Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Reinis (pa kreisi) un Matīss Kaudzītes. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Latvijas noslēpumi: pirmie ceļojumu aprakstnieki brāļi Kaudzītes 2

9vīri
2020. gada 15. martā 04:38 2020. gada 15. martā 04:38
  Sandris Metuzāls | "100 Labi Padomi"
Latvijas vēsturē brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes savu vārdu galvenokārt ierakstījuši ar romānu "Mērnieku laiki", taču krietni mazāk ir zināms, ka viņi, īpaši jau Reinis, bija lieli ceļotāji un iesāka latviešu literatūrā jaunu žanru – ceļojumu aprakstu.

“No riebīgiem cūku kustoņiem pasargāt…”

Reinis Kaudzīte sava mūža laikā ceļojumos ir mērojis pat mūsdienām iespaidīgu attālumu – 17 000 kilometru. Taču mēs ceļojam ar automašīnām, lidmašīnām vai komfortablos vilciena vagonos, bet Kaudzītēm nācās iztikt ar pašu kājām, vilcienu, pajūgiem un kuģiem. Komforta bija pamaz, jo brāļi, kuri ikdienā iztiku pelnīja, strādājot skolā, nekādu greznību nevarēja atļauties un ceļoja, kā tagad teiktu, ekonomiskajā klasē. Naudu ceļojumiem nācās krāt, taču ceļošanas kāre bija tik liela, ka reizēm pavasara pusē viņi no savas kabatas uz pāris nedēļām algojuši sev aizstājēju skolā, lai tikai varētu jau laikus posties ceļā.

Kaudzīšu ceļojumu ģeogrāfija ir plaša. Sākuši viņi ar Latvijas apceļošanu, turklāt lielākoties to apstaigājuši kājām. Simts kilometru garš kājāmgājēju maršruts pa dzimto zemi – tas brāļiem nebija nekas īpašs. Redzēto viņi pierakstīja un reizēm arī publicēja. Tā Reinis Kaudzīte 1878. gadā izstaigājis Daugavas vidusdaļu un sarakstījis apcerējumu ar garu nosaukumu Īsi ceļojuma piezīmējumi par Daugavas abu malu skaistākām un ievērojamākām vietām. Piezīmes ir kā jau rakstniekam – tēlainas un viegli lasāmas, piemēram, rindas, kas veltītas Staburagam: “Tas jaukākais skats pie Staburaga manim izlikās skaisti zaļām sūnām apaugusi Staburaga galva, no kuras tūkstošām pērļotas pilītes, no sūniņas un sūniņu krizdamas, nemitoši lejā rit. Šās pilītes pret zaļo sūniņu ļoti baltas un caurspīdīgas un tāpēc dod ļoti daiļu izskatu.”

“Būt brīvam Dieva pasaulē kā putnam debess klajumā – uz to vien dzenas cilvēka prāts!” (Reinis Kaudzīte) (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Reiņa Latvijas ceļojumu apraksti, ko viņš publicēja laikrakstā Baltijas Vēstnesis un žurnālā Vija, vēl tagad ir lasāmi ar interesi, jo viņš laiku pa laikam atzīmē arī gluži sadzīviskus sīkumus. “Baznīca pati labi kopta tā no iekšas, kā no ārpuses, tik vēlējams, ka tā būtu kokiem apstādīta, kuri viņu aizsargātu no nepatīkamām ikdienišķībām. Derētu baznīcai arī sētu aptaisīt, lai tā no riebīgiem cūku kustoņiem būtu apsargāta, kurus gana uz šādiem laukumiem,” šīs rindas ir veltītas Ļaudonas baznīcai. Kaudzītes kritiku izpelnījušies arī tie negantnieki, kuri posta ceļa rādītājus – laikam jau tajos laikos gadījušies tādi huligāni: “Ikkatrs ceļinieks te var vēlēties, kaut jūs maldītos 40 dienas un naktis no vietas, tad jūs zinātu postīt tādas derīgas ietaises!” Šķiet, ka Kaudzīte postītāju vainas dēļ būs aizgājis kaut kur ne tur, jo vai gan citādi būtu tik pikts…

