Atceroties nu jau aizliegto augli: rudens cope Monzunda arhipelāgā

Salu ceļi un akmeņi

Muhu sala jau 135 gadus nav ar jūras šaurumu atdalīta no Sāmsalas. Līdz pat 19. gadsimta beigām aptuveni trīs kilometrus plato jūras šaurumu starp Muhu salu un Sāmsalu nācās pārvarēt ar laivām vai ziemā pa aizsalušā šauruma ledu kamanās. Starp citu, arī vēl pirms vairākiem gadiem ledus braucieni ar automobili no kontinenta uz Kihnu, Muhu un Vormsi salām bija ierasti. Igaunijas ceļu dienesti, līdzko ledus biezums atļāva, iezīmēja ledus ceļus, uzstādīja ceļa zīmes, kā arī tīrīja ledu no sniega, lai autobraucēji varētu ērti pārvietoties. Pavasara pusē ledum kūstot, šie ceļi tika slēgti. Pēdējos gados silto ziemu dēļ gan brauciena prieki iet secen.

1894. gadā pāri Vaike Vaijn šaurumam, kas atdala Muhu salu un Sāmsalu, tika nolemts uzbūvēt dambi, pa kuru droši varētu nonākt no vienas salas otrā. Zemnieki no abām salām un pat no kontinentālās Igaunijas ķērās pie darba, lai pēc diviem gadiem darbiņš tiktu padarīts. Akmeņus, kuru abās salās netrūkst, igauņu zemnieki vasarās veda ar laivām, ziemā pa aizsalušo šaurumu ar pajūgiem, līdz 1896. gadā vasarā dambis bija pabeigts un nosaukts Vidzemes gubernatora Mihaila Zinovjeva vārdā. Tā nu šis dambis ar lielākiem vai mazākiem uzlabojumiem kalpo vēl joprojām.

Te jāpiemin vēl kādā hidrotehniska būve, kas tieši saistāma ar Sāmsalu un Latviju. Runa ir par Latvijas vienīgo mākslīgo jūras salu – Kolkas bākas salu. Vēl pirms iepriekšminētā dambja izbūves 1872. gadā sākās mākslīgas salas izveide, lai pēcāk uz tās izbūvētu Kolkas bāku. Liela daļa akmeņu salas izveidei tika vesti no Sāmsalas vasarā ar laivām un ziemā ar pajūgiem pa ledu. Neizmērojams ir igauņu sābru darbs, lai pašlaik Latvijai, kaut vai mākslīga, bet vismaz viena jūras sala būtu. Igauņu zemniekam ar akmeņiem piekrautām laivām vai kamanām vajadzēja mērot piecas reizes lielāku attālumu līdz mākslīgi veidojamajai salai nekā mūsu senčiem. Varbūt tas, ka Roņu sala pagājušā gadsimta divdesmitajos gados nonāca Igaunijas jurisdikcijā, nevis kļuva par Latvijas salu, var tikt uzskatīts par parāda atmaksu igauņiem par lielo darbu, kas ieguldīts mūsu vienīgās jūras saliņas izveidē...

Tills un Pireta

Stāsts par Sāmsalu nebūtu pilnīgs, ja netiktu izstāstīta leģenda par Sāmsalas milžiem Tillu (Toll) un Piretu (Piret). Tills ar savu sievu Piretu dzīvojis Sāmsalā, mierīgi saimniekojis savā akmens namā un bijis liels pirtsmīlis. Tills bijis zemkopis un zvejnieks, viņam Roņu salā bijis kāpostu dārzs, uz kuru milzis bridis pāri jūrai, lai novāktu ražu. Savukārt Pireta milzu katlā karsējusi ūdeni un, kad ūdens katlā bija teju uzvārījies, Tills ar ievākto ražu allaž bijis klāt, lai sutinātu kāpostus.

Netālu esošajā Hījumā salā dzīvojis Tilla brālis Leigers, kuru apciemot Tills arīdzan bridis pāri jūrai. Reiz Sāmsalai uzbrukuši ienaidnieki, un sāmsalieši aicinājuši Tillu palīgā uzveikt ienaidniekus. Tills devies kaujā un ar ratu riteņiem apsitis visus naidniekus, taču, kamēr milzis karojis, tikmēr nelabais Vanapagans sagrāvis Tilla uzcelto akmens namu, un Pireta no bēdām nomirusi. Atgriezies mājās, Tills apglabājis sievu un devies Vanapana meklējumos. Beidzies viss ar to, ka Vanapans noķerts un jūrā noslīcināts.

