Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Vilnis Droiskis var lepoties ar vairāk nekā 22 tūkstošiem atrastu slēpņu. (Foto: Rojs Maizītis)

Vilnis Droiskis par slēpņotāju azarta veidiem un par to, kāpēc slēpņos nedrīkst likt konfektes 3

9vīri
14. martā 06:00 2020. gada 14. martā 06:00
  Aldis Miesnieks Egīls Zirnis | 9vīri
Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko. Senos laikos vai vismaz pasakās šādu uzdevumu karaļi deva tiem princeses rokas tīkotājiem, no kuriem gribēja tikt vaļā. Pasakās trešais tēva dēls šo neizpildāmo uzdevumu tomēr veica un dabūja princesi. Vai nu pasaku iespaidā, vai ģenētiskas meklēt tieksmes dzīti (trešie, īgnākie, teiktu – tāpēc, ka mūsdienās cilvēkam vairs nav vaiga sviedros jāpelna iztika un ir laiks nodoties blēņām), 21. gadsimtā trešie tēva dēli šo seno uzdevumu ir modificējuši, radot Globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) spēli geokešingu jeb slēpņošanu. Tās uzdevumi lielākoties ir nekaitīgi un prasa tikai vērību un atjautību, nevis riskēšanu ar dzīvību. Tiesa, paši neatlaidīgākie arī slēpņošanā pamanījušies zaudēt galvu...

Vilnis Droiskis slēpņo jau desmit gadus. Kad vasaras beigās lielākā daļa latviešu ar grozu rokā dodas mežos lasīt sēnes, Droiskis dodas Eiropas tūrē – arī lasīt... Spēles latviskais nosaukums “slēpņošana” skan gandrīz kā “sēņošana”. Katrā ziņā azarts ir tikpat liels, un turklāt pēc tam mājās nekas nav jātīra.

Visskumjākais slēpnis

Cik slēpņus tu esi atradis?

Varat minēt.

Astoņsimt.

Vēl var minēt.

Pusotra tūkstoša?

Minēšanas virziens pareizs... Man ir drusku virs 22 tūkstošiem atrastu slēpņu. Kad biju sācis slēpņošanu un sacentos ar vienu citu meklētāju, man jau bija trīs simti. Tad biju aizbraucis uz Maljorku un vienam pensionāru pārim prasīju, cik slēpņu viņi atraduši. Viņi teica “trīspadsmit simtus”. Man tad likās – kā tik lielu skaitli var dabūt? Bet tolaik Latvijā slēpņu vēl nebija. Ja aizbrauci uz Igauniju un dabūji 20 slēpņus, tas jau bija sasniegums.

Iznāk, ka gadā tu atrod vidēji virs diviem tūkstošiem slēpņu. Pa kuru laiku?

Patiesība ir tāda, ka vairāk jau iznāk braukt brīvdienās, bet augustā taisām brīvdienu tūri, braucam pa Eiropu lasīt.

Lasāt slēpņus kā citi sēnes.

Tā var teikt. Tajos braucienos atrodam lielākus skaitļus.

Kad slēpņošana pasaulē sākās?

To var pateikt ļoti precīzi – 2000. gada 1. maijā ASV prezidents Bils Klintons atcēla nobīdi jeb traucējumu sistēmu ASV Aizsardzības ministrijas izstrādātās GPS civilajiem lietotājiem, un koordinātu noteikšanas precizitāte pieauga desmit reižu; civilie to varēja sākt lietot un atrast koordinātas ar pāris metru precizitāti. Amerikānis Deivs Ulmers divas dienas pēc šīs traucējumu sistēmas atcelšanas ieraka zemē kastīti, ielika tajā naudu, videokasetes, vēl kaut ko un nopublicēja forumā kastītes atrašanās koordinātas. Vēl pēc dažām dienām kāds jau bija aizgājis un kastīti atradis. Pirmā slēpņa nosaukums ir Original Stash Tribute Plaque, tas vēl joprojām ir pieejams meklētājiem. Nu jau slēpņu ir pilna pasaule, to ir vairāk nekā trīs miljoni.

