Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jaunā Lomeni grāfa de Briēna portreja no Pētera Sējas kolekcijas, kas publicēta mākslas un rakstniecības mēnešraksta Ilustrēts Žurnāls (1925, Nr. 9). (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Latvijas noslēpumi: franču diplomāta ceļojums cauri Latvijai 17. gadsimtā 1

9vīri
8. martā 04:18 2020. gada 8. martā 04:18
 
Signe
Šēnfelde
| "100 Labi Padomi"
“Nav galantāka galma Eiropā, un es jutos kā Francijā. Jūs nemaz nespiež dzert, – viss notiek pilnīgi pēc patikas,” tā Kurzemes un Zemgales hercoga galmu 17. gadsimtenī raksturojis jauns franču diplomāts, kurš viesojies šaipusē.

Latviešu skolotājs, politiķis un vēlāk arī diplomāts Pēteris Sēja, kurš citstarp bijis arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs, perfekti zināja ne tikai krievu un vācu, bet arī angļu, franču un itāļu, un gandrīz perfekti spāņu, zviedru, dāņu un norvēģu valodu, uzturējis labas attiecības ar presi. Proti, viņš uzskatīja par savu pienākumu rakstīt un lasītājiem skaidrot sabiedriski un politiski nozīmīgus jautājumus. No 1921. līdz 1925. gadam Pēteris Sēja bija padomnieks Latvijas sūtniecībā Parīzē un, būdams kaislīgs frankofils, uzskatīja par svarīgu rakstīt par Latvijas un Francijas attiecībām arī no vēstures skatpunkta, piemēram, Latvija Francijas diplomātijā. No 16.–18. gadu simtenim (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1926, Nr. 1) vai Latvija un Francija lielās revolūcijas un Napoleona laikā (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1928, Nr. 10). Savukārt 1925. gada septembrī mākslas un rakstniecības mēnešraksta Ilustrēts Žurnāls 9. numurā, parakstoties kā sūtniecības padomnieks P. Sēja, viņš publicē Franču diplomāta ceļojums caur Latviju XVII gadsimtenī par tā laika topošā Francijas ārlietu valsts sekretāra grāfa Lomeni de Briēna (dēla) ceļojuma piezīmēm, kuru tekstu pats tulkojis. Stāsts atklāj dažas interesantas un pat pikantas tā laika ainiņas. Tāpēc sniedzam ieskatu tajā, diemžēl nedaudz saīsinātu versiju.

Pēteris Sēja un jaunais Lomeni grāfs de Briēns

“Pazīstamā franču valsts sekretāra Lomeni grāfa de Briēna (Loménie comte de Brienne) dēls, kurš pats arī vēlāk bija ārlietu valsts sekretārs un sava tēva pēcnācējs, ceļoja studiju nolūkos septiņpadsmitā gadsimteņa vidū pa Skandināviju, Somiju un no turienes atgriezās caur Latviju uz Vakareiropu. Ceļā viņš uzturējās dažas dienas Rīgā, kā arī Jelgavā pie Kurzemes un Zemgales hercoga galma. Savus ceļojuma iespaidus viņš apraksta savos memuāros un ceļa piezīmēs (Itinéraire).

Jaunā Lomeni de Briēna tēvs (Henri Auguste de Loménie de Brienne), būdams valsts sekretārs, vedis sarunas ar Kurzemes hercoga Jēkaba sūtni, majoru Firksu, par tirdzniecības līgumu starp Franciju un Kurzemes un Zemgales hercogisti un 1643. gada 30. decembrī arī šo līgumu Francijas karaļa vārdā parakstījis. Viņa dēls Luijs Anrī (Louis Henri), tā sauktais jaunais Briēns (le jeune Brienne), kura ceļojuma aprakstu atstāstām saviem lasītājiem, ir dzimis 1636. gada 13. janvārī. Viņš uzaudzis pie Ludviķa XIII galma kā nākamā Ludviķa XIV, Saules karaļa, rotaļu biedrs. 1652. gada 14. jūlijā jaunais Briēns, nepilnus 17 gadus vecs, atstāj Parīzi kopā ar savu pavadoni, diplomātu de Blondelu, vienu no tā laika mācītākajiem cilvēkiem, lai dotos studiju ceļojumā. Parīzē Lomeni de Briēns atgriežas 1655. gada 19. novembrī un 1658. gada 22. maijā uzņemas ārlietu virssekretāra pienākumus. 1660. gadā iznāk maza eleganta grāmatiņa latīņu valodā, iespiesta Luvrā pie Kramuazi, ar de Briēna ceļa piezīmēm. Grāmatiņā ievietotas arī kartes un autora ģīmetne no Lebrēna (Le Brun). Vairāki tā laika dzejnieki uzrakstījuši arī slavinājumus autoram. Viņa memuāri glabājās līdz šim rokrakstā Nacionālā bibliotēkā Parīzē, un no 1915. līdz 1917. gadam Francijas vēsturiskā biedrība tos izdevusi trīs sējumos Pola Bonfona redakcijā (Mémoires de Louis Henri de Loménie comte de Brienne, dit le jeune Brienne. Publiés par Paul Bonnefon, Paris). Pēc minētajiem memuāriem atstāstām viņa ceļojuma iespaidus Latvijā.