Drīz vien Sāmsalai atkal uzbrukuši ienaidnieki, un smagā cīniņā ienaidnieku vadonis nocirtis Tillam galvu. Tills paņēmis savu galvu azotē, devies prom no kaujas lauka un, kā jau loģiski vajadzētu notikt, pēc kāda laika nomiris. Pirms nāves Tills teicis – ja salai no jauna uzbruks ienaidnieki, es celšos un došos salu aizstāvēt. Kādu laiku vēlāk bērni draiskojoties saukuši Tillu: sak, celies, celies, ienaidnieks uzbrūk! Tills jau tiešām teju grasījies doties saleniekiem palīgā, taču tad sapratis, ka tiek āzēts, sadusmojies un nolēmis nekad vairs necelties augšā. Tāda, lūk, patiesi episka leģenda, kas gan nav kļuvusi par igauņu eposu; šis gods ticis stāstam par Kalevipoegu. Bet tik un tā Sāmsalas igauņi vēl šobaltdien godina savus episkos varoņus, veidojot to skulptūras. Un divi prāmji, kas kursē no kontinenta uz Muhu salu, nosaukti Tilla un Piretas vārdos.

Uz Sāmsalu pirms divdesmit pieciem gadiem

Līdzīgi kā Latvijas rietumu piekrasti un daļu Rīgas līča piekrastes Kurzemē, Padomju Savienības laikos bez īpašas caurlaides nevarēja apmeklēt arī Igaunijas salas. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad padomju armija pameta Baltiju, beidzot radās iespēja brīvi apmeklēt gan Igaunijas salas, gan Latvijas rietumu piekrastes ciematiņus.

Aizvadītā gadsimta deviņdesmito gadu vidū devos savā pirmajā žurnālista komandējumā uz Sāmsalu. Tolaik no Igaunijas kontinentālās daļas uz Muhu salas ostu Kuivastu nācās braukt ar ne visai omulīgu un ļoti trokšņainu prāmi. Kopš Igaunijas neatkarības atjaunošanas bija pagājuši tikai daži gadi, un Sāmsala strauji attīstījās – tur tika laboti ceļi, būvētas jahtu piestātnes, viesnīcas, veikali. Toreiz intervējot Sāmsalas galvaspilsētas Kuresāres mēru Jiri Sāru, dzirdēju, ka drīz vien tikšot būvēts auto tunelis, kas savienos Muhu salu un Sāmsalu ar Igaunijas kontinentālo daļu. Tomēr racionālākā igauņu tautas daļa lēma citādi, un pašlaik salas ar kontinentu savieno ērta jaunu prāmju satiksme. Šo rindu autors, toreiz veidojot aprakstu par Sāmsalu, nevarēja atturēties no tikšanās ar dienvidrietumu Sāmsalas zvejniekiem, kuri devās jūrā pārlūkot zušu murdus un ļāvās pierunāties Latvijas žurnālistu paņemt līdzi laivā. Toreiz zvejnieki šķendējās, jo murdos zušu bija tikai daži desmiti, tomēr, runājot par citām zivīm, viņi zināja, teikt, ka ir gana daudz asaru, līdaku, ālantu un karūsu, kuras viņi vispār uzskatīja par zivīm parazītiem, jo to iepirkuma cena un izvilkšana no tīkliem zvejniekiem likās kā bezjēdzīgs murgs. Saprotams, ka visas šīs atziņas toreiz liku aiz auss, tomēr nākamā reize, kad zivju ieguves nolūkā ierados Sāmsalā, pienāca tikai pēc desmit gadiem. Bet nu jau uz turieni līdaku un asaru meklējumos dodos ik gadu vairākas reizes.

Pirmo reizi pēc Sāmsalas līdakām

Pirmo reizi Sāmsalas līdaku meklējumos nelielā makšķernieku pulciņā kādā sestdienas rītā devāmies oktobrī. Tā kā iznomāt laivu Sāmsalā bez īpašas pazīšanās vēlamā vietā ir samērā sarežģīti, iekrāvām minivenā pāris piepūšamās laivas, divus nelielus laivu iekšdedzes dzinējus un laidām uz Sāmsalu.

