Katra kara relikviju tirgotāja sapnis

Sinē militārā antikvariāta apmēri ir patiešam iespaidīgi. Iedomājieties Ķīpsalas izstāžu kompleksu, ko aizņem tikai un vienīgi vecas šautenes, mundieri, ķiveres un tamlīdzīgs kara ekipējums; tad varēsiet apjaust Sinē tirgus apmērus. Ja ticam oficiālajai statistikai, tad uz to ierodas vairāk nekā 600 veco mantu tirgotāju un apmēram 12 000 apmeklētāju. Nav maz, ja zinām, ka tirgus darbojas tikai vienu dienu, no deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. Tirdzniecības galdu kopējais garums sasniedz piecus kilometrus – un tā varētu būt taisnība, jo šo rindu autoram vajadzēja četras stundas, lai nesteidzīgā solī visus apstaigātu.

Vīru klubiņš

Pirmais, kas krīt acīs, – pasākumā ir ļoti maz sieviešu. 98 procenti ir vīriešu, bet no atlikušajiem diviem procentiem viens procents ir pārdevējas, otrs – dāmas, kuras atnākušas līdzi saviem kungiem. Apmeklētāju un tirgotāju vecums ir visdažādākais, taču vidējais varētu būt starp 40 un 50 gadiem. Tikpat dažāds ir arī dreskods: lielai daļai apģērbā dominē militāri elementi un aizsargkrāsa, taču daudz ir arī ikdienas drēbēs tērpušos ļaužu.

Ņemot vērā tirgus atrašanās vietu – Beļģijas franču reģions, netālu no Namīras –, vairums publikas ir franciski runājoša: gan beļģi, gan viesi no netālās Francijas. Taču ir arī pa kādam britam, vācietim. Gadījās uzdurties arī somiem un pāris čehu jauniešiem – čehi ar lielu aizrautību iepirka Otrā pasaules kara laika vācu propagandas plakātus ar Hitleru un SS divīziju simboliku.

Kopumā tas viss atgādina slaveno Ikšķiles krāmu tirgu, tikai daudz lielākā mērogā. Un ar krasi izteiktu preču specifiku. Latvijā krāmu tirgos militārās lietas parasti aizņem tikai nelielu daļu, aprobežojoties ar pāris entuziastiem, taču Sinē tirgū vispār nekā cita nav – tikai un vienīgi ar militārismu saistītas mantas. Vienīgais izņēmums bija pāris desiņu kioski un liels stends ar visādiem kārumiem – pastētēm, sieriem un tā tālāk. Taču ne jau pēc tiem ļaudis uz šejieni plūda. Kaut gan arī desiņām, spriežot pēc rindām pie kioskiem, noiets bija gana liels.

Ādolfu pieminot

Mazāka mēroga militārā antikvariāta tirdziņi palaikam norisinās arī Baltijā, piemēram, ik gadu augusta sākumā Valgā notiekošā militārās vēstures festivāla laikā. Taču tajos sortiments parasti aprobežojas tikai ar Otrā pasaules kara mantojumu, turklāt pārstāvēta ir tikai vācu un padomju armija. Beļģijā izvēle ir daudz lielāka. Pirmkārt, te Otro pasaules karu pārstāv ne tikai Vācija un PSRS, bet arī Francija, Britānija un Savienotās Valstis – plašā klāstā ir pārstāvētas visu šo valstu militārās relikvijas. Turklāt padomju mantojums ir izteiktā mazākumā – gan tāpēc, ka Sarkanā armija karoja krietni tālāk uz austrumu pusi, gan tāpēc, ka Rietumeiropā tās vēsturiskais ekipējums kolekcionārus īpaši neinteresē. Kaut ko jau atrast var, piemēram, padomju aviācijas ģenerāļa cepuri, kaudzi ordeņu un dažus sarkanos karogus, taču tas ir tikai piliens citu valstu militāro relikviju jūrā. Krievu valodā runājošus tirgotājus redzēju tikai vienreiz, taču arī viņu preču sortimentā dominēja ar Trešo reihu, nevis Staļina impēriju saistītas lietas.

Otrkārt, franči un beļģi uz savas ādas ļoti smagi izjuta Pirmā pasaules kara šausmas, jo ne pārāk tālu no Sinē gadiem ilgi risinājās smagākās Rietumu frontes kaujas, kurās dzīvību zaudēja simtiem tūkstoši cilvēku. Tāpēc saprotama ir tās puses kolekcionāru interese par Pirmā pasaules kara mantojumu – lielākoties franču un vācu armijām. No Pirmā pasaules kara laika Krievijas armijas mantības atrast neizdevās neko. Toties no rietumvalstu armiju krājumiem varēja šur tur manīt Pirmā pasaules kara šautenes, durkļus, cepures, arī dažas uniformu kopijas.

Treškārt, turienes kolekcionāri diezgan daudz interesējas arī par agrāku laiku militāro vēsturi, piemēram, Napoleona kariem, kas mūspusē nav populāri. Tādus XIX gadsimta zobenu kalnus – gan oriģinālus, gan labas kopijas –, kādi klāja Sinē tirdziņa galdus, Latvijā nevar ieraudzīt pat muzejos.