Tad jau viens meklētājs visus slēpņus mūža laikā vairs nevar atrast.

Nu nē.

Bet neviens filatēlists arī vairs nemēģina sakrāt visas pasaules pastmarkas... Tātad jākoncentrējas uz noteikta reģiona slēpņu meklēšanu. Vai Latvijā slēpņu daudzums ir tāds, ka viens var atrast visus?

Latvijā nav daudz slēpņu. Aktīvi ir kādi piecarpus tūkstoši, kopā ir bijuši apmēram 10 tūkstoši slēpņu. Tie nāk un aiziet.

Ko nozīmē – aiziet?

Cilvēkiem apnīk ar to nodarboties. Slēpni jau izveido cilvēks – ņem konteineru, ieliek tur iekšā viesu grāmatu, zīmulīti, vēl kaut ko, izvēlas interesantu vietu. Pieņemsim, ka ieliek slēpni margās pie Brīvības pieminekļa, lai gan tur neko paslēpt īsti nav iespējams. Tad nu viens slēpņotājs to slēpni atrod, otrs, kamēr kāds bērns pamana un domā: “Ko viņi tur dara?” Paskatās, neatrod slēpnī atrasto par vērtīgu un izmet ārā.

Tātad slēpņi izbeidzas, ja kāds tos izposta?

Tieši tā.

Vai esi atradis kādu slēpni, kurā būtu parakstījušies daudzi atradēji?

Populārākais varētu būt slēpnis pie Kārļa tilta Prāgā. Tam Eiropā ir piešķirts visvairāk favorītpunktu. Bet slēpņa uzturētājs tās lapiņas jau maina, kad ir pierakstītas pilnas. Internetā var redzēt, kurš slēpnis ir visvairāk apmeklētais.

Starp citu, slēpņu statistikā var atrast arī – visvientuļākais vai visskumjākais slēpnis. To nosaka, slēpņa mūža ilgumu dalot ar tā apmeklētāju skaitu. Visskumjākais slēpnis bija Kanādā, mežā, kādā upes krastā – to 18 gadu laikā, kopš slēpnis tika izveidots, ir atradis viens cilvēks. Aizkūlušies līdz tai vietai bija divi, bet viens slēpni nebija atradis.

Slēpņošana tātad turas uz trim vaļiem – GPS, interneta un meklētāja gēniem cilvēkā.

Tieši tā. Es izveidoju slēpni un publicēju to internetā, lapā Geocaching.com – uzrakstu koordinātas, kādus padomus “ja nevari atrast, tad meklē tur un tur vai ar tādu un tādu metodi”. Tu ieej internetā, ieraugi, ka publicēts jauns slēpnis, un paskaties, vai tev tas būs pa ceļam.

Ja reiz visus slēpņus viens cilvēks nevar atrast, kāds tad ir slēpņotāja mērķis?

Mans mērķis faktiski ir apmeklēt pēc iespējas dažādas valstis, apceļot pasauli. Slēpņus inerces pēc vēl meklēju. No Eiropas valstīm man dažu vēl pietrūkst, ja pieskaita arī teritorijas ar īpašu statusu – Džersija, Gērnsija, Menas sala... Slēpņotāja azarts ir arī galvas lauzīšana, mēģinot atrisināt ar meklēšanu saistītos uzdevumus. Var būt, piemēram, tāds atjautības uzdevums: “Iedod policistam kukuli!”; tad nopērc baltmaizes kukuli un iedod. Otrs azarts ir jauna slēpņa atrašana pirmajam.

Cik slēpņotāju Latvijā ir?

Mana līmeņa, kam būtu jau 20 tūkstoši slēpņu, laikam ir trīs. Es neesmu pirmais atrasto daudzuma ziņā.

Populārākie – PET

Vai tā ir taisnība, ka eksistē divi faktiski nesasniedzami slēpņi – viens atrodas Marianu dziļvagā Klusajā okeānā, otrs kosmosā uz satelīta?