Ceļu sākām ar pirmo prāmi un ap pulksten 6.30 rītā jau nonācām uz salas. Līdz mūsu iedomātajam gala mērķim atlika apmēram stundas brauciens – tas bija viens no daudziem perspektīvajiem līčiem, kura nosaukumu toreiz pat īsti nezinājām. Pētījām papīra karti un spriedām, kā tuvāk piebraukt Sārekulas līcim, lai netrāpītu kāda skarba igauņu privātīpašnieka zemes pleķī. Kādus septiņus kilometrus līdz iedomātajam gala mērķim nonācām Lammjalas ciema centrā un nolēmām taujāt pēc padoma, kā piebraukt pie līča. Pulkstenis rādīja pusastoņus, kad mēs atradām ciematiņa mazbodīti, pie kuras sēdēja trīs vīri sērīgām sejām. Viņu vaibstos bija skaidri redzamas vīru veselības problēmas, kā arī aizvadītā piektdienas vakara balles scenārijs. Sāku iztaujāt igauņu vīrus, kā nonākt vēlamajā copes vietā. Kaut arī valodas barjeras nebija, jo padzīvojušie kungi lieliski saprata padomju tautas galveno valodu, sarunas nevedās. Par laimi, mums līdzi bija pusstops, un šīs “zāles” ātri vien atraisīja atturīgo ziemeļnieku mēles. Uzzinājām ērtāko un labāko ceļu, kā piebraukt pie līča, kā arī uzklausījām ieteikumus, ar kādiem paņēmieniem veiksmīgāk noķert lielo līdaku. Tikmēr jau bija atvēries veikals, un varējām atvadīties no saviem padomdevējiem.

Veiksmīgi piebraucām pie cerīgā līča – un pārsteigumā iepletām acis. Līcis izrādījās negaidīti sekls, tā dibena struktūra ļoti līdzīga Engures, Babītes vai Liepājas ezeram. Starpība vienīgi tā, ka tas nav ezers, bet gan sekls līcis un ļoti daudzās vietās virs ūdens rēgojas milzu akmeņi. Piepumpējām vienu laivu, un mani kolēģi, lēniņām pukšķinot motoru, devās līcī līdaku meklējumos. Pats ar gudru ziņu biju paņēmis līdzi neoprēna brienamo tērpu un devos bradāšanā pa cerīgo līci. Stundu ilga bradāšana nedeva cerēto rezultātu, taču tad pēkšņi sekoja līdakas uzbrukums māneklim, un divus kilogramus smaga zaļsvārce bija rokā. Todien noķēru vēl vienu līdaku, bet tas tad arī viss. Arī mani kolēģi laivā bija katrs noķēris pa līdakai – pilnīgi pietiekami, lai pieticīgā viesu namiņā pagatavotu lepnas vakariņas.

Copes laikā sastapām vietējos igauņus, kuri līdaku ķeršanai izmantoja visai savdabīgu metodi. Igauņi zivis ķer ar tīklu, apliekot to apkārt zāļu saliņai. Kad tīkls izlikts, igauņi metas zāļu pudurī, bradā pa to un trokšņo, dzenot līdakas no zālēm ārā. Neteiksim, ka igauņiem būtu līdaku pārbagātība, taču rezultāti viennozīmīgi bija labāki nekā mums. Igauņi sūkstījās, ka neesot pareizais vējš un laika apstākļi, jo citkārt pilnu vannu ar līdakām saķert esot vieglāk par vieglu.

Lielākajā daļā Igaunijas seklo jūras līču ir dibens nav klāts ar dūņu kārtu, kā tas ir, piemēram, Engures ezerā, tāpēc bradāšana ir samērā ērta, jāuzmanās tikai no paklupšanas uz akmeņiem.

