Par gleznotāju Ansi no izcilās Rozentālu dzimtas
Jaņa Rozentāla (1866–1916) vārdu ir dzirdējis katrs latvietis, pat ja nevar saukt sevi par mākslas pazinēju. Mazāk zināms, ka mūsu glezniecības dižgara dzimta turpinās arī 21. gadsimtā – rīdzinieks Ansis Rozentāls (31) ir viņa mazmazmazdēls, turklāt arī gleznotājs.
No sava senča Ansis mantojis mīlestību uz ģimeni un māksliniecisko dzirksti. Janis nāca pasaulē 1866. gada 18. martā Saldus pagastā, un arī Ansis ir saistīts ar šo vietu – no turienes nāk Anša līgava Inese, kura turklāt kristīta Saldus Sv. Jāņa luterāņu baznīcā, un šajā dievnamā viņi vasarā laulāsies. Tieši tas atainots Rozentāla slavenākajā gleznā No baznīcas, kas pabeigta 1894. gadā kā Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs un mūsdienās iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
Mākslinieku dinastijas
“Es cienu savu ģimeni un Rozentālu latiņu turu ļoti augstu, bet arī veidoju savu glezniecību un māksliniecisko rokrakstu – tas ir pilnīgi atšķirīgs no slavenā senča,” sarunā ar Kas Jauns Avīzi teic jaunais mākslinieks Ansis Rozentāls, kurš glezniecībā sācis darboties 14 gadu vecumā un radījis jau dažus simtus darbu.
“Šobrīd Latvijā arvien vairāk mākslā iezīmējas dzimtas. Ritumam Ivanovam ir divi dēli, kuri turpina mākslas ceļu. Ir Skulmju dzimta, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš arī nāk no slavenu mākslinieku dzimtas. Manējie ir Rozentāli, un mūsu dzimtā ir trīs gleznotāji, četri arhitekti, mākslas zinātnieki un keramiķi,” uzskaita Ansis. Viņam ir arī māsa Anna, izstudējusi baltu filoloģiju un arī strādā šajā jomā.
Pašam Janim Rozentālam bija trīs bērni – Irja, Laila un Miķelis, un Ansis ir no Miķeļa atzara. “Miķelim arī bija trīs bērni – Ieva, Laurītis un Atis. Atim bija divi – Miks un Aija. Es esmu Mika dēls,” Ansis ieskicē savu ciltskoku. Tētis gan nav saistīts ar mākslu, ja neņem vērā inženiera profesiju – viņš strādā Turcijas vēstniecībā Rīgā.
Zilās asinis pa Somijas līniju
Janis Rozentāls mūžībā aizgāja 1916. gadā Somijā. Viņa sieva Ellija, somiete pēc tautības, operdziedātāja pēc nodarbošanās, pārveda vīra pīšļus uz Latviju un uzaudzināja visus trīs bērnus, dodot viņiem labu izglītību, iemācījusi somu, franču un vācu valodu.
Kā Ellija iepazinās ar Jani? Viņa bijusi viesizrādēs Latvijā, Operā dziedājusi ārijas. Janis ieradies uz sarīkojumu, lai satiktos ar māksliniekiem, un tur iepazinies ar skaisto somieti.
“Ellija cēlusies no somu aristokrātiem, vecāki bija uzņēmēji. Un, ja kādreiz saka, ka Rozentālu dzimta ir aristokrāti, tad tas nav Jaņa Rozentāla, bet gan Ellijas dēļ. Dzimtas turpinātāji aizvien mīt Helsinkos. Mana vecāmāte Vija Tuma, kura nepaņēma Rozentālu uzvārdu, un vecaistēvs Atis ar viņiem kontaktējās. Viņi arī dibināja Latvijas–Somijas biedrību,” klāsta Ansis.
Viņš spriež, ka laulība ar Elliju palīdzējusi Janim mākslā – to varot redzēt pēc darbiem, jo mākslinieks gleznās ļoti bieži atveidojis savu sievu un bērnus. Viņš ļoti cienījis un mīlējis dzīvesbiedri, abu starpā valdījusi dziļa mīlestība.