Pēteris Sēja – skolotājs, politiķis, diplomāts. Strādājis pie Latvijas pašnoteikšanās prasību formulēšanas, sadarbojies ar Latvijas delegāciju Versaļas miera konferencē, piedalījās delegācijā, kas veda sarunas par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā, bija padomnieks Latvijas sūtniecībā Parīzē, Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs, sūtnis Itālijā, Albānijā, Bulgārijā un Grieķijā, Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

1655. gada 2. februārī de Lomeni grafs de Briēns izbrauc no Stokholmas, lai dotos apkārt Botnijas jūras līcim caur Laponiju (Lapu zemi) un no turienes caur Abo, Narvu, Rēveli, Pērnavu, Vidzemi uz Rīgu un tad tālāk caur Kurzemi uz Klaipēdu un Dancigu. Viņa ceļojuma maršruts aprakstīts viņa paša latīņu valodā sastādītajā Itinetatium. Tālāk atstāstām latviešu tulkojumā paša de Briēna ceļojuma aprakstu, sākot no Narvas.”

Es atstāju Rīgu ļoti apmierināts

“No Narvas caur Igauniju, līdzenu un auglīgu zemi, mēs nonācām Rēvelē un Pērnavā, kuras ir diezgan ievērojamas pilsētas. Tā ieceļojuši Livonijā, vienā no visskaistākajām Zviedrijas karaļu kroņa dārgumiem, mēs pēc daudzām ceļa grūtībām, noguruši, bet veseli un bez kādiem nelaimes gadījumiem, iebraucām taisni 13. martā Rīgā, kas ir Livonijas galvaspilsēta, ļoti ievērojama vieta sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ un kuru zviedri ļoti labi apcietinājuši. Pilsēta ir liela un skaista, un es domāju, ka viņa ir vismaz tikpat liela kā Arrasa (pilsēta Francijā) un arī nav vājāki apcietināta. Viņa atrodas uz Daugavas upes krasta, kas ir platāka un dziļāka nekā Sēna pie Ruānas. Lieli kuģi viņā ienāk pa paisumu, kaut gan Baltijas jūrā, sevišķi Rīgas jūras līcī, kā varbūt Botnijas un Somijas jūras līčos paisums nav redzams. Es gan pēdējiem apkārt nebraucu, jo vēlējos savu ceļu saīsināt un tādēļ devos abiem pāri pa ledu, kurš gan būtu varējis tikpat viegli nest lielgabalu kā mūsu kamanas, kuras nebija tik smagas. Rīgā pastāvīgi atrodas 5000 vīru liels garnizons, jo šī pilsēta ir, bez šaubām, ievērojamākais Zviedrijas militārais punkts. Senāk Rīga bija arhibīskapa sēdeklis, un vairākas bīskapijas bija viņai padotas. Stokholmas arsenālā es redzēju Livonijas karā krieviem atņemtus vara lielgabalus un arī divas resnas bazilikas (par bazilikām sauca tolaik sevišķi lielus lielgabalus, ar