Kjubasāre un citi līči

Līčiem robotā Igaunijas kontinentālā daļa un salas ir lieliskas makšķerēšanas vietas. Tālākais Sāmsalas dienvidaustrumu gals ir Kjubasāres pussala, kura samērā tālu iestiepjas jūrā, un pašas pussalas galā ir bāka. Līci ieskauj pussala, bet pašā līcī ir daudz saliņu. Visos Igaunijas piekrastes līčos, pārvietojoties ar motorlaivu, jābūt ļoti uzmanīgiem daudzo akmeņu dēļ. Vietējie labi zina fārvaterus, pa kuriem droši pārvietoties, taču nezinātājs drīz vien uzskries akmenim, un brauciens būs beidzies sasista motora dēļ. Šajā līcī var gadīties, ka izvilksi piecdesmit līdakas dienā un vēl skaistus asarus piedevām, bet var arī palikt tukšā. Grūti pateikt, kas ietekmē zivju ēstgribu un klātbūtni līcī – vēja virziens, atmosfēras spiediena izmaiņas vai mēness fāzes. Vairāk nekā desmit gadu makšķerēšanas pieredze šajos līčos man precīzu atbildi tā arī nav spējusi sniegt.

Ne jau tikai Igaunijas salās vien ir iespējams tikt pie lieliskiem līdaku lomiem. Labas makšķerēšanas vietas ir arī Igaunijas kontinentālas daļas rietumu piekrastes līčos. Līdaku zvejai iecienīts ir Tostamaa līcis, kas atrodas pie tāda paša nosaukuma pilsētas. Šis līcis ir salīdzinoši dziļāks, taču tas nenozīmē, ka nebūtu jāuzmanās no akmeņu krāvumiem. Viens no Igaunijas makšķernieku iecienītākajiem līčiem Sāmsalā ir Sārekulas līcis. Līcis rudeņos priecē ar līdakām, savukārt vasarā šajā līci makšķernieki ķer plaužus, raudas un pat skaistus līņus. Paradoksāli, bet tiešām līņi tiek ķerti jūrā. Kā zināms, Baltijas jūra jau labu laiku drīzāk atgādina saldūdens ezeru, nevis sālsūdens jūru.

Kā makšķerniekam uzvesties Igaunijā

Der zināt, ka Igaunijā līdakām minimālais izmērs, kādu drīkst paturēt lomā, ir 45 centimetri, asarim – 19 centimetri. Līdakas lomā var paturēt neierobežotu skaitu, asarus – 15 kilogramus. Samērā liberāli noteikumi, ja salīdzinām ar Latviju, kur līdakas bez skaita ierobežojuma sen jau nedrīkst ņemt, savukārt minimālais 45 centimetru izmērs pastāvēja pirms divdesmit gadiem. Ja tagad kāds Latvijā atrādīs inspektoram par 50 centimetriem mazāku zaļsvārci, var iedzīvoties bargā naudas sodā.

Lai makšķerētu līčos, jāiegādājas makšķerēšanas atļauja, kas vienas dienas copei izmaksās vienu eiro. To var iegadāties interneta portālā pilet.ee vai Igaunijas pasta nodaļās. Atsevišķos līčos papildus nepieciešams iegādāties makšķerēšanas licences, turklāt var būt īpaši makšķerēšanas noteikumi – tas, līdzīgi kā Engures vai Kaņiera ezerā, saistīts ar putnu aizsardzības pasākumiem migrācijas laikā. Tāpat dažos līčos nedrīkst laivā izmantot iekšdedzes dzinējus. Šādi noteikumi ir Saunjas līci, kurā noteikti vairāki dabas aizsardzības pasākumu.

Ļoti, laba copes vieta, kurā nav īpašu noteikumu, ir Virtsu līcis. Tas meklējams dažu kilometru attālumā uz dienvidiem no Virtsu ostas, kas atrodas Igaunijas kontinentālajā daļā, un no tās kursē prāmji uz Muhu salu. Līcis ir salīdzinoši neliels, aptuveni tāds pats kā Mazais Baltezers. Septembrī un oktobrī šajā līci ķeras prāvas līdakas. Pazīstamais makšķernieks Imants Tiltiņš lielākas līdakas šeit ķēris, izmantojot džerkošanas metodi. Lielāka noķertā līdaka viņam bijusi virs septiņiem kilogramiem, daudz bijis arī par četriem kilogramiem smagāku līdaku. Protams, ir daudz arī mazo līdaciņu, tomēr arī šo zivtiņu aktīvā cope makšķerniekiem sagādā ne mazumu prieka. Dīvaini, bet man Virtsu līci ne reizi nav izdevies noķert asari – nezināmu iemeslu dēļ šo līci strīpaiņi nav iecienījuši.