Studentam jāstrādā visos laikos
Šogad mākslas mecenāts Jānis Zuzāns sponsorēs bronzas figūru izveidi Saldū, par pamatu ņemot slaveno Rozentāla gleznu No baznīcas (vai Pēc dievkalpojuma). Mazmazmazdēls zina stāstīt, ka to vajadzēja uzgleznot ļoti ātri, jo Janis līdztekus studijām vasarās braucis uz Latviju gleznot muižkungu portretus, lai sapelnītu naudu dzīvošanai.
“Es Rozentālu latiņu turu ļoti augstu, bet arī veidoju savu māksliniecisko rokrakstu – tas ir pilnīgi atšķirīgs no slavenā senča,” uzsver Ansis Rozentāls.
“Visi mākslinieki, kuri mācījās Sanktpēterburgā, bija nabadzīgi, cīnījās pa dzīvi kā varēja. Tas, ko viņi tur ieguva, redzams gleznās – kāds līmenis, kāda kvalitāte! Ar šo zināšanu bagāžu viņi atgriezās Latvijā. Var teikt, ka nacionālo mākslu pacēla Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Johans Valters. Ar savu domāšanas veidu un glezniecību viņi izveidoja latviešu mākslu,” lepojas Ansis, kurš no slavenā senča esot aizguvis cieņu pret citiem un darba sparu.
Kopš Jaņa Rozentāla studiju laikiem pagājis vairāk nekā gadsimts. Tagadējiem celmlaužiem ir citādi, bet vai vieglāk? “Studiju laiks mākslas akadēmijā man bija patīkams, bet smags, jo bija daudz jāstrādā. Paldies draugiem un pasniedzējiem, kuri man palīdzēja savienot studijas ar darbu! Tas vienmēr ir problemātiski, bet man to nācās darīt. Taču tas norūda un iemāca darboties. Es strādāju kino jomā, reklāmās, veicu dažādus pasūtījuma darbus, veidoju dizainus, plakātus, iekārtoju izstādes un pats izstādēs piedalījos. Māksla man ir viss!” saka Ansis.
Leģenda par pašportretu
Viņš beidzis mākslas akadēmijas maģistrantūru glezniecībā un šobrīd strādā akadēmijas zīmēšanas katedrā par metodiķi un IT departamentā. Tuvāka sirdij gan ir glezniecība, kad ikdienas darbu saskrējis par daudz, Ansis vakaros glezno.
No paša darbiem mīļas esot daudzas gleznas, viena atrodas pie Ilzes Jurkānes – tajā attēlots gaismas objekts naktī. No senča gleznām pēctecim vistuvākā ir Zem pīlādža (1905) – Ellija ar jaundzimušo meitu Irju pie pīlādžu krūma vasarā. Pēc Anša domām, tas ir ģeniāls darbs: “Gaisma parāda šo dziļo mīlestību.”
Dzimtā dzīva uzturēta arī leģenda, kā Janis uzgleznojis savu slavenāko pašportretu. Viņš klausījies Ellijas dziedājumu, pēc tam runājies ar nākamo dzīvesbiedri, tad mazliet iebaudījis šampanieti un, aizejot mājās, vienā paņēmienā uzgleznojis pašportretu – tas noticis jūtu uzplūdā, tomēr ļoti meistarīgi izdarīts.
“Janis bija ģimenes tēvs un naudas pelnītājs, tikmēr Ellija audzināja bērnus un rūpējās par ģimeni. Tik daudz vairs nedziedāja, bet bija gan vēl koncerti. Viņa nepazaudēja visu savu radošumu,” stāsta Ansis. Rīgā ģimene dzīvoja Alberta ielā 12-9, kur tagad atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Dzīvoklis bijis divstāvu, otrajā stāvā atradusies mākslinieka darbnīca. Darba netrūka, bija pasūtījuma portreti, un varēja arī gleznot sava prieka pēc.
Iedvesma neļauj gulēt
Janis Rozentāls gleznoja reālisma manierē, bet Ansim ir savs stils, viņš vecvecvectēvu nedomā kopēt: “Cits laiks un citas vērtības. Galu galā – mākslinieks savos darbos atspoguļo apkārtējo un iekšējo pasauli, ko viņš izdzīvo. Citā laikā arī glezniecība ir citāda. Portretus arī esmu atsācis gleznot, bet pamatā ir ainavas ar abstrakto formu. Izstādes man bijušas Rīgā, pa visu Latviju un arī ārzemēs, tur gan grupu darbu izstādes.”
Ansim top arī vairākas gleznas, kurās izmantots jauns paņēmiens, ko pats izdomājis. Tā kā viss vēl nav īstenots, otas meistars daudz neatklāj.
