis dažas ar domu, ka gan jau vēlāk noderēs. Kā izrādījās, tā nebija krāsa, bet gan dūmu sveces, taču kritiskā brīdī tās patiešām noderēja. Kad kuģis jau bija bombardēšanas laikā guvis pamatīgus bojājumus, kapteinis nolēma aizdedzināt dūmu sveces, lai radītu iespaidu, ka tvaikonis deg un tūlīt nogrims. Viltība nostrādāja, jo vācu lidotāji nolēma netērēt laiku grimstošam vrakam un devās meklēt kārdinošākus mērķus. Tā nu beigu beigās Daugava ne tikai aizkūlās līdz Ļeņingradai, bet arī kļuva par vienu no padomju kalpībā nonākušajiem nedaudzajiem bijušajiem Latvijas tirdzniecības kuģiem, kas pārdzīvoja karu un tika norakstīts tikai 1956. gadā.