kuriem varēja šaut līdz 160 mārciņu smagas lodes – P. S.), kurās es būtu varējis it viegli ielīst iekšā, ja es nebūtu bijis vecāks par 18 gadiem. Šos milzeņus tur uzglabā kā mūžīgu piemiņu Livonijas uzvarai par moskovītiem, kuriem kara ziņā nekad nav bijis nekādu spēju, kuri ir sievišķīgi gļēvi, žūpas, cietsirdīgi, nelieši, blēži un meļi, bez goda un uzticības. (Tekstā ir vēl tik reālistiski epiteti, ka tos atstājam netulkotus.) Maršals Gustavs Horns (Gustav Carlsson Horn, 1582–1657) piedalījās karos Livonijā un Vācijā un tika iecelts par lielmaršalu un Zviedrijas kara ministru – P. S.), kurš tik pazīstams no pēdējiem Vācijas kariem, kas izbeidzās ar Osnabrikas un Minsteres miera līgumu 1648. gada 24. oktobrī, mani uzņēma ar lielu laipnību un viesmīlību kā īsts nevainojams bruņinieks. Viņš izrādīja visu: savas noliktavas, savu arsenālu, savus kazemātus un paslēptas ejas, kā arī lika man rādīt uz parādes laukuma visu savu garnizonu kaujas gatavībā. Vakarā viņš sūtīja pie manis un lūdza uzdot paroli vaktmeistaram. Pēc ilgākas atvainošanās es uzdevu kā paroli Louis-Gustave, ko maršals atrada ļoti galantu, teikdams, ka es esot savienojis vienā vārdā divus vislielākos pasaules cilvēkus, Zviedrijas karali, viņa pavēlnieku, kurš krita pie Bocenas, un manu kungu un pavēlnieku Ludviķi Lielo; un ka caur laimīgu sadalījumu arī mēs abi bijām dabūjuši tos pašus krustāmos vārdus, kuri man bija ātrāk iekrituši prātā nekā Gustava Lielā un Ludviķa Lielā vārdi. Es atstāju Rīgu ļoti apmierināts ar to godu, kas man tur bija ticis parādīts, un, pārbraucis pāri Daugavai, dažas jūdzes tālāk, es atrados jau Kurzemes hercogistē un ar patiku novēroju akmens robežstabus ar uzrakstu Limites Regni Sveciae Goth. Vand. Livoniae, etc. Šis gadījums manī modināja dažādas pārdomas – un to es esmu atzīmējis savā latīņu Itinerarium, kur gan neatrodas visi sīkumi, ko es tagad aprakstu. Kā gan, es izsaucos, – var notikt, ka tik neauglīga tuksnešaina un nekultivēta zeme (t. i., Zviedrija un vispār ģermāņu ciltis) ir radījusi tik daudz varoņu! [..] Cietais klimats, nelabvēlīgais gaiss kopā ar šo tautu valdnieku stingrību padara zviedrus ļoti bīstamus citām tautām. (Kārlis Gustavs X teicis Lomeni, ka Zviedrijas spēks un labklājība atkarājoties no ciešas draudzības ar Franciju, kura nekad neesot atstājusi savu uzticīgo sabiedroto.)”