“Iedvesma man ir visu laiku. Dažreiz pamostos naktī, un jāceļas augšā, kaut kas jāuzskicē, jo radusies jauna doma. Galvenais ir atrast brīdi, lai realizētu šo iedvesmu,” secina jaunais gleznotājs, un, kaut gan darbnīca ir netālu no mājām, viņš ņem vērā principu: mājas – atpūtai, darbnīca – darbam.
“Gleznoju pēc sižeta, kas ir galvā. Radošais process ir nebeidzams, jo māksliniekam galvā visu laiku griežas zobratiņi – visādas kompozīcijas. Vienā dienā var izdomāt, ka tas būs portrets ar āža kājām, otrā dienā atkal ko citu. Tas, ko glezno, nav tik svarīgi. Galvenais ir – kā glezno un rezultāts,” secina Ansis. “Es mākslā izlieku sevi, jo bez tā nevar – tad nekas nesanāk. Strādāju ar mīlestību. Galvenais – lai pašam patīk, ko dari. Paldies mākslas akadēmijai, ka mani šeit pieņēma darbā, un es katru dienu esmu mākslas templī! Tas liecina, ka es sniedzu arī savu artavu Latvijas kultūrai un mākslai, jo jaunajiem studentiem, censoņiem arī vajadzīga palīdzība.”
Arī viņa nākamā sieva Inese Bauģe strādā mākslas akadēmijā – ārlietu un izstāžu daļā par izstāžu koordinatori, pirms tam beigusi mākslas zinātnes nodaļu. “Māksla mūs arī saveda kopā – iepazināmies akadēmijā. Kad sapratām, ka mums abiem ir saistība ar Saldu un baznīcu, nolēmām, ka kāzas šovasar būs Saldū,” saka Ansis.
Īstais autors ārpus kinofilmas kadra
“Tikai ar glezniecību šodien Latvijā nevar iztikt, bet lielākā daļa mākslinieku, kuri ar to iztiek, glezno ārzemēm, svešzemju tirgiem,” atzīst Ansis, kurš pelna naudu arī ar dažādiem papilddarbiem, bet – visi saistīti ar mākslu.
Pēdējais bijis Jauno mediju kultūras centrā RIXC izveidotā van Goga istaba – pēc izcilā mākslinieka gleznotā darba. “Šis ir tāds mediju hauss, kur veido īpašus kinoseansus par Vinsentu van Gogu, Monē un citiem vecmeistariem,” teic mākslinieks.
Ansis arī piedalījies spēlfilmu "Homo novus" un "Pilsēta pie upes" tapšanā: “Gleznoju bildes un veidoju ielu nosaukumus, afišas, visu, ko vajag gleznot ar roku.” Proti, ne jau daiļkrāsotājs Ansis Pilsētā pie upes uzglezno aptiekāra meitas Naigas aktu un citas gleznas, bet aiz kadra palikušais viņa vārdabrālis reālajā dzīvē.
Pie bāra "Kuba" Vecrīgā var apskatīt Anša veidotu neliela formāta sienu gleznojumu pēc īpašnieku pasūtījuma, mazliet senāk apgleznojis arī bērnudārzu fasādes. “Tas bija liels projekts, kurā piedalījās dažādi mākslinieki. Es uzgleznoju vienā pusē Sauli, otrā Mēnesi, jo bērnudārza nosaukums bija saistīts ar Vasarsvētkiem. Līdz ar to Saules un Mēness attiecības,” skaidro autors.
Nākamgad personālizstāde
Uz ārzemēm viņš bieži nebrauc, bet dažreiz ir komandējumi no darbavietas. Pēdējais brauciens bijis uz Parīzi, kur ciemojies pie ģimenes draugiem, pie gleznotājas Sandras Strēles, pēc tam gleznojis Parīzes skatus.
Daudzus savus darbus Ansis atdāvinājis draugiem un paziņām: “Kad dāvinu, zinu, ka noteiktā glezna būs piemērota tieši šim cilvēkam. Darbs veidots ar mīlestību un tāpat arī dāvināts.”
Nākamgad Ansis cer sarīkot personālizstādi, šogad nav laika, visas domas ir par kāzām: “Ceru, ka izjūtas, laulājoties Saldus luterāņu baznīcā, būs ļoti pacilājošas.”