Jā. Uz kosmosa slēpni kāds laikam bija aizkosmosējis, un Marianu dziļvagā arī kāds esot nolaidies, bet slēpni nav atradis, varbūt kāda zivs to bija aizstūmusi prom. Bet tās ir tikai baumas.

Vai ir kādi noteikumi attiecībā uz to, kādās vietās drīkst izvietot slēpņus?

Ir. Tos nedrīkst izvietot militārās bāzēs, stratēģiski svarīgos objektos, piemēram, tiltā bāzt...

Tātad Ādažu poligonā slēpnim nav jābūt.

Tur arī vairs nav slēpņa. Kādreiz bija. Galvenais noteikums, izvietojot slēpni, ir saskaņošana ar vietas īpašnieku. Tas, protams, netiek darīts, bet tā vajadzētu.

Piekļūšanai bīstamās vietās, piemēram, radiotorņu galos, slēpņus drīkst likt?

Radiotorņu gals attiecas uz stratēģiski svarīgiem objektiem. Kas attiecas uz bīstamām vietām, klāt jāliek komentārs, ka par savu veselību atbildi pats.

Vai tad Kuldīgas radiotorņu galā nebija slēpnis?

Bija, bet sen vairs nav. Es tur nekāpu, man bija bail.

Slēpņiem ir divu veidu sarežģītības pakāpes. Pirmā – atrašanas grūtība. Piemēram, atrodi norādīto vietu, skaties – nekā nav. Izrādās, jāpaceļ viena puķīte, zem tās ir slēpnis.

Vai sarežģītības pakāpes tiek arī mērītas?

Jā, gradācija ir no viens līdz pieci. Tāda pati gradācija ir arī otrajai sarežģītības pakāpei – piekļūšanas grūtībai. Pirmā pakāpe ir, ka tu slēpnim vari piebraukt ar ratiņkrēslu, piektā – ka tev vajag speciālu aprīkojumu, piemēram, alpīnista inventāru vai laivu. Arī uz salām izvietoti slēpņi skaitās grūtāk atrodami. Nāves salā ir vismaz divi slēpņi.

Vai, slēpni meklējot, kāds nav nožāvies vai citādi satraumējies?

Es pats esmu. Lēcu no paliela kuģīša uz Mīlestības saliņu tepat Daugavgrīvā. Lejā baltas smiltiņas, man saka – ņem labāk virvi un nolaidies, bet es saku: ko tur ar virvi, samērcēšu kājas, labāk nolēkšu. Kā tikt atpakaļ, arī tajā brīdī nebiju padomājis... Nolēcu un lēkdams salauzu papēdi, pusgadu staigāju ar kruķiem. Ārsts man teica: vai zini, kā lūst papēdis? Paņem cukurgraudu un uzsit ar āmuru, tā viņš lūst. Man papēdī bija sadzītas sešas naglas.

Tad jau tādā papēdī var taisīt slēpni...

Bija man tāda doma – ielikt slēpni ģipsī, kas man bija bijis. Bet tad secināju, ka tā nav laba doma. Zinu cilvēkus, kas meklējot ir traumējušies vēl smagāk, lauzuši kājas. Vienā vietā kaut kur Eiropā slēpnis bija ielikts lielajā kanalizācijas caurulē. Uznāca nenormāls lietus, un meklētāji, kas tajā brīdī bija caurulē, netika ārā, jo otrā galā priekšā bija restes, un gāja bojā.

Tūristiem bīstamās vietās slēpņi ir?

Man bija plāns aizbraukt uz Dienvidāfrikas Republiku un iebraukt blakus valstī, bet cilvēki, kas tur bija bijuši, mani atrunāja – tajā pilsētā, uz kuru es biju gribējis braukt, varot pārvietoties tikai ar taksometru, turklāt ar zināmu taksometru, jo, ja paiesi kādu gabalu pa to teritoriju, noteikti atrausies.

 Aizsargājamās dabas teritorijās slēpņus drīkst izvietot?

Īsti ne. Lietuvieši tagad no viena nacionālā parka ņems ārā kādus simt slēpņus, lai meklētāju plūsma neizbradā mežu.

