Latvijas noslēpumi: ietekmīgās un šarmantās kurzemnieces

Par pēdējo Kurzemes hercogu kļūt bija lemts Pēterim Bīronam, kurš 1795. gadā, Kurzemei kļūstot par Krievijas guberņu, atteicās no šā titula, bet vēl pēc pieciem gadiem nomira. Taču tas nenozīmē, ka Pēteris pēc Kurzemes hercoga titula zaudēšanas būtu kļuvis par nabagu, kam nekas vairs nepiederēja. Viņa dzimtai bija plaši īpašumi arī citviet Austrumeiropā, lielākoties Silēzijā, tagadējās Polijas teritorijā.

Tādēļ Pētera mantiniekiem par trūkumu nebija jāuztraucas.
Laulībā ar trešo sievu, grāfieni Annu Šarloti Doroteju Mēdemu Bīronam piedzima pieci bērni. Dēls Pēteris nomira jau bērnībā, taču četras meitas sasniedza precību gadus. Divas no viņām – Vilhelmīne un Doroteja – kļuva par visai ietekmīgām personām Eiropas politikā un nodzīvoja piedzīvojumiem un mīlas dēkām bagātu mūžu.

Cara un ministra mīļākā

Ņemot vērā, ka Kurzemes hercogiste vairs nepastāvēja, Bīrona meitām Kurzemes hercogieņu tituls nepienācās un nācās iztikt ar Sagānas hercogieņu titulu. Sagāna jeb Žagaņa bija hercogiste tagadējās Polijas rietumos, ko Bīrons bija iegādājies 1786. gadā. Taču ar šo titulu pilnīgi pietika, lai Kurzemes hercoga atvases Eiropas aristokrātu aprindās tiktu uzņemtas kā savējās.

Kā savējās viņas tur arī jutās. Vecākā meita Vilhelmīne, kura bērnību bija pavadījusi Jelgavā, pēc Kurzemes hercogistes likvidēšanas kļuva par īstu pasaules pilsoni. Kādu laiku viņa nodzīvoja dzimtas īpašumos Sagānā un Bohēmijā, bet tad gadījās nesmukums – Vilhelmīne pārlieku tuvu iepazinās ar zviedru ģenerāli Gustavu Armfeltu, kuram, kā runā, tikpat tuvas attiecības bijušas arī ar Vilhelmīnes māti. Vārda tiešā nozīmē auglīgākas šīs attiecības izvērtās starp ģenerāli un Vilhelmīni – 1800. gadā abiem piedzima ārlaulības meita, ko nosauca par Gustavu. Vilhelmīnei tolaik bija tikai 18 gadu, bet ģenerālis aiztraucās tālāk pasaulē pildīt dienesta pienākumus, tādēļ skaidrs, ka nekāds laimīgais turpinājums šim stāstam nevarēja būt, – mazās meitenes aprūpi uzņēmās Zviedrijā dzīvojošie Armfelta radinieki, un Vilhelmīne savu meitu tā arī nekad vairs nesatika.

Lai notušētu nesmukumu, Vilhelmīne uz ātru roku tika apprecināta ar franču aristokrātu Žilu de Rogānu Gemēnu, taču nekas labs no šīm laulībām neiznāca, un pēc dažiem gadiem pāris izšķīrās. Interesanti, ka vēl pirms tam slavenais krievu karavadonis ģenerālisimuss Aleksandrs Suvorovs bija iecerējis ar Vilhelmīni apprecināt savu dēlu Arkādiju. Viens no būtiskākajiem faktoriem šādā izvēlē bija Vilhelmīnes iespaidīgais pūrs, taču ģenerālisimuss nomira, pirms vēl tika saskaņotas visas laulību formalitātes, un tā arī šis projekts izputēja. Taču bez krievu militāristiem rados Vilhelmīne tomēr nepalika, jo pēc šķiršanās apprecējās ar ģenerāli Vasiliju Trubeckoju. Laulība ilga nepilnus divus gadus un arī beidzās ar šķiršanos.

