FOTO: atskats uz stinšu godināšanu februārī Palangā

Tradīcijas un mārketings

Pirmo reizi stinšu svētki Palangā notika 2004. gadā, un kopš tā laika šis pasākums ziemas vidū uz Palangas gājēju ielas pulcē ne mazāk apmeklētāju kā kūrorta sezonas atklāšana vasarā. Mēģinājumi organizēt stinšu svētkus bijuši arī Latvijā. Pērn stinšu svētki tika organizēti Liepājā, kur norisinājās stinšu ķeršanas sacensības un citas aktivitātes. Taču toreiz Liepājas stinšu svētkos zivtiņas ķērās švaki, arī atrakciju un citu aktivitāšu bija salīdzinoši maz, tāpēc šoziem šie svētki Liepājā izpalika. Toties latvieši varēja doties uz Palangas grandiozajiem svētkiem. Un to viņi arī darīja, jo februāra sākumā notikušajos stinšu svētkos latviešu bija gana daudz. Ej nu sazini, varbūt stintes latviešiem ir pārāk smalkas zivis, un mums, kā jau reņģēdāju tautai, labāk padodas reņģu svētku organizēšana, kas aprīlī notiek tikai dažus desmitus kilometru no Palangas attālajā Jūrmalciemā. Visai veiksmīgs pasākums ir Reņģēdāju festivāls Salacgrīvā, kas arī norisinās aprīlī, kad gūstami labākie reņģu lomi mūsu piekrastē. Nēģis gan nav zivs, taču šo hordaiņu svētki ik rudeni tiek svinēti Carnikavā.

Igauņi arī nav palikuši bez zivju svētkiem – katru gadu maija beigās Hījumā salā svin vēja zivju dienu, kurā tiek godināta šī savdabīgā Baltijas jūras zivs.

Salakas tiek godātas arī Krievijā, un tur šo zivju svētkiem ir visai gara vēsture. Sanktpēterburga ir dibināta 1703. gadā. Jaunās Krievijas galvaspilsētas būvei tika piesaistīts daudz dzimtļaužu, un pavasaros viens no galvenajiem iztikas avotiem bija stintes, kuras milzīgiem bariem iepeldēja Somu līcī un Ņevas upes grīvā. 1708. gadā Krievijas cars Pēteris I izdeva rīkojumu, ka svinami Stinšu svētki. Ar laiku šo svētku svinēšana tika piemirsta, taču 2002. gadā svētku svinēšanas tradīcija tika atjaunota, un šopavasar jau 18. reizi svinēs atjaunotos svētkus. Sanktpēterburgā gan tos svin pavēlu – maija vidū, kad labākais stinšu ķeršanas laiks jau ir beidzies. Tomēr, ņemot vērā to, ka Sanktpēterburga atrodas tālāk uz ziemeļiem un stinšu nārsts notiek, kad ūdens temperatūra sasniegusi 6–8 grādus, šajā pilsētā stintes aizkavējas ilgāk.

Kā dzīvo stinte

Stinte ir lašveidīgo kārtas zivs. Lašveidīgais gastronomiski orientētam Latvijas iedzīvotājam parasti asociējas ar kaut ko lielu, plankumotu un ar sārtu gaļu. Stinte ir neliela zivtiņa, tomēr tai piemīt daudz lielisku īpašību, kas to neļauj noniecināt starp citiem lašveidīgajiem.

Stinte ir ļoti nozīmīga ne vien cilvēku, bet arī ļoti daudzu plēsīgo zivju barības sastāvdaļa. Stintes uzturā lieto mencas, zandarti, asari, kā arī stinšu kārtas radinieki laši un taimiņi. Stintes sastopamas ļoti daudzos Ziemeļu puslodes ūdeņos, un atkarībā no apdzīvotības areāla tām ir dažādas īpatnības.