Tātad slēpni var ierīkot arī, piemēram, stāvās klintīs?

Aizliegts tas nav. Tas būtu piekļuves grūtības gradācijas augstākais, piektais punkts.

Tu pats esi atradis piecnieka slēpņus?

Jā. Liekas, tas bija piecnieks, kad Norvēģijas ziemeļos gāju 25 kilometrus pa akmeņiem pēc viena slēpņa un tikpat daudz atpakaļ. Vai tik tās piecas zvaigznes nebija par to pārgājienu... Slēpnis tā arī saucās – Nothing but stones – nekā nav, tikai akmeņi. Tas bija kontinenta tālākajā ziemeļu punktā. Tur jau iet ne tikai tādi kā mēs, ir arī cilvēki, kas iet pārdomāt dzīvi. Piereģistrējāmies tur viesnīcā, lai viņi zina, ka mēs aizejam, un teicām, ka pēc 24 stundām būsim atpakaļ. Viesnīcas administrators teica: nē, neviens vēl tik ātri atpakaļ nav atnācis. Atbildējām, ka mums nav citu variantu, jo vēl jābrauc līdz Helsinkiem, lai tiktu pāri uz Igauniju, prāmja biļetes jau nopirktas. Tad nu atnācām atpakaļ beigtām kājām, jo bija nepareizi apavi.

Zem ūdens ir daudz slēpņu?

Daudz nav, bet ir, parasti kūrortpilsētās. Pie mums Sauriešos ir slēpnis, kuru meklējot ir jāienirst, lai dabūtu slēpņa koordinātas. Tie parasti skaitās piektās grūtības pakāpes slēpņi.

Ar pokemonu meklēšanu slēpņošanai nebija nekāda sakara?

Absolūti nekāda.

Vai slēpņotājam pietiek ar parasto mobilo telefonu?

Nekādas armijnieku ierīces nav vajadzīgas, pietiek ar parastu GPS aparātu. Tam vari paņemt līdzi baterijas, cik gribi. Ar telefonu arī to visu var izdarīt, bet telefons ceļā var izlādēties.

Savus datus slēpņa izveidotājs norāda vai vienmēr paliek anonīms?

Personas dati pavisam noteikti nav jānorāda. Katrs slēpņa izveidotājs reģistrējas lapā, bet personas kods tur nav jānorāda.

Citā valstī slēpni tu drīksti izveidot?

Tagad, ja to gribi darīt, ir jāsarunā kāds vietējais, kurš nāks apkopt. Nav jau liela māka kaut ko kaut kur nosviest un nepieskatīt, tāds slēpnis ļoti ātri pazudīs. Kartē būs, cilvēki gribēs atrast, bet patiesībā vairs nebūs, ko atrast. Labais tonis prasa slēpni mēneša laikā sakopt, ja ar to kaut kas ir noticis – pazudis, sabojāts, samircis... Ja to nedari, spēles pārskatnieks ir tiesīgs slēpni svītrot.

Tad jau slēpnis ir jākopj gandrīz kā mājdzīvnieks.

Tik traki nav. Ja kāds ieraksta, piemēram, ka slēpņa viesu grāmata pilna, to slēpņa turētājam vajadzētu nomainīt.

Kādi ir populārākie slēpņu konteineri?

Lai cik skumji tas būtu, populārākās ir PET pudeles. Labāks tonis ir hermētiskas pārtikas kastītes, vēl labāks – armijas munīcijas kastes.

Cik dažādi var būt slēpņu izmēri?

Pats mazākais ir nanoizmērs – tilpums mazāks par 10 mililitriem, piemēram, analīžu trauciņi.

Tādā varētu būt diezgan grūti kaut ko vilkt ārā un bāzt iekšā.

Jā, reiz Viļņā man nācās to darīt mīnus 19 grādu salā, nebija viegli. Knapi izdabū laukā rullīti, ar grūtībām ieraksties, jo pildspalva aukstumā negrib rakstīt, un tad atkal mokies, lai to rulli sarullētu un iedabūtu atpakaļ konteinerā.