Hercogiene to sauc par Kurzemes nektāru

“Tikko biju iebraucis kādu pusjūdzi Kurzemē, kā sastapu hercoga karietes, kuras brauca man pretim. Viņa štalmeistars (grand ecuyer) mani lūdza hercoga vārdā sēsties tajā, kaut gan man bija neveikli, jo biju vienkāršā ceļa uzvalkā. Bet viņš man atbildēja, ka par to nekas un Jelgavā viņš man došot laika diezgan pārģērbties, jo es biju kažokā un ādas cepurē. Vajadzēja padoties hercoga un viņa oficieru laipnībai. Štalmeistars sēdās līdz ar mani paša hercoga karietē, un Blondels ar otru hercoga galminieku – otrā. Es uzvilku bagāti ar zeltu un sudrabu izrakstītu uzvalku, kas man bija atsūtīts no Francijas un kuru es biju nēsājis tik vienu vienīgu reizi audiencē Stokholmā. Hercogs mani saņēma ar ļoti lielu laipnību un familiaritāti. Hercogiene un princese, viņas meita, skaista kā Aurora (jo viņa bija blonda un līdzinājās tai, ko es redzēju Romā, Mazarīni pilī. Piezīme: princese nevarēja būt cita kā Luīze Elizabete, dzimusi 1646. gadā, viņa gan vēl bija ļoti jauna, un viņas koķetērija nevarēja būt nekas cits kā bērna spēle. – P. S.), atradās zālē, kurā es tiku pieņemts. Es skūpstīju viņām roku pēc franču paraduma pēc tam, kad biju aizkāris viņu uzvalku malu, kas viņām patika. Šajā galantajā galmā man vajadzēja palikt vienu vai divas dienas, un savā mūžā es neesmu ēdis gardākus ēdienus, dažādas delikātas zivis un gaļas. Sevišķi gardi bija cepumi; man šķita, ka pašas princeses bija tur pielikušas roku. Hercogiene man dāvāja vairākus dzintara izstrādājumus, kurus izzvejo šajās piekrastēs. Starp citu, vienu flakonu, kura izskrūvējamais korķis (bouchon) ar riņķi bija no viena paša gabala, un arī vienu lielu dzintara gabalu ar mušu (cantharide) iekšā. Pārāk dārgs zārks mušai. Nav galantāka galma Eiropā, un es jutos kā Francijā. Jūs nemaz nespiež dzert, – viss notiek pilnīgi pēc patikas. Hercogs ir mācīts vīrs un mīl literatūru un mākslu, kuru ievedis no Itālijas savā vientulībā. Viņš ir padzinis elkdievību no saviem saulainiem mežiem. Mēs arī atradām uz viņa galda kādu jaunu nepazīstamu dzērienu. To sauc medalu (hydromel), un viņš mums likās tik ļoti gards (fort délicieuse). Hercogiene to sauc par Kurzemes nektāru, jo viņa runā patīkamā valodā un lika mums dzert stipri daudz, bez kā mums būtu noreibusi galva. Kas attiecas uz vēderu, tad tā cita lieta.

Briēna ceļojuma aprakstā Itinerarium ievietotā graviera Sansona karte no Pētera Sējas gravīru krājuma, publicēta minētajā izdevumā. Pievērs uzmanību, ka jau 17. gadsimta vidū kartē lietoti nosaukumi Lettia un Estonia. Ērgļa acs īpašnieki, iespējams, saskatīs ar smalku svītru iezīmēto Briēna ceļojuma maršrutu no Narvas caur Rēveli, Pērnavu, Rīgu uz Jelgavu. (Foto: Latvijas vēstures fotoarhīvs)

Hercogs, kurš ir ticīgs un luterānis, ir iztīrījis savu zemi no māņticības un pagānisma un tur nostiprinājis Kristus mācību. Tas jau ir kaut kas, bet tas tomēr nav viss, kā es atļāvos viņam aizrādīt. Es sastapu tur kādu ļoti labu Itālijas gleznotāju, kuru hercogs bija atvedis no Nirnbergas un kuram viņš maksāja ļoti labu algu un lika uzgleznot savas pils galeriju, kur vajadzēja gleznot 18 bildes, 12 pēdas garas un 5 pēdas platas. Vienā no šīm gleznām, kura jau bija gatava, es novēroju ar patiku Kurzemes saimniecību un kurzemnieku un kurzemnieču glītos apģērbus. Gleznā bija ap 60 personām (figūru), un priekšējās nebija garākas par 2 ½ pēdām. Nupat mākslinieks gleznoja lauku kāzu skatu. Viņš man sacīja, ka pēc tam gleznošot dažādus medību skatus, ganu skatus – visus zīmētus pēc vietējiem modeļiem un dabas. Viņš gleznoja pilnīgi flāmiešu mākslinieka Téniers (Dāvids Tenīrs) garā un bez tam uzglabādams itāļu gaumi un bamboche gleznošanas paņēmienus. Es viņu lūdzu izgatavot man vienu kopiju un iedevu 4 dukātus rokas naudas. Bet no tā laika nav no viņa ne vēsts, vai nu gleznotājs ir miris jeb manas vēstules nenonāk līdz Kurzemei.