Stintes ir aukstumu mīlošas zivis, un to nārsta laiks sākas, kad ūdens temperatūra ir 3–4 grādi, savu kulmināciju nārsts sasniedz 6–8 grādu temperatūrā. Pēc nārsta stintes uzreiz dodas Baltijas jūras dziļumos, kur mitinās līdz nākamajam pavasarim. Nārsta laikā stintēm galvas augšdaļa un žaunu vāki kļūst melni. Zivs apakšžoklis iegūst asākas formas, un ķermenis pārklājas ar sīkiem izcilnīšiem.

Izrādās, stinšu rekordi Baltijas jūrā nav nekādi niecīgie. Pirms gadiem desmit Liepājas kanālā noķerta 185 gramus smaga un 28 centimetrus gara stinte. Krievijā, Ļeņingradas apgabala Primorskā, 1985. gadā noķerta 28,9 centimetrus gara un 232 gramus smaga stinte. Bet vislielākā zināmā stinte noķerta 1964. gadā Somijā – tā svēra 295 gramus.

Kā tikt pie stintes paša rokām

Stintes makšķernieki visbiežāk ķer no ledus, izmantojot savdabīgi aprīkotas ziemas mazmakšķerītes ar vairākiem āķiem. Pēdējos gadus, kad ledus sega pie mums neveidojas, stinšu ķērāji iemanījušies ķert ar makšķerēm no krasta ostu akvatorijās.

Principā, ja stinte vispār ir, tad viņa ķeras. Bet, ja nav, tad nākas meklēt. Stinte parasti neķeras monotoni, bet gan viļņveidīgi. Te viņas ķeras negausīgi, pat neļaujot ēsmai nogrimt, te – dari ko, gribi – viņu nav, un viss. Nav dzirdēts, ka kāds būtu mēģinājis stintes piesaistīt ar kādu iebarojamo. Spriežot pēc stintes dabas un viļņveidīgās copes, grūti iedomāties veidu, kā šo zivi noturēt uz vietas, lai to varētu nepārtraukti vilkt. Turklāt izsekot stinšu baram makšķerniekiem ir samērā grūti. Visbiežāk redzēts, ka stinšu makšķernieki pēc pārtrūkušas copes haotiski skraida zivju meklējumos un dažkārt tās atrod krietni atstatu no iepriekšējās labās copes vietas. Dažkārt stinšu copē vinnētājs ir tas, kurš paliek uz vietas un nekur neskraida, bet sagaida kārtējo copes vilni. Ēsmas ziņā stintes nav diez ko izvēlīgas, jo mazās plēsoņas rij teju jebko. Visbiežāk stintes ķer uz zivs gabaliņiem, mušu kāpuriem. Stintes ir kanibāli, tāpēc par vienu no labākajām ēsmam tiek uzskatīts tikko noķertas stintes miesas gabaliņš. Makšķernieki zina teikt, ka stinti iespējams noķert arī uz speķa gabaliņa.

Klasiskā stinšu makšķere ir apmēram pusmetru garš kātiņš ar samērā stingru metāla sardziņu. Spoles tiek izmantotas visdažādākās, un arī vilkšana ir dažāda: vieni auklu uztin uz spoles, citi tāpat kā ar mazmakšķerīti zivi velk aiz auklas. Uz pamatauklas, lks bieži vien nav nekāda smalkā, no 0,2 līdz 0,3, pavadiņās tiek sieti vairāki spoguļāķi vai mazas bļitkiņas. Pamatauklas galā iesien svina gabaliņu, lai āķu virteni ātrāk varētu iegremdēt vajadzīgajā dziļumā. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo viļņveidīgā copē laika periods, kamēr bars uzturas zem tava āliņģa, nav nemaz tik ilgs. Tad talkā jāņem roku veiklība un ātri grimstošs makšķerrīks, kas atvēlētajā laikā ļaus savilkt pēc iespējas vairāk zivju.

Noķer salaku un mirsti...