Nākamais slēpņu konteineru izmērs ir mikro (mazāks par 100 mililitriem), piemēram, filmiņu futrālis vai maza kastīte, kura parasti satur tikai slēpņa žurnālu. Trešais izmērs ir small – mazs slēpnis, ne lielāks par litru. Regulārais izmērs ir ne lielāks par 20 litriem, lielais – virs 20 litriem, piemēram, spainis.

Tātad milzīgs konteiners tas nevar būt?

Nu, vienā slēpnī es esmu iekāpis. Tas bija Čehijā pie privātmājas. Dabūjām atslēgu, klāt bija trepes, atslēdzām, atvērām vāku, iekāpām iekšā, iekšā bija rakstāmgalds, plauktiņš...

Čehu alus...

Alus nebija.

Vai tad tādu lietu slēpņos nekad nav?

Ir bijušas. Liekas, tas arī bija Čehijā. Braucām vienā no garajām tūrēm, ceļš ved uz privātmāju, un koordinātas rāda, ka jābrauc tieši tur. Sākumā minstinājāmies – privātmāja tomēr –, bet tad saņēmāmies un braucām, varbūt drusku klusāk nekā līdz tam. Braucam – koordinātas rāda, ka jābrauc nevis uz māju, bet uz šķūnīti. Klusiņām, lai suņi nesāk riet, piezagāmies pie šķūnīša. Bija jau skaidrs, ka slēpņa autors turpat vien dzīvo, droši vien atnāks un aprunāsies. Tad izrādījās, ka šķūnīša otrā pusē ir atveramas durvis, iekšā plauktiņi, uz tiem vietējais dzēriens, glāzīte... Protams, pagaršojām.

Šad tad šādas lietas slēpņos ir atrodamas, bet laba prakse tā nav.

Krievijas slēpņos gan varētu būt laba prakse.

Krievijā ir uztaisīta sava spēle, viņi mīl kopēt. Bet slēpņu viņiem nav daudz.

Ko tu ieraksti atrastā slēpņa viesu grāmatā?

Savu niku, kurš ir arī mans vārds. Var arī atrašanas datumu rakstīt, bet tas nav obligāti.

Bet kaut ko emocionālu pierakstīt?

To parasti dara tie, kas slēpni atrod nejauši.

Iekštelpās slēpņus laikam neliek.

Tagad vairs ne.

Uzmanību, vāveres!

Cik veci var būt slēpņi?

Latvijā vecākais varētu būt slēpnis Kolkasraga bākas akmeņos, tam ir vairāk nekā desmit gadu.

To jau drīz jūra nograuzīs...

Latvijā slēpņošana var lepoties ar mūsu slēpņotāju izveidotu 300 slēpņu ķēdi gar Latvijas robežas kontūru. Šie slēpņi ir veltīti Latvijas proklamēšanas dienai un tika izveidoti 2012. gada 18. novembrī. Tādējādi Latvija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kuras robeža pasaules kartē iezīmēta ar slēpņiem. Tik plašas slēpņu sērijas nekad nav bijis ne Latvijā, ne visā Baltijā. Šie slēpņi ir izvietoti ik pēc dažiem kilometriem un kopumā nosedz Latvijas valsts robežu gandrīz 2000 kilometru garumā. Lai atrastu katra atsevišķā slēpņa koordinātas, ir jāuzzina kāds konkrēts fakts no Latvijas vēstures un jāveic vienkārši aprēķini.

Cik cilvēku tos slēpņus ievietoja?

Kādi četri līdz seši, es tur nepiedalījos.

Cik slēpņu tu pats esi izveidojis?