Ceturtā lielākā Igaunijas sala Vormsi

Ceturtā lielākā Igaunijas sala Vormsi jeb Čūsku sala atrodas dažu kilometru attālumā no Igaunijas kontinentālās daļas. Vairākas reizes dienā uz šo salu no Rohukulas ostas kursē neliels prāmis. Tomēr laikā, kad jūra ir mierīga, makšķernieki ar laivām pārbrauc šaurumu un nonāk kārtējā lieliskajā copes vietā. Sala ir salīdzinoši neliela, un tās piekraste nav bagātīga ar robotiem līčiem, toties salas apkārtnē jūra ir ļoti sekla, tāpēc liela daļa makšķernieku nemaz neizmanto laivas līdaku ķeršanai. Brienamajā tērpā Vormsi apkārtnē jūrā iespējams iebrist pat puskilometru dziļi. Vormsi salā gan makšķernieki bieži vien sūdzas par salīdzinoši nelielo līdaku izmēru, tomēr gadās arī lielāki eksemplāri. Makšķernieks brienamajā tērpā parasti pie jostas piesien trosīti, uz kuras uzkabināt zivis, lai pēc vairākas stundas ilgas copes ar peldošu līdaku virteni pie jostas nāktu krastā. Nereti šādas līdaku virtenes svars ir pāris desmiti kilogramu.

Ostās pēc asariem

Lai igauņu jūrā ķertu zivis, ne vienmēr ir nepieciešama laiva vai brienamais kostīms. Igauņu bāleliņi lieliski ir iemācījušies izmantot savas nelielās ostas, lai atļautās vietas no ostu betona konstrukcijām un akmeņu moliem ķertu asarus ar vienkāršām makšķerēm. Rudens pusē Virtsu ostā vietējie un pat no Tallinas atbraukuši makšķernieki steidzas uz betona piestātni ar plastmasas spaiņiem, gluži kā bušu ķērāji rudeņos Latvijas rietumu piekrastē. Arī ķeršanas paņēmieni un sietās sistēmas ir ļoti līdzīgas kā Latvijas bušu ķērājiem, vienīgi makšķeres kāti nedaudz elastīgāki un īsāki nekā mūsu bušu ķērājiem. Par labāko ēsmu tiek uzskatīta prāva slieka vai naktstārps, arī nevārīta tīģergarnele. Latvijā ļoti grūti iedomāties makšķernieku, kurš asaru copei izmantotu svaigu tīģergarneli, tomēr Igaunijā, kā rāda novērojumi, šī ēsma lieliski darbojas, un lomi ir. Virtsu ostas dziļums makšķerēšanas vietā ir 7–8 metri. Pieķert desmit litru spaini ar asariem veiksmīgā dienā nav sevišķi sarežģīti. Dienā, kad šoruden vēroju igauņu makšķerniekus Virtsu piestātnē, ķēras 150–250 gramu smagi asari, taču vietējie stāstīja, ka palaikam gadoties daudz prāvāki eksemplāri. Reizēm uz tām pašām asaru sistēmām pieķeras pa kādam nelielam ālantam. Starp citu, Sāmsalas un Hījumā salas nelielo upju grīvās aprīlī var ķert lieliskus ālantu un raudu lomus. Ālants, kurš Latvijā makšķernieku lomos ir salīdzinoši liels retums, Igaunijā ir normālā parādība, un igauņi tos pavasarī mērķtiecīgi ķer.

Noskatījies uz igauņu, manuprāt, ļoti savdabīgajām asaru ķeršanas aktivitātēm, paņēmu mikrodžiga makšķeri un mēģināju ar savu gudrību piemānīt strīpaino zivi. Drīz vien tas man izdevās, noķēru vēl dažu asarīti, tomēr manu noķerto asarīšu izmērs bija daudz niecīgāks nekā tiem, kuri ķerti uz tīģergarneles gabaliņiem.

Līdzīgi kā Latvijas makšķernieki ar mikrodžiga sistēmām ķer asarus Mērsraga, Liepājas vai Kuivižu ostās, igauņi ar šīm pašām sistēmām iecienījuši ķert asarus Rohukulas ostā, no kuras prāmis dodas uz Vormsi salu; šī osta ir seklāka. Tāpat Igaunijas makšķernieki iecienījuši Lehtmas zvejnieku ostu Hījumā salas ziemeļaustrumu galā.