Princese teica “jā” bez nosarkšanas

Lūk, ko es pieredzēju šajā ziemeļu galmā, kur sastopama visa Francijas un Itālijas galantērija. Šis labais hercogs, kurš nezināja, kā mani cienīt un kādu godu man parādīt, būtu man devis vai savu meitu par sievu, ja es būtu gribējis palikt pie viņa. Bet es viņam teicu: “Princese, uz kuras pats Fēbs būtu greizsirdīgs, vai tā gan gribētu pazemināties un ņemt par savu vergu vienkāršu augstmani?” Bet, kad princese teica “jā” bez nosarkšanas, kā to dara mūsu skaistules, kuras taisa mistērijas no itin visa, tad es sacīju: “Bet kas gan mani darīs par princi, ja es jūs ņemtu pie vārda?” “Es,” viņa teica, “dodama jums roku, ko es esmu atraidījusi prinčiem.” Nevarēju teikt neko pieklājīgāku un galantāku, bet, lai neietu par tālu, es teicu: “Diemžēl es zaudētu pārāk daudz ar šo līgumu: es būtu princis bez valsts, bet es nebūtu vairs viņa majestātes, mana karaļa, valsts sekretārs. Un zināt, daiļais bērns, ka mans amats sver vairāk nekā visa Kurzeme kopā ar Samagotiju (un es domāju, ka tas arī bija burtiski pareizi, jo tolaik es būtu varējis saņemt 2 400 000 mārciņu no M. Fousquet).” Princese man teica: Manco male, jo viņa runāja ļoti labi itāliski. “Es būšu valsts sekretāra princese pie Francijas galma, un jūs, pieņemot manu vārdu, mazais Kurzemes hercogs.” Visa sabiedrība smējās. Bet, kaut gan es uzskatīju visu šo sarunu par jokiem, tomēr man tika vēlāk teikts, ka, ja būtu redzējuši 2 400 000 mārciņas noskaitītas uz tā paša galda, pie kura tika izteikti galantie vārdi, tad es būtu saņemts atplestām rokām. Es uzrakstīju šim gadījumam dzejoli.

Jūs, medniec dievīgā, ja liktenis tā lemtu,

Uz vietas jūs par mīļāko es ņemtu

Tik ielīksmots, ka manim pretī trauks

Pilns dievu asiņu kāds raidījums tik jauks,

Jūs’ glāstus pelnīdams, jūs mīlētu, kā klājas,

Līdz par to domāju, prieks sirdī ņem sev mājas.

Es jūsu lūpas skūpstītu bez stājas

Kā jūsu mīlēts, tīkams laulāts draugs,

                                         No visas sirds,

Bet ai! Es sevi nabadzīgu jūtu,

Lai gans par sievu princesi sev gūtu,

Kas Kurzemi, simts citu vietu ar

Mums tīkamākas daudz kā debess dārzus dar’,

Tas man par daudz, bet jums par maz tas būtu

                                         No visas sirds.

(Atdzejojis Edvarts Virza)

Es nezināju labi dzejas likumus. Šis rondo, kurš tika apbrīnots Kurzemē, tiks arī rādīts skaistām acīm Parīzē no jaunekļa, kurš nebūt necentās būt kronēts dzejnieks – poeta laureatus.

Beidzot bija jāatstāj šis viesmīlīgais galms un tīkamā sabiedrība. Bet hercogs, mans domātais sievas tēvs, neapmierinājās vēl ar uzņemšanu, kādu viņš man bija parādījis, bet gribēja mani atsvabināt no visiem izdevumiem, kamēr es atrados viņa zemē. 1655. gada 21. martā es izbraucu no Jelgavas, pēc tam, kad biju devis lielas brokastis. Pārgulēju Dobelē, nākamā vakarā biju Bārtā. Visur es tiku uzņemts no hercoga ierēdņiem.

Es dāvināju augstmanim, kurš mani pavadīja līdz hercoga zemju robežām, sudraba pulksteni, jo zelta lietu man vairs nebija palicis pāri. Man gan bija tamdēļ neveikli, bet es teicu, ka dāvinu šo pulksteni tāpēc, ka tas ir no labākā Francijas meistara Bergier Grenoblē. Viņš to saņēma ar tādu pat sajūsmu, it kā kad tas būtu bijis apklāts ar dimantiem. Viņš man dāvināja tatāru pātagu no kāda sevišķa koka.”

Citi šobrīd lasa

Viņa nekaunas: publicē "pirms" un "pēc" fotogrāfijas; arī citas seko viņas piemēram
Cik gados tad īsti iestājas vecums? Vai 70 gadi ir jaunie 50? 1
Latviešu puišu trijotne, kas kājām nāca no Vācijas, ir veiksmīgi atgriezusies mājās 18
Pievienot komentāru

Жена Робби Уильямса заявила о нежелании скрывать от детей его "распутное" прошлое

"В институте я была - пацан!": Агата Муцениеце удивила подписчиков неожиданным фото