Vēlāk, kad Reinis kopā ar Matīsu sāka apceļot Eiropu, viņš aprakstos nekad neaizmirsa svešās zemēs redzēto salīdzināt ar dzimteni, piemēram, pēc brauciena pa Reinu viņam prātā nākusi Gauja: “Ja Gaujas leja varētu aizcelties slavenos Reinupes krastos un pārmainīšanās dēļ pieņemt klāt tikai viņu krastu lielumu, tad šī vieta būtu gan viskrāšņākā un apmeklētākā vieta Reinupes krastos.” Starp citu, Gaujas lejteci no Siguldas līdz ietekai jūrā Reinis izstaigāja jau tad, kad pašam bija gandrīz piecdesmit gadu, kas tiem laikiem bija visnotaļ cienījams vecums…

Pēdējo garo ceļojumu Reinis Kaudzīte veica 1903. gadā 64 gadu vecumā – tad viņš apmeklēja Krimu. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Uz Somiju un Pēterpili

Pirmais īstais ārzemju brauciens brāļiem bija 1884. gada vasarā. Tad viņi apceļoja Šveici un Vāciju – izbraukuši gabalu pa Reinu, apmeklējuši Ķelni, Vormsu, Strasbūru, Bāzeli, Lucernu, Maincu. Lielus gabalus nostaigājuši kājām, kāpelējuši pa Alpiem. Ceļā devušies 7. jūnijā, bet mājās atgriezušies 25. jūlijā.
Informāciju lielākoties guvuši no tūrisma ceļvežiem un grāmatām. Par gidiem Reinis kādā no saviem ceļojumu aprakstiem izsakās diezgan kritiski: “Cilvēka personā pieņemts vadītājs arvien kļūst par nastu, stāstīdams pašizdomātus niekus vairāk nekā patiesi labu.” Pats Reinis no svešvalodām pratis vien vācu, taču ceļojumos tas neesot traucējis. Valodu zināšanu trūkumu esot izjutis vien Francijā, kur, kā pats atzīst, franču valoda būtu noderējusi.

Augstās domās Reinis nav bijis arī par grupu ekskursijām: “Tur esi gluži sasaistīts un nevienā vietā vai nolūkā neesi brīvs par sevi; kur ved, tur ej, ko stāsta, to klausies; ko rāda, to skaties, ko nodod ēšanai, to saņemi.”

Reinis (pa kreisi) un Matīss Kaudzītes. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Kritiski vārdi viņam sakāmi arī par mantu kultu, kas valdījis jau tolaik: “Cilvēki paši sevi noslogās ar dažnedažādām smejamām un ģeķīgām vajadzībām, ko nemaz viņu dabiskās vajadzības neprasa, nedz arī prasītu kādreiz. Jo augstāku stāv kultūra, jo vairāk viņai ir vajadzību!”

Gadu vēlāk, 1885. gada vasarā, brāļi izvēlējās ziemeļu virzienu un devās uz Igauniju un Somiju. No Rīgas kādu gabalu kuģojuši ar tvaikoni, tad pa dzelzceļu uz Tallinu un tālāk uz Sanktpēterburgu. Bet pēc tam ar kuģi uz Somiju un tālāk uz ziemeļiem. Atpakaļ ceļā brāļi devušies uz Tallinu, no turienes ar kājām (!) uz Viljandi (Vīlandi), Rūjienu un Trikātu. Redzēto kādā no aprakstiem rezumējis Matīss: “Labā atmiņā no šā ceļojuma palika it īpaši godīgā un glītā somu tauta ar viņas tēvijas savādiem jaukumiem.”

Eifeļa torni raudzīties

Rietumeiropu Kaudzītes apceļoja vēl vairākas reizes, redzēto pēc tam aprakstot presē.
Berlīnē viņi apmeklēja reihstāgu un varēja traferēt, kā izskatījušies vācu politiķi (Bismarks gan diemžēl todien neesot bijis) un cik indīgi pēc kāda balsojuma smējušies uzvarētāji. Vācijas galvaspilsētā brāļi pavadīja piecas dienas, redzēja akvāriju un zoodārzu, galeriju, ķeizara pili, Mākslas amatniecības muzeju un botānisko dārzu.