Ja būtu jāveido populārāko tēmu tops, tad tieši tāpat kā Latvijas militārās vēstures entuziastu aprindās augšgalā būtu Otrā pasaules kara gadu Vācijas armija un viss, kas ar to saistīts. Uniformas, ķiveres, grāmatas, durkļi, cepures, Hitlera portreti un krūšutēli. Jā, lai gan frančiem un beļģiem nav ne mazākā iemesla lolot siltas atmiņas par fīreru, viņa tēls visdažādākajos veidolos, sākot no plakātiem un beidzot ar skulptūrām, kolekcionāru vidū ir ļoti populārs.

Cenas visdažādākās. Plakātu ar Ādolfu var dabūt par 8 eiro, taču vērmahta virsnieka cepures kopija maksās jau daudz dārgāk – mazliet virs 100 eiro. Toties darinātas šīs cepures ir nevis Ķīnā, bet tiešām Vācijā. Interesanti, ka jau pieminētie plakāti ir mūsdienu kopijas, pieejami ne tikai vācu, bet arī britu, amerikāņu un franču Otrā pasaules kara gadu propagandas plakāti, taču pēc tiem pieprasījums ir daudz mazāks nekā pēc tādiem, ko rotā fīrers vai braši esesieši, kuri sargā pasauli no sarkanā mēra.

Tie formas tērpi, kas datējami ar Pirmo vai Otro pasaules karu, vairumā gadījumu ir kopijas. Vēlāko gadu drēbes no Vācijas, Francijas vai citu valstu armiju noliktavām gan ir oriģinālas, taču kolekcionāru aprindās tās tik augstu nekotējas. Toties tās labprāt pērk saimnieciski ļaudis, kuriem tīk izturīgas mantas. Sen zināms, ka armijas ekipējums vienkāršs un izturīgs, tāpēc muļķīgi laist garām iespēju par 10 vai 20 eiro nopirkt izturīgas karavīra bikses, armijas mugursomu vai dzēriena blašķi.

Bez uniformām tirdziņā var atrast lērumu visādu lietu, pat visneiedomājamāko. Kam mūsdienās vairs varētu būt vajadzīgs 1945. gadā amerikāņu armijas vajadzībām izgatavots utu iznīcināšanas pulveris? Vai tukšas sprāgstvielu kastītes? Vai Otrā pasaules kara bruņumašīnas ekspluatācijas instrukcija? Vai gabals krievu tanka T-43 kāpurķēdes? Vai 85 kilogramus smaga 18. gadsimta franču kuģa lielgabala kopija? Taču visas šīs lietas patiešām tirgo. Un gan jau kāds tās arī pērk. Dīvainākais eksponāts, ko gadījās uziet, bija nacistiskās Vācijas vadoņu un ģenerāļu saliekamas figūriņas, kas maksāja bargu naudu – ap 200 eiro. Pagrūti iedomāties cilvēku, kurš tērē tādu naudu, lai ar līmi un pinceti saliktu SS obergrupenfīrera Reinharda Heidriha figūriņu mērogā 1:6, taču laikam jau tādi tomēr eksistē.

Bruņošanās sacensība

Ieroču un uniformu tirdziņā ir tik daudz, ka bez problēmām varētu ekipēt divus zemessardzes bataljonus. Nāktos tikai samierināties, ka zemessargi būtu tērpti astoņu valstu dažādu laikmetu formas tērpos un bruņoti ar šaujamajiem, kas ir gluži kā īsti, taču tomēr nav īsti. Jo te nav Amerika, te tirdziņā īstus stroķus tirgot nav atļauts. Tāpēc vairums uz galdiem redzamo ieroču ir kopijas. Ja arī ir kāds īsts, tad tas sen ir padarīts šaušanai nederīgs, ko apliecina atbilstošs sertifikāts.

Taču izvēle ir iespaidīga. Sākot no 1786. gada franču flotes lielgabala kopijas, beidzot ar Otrā pasaules kara ložmetējiem un šautenēm. Cenas visdažādākās. Šautenes kopija maksās pāris simtus, bet par ložmetēju nāksies šķirties no gandrīz pusotra tūkstoša. Var arī iegādāties atsevišķas detaļas, koka laides ieskaitot; tās maksā ap 30 eiro. Ne mazāk ir auksto ieroču – durkļu un zobenu. Arī šajā nišā daudz ir kopiju, taču netrūkst arī oriģinālu.

Plašā izvēlē ir visdažādākās krūšu nozīmes un karavīru atšķirības zīmes. To klāsts ir tik plašs, ka tajā orientēties spēj tikai rūdīts Otrā pasaules kara vēstures zinātājs, lai netīšām pie vienas uniformas nepiespraustu savstarpēji izslēdzošas zīmes.

Loģisks jautājums – kam visi šie šaujamie un duramie vajadzīgi? Tie, kas ir oriģināli, var papildināt privātkolekciju krājumus, savukārt ieroču kopijas parasti izmanto vēstures rekonstruktori. Proti, ļaudis, kas uzšūdina sev attiecīgā laika perioda uniformu, sagādā atbilstošu ieroča kopiju un piedalās seno kauju imitācijās. Šādiem cilvēkiem Sinē tirgus var būt īsts brīnumu lauks, kurā var atrast visu nepieciešamo, lai jaunajā kauju rekonstrukciju sezonā dotos Kurzemē vai Pomerānijā cīņā pret uzbrūkošo padomju armiju. Taču netrūka tirgū arī lietu, kurām pielietojumu var tikai minēt. Vēl joprojām nesaprotu, ko ar saviem pirkumiem iesāks tie divi puiši, kuri no tirgus priecīgi devās mājup, līdzi nesot plastmasas vairogus, kādus policisti izmanto demonstrāciju izdzenāšanā...