1986./1987. gadā bija barga ziema. Šo rindu autors kāda sestdienas rītā, braucot uz Pētera Stučkas vārdā nosauktās Latvijas Valsts universitātes (tagad Latvijas Universitāte) lekcijām, dzimtajā Milzkalnes stacijā ap pulksten sešiem no rīta vēroja dīvainu ainu: kādi divdesmit vīri, bruņojušies ar ledus urbjiem un ziemas makšķernieku kastēm, metās stinšu zvejā. Lielākā daļa makšķernieku, kuri brauca elektriskajā vilcienā Tukums–Rīga, izkāpa Slokas stacijā, vēl kāds bariņš Dubultos un Majoros. Aizbraucu uz augstskolu, noklausījos lekcijas, bet, vēlā pēcpusdienā atgriežoties Milzkalnē, novēroju satraukumu. Dažs makšķernieks bija atgriezies mājās, dažs vēl ne, bet zināms bija tas, ka no piekrastes atrauts milzu ledus gabals ar stinšu ķērājiem. Runāja, ka uz ledus gabala atradušies 600–800 salaku kārotāju. Kā pierasts padomju laikos, par šo notikumu bija vienīgi maza ziņa avīzē – sak, tāds nieks vien ir, kādi astoņi simti makšķernieku nocelti no ledus gabala. Neoficiāli bija zināms, ka todien tomēr bojā aizgājuši divi makšķernieki. Šie cilvēki, redzot, ka veidojas ledus plaisa, izmisuma dzīti, metušies ūdenī, lai tiktu tai pāri.

Divdesmit piecus gadus vēlāk gadījās braucienā uz copi Norvēģijā satikt šā senā notikuma aculiecinieku Uģi. Uģis torīt bija aizkavējies un Kauguros nonācis ap vienpadsmitiem, kad no krasta bijusi redzama melna plaisa kādu kilometru no krasta un izmisīga makšķernieku skraidīšana gar ledus malu. Ar kuteriem un pāris helikopteriem visi makšķernieki no atrautā ledus tika nocelti.

2013. gadā bargajā ziemā salaku ķērājiem atkal bija iespēja kāpt uz biezā Rīgas līča ledus. Martā krasta vējš aizdzina no krasta 230 makšķerniekus. Arī tad glābšanas darbos tika iesaistītas laivas, helikopteri un pat Rīgas ostas ledlauzis Varma. Toreiz no ledu tika nocelti visi makšķernieki. Tālajos Austrumos ziemās makšķernieki visai regulāri pakuģo uz atrauta ledus gabala, un arī šis gads nav bijis izņēmums. Tomēr ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad makšķernieki iet bojā.

Stinšu lustes Palangā

Šā gada 8. februārī nebeidzamas auto straumes plūda uz Palangu. Ap pusdienas laiku pilsētas centrā novietot automobili vairs nebija iespējams, arī maksas autostāvvietas pārpildītas. Centrālajā Palangas gājēju ielā, kas nosaukta lietuviešu pirmās atmodas aktīvista Jona Basanaviča vārdā, izvietots vairāk nekā 100 tirdzniecības telšu, kuru galvenais piedāvājums ir zivis. Ja novērtē zivju daudzuma tonnas, tad salaku noteikti nav vairākums. Visdažādākās jūras veltes no vietējās jūras, okeāna un tāljūrām. Netrūkst arī stinšu, kuras gardēžiem tiek piedāvātas visdažādākajā veidā. Vislētākās ir svaigas stintes, kuru cena atkarībā no lieluma svārstās no 4,50 līdz 5,50 eiro par kilogramu. Kilograms kūpinātu stinšu pircējam izmaksās 12 eiro. Dažs pārdevējs tirgo arī pa vienai ceptai stintei – zivtiņa, kas sver ap 10 gramiem, maksā 40 centus.

Stintes ir gatavotas ar visdažādākajiem paņēmieniem. Bez jau tradicionālajām – kūpinātām un ceptām – stintēm tiek piedāvātas stintes marinādē, un, protams, katrs tirgotājs zina stāstīt, ka viņa marināde ir īpaša. Kāds ir izvārījis milzu katlu ar stinšu zupu, tiesa, pavērojot virumu, kļūst skaidrs, ka stintes nav galvenā šīs zupas sastāvdaļa. Kāds cits mutīgs leišu tirgotājs slavē stinšu putru – tajā patiešām graudaugu putrā ir liktas stintes, līdzīgi kā speķis pie pelēkajiem zirņiem.