Reinis Kaudzīte 1883. gadā bija latviešu deputācijas sastāvā, kas devās uz Pēterburgu, lai sveiktu nule kronēto caru Aleksandru III. Tiesa, apsveikuma runu ķeizaram gan teicis nevis Kaudzīte, bet kāds cits skolotājs, kurš labāk pratis krievu valodu. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

“Vispār jāliecina, ka Berlīne visādā ziņā daiļa pilsēta. Tas sakāms ne vien par viņas skaistiem namiem, gludām, spodrām asfalta ielām, pa kurām riteņi tek kā vērpēja spole, bet arī lielāko tiesu par viņas iedzīvotājiem, preču pārdotavām, ēdienu un alus mājām – kur visur valda tāda spodrība un kārtība, ka visam, ko sniedz, var uzticēties, lietāt vai baudīt ar labāko garšu,” tāds, lūk, Reiņa Kaudzītes secinājums par Berlīnē pieredzēto.

Savukārt Vīsbādenes kūrortā nonākuši, brāļi nopriecājas, ka ir veseli un staigā savām kājām: “Kaut jūs redzētu, kādām acīm viņi, šie zīdā un samtā tītie gaudeņi, uzskata ikkatru spirgti staigājošu cilvēku! Tas griež līdz sirdij! Esmu redzējis diezgan gaudeņus, bet tik savādus, aizgrābjošus vēl nekad! Ja gaudenība lupatās tērpta, purva vai grāvja malā nosēdināta, tad tā nekrīt acīs un maz vien aizskar. Bet gaudenību un pārpilnību kopā redzēt – vai! cik šaušalaini tad!”

“Būt brīvam Dieva pasaulē kā putnam debess klajumā – uz to vien dzenas cilvēka prāts!” (Reinis Kaudzīte) (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

1898. un 1900. gadā Reinis (nu jau viens pats, bez brāļa) vēl divas reizes apceļoja Rietumeiropu. Pirmais ceļojums veda uz Vīni, Zalcburgu, Insbruku, Veronu, Venēciju, Florenci, Romu, Neapoli, Pompejiem, tad gar Vidusjūru uz Turīnu un Milānu, pēc tam atpakaļ uz Šveici. Otrais – cauri Vācijai un Beļģijai uz Parīzes izstādi, bet pēc tam uz Dienvidranciju – Nicu un Monako – un tad caur Cīrihi un Minheni mājās. Protams, Reinis pabija arī slavenajā Parīzes izstādē, kuras izpētīšanai piegājis ļoti praktiski – labākais laiks izstādes apstaigāšanai esot rīta cēliens, kad vēl maz cilvēku. Bet izstādes paviljonus vajagot apstaigāt plānveidīgi un metodiski, lai neko nepalaistu garām. Redzējis arī tikko atklāto Eifeļa torni, kas, cik var noprast no pierakstiem, gan nekādu satriecošo iespaidu uz latviešu ceļotāju nav atstājis.
Taču, lai kur Kaudzītes brauktu, dzimtene viņiem tomēr likusies vismīļākā. Kādā no ceļojumu aprakstiem Reinis stāsta, kā, dodoties ceļā no Rīgas ar tvaikoni, vēl ilgi esot skatījies uz pamazām izgaistošo krastu un domājis: “Šos tik mīļos savas Vidzemes krastus, lai cik tie smilšaini būtu, ņemtu līdz ar visiem slapjiem zvejnieku tīkliem, līdz ar visiem Majoru un Dubultu peldētājiem.”

Matīss Kaudzīte. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Citi šobrīd lasa

Navaļnija saindēšana: atrasts Sibīrijā bezvēsts pazudušais Kremļa kritiķa ārsts 5
Atklāts Allas Pugačovas bērnu pasaulē nākšanas noslēpums
VIDEO: transpersona pirmo reizi notiesājusi futbola virslīgas spēli, iedvesmojot daudzus
Skatīt visus komentārus

"Жаль, что вам и другим "кокосовым" экспертам не побывать на королевских праздниках": Киркоров защитил Бузову от Гордон

Дубай и Мальдивы: яркие фото Кудрявцевой, Бородиной, Топурии и других с отдыха