Nevaru lepoties ar saviem karmas punktiem. Man ir veloceliņš no centra līdz Berģiem, tāds multislēpnis, kur pa ceļam visu laiku kaut kas ir jāatrod un beigās viss jāsarēķina kopā formulā, no kuras es pats brīžam neko nesaprotu, un tad tu atrodi vietu, uz kuru jāiet pakaļ slēpnim. Vēl man ir divi zemes slēpņi – tie ir tādi slēpņi, kas parasti atrodas ģeoloģiskos objektos, tēma var būt saistīta ar iežiem, vulkāniem... Tajos slēpņos tu neko neatrodi, bet aizej uz to vietu un izdari to, ko autors ir prasījis; kaut ko atrisini vai ieraugi, aizsūti kādu atbildi uz autora jautājumiem, lai viņš zinātu, ka tu tur tiešām esi bijis, nevis tikai uz dīvāna sēdi un apgalvo, ka biji. Tev ir, piemēram, jāredz noteikts koks un autoram jāpasaka, cik resns tas ir.

 Kur atrodas tavi zemes slēpņi?

Viens ir Skaistkalnē karsta kritenēs, kur ik pa brīdim iekrīt zeme, otrs Lietuvā vienā slēgtā karjerā, kur ir seni nogulumi, gliemežvāki.

Kas par slēpņu veidu ir tā sauktie ceļotāji?

Slēpņu veidi ir dažādi. Viens no tiem ir, piemēram, sanākšana kopā, tusiņš. Noteiktā dienā tas tiek izsludināts, cilvēki satiekas, izrunā lietas, un tad tas tusiņš tiek slēgts.

Ceļotāji nav slēpņu veids, tie ir slēpņošanas spēles sastāvdaļa. Faktiski mantiņas, priekšmeti ar iegravētu unikālu kodu, ko izmanto, lai Geocaching.com lapā reģistrētu ceļotāja kustību pasaulē (kopš 2013. gada 8. janvāra Geocaching.com lapa ir pieejama arī latviešu valodā). Viens veids ir Travel Bug žetons – vienkārši bļemba, kuru tu piekar pie mantiņas un pieraksti, ka tās misija ir apbraukt pasauli. Ja tā manta ir apbraukusi pasauli, tā ir ceļotājs. Otrs veids ir jau gatavas saražotas ģeomonētas, to lietošanas mērķis arī ir ceļošana – viens to monētu ieliek slēpnī un ieraksta, ka nolicis, otrs atrod, paņem un ieraksta “paņēmu un noliku tur un tur”, un tādā veidā monēta ceļo. Tādai monētai ir sava statistika.

Gluži kā vecos jūrnieku laikos okeānā iemesta pudele ar zīmīti... Vai slēpņotājiem ir arī kādas formālas sacensības?

Nav. Tikai tik daudz, ka pārējie redz, cik un ko tu esi atradis.

Vai pasaulē ir arī tādi slēpņotāji, kam ir pie simt tūkstošiem atrastu slēpņu?

Ir.

Tad jau viņi neko citu nedara, kā tikai slēpņo.

To es nezinu, neesmu apjautājies. Bet ir arī organizēšanās grupās. Teiksim, nosauc grupu par Rīgas Viļņi Team un tad ziņo, ka grupa ir atradusi tik un tik. Es to īsti neatzīstu.

Cik liela ir biedru nauda slēpņotāju mājaslapā?

Gadā 30 eiro. Lasi tajā lapā katru dienu publicētus daudzos ierakstus, ir nepieciešami gan serveri, gan elektrība.

Vai ir bijuši tādi slēpņi, ko tu esi meklējis, bet neesi atradis?

Ir. Tad ir divi varianti – vai nu kāds to nesen ir aizstiepis prom, piemēram, vāvere, ja kāds slēpnī ir ielicis konfekti (to nekad nevajag darīt), vai arī es slēpni vienkārši neredzu.

Citi šobrīd lasa

Latviešu anestezioloģe dalās ar skumju stāstu par 6 gadus vecu zēnu, kuru vecāki bija atteikušies vakcinēt 23
Trīs mēneši gadā, kad dzimst paši skaistākie puikas 5
"Atceramies, kā viņa raudāja." 15 gadus veco Elīnu Liepājā nonāvēja mirušā piecgadīgā Ivana tēvs, apgalvo Infoliepaja.lv
Skatīt visus komentārus

"Грудь вывалилась": Агата Муцениеце шокировала снимком с продюсером "Интернов"

Отец Жанны Фриске пожаловался на тяжелое материальное положение