Par šādām privātās dzīves ķibelēm nav jābrīnās, jo laulātie draugi dzīvoja atsevišķi – ģenerālis laiku pavadīja karagājienos un Krievijā, savukārt Vilhelmīnei labāk patika Vīne. Tur tad viņa arī iepazinās ar vienu no tā laika varenākajiem vīriem – Austrijas impērijas ārlietu ministru Klemensu Meternihu. Abu romāns sākās 1813. gadā, bet kulmināciju sasniedza divus gadus vēlāk, kad Vīnē notika kongress, kurā pulcējās visi pasaules ietekmīgākie monarhi un diplomāti, lai lemtu par kārtību Eiropā pēc Napoleona gāšanas no troņa.

Meternihs Vilhelmīnē bija ieķēries ne pa jokam. Abi ne tikai regulāri tikās, bet arī sarakstījās, pāris gadu laikā kopumā viens otram nosūtot sešus simtus vēstuļu (tās vēlāk tika atrastas vienā no Vilhelmīnes īpašumiem). “Esmu apreibis no laimes. Es jūs mīlu. Es jūs mīlu simtkārt vairāk par savu dzīvību. Es dzīvoju tikai jūsu dēļ,” apmēram tāds parasti bija Meterniha vēstuļu saturs. Ministrs neaprobežojās tikai ar vēstulēm vien un regulāri apbēra hercogieni ar dārgām dāvanām.

Sākoties Vīnes kongresam, Vilhelmīne gluži nejauši kļuva par vienu no ievērojamākām figūrām Eiropas politikā. Viņas pilī nepārtraukti pulcējās Eiropas politikas krējums, sākot ar Krievijas caru Aleksandru I un beidzot ar visvisādiem diplomātiem un vienkārši bagātniekiem. Tomēr viesis Nr. 1 bija Meternihs, kurš tobrīd dienesta pienākumus pildīja pa roku galam, jo ministru krietni vairāk uztrauca tas, ka hercogiene pret viņa mīlas apliecinājumiem kļuva arvien atturīgāka.

Tam, ka Vilhelmīne pamazām atsala pret Meternihu, bija dibināts iemesls. Šim iemeslam bija arī vārds – cars Aleksandrs I. Arī viņam hercogiene likās vairāk nekā simpātiska. Par to, cik tuvas attiecības starp abiem bija, varam vien minēt, taču zināms, ka viņš Vilhelmīnes apartamentos bija biežs viesis, tostarp arī visai privātā gaisotnē. Vilhelmīnei šajās attiecībās bija sava interese – ar cara palīdzību viņa cerēja atgūt Zviedrijā dzīvojošo meitu. Aleksandrs arī solīja palīdzēt, taču ar vienu noteikumu – Vilhelmīne saraus attiecības ar Meternihu, kuru cars nevarēja ciest ne acu galā. Meternihs savos memuāros pat apgalvo, ka Vilhelmīnes dēļ Aleksandrs viņu izaicinājis uz dueli, taču nekādu citu apstiprinājumu šim apgalvojumam nav. Lai vai kā, Vilhelmīnes aprēķins neattaisnojās, jo, lai gan hercogiene tiešām pielika punktu romānam ar Meternihu, ko pēdējais ļoti pārdzīvoja, cars tā arī nepalīdzēja viņai atgūt meitu. Remdējot skumjas, vēl Vīnes kongresa laikā Vilhelmīne ielaidās īslaicīgās attiecības ar brašu kavalērijas virsnieku Aleksandru fon Vindišgrēcu, bet 1818. gadā apprecējās ar kādu grāfu, no kura, kā jau ierasts, drīz vien izšķīrās. Mūža nogalē hercogiene, kurai savu bērnu pēc Gustavas laišanas pasaulē vairs nebija, uzaudzināja vairākas audžumeitas, starp kurām bija arī vēlākā čehu rakstniece Božena Ņemcova.