Liela daļa svētku viesu gan tikai staigā un bauda svētku gaisotni un nemaz tā nesteidzas pirkt piedāvātas zivju delikateses. Piemēram, lietuvietis Židruns sūkstās par augstajām zivju cenām un saka, ka iešot uz savu automobili apēst kādu sviestmaizi un tad nākšot atpakaļ skatīties priekšnesumus uz izbūvētas skatuves piejūras kāpās. Sava taisnība Židrunam ir. Bieži viesojoties kaimiņzemēs, nākas secināt – kopš Baltijas valstu neatkarības atgūšanas līdzīgi kā cigaretēm, alkoholam un degvielai zivju produkcijai cenu pieaugums bijis teju visstraujākais, neraugoties uz to, ka zivis nebūt nav akcīzes prece.

Bet tikmēr uz stinšu svētku skatuves uzstājas folkloras kopas, mūsdienīgas mūzikas mākslinieki savās dziesmās slavina jūru un stinti un rada patīkamu svētku gaisotni. Vismaz manā prātā nenāk neviena latviešu tautas dziesma, kurā būtu apdziedātas stintes. Taču gan jau, ja būtu tāda vajadzība, mūsu pašu suitu sievas tādu ātri vien radītu.

Kā veicās lietuviešiem

Vēl pirms cilvēki pārplūdina Palangas centrālo gājēju ielu, agrā rītā uz Palangas jūras tilta pulcējas savs simts makšķernieku, kuri piedalās stinšu ķeršanas sacensībās. Jūra ir nemierīga, tāpēc daudzi ir visai skeptiski par to, vai izdosies tikt pie kārotas zivtiņas. Sacensībās tiek vērtētas ne tikai noķertās stintes, bet visas noķertās zivis. Visvērtīgākās ir stintes, viens grams stintes dod desmit ieskaites punktus, savukārt viens grams butes dod tikai vienu ieskaites punktu. Makšķernieku lomus nevar saukt par dižiem, ķeras pārsvarā butes. Sacensību dalībnieks Jons, kura lomā ir sešas butes, saka, ka trīs sacensību stundās uz visiem simts makšķerniekiem varētu būt noķertas kādas piecas stintes.

Ap pulksten vienpadsmitiem uz Palangas jūras tilta ir sapulcējies milzīgs bars līdzjutēju, kuri katras butes izvilkšanu pavada ar ovācijām un metas fotografēt veiksmīgo makšķernieku ar lomu. Jons stāsta, ka stinšu makšķerēšanai šoreiz nav ne pateicīgākais laiks, ne vieta, tomēr esot lieliska svētku noskaņa un laba laika pavadīšana svaigā gaisā. Pats makšķernieks labprāt dalās stinšu ķeršanas pieredzē un lieliski zina par stinšu ķeršanu Liepājā un Ventspilī, kur bijis makšķerēt stintes laikos, kad Liepājas tirdzniecības kanālu un Ventu klājis ledus. Skatos uz makšķernieka copes rīkiem un saku, ka makšķeres aprīkojums vairāk piemērots bušu, nevis stinšu makšķerēšanai. Jons pasmaida un atzīst, ka šādos viļņos pat ar vissmalkāko rīku nekāda prātīga stinšu cope neiznāks. Taču pirms pāris nedēļām viņam Klaipēdas ostā esot izdevies saķert pusspaini stinšu, kopējā svarā ap pieciem kilogramiem.

Kad makšķerēšanas censoņi pusdienas laikā beiguši copi, tiek svērti lomi un skaitīti punkti. Nekā grandioza gan te nav – lomi diezgan niecīgi, un stinšu tajos tikpat kā nav. Bet vakara kulminācija ir ziemas peldes mīļotāju iznāciens aukstajā Baltijas jūras ūdenī. Pludmalē sakurts ugunskurs, un kāds simts “roņu” metas jūras bangās, bet jau pēc neilga brīža slapji nāk ārā no jūras smaidīgi un apmierināti par savu varēšanu.