Francijas labais gariņš

Vilhelmīnes māsa Doroteja bija 16 gadus jaunāka, un pastāv versija, ka viņas īstais tēvs varētu būt nevis Pēteris Bīrons, bet gan poļu diplomāts Aleksandrs Batovskis, ar kuru Dorotejas māmuļai esot kādu laiciņu bijis romāns. Lai kā arī būtu, Doroteju liktenis aiznesa pavisam uz citu pusi nekā Vilhelmīni – uz Franciju. Ilggadējais Francijas ārlietu ministrs Šarls Moriss de Taleirāns (viņš pamanījās noturēties šajā amatā gan Napoleona laikā, gan pēc Burbonu restaurācijas), kurš arī labi pazina Dorotejas māti (pat nejautājiet, cik labi), 1809. gadā nolēma jauno hercogieni izprecināt savam brāļadēlam Edmonam Taleirānam. Iznākumā Doroteja aizprecējās uz Parīzi un nonāca nosacītās frontes līnijas otrā pusē, jo visi pārējie radinieki Napoleona karu laikā dzīvoja Austrijā, Prūsijā vai Krievijā. Visas šīs valstis dažādās kombinācijās karoja pret Napoleonu.

Kad pēc Napoleona gāšanas sākās Vīnes kongress, Taleirāns uz to līdzi paņēma arī Doroteju, kuras laulības dzīve tobrīd jau bija pamatīgi sašķobījusies. Līdzīgi kā māsa Vilhelmīne, arī Doroteja Vīnē kļuva par salona saimnieci, tikai viņas salons kļuva par Francijas neoficiālo pārstāvniecību, kur noritēja ballītes un neoficiālas sarunas.  Laikabiedri apgalvo, ka Doroteja bijusi ne tikai ļoti skaista, bet arī ārkārtīgi gudra, tādēļ nav brīnums, ka viesu viņas salonā nekad netrūka. Atšķirībā no māsas, kas politikas veidošanā īpaši necentās iejaukties, Doroteja kļuva par Taleirāna galveno padomnieci un sekretāri, kārtojot viņa dokumentus un palīdzot rakstīt oficiālas un neoficiālas vēstules.

Droši var teikt, ka Doroteja būtiski ietekmēja Francijas ārpolitiku. Tieši pateicoties viņai, Taleirānam izdevās izveidot neformālus kontaktus ar Meternihu – sākumā Francijas ārlietu ministru neviens neaicināja uz neformālajiem vakariem Vilhelmīnes salonā, kur pastāvīgs viesis bija Meternihs, bet pietika Dorotejai pārmīt pāris vārdu ar māsu, lai salona durvis atvērtos un Taleirāns kļūtu par gaidītu ciemiņu. Pateicoties Dorotejas šarmam, Francijas salons kļuva par vienu no populārākajām vietām, un franči, kurus Napoleona laikā neviens nevarēja ciest, pamazām reabilitējās Vīnes sabiedrības acīs.

Pēc Vīnes kongresa Doroteja pašķīrās no vīra un ielaidās vairākos vētrainos romānos, kuru rezultātā tika pie trim bērniem. Ir versija, ka viena no šīm ārlaulības atvasēm varētu būt jau pieminētā Božena Ņemcova, kuru būtībā izaudzināja Dorotejas māsa Vilhelmīne. Pati Doroteja drīz vien uzsāka kopdzīvi ar veco Taleirānu, kurš par viņu bija 39 gadus vecāks, un kopā ar viņu devās uz Londonu, kad pieredzējušo diplomātu nosūtīja uz turieni par sūtni.

Pēc Taleirāna nāves Doroteja saviem jau tā lielajiem īpašumiem pievienoja arī viņa iespaidīgās bagātības, tā kļūstot par vienu no Eiropas bagātākajām sievietēm. Mūža nogali viņa aizvadīja Silēzijā, no māsas mantotajā Sagānas pilī.

“Meternihs ir nojūdzies…”

To, kādu iespaidu uz Austrijas ārlietu ministru Meternihu atstāj hercogiene Vilhelmīne, Vīnes kongresa laikā bija ievērojuši arī vairāki tā dalībnieki. Piemēram, Austrijas imperators Francis pavisam nopietni reiz atzina: “Es hercogieni uzskatu par vienu no nozīmīgākajām figūrām kongresā.” Līdzīgās domās bija arī ārzemnieki, piemēram, Prūsijas sūtnis atzīmēja: “Meternihs ir nojūdzies no mīlas un godkāres, viņš zaudē dārgo laiku, ik rītu desmitos ceļoties un traucoties pie hercogienes